Lībiešu statuss Latvijas Republikas likumdošanā pirmo reizi noteikts tikai jaunākajos laikos. 1991. gada 19. martā pieņemtajā Latvijas Republikas likumā „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju“ 4. pantā ir noteikts, ka „Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par Latvijas senās pamattautības – lībiešu – nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību.“
Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 250 lībieši, bet pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2017. gada 1. jūlija datiem – nepilni 170. Tomēr tas nenozīmē, ka šajos skaitļos būtu iekļauti visi Latvijā dzīvojošie cilvēki, kuri sevi uzskata par lībiešiem. Mūsdienās lībieši vairs nedzīvo kompakti Ziemeļkurzemes ciemos, bet gan izklaidus dažādās vietās Kurzemē un Vidzemē, un lielākā koncentrācijā – Rīgā un Ventspilī, kā arī Kolkas un Tārgales pagastā.
Svarīgs notikums lībiešu vēsturē bija Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas Līvõd rānda (Lībiešu krasts) izveidošana 1991. gadā, kuras direkciju līdz 2003. gadam vadīja Edgars Sīlis (1949–2017) un kas darbojās līdz 2004. gadam, kad tā tika reorganizēta un pēc tam likvidēta. Pirmo reizi vēsturē ar lībiešu lietām nodarbojās valsts finansēta iestāde uz regulāriem pamatiem. Tās uzdevumos bija: veikt un sekmēt lībiešu kultūras un kultūrvēsturiskā novada zinātnisku dokumentēšanu, nekustamo un kustamo objektu saglabāšanu; nodrošināt teritorijas apbūves noteikumu ievērošanu un kultūrvēsturiskās ainavas saglabāšanu; piedalīties teritorijas sociālekonomiskās attīstības un vides aizsardzības ģenerālās shēmas izstrādāšanā; organizēt zinātniskus, izglītojošus un kultūras pasākumus u. c.
Visus nolikumā minētos uzdevumus “Lībiešu krasts” nespēja izpildīt vienādā kvalitātē, tādēļ galvenie darbības panākumi bija saistīti ar kultūru un zinātni. 1992. gadā tika atjaunota mēnešraksta Līvli darbība – tagad tas iznāca latviešu valodā. No 1994. gada “Lībiešu krasts” katru gadu izdeva arī lībiešu gadagrāmatas, kurās tika publicēti pētījumi par lībiešu vēsturi un kultūru, lībiešu atmiņas u. c. Abu izdevumu izveidošanā galvenais nopelns ir to pirmajai redaktorei (līdz 1999. gadam) Gundegai Blumbergai. “Lībiešu krasts” organizēja un finansēja lībiešu valodas nodarbības Mazirbē, Kolkā un Ventspilī, kā arī finansēja (daudzus gadus arī organizēja) ikgadējās lībiešu bērnu nometnes Mazirbē.
Mazirbē tika noorganizētas divas lībiešu kultūras un kultūrvēsturiskā novada izpētes jautājumiem veltītas starptautiskas konferences (1992. un 1994. gadā). Vairākas konferences sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju notika Latvijas lībiskajos novados. Ar Līvõd rānda finanšu atbalstu notikuši arheoloģiskie izrakumi Ancē un Pūrciemā, apzināti arheoloģiskie objekti visā „Lībiešu krasta” teritorijā un tās tuvākajā apkārtnē, bet etnogrāfi pētījuši Ģipku, Kolku, Lūžņu, Mazirbi, Melnsilu, Pitragu, Pūrciemu, Saunagu, Vaidi.
Pēc Lībiešu kultūras centra un Starptautiskās lībiešu draugu biedrības iniciatīvas ar Ministru prezidenta rīkojumu 1998. gada 24. novembrī tika izveidota darba grupa valsts ilgtermiņa mērķprogrammas “Lībieši Latvijā” izstrādei. Mērķprogrammas pasākumu kompleksā darba grupa ietvēra sešas rīcības programmas: lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzība un izmantošana, lībiešu valoda, izglītība, sabiedriskās attiecības, zinātne un kultūras procesi. Ministru kabinets programmu apstiprināja 1999. gada 14. decembrī. Valsts programma ne ideāli, tomēr darbojās līdz 2012. gadam, un tās darbības gados ar valsts finansiālo atbalstu ir organizēti bezmaksas lībiešu valodas kursi, izdotas grāmatas, informatīvi bukleti un laikraksts Līvli, izveidots lībiešu kultūras un valodas portāls livones.net, atbalstīta lībiešu ansambļu darbība un dažādi kultūras pasākumi, remontēts lībiešu tautas nams Mazirbē u. c. Kopš 1992. gada Mazirbē regulāri tiek organizēta lībiešu bērnu un jauniešu vasaras nometne, kuras dalībnieki tiek iepazīstināti ar lībiešu tradicionālo kultūru, vēsturi un valodu.
Līdz šim visplašākais lībiešu kultūrai un valodai veltītais pasākums ir bijis Starptautiskais lībiešu valodas un kultūras gads, kura pasākumi norisinājās 2011. un 2012. gadā vairākās valstīs. To organizēja Lībiešu kultūras centrs sadarbībā Starptautisko lībiešu draugu biedrību un citām organizācijām. Vēsturē paliekošākais no šī gada ir vairākas grāmatas: Kārļa Staltes 1930. gados sarakstītā pirmā lībiešu ābece (2011), līdz šim plašākā lībiešu valodas vārdnīca (2012) un fundamentāls rakstu krājums par lībiešu vēsturi, valodu un kultūru (igauņu valodā 2011. un latviešu valodā 2013.), kā arī starptautiskās zinātniskās konferences Livonica.
2013. gadā Košragā aizsākās jauns starptautisks projekts – Lībiešu vasaras universitāte. Tā ir intensīva augstākās izglītības programma, kuras mērķis ir nodrošināt dažādu augstskolu studentiem – galvenokārt doktorantiem un maģistrantiem – iespēju iepazīt lībiešu valodu, vēsturi un kultūru lībiešu kultūrvēsturiskajā vidē un rosināt jaunu pētnieku iesaistīšanos lībiešu mantojuma apzināšanā un izpētē. 2017. gadā Lībiešu vasaras universitāte notika Miķeļtornī un to organizēja Lībiešu kultūras centrs un Tartu Universitāte sadarbībā ar Ventspils lībiešu apvienību Rānda.
Lībiešu aktīvā darbība ir rosinājusi sabiedrības un līdz ar to arī plašsaziņas līdzekļu interesi par lībiešu kultūras norisēm. Lībiešu kultūras un valodas pastāvēšanā un attīstībā arī mūsdienās ir ieintersēta Igaunija un Somija. 1998. gadā Lībiešu svētku laikā Mazirbē viesojās Somijas prezidents Marti Ahtisāri un Latvijas prezidents Guntis Ulmanis. Starptautiskā lībiešu valodas un kultūras gada pasākumi Igaunijā 2011. gadā un igauņu valodā iznākušais rakstu krājums par lībiešiem atstāja tik dziļu iespaidu uz Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu, ka viņš 2012. gada jūnijā valsts vizītes laikā kopā ar Latvijas prezidentu Andri Bērziņu vēlējās apmeklēt arī Lībiešu krastu.