Jōņpäuv lōlõd. Jāņu dienas dziesmas

 

Pirms 53 gadiem, 1970. gada jūlijā, būdama universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļas II kursa studente, devos folkoras praksē uz lībiešu jūrmalu. Kabatā bija propusk, tas ir, atļauja, iebraukšanai pierobežas zonā. Braucu, zinot, ka mani uzņems Mazirbes Aveņkalnos, kur dzīvoja mammas brālis Reinhards ar ģimeni. Reinhardonkulis arī izvadāja ar zirgu uz tālākām vietām – Košragu, Saunagu. Ratos braukāja līdz arī māsīca Rūta. Acīmredzot, tas arī līdzēja uzsākt sarunas, iegūt uzticēšanos. Reinhards bija runīgs, izskatīgs, izdarīgs vīrs – bodnieks, kurš strādāja dažādos piekrastes veikalos pirms un pēc kara. Viņu visi zināja un pazina.

 

 

Vecā pierakstu klade liecina, ka esmu satikusi Bubieri Emīliju, Frīdmaņus – Žani un Ansi, Krasonus – Katrīni un Vilhelmu, Otomeri Līnu, Reinfeldi Mildu, Zembahu Rūdolfu. Pierakstīti nostāsti, teicieni, ticējumi, dziesmas, rotaļas, cik nu to varēja izdarīt deviņpadsmitgadīga studente.

 

 

Toreiz saņēmu dāvanā no Krasonkačas Kārļa Staltes “Līvõ lōlõd”, kā arī pārrakstīju šo un to no viņas dziesmu klades. Vēl nebija dibināts “Līvlist”, par lībiešiem zināju vien kā par radiem. Bija gan radušās valodnieciskās priekšzināšanas no Martas Rudzītes lekcijām. Tomēr pierakstīju gluži vizuāli, atdarinot Katrīnes rokrakstu. Tagad ne visu varu atšifrēt. Jāņu dienas dziesma ir ļoti gara, uz divām lapām. Teksts veidots, gan tulkojot latviešu tautasdziesmas, gan var atpazīt Staltes dzejoļu motīvus. Tā dziedama un papildināma, šķiet, bezgalīgi. Cik zinu, Katrīne ņēmusi dalību koros. Varbūt kāds veidojis šo Jāņdienas dziesmu kādām kopīgām svinībām?

 

 

Šeit fragments, mazliet sakārtots secībā:

Tulgid kubbõ pūošõd, neitsõd – līgõ! līgõ!

Tulgid kubbõ Jōņõ pidām – līgõ! līgõ!

Rānda loulõ lōlam irgõm – līgõ! līgõ!

Līgõm, līgõm, mis laz līgõm?

Līgõm randõ ammõ jõvvõ,

Lōlam Jōņõn rānda loulõ,

Kūlõm tegīž rāndakīeldõ!

Vanā lōja immõr kīerdõt,

Piedāg kāndõd kubbõ vīdõt,

Kitām tūlda, vȯdlõm Jōņõ!

Perīmīez vȯl kannõ kāndab,

Perīnai tež sȭirõ āndab.

Mīed ja pūošõd vȯltõ jūobõd,

Naizt ja neitsõd sȭirõ sīebõd,

Jubā rīemliz mīelõ īenõd,

Täudsõ sūsõ loulõs: Līgõ!

 

Nāciet kopā puiši, meitas,

Nāciet kopā Jāņus turēt (svinēt),

Sāksim dziedāt jūrmaldziesmu!

Līgos, līgos, ko nu līgos?

Līgos jūrmalai tik labu,

Dziedās Jānim jūrmaldziesmu,

Dzirdēs mātes valodiņu!

Vecā laiva apkārt velta,

Priedes celmi kopā celti;

Dedzam guni, gaidām Jāni.

Saimnieks nēsā kannu alus,

Saiminiece sieru dala.

Vīri, puiši alu garšo,

Sievas, meitas siera šķēles.

Priecīgs prāts kad visiem tapis,

Pilnām mutēm uzdzied: Līgo!

 

Jāņu sajūtai – mani foto no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētas ”Dēliņi”, kurā esmu nostrādājusi trīspadsmit sezonas.