Pēc Otrā pasaules kara oficiālais lībiešu skaits strauji samazinājās. Iemesls tam bija emigrācija, deportācija, bailes publiskot savu etnisko piederību un bieži vien arī padomju ierēdņu nevēlēšanās akceptēt tautību “lībietis”.

1940. gados Baltijas jūras un Rīgas līča lībiešu apdzīvotajā piekrastē noteica bijušās PSRS rietumu robežzonas režīmu, kolektivizēja zveju un lauksaimniecību. Lībiešu ciemos un to tiešā tuvumā izvietoja daudzus robežsargu posteņus un karaspēka daļas. Mazajos ciemos pakāpeniski likvidēja piekrastes zveju un to koncentrēja lielajos centros – Kolkā, Rojā un Ventspilī. Tika ierobežota iedzīvotāju pārvietošanās. Tas spieda darbspējīgos cilvēkus meklēt citas darba un dzīves vietas. Ciemi kļuva arvien tukšāki, un daļa no tiem, it īpaši Jaunciems, Lielirbe un Lūžņa, praktiski izzuda kā apdzīvotas vietas. Daļu ēku lībieši pārdeva vasarniekiem, daļa palika dzimtas īpašumā, bet daļa bez saimniekiem sabruka.

PSRS robežsargs darbā. Kolkas jūrmala.

Padomju periodā lībiešu sabiedriskā un kultūras rosība atjaunojās tikai 70. gados. Pamatā tā saistīta ar 1972. gadā pēc Emmas Ērenštreites ierosmes dibināto lībiešu etnogrāfisko ansambļu Līvlist Rīgā (pirmā diriģente Dzidra Kļaviņa) un Kāndla Ventspilī (Hilda Grīva) darbību. Tos dibināja, lai saglabātu un attīstītu lībiešu valodu un muzikālo mantojumu. Lībiešu dziesmas popularizēja arī folkloras kopa “Skandinieki“, kuru 1976. gadā dibināja un vadīja lībiete Helmī Stalte ar dzīvesbiedru Daini Staltu.

1978. gada augustā lībiešu un latviešu inteliģentu grupa rakstiski lūdza Latvijas PSR vadību atzīt lībiešus par patstāvīgu etnosu un novērst viņu asimilēšanu. Vēstuli, konsultējoties ar zinātnes darbiniekiem, uzrakstīja lībiete Emma Ērenštreite. Tomēr šim iesniegumam nebija nekādu oficiālu pozitīvu rezultātu.

Būtisks šī perioda lībiešu kultūras dzīves notikums ir dzejnieka Kārļa Staltes simtgades atzīmēšana Lielupē 1970. gada 29. augustā, kad Latvijā pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara atkal kopā pulcējās lībieši un igauņi uz lībiešu kultūras pasākumu. Otrs nozīmīgs notikums ir piemiņas akmens uzstādīšana lībiešu dzejniekiem Miķeļtorņa kapsētā 1978. gada septembra Dzejas dienās. 1978. gada 2. novembrī Mazirbes internātpalīgskolā svinīgi atklāja etnogrāfisko priekšmetu kolekciju Rāndali (Jūrmalnieks). Ņemot vērā tā laika varas neiecietīgo attieksmi pret vārdu „lībieši”, vākums oficiāli tika nodēvēts par skolas etnogrāfisko priekšmetu kolekciju. To veidoja skolas pedagogi Maija un Pauls Valči. Atklāšanas svinībās piedalījās vairāk nekā divsimt cilvēku. Diemžēl liela daļa kolekcijas ir zudusi un tās atliekas publiskai apskatei nav pieejamas.

Etnogrāfisko priekšmetu kolekcijas Rāndali atklāšana Mazirbē.  Priekšplānā Maija Valce. 1978.