Kolkas lībietes Irmas Fridrihsones (1915–1997) stāstījums pierakstīts 1994. gada 30. jūnijā, un tas glabājas Līvu (lībiešu) savienības Kolkas nodaļas materiālu krājumā.
Irma Fridrihsone. Foto: Irēne Junkeres, “Līvli” 1992. gada 5. numurs
Jāņi jau bija visskaistākie svētki vasarā. Agri no rīta vīri aizgāja jūrā zvejot. Sievas sakārtoja māju, izmazgāja grīdas, noslaucīja visus celiņus tīrus, tīrus. Tos nokaisīja ar baltām smiltīm un kalmēm. Salika meijas un pīlādžu zarus, lai sargā no ļauna. Līdz divpadsmitiem dienā bija jāpabeidz šie darbi.
Kad māja un sēta bija tīra, tad sāka cept baltmaizi. Cepa plātsmaizi, plediņas, dižraušus. Drīz vien tad, kad baltmaize bija izcepta, no jūras bija mājās arī vīri. Vajadzēja paspēt vēl izcept krāsnī lestītes, kas bija sevišķi liels gardums – īsts svētku ēdiens. Mazās butītes nomazgāja, izķidāja, sarindoja uz tīri noberzta dēļa ar melno pusi uz augšu, lai saulē apžūst. Pēc tam apžāvētās lestītes lika ar speķi iesmērētā cepešplātī tā, lai gaišā puse būtu uz augšu, drusku apsālīja, biezā kārtā pārklāja ar krējumu (skābu) un lika karstā krāsnī cepties. Dižais krāsns bija jāsakurina, kad tas bija izkurējies, savilka sarkanās, karstās ogles krāsns priekšā. Tad varēja šaut plātes krāsnī iekšā. Tas bija dikti garšīgs paēdiens.
Pēc tam no ganiem tā ātrāk atdzina mājās govis. Tās visas bija izrotātas ar vainagiem kurus novija gani. Vainagus vija visām meitām, puišiem, vīriem, sievām un bērniem.
Mājās izkurināja karstu pirti. Visi nomazgājās. Vispirms mazgājās vīrieši, pēc tam sievietes un bērni. Uzvilka tīras drēbes. Noteikti baltu kreklu, un vīriem bija tumšas, tas ir, tumši zilas vai melnas drēbes. Kolcenieku vīri negribēja mugurā neko pelēku, jo tādi izskatoties veci arāji (vecs ares’, kas dzīvej kalne). Mājās paēda vakariņas – baltmaizi, izceptās lestes, piedzēra klāt alu, skābputru, ko darīja uz Jāņiem.
Vakarā gāja līgot uz jūrmalu. Jūrmalā sakūra ugunskuru. Katrai mājai bija savs ugunskurs. Salika kopā divas vecas laivas, ar kurām vairs negāja jūrā. Agrāk jau tā nedarīja kā tagad, kad nederīgās laivas nogremdē jūrā. Laiva taču bija maizes devēja, barotāja, kā ģimenes loceklis. Jāņos vecās laivas salika stateniski jūrmalā un apakšā pakūra uguni. Darvotais koks dega ilgi, un bija ļoti gaišs uguns. Tas bija liels ugunskurs, kuru varēja tālu saredzēt. Kolkā bija vairāki ugunskuri – Vecvagaru sedumā, Sārnastu sedumā un citur. Jūras malā sedumā bijā izžauti tīkli, atradās krastā uzvilktās zvejas laivas. Vīri tās bija izrotājuši ar meijām, sevišķi zvejnieku Jāņu laivas.
Kolka. Foto: Jānis Mednis
Visi kopā gāja uz jūrmalu, deva Jūras mātei ziedus. Meitas bija saplūkušas puķes. Vakara krēslā jaunie ļaudis un precēti pāri gāja staigāt gar jūras malu. Meta jūrā ziedus. Skanēja līgo dziesmas. Pie ugunskuriem dziedāja, dancoja, laida jāņuzāles jūrā. Līgošana bija dzirdama tālu, tālu. Iznākot jūras krastā, varēja redzēt ļoti skaistu skatu – visā līča piekrastē dega ugunskuri. Varēja redzēt Ušu, Aizklāņu, Melnsila un pat Ģipkas ugunskurus. Meitas, puiši devās no viena ugunskura pie otra, līgoja ar savu cienastu. Pacienāja pienākušos līgotājus ar alu, sieru, baltmaizi. Vai arī ņēma savu cienastu un devās pie kaimiņu ugunskura.
Līgoja, dziedāja:
Jānīts savu kumeliņu
Jūriņā peldināja.
Pats sēdēja kalniņā,
Zelta groži rociņā.
Sevišķi skaisti bija agrā, saulainā Jāņa dienas rītā staigāt gar jūras malu, skatīties, ko Jūras māte paturējusi, ko izskalojusi krastā. Jūras māte bija izskalojusi krastā iepriekšējā vakarā jūrā iemestos ziedus. Visa piekraste bija vienos ziedos.
Svētkus nestiepa tik garus kā tagad. Jauns rīts nesa atkal jaunu darba cēlienu.
