Es ļoti reti kļūstu nikns. Šobrīd ir tieši šāds brīdis. Bet es centīšos būt ļoti, ļoti savaldīgs. Citēšu. Deputāts Kaspars Briškens no “Progresīvajiem” Saeimas 08.03.2023. sēdē:
“Tā vietā, lai mēs atrastu finansējumu, lai rūpētos par tiem cilvēkiem, kas vēl ir dzīvi, (..) mēs finansēsim ceļa zīmes lībiešu un latgaliešu valodā (..).”
Latvijā pastāvējušas jau 14 Saeimas, taču pirmo reizi mūsu parlamentārisma vēsturē Saiemas tribīnē parlamenta loceklis ir atļāvies pateikt, ka Latvijas otro pamattautu – lībiešus – ir OK pielīdzināt mirušajiem, ir OK ignorēt, ir OK diskriminēt, ir OK valstij nepildīt uzņemtās saistības pret savu otro pamattautu, jo “jārūpējas taču par dzīvajiem” un lībieši, kā noprotams no sacītā, tādi nav. Un tie, kas vēl nav nomiruši, acīmredzot, ir pelnījuši nāvi. Un tie, kas gadu desmitiem ir iestājušies un turpina iestāties par savām tiesībām pastāvēt un beidzot būt redzamiem, nav nopelnījuši tiesības uz dzīvi. OK. Vēl viens #nekadulibiesunav.
Tas ir izskanējis īpašā vietā – Saeimā. Tas ir izskanējis īpašā laikā – gadā, kad Latvijas otrā pamattauta – lībieši – svin savu nacionālo simbolu – karoga un himnas – simtgadi. Kad 26. martā Latvijā pirmo reizi daudzi Latvijas novadi pieminēs Latvijas piemirsto lībisko mantojumu un savas lībiskās saknes. Kad, noslēdzot sarežģītu ceļu uz izpratni faktiski gadsimta garumā, lībiešu valoda pirmo reizi parādījusies oficiālajās norādēs.
Tas ir izskanējis laikā, kad Latvija šķiet soli pa solim kļūstam pieaugušāka, sākot spert pirmos nedrošos soļus arī šīs savas vēstures daļas izpratnē, savas otrās pamattautas atzīšanā un pieņemšanā – pirmos soļus ceļā, pa kuru jau gadu desmitiem soļo Eiropa un Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Āzija, Austrālija un pat Āfrika.
Kā Latvijas pilsonis un lībietis, kurš ar lībiešu karogu rokās aizstāvēja Latvijas topošo parlamentārismu 1990. gada 15. maijā, kurš kopš 1980. gadiem ir bez apstājas šķiedis savus spēkus, lai lībieši pastāvētu šodien un nākotnē, lai lībieši atgrieztos Latvijas apziņā un lībiešiem pienāktu tie laiki, ko citas tautas tagad redz – es aicinu Kaspara Briškena kungu un to parlamenta daļu, kuras vārdā viņš runājis, atvainoties Latvijas otrajai pamattautai, ja pietiks mugurkaula, vai arī vienkārši aizvērties, ja nepietiks.
Visu 11. martā vietnē pietiek.com publicēto tekstu var izlasīt šeit.
