Lībiešu un latviešu priekšteči – Baltijas jūras somu un baltu ciltis – mūsdienu Latvijas teritorijā ieradās jau vēlajā bronzas laikmetā. Tieši šeit līdz 12. gs. izveidojās lībiešu tauta, kas vēlāk, saplūstot ar senajām Latvijas baltu ciltīm – latgaļiem, kuršiem, zemgaļiem un sēļiem –, lika pamatus latviešu nācijai. Vēstures avotos lībieši kā tauta pirmo reizi minēti 12. gs. sākumā senkrievu hronikā “Pagājušo laiku stāsts”.

1181. gadā lībieši atzīmēti Polockas karaspēka sastāvā, kad viņi piedalījās Kijevas un Čerņigovas kņazu gājienā pret Smoļenskas Dāvidu. Iespējams, ka lībieši minēti arī Sakša Gramatiķa Dānijas vēsturei veltītā un ap 1185. gadu pabeigtā darba Gesta Danorum astotajā grāmatā, stāstot par leģendāro Brovallas kauju. Līvzemes vārds (Iflanti~ Liflainþi) parādās arī divos skandināvu rūnakmeņos 11. gs. pirmajā pusē.

Nestora hronika, 11. gadsimts.

Plašākas ziņas par Vidzemē dzīvojošajiem lībiešiem 12. gs. beigās un 13. gs. sākumā sniedz Indriķa Livonijas hronika. Indriķa hronikā, kas sarakstīta latīņu valodā, lībieši un viņu apdzīvotās teritorijas minētas kopš 1180. gadiem. 13. gs. beigu notikumi atspoguļoti Atskaņu hronikā, un tās autors par lībiešiem saka: „Turp pie upes Daugavas (Dune), kas šurpu tek no Krievijas (Ruzen), mita ļaudis bezdievīgi, kaujā varen drošsirdīgi: – līvi (Liwen) tie – tā sauca tos.” Kopš trīspadsmitā gadsimta par lībiešiem stāsta arī citi vēstures avoti – līgumi, dokumenti, fiksētas arī vairākas viņu paražu tiesību normas. Laikā, kad lībieši tiek minēti rakstītos avotos, par viņiem var runāt kā etnosu ar noteiktu etniskās kopības apziņu. 11.–12. gs. uzskatāms par lībiešu kultūras uzplaukuma laiku.

Mūsdienās vairs nav iespējams nepārprotami pateikt, no kurienes cēlies lībiešu tautas nosaukums un kāda bijusi tā sākotnējā forma lībiešu valodā. Indriķa hronikā lietotais latīniskais lībiešu nosaukums livones un vāciskais Liven, visticamāk, pārņemts no Skandināvijā jau senāk pazīstamā lībiešu nosaukuma un vēlāk no vācu valodas aizgūts citās valodās, tostarp igauņu un mūsdienu krievu valodā. Savukārt senajos Krievzemes avotos lībiešu nosaukums atrodams jau 11. gs. (либь ~ любь) un saskan ar lībiešu tuvāko kaimiņu latviešu lietoto apzīmējumu lībieši, uz kuru norāda jau 14. gs. avoti.  Paši lībieši arī dēvējuši sevi par līb roust (Vidzemē) vai rāndalizt (Kurzemē). Mūsdienu lībiešu valodā tiek lietots vārds līvlizt, kas 20. gs. 20. gados pārņemts no igauņu valodas.

12. gs. beigās, balstoties uz arheoloģiskajām liecībām un rakstītajiem dokumentiem, Latvijā ir izšķirami pieci lieli lībiešu apdzīvoti novadi: Ziemeļkurzeme, Daugavas lejtece, Gaujas lejtece, Metsepole un Idumeja. Daugavas novadā ietilpa Rīgas, Salaspils, Ikšķiles, Lielvārdes un Aizkraukles lībiešu novadi. Gaujas lībiešiem zināmākie valdnieki ir Kaupo, kura pils atradās mūsdienu Turaidas pils vietā, un Dabrelis ar savu Sateseles pili Siguldā. Metsepoles nozīmīgākie centri atradās tagadējās Skultes, Liepupes un Limbažu apkaimē, bet pati avotos minētā Metsepoles pils pagaidām nav lokalizēta. Idumejā lībieši dzīvoja jaukti ar latgaļiem. Novads atradās Gaujas labajā krastā starp Jumaras un Braslas upi ar centru pie tagadējās Straupes.

Latvija 12. gadsimtā. Avots: laaj.org.au

Sākot ar 14. gs., Vidzemes lībieši pamazām saplūda ar latgaļiem un citām Latvijas baltu ciltīm, liekot pamatu topošajai latviešu valodai un latviešu nācijai. Domājams, ka Daugavas, un Idumejas novadā lībiešu valoda pastāvēja līdz 15.–16. gs., Gaujas novadā – līdz 17. gs., savukārt Metsepoles novadā – līdz pat 19. gs. vidum.

Par Kurzemes senajiem lībiešiem pašlaik zināms mazāk. Pēc rakstīto avotu ziņām un lībiešu mantojuma Latvijas valodas ainavā Kurzemē lībieši ilgstoši dzīvojuši jaukti ar kuršiem, kuri 12.–13. gs. pārvaldīja lielāko daļu Kurzemes vēsturisko novadu. Ar Kurzemes lībiešiem saista arī vendus, kuri no Ventas lejteces savulaik bija pārcēlušies uz Rīgu un 12. gs. dzīvoja Cēsīs.

Ziemeļkurzemē līdz Abavas upes ielejai un Kuldīgai dienvidos lībiešu valoda bija plaši izplatīta līdz pat 16.–17. gs., kad lībieši pakāpeniski pārņēma Vidzemē jau izveidojušos latviešu valodu. Pēc tam lībiešu apdzīvotās teritorijas pamazām saruka, 20. gs. saglabājoties tikai 12 Ziemeļkurzemes zvejniekciemos, ko mūsdienās pazīst kā Lībiešu krastu.