Daugavas, Gaujas un Metsepoles lībiešu teritorijā ir vairāk nekā 40 pilskalnu, un trešā daļa no tiem ir arheoloģiski pētīti. Daži no tiem uzskatāmi par agrīnām pilsētām.Par tādu 11.–12. gadsimtā uzskatāms Daugmales pilskalns. Domājams, ka lībieši tur sākuši apmesties 10. gadsimtā. Atrastās senlietas liecina par tirdzniecību un amatniecību – pilskalnā atklātas divas dzelzs kausēšanas krāsnis, rotkaļa darbnīca, podnieka cepļa paliekas. Šeit notikusi krāsaino metālu, kaula, raga un dzintara apstrāde.
Pētīts arī Aizkraukles, Turaidas (Kaupo lielā pils), Sateseles pilskalns, kas bija lībiešu vecākā Dabreļa zemes centrs un ietilpa Turaidas lībiešu zemē. Talsu pilskalns atradās kuršu teritorijas ziemeļu daļā. Uzskata, ka līdz 11. gadsimtam tur, tāpat citos Ziemeļkurzemes pilskalnos – Tukuma, Nogales, Lagzdīnes –, dzīvojuši lībieši.
Izsekojot Daugavas lībiešu centru attīstībai, arheologs Andris Caune konstatējis, ka sākotnēji – no 10. gadsimta līdz 12. gadsimta vidum – galvenais centrs atradās Daugmales pilskalnā un Salaspils Laukskolā. Divpadsmitajā gadsimtā par galveno dzīves centru kļuva Doles salas augšgala ciemi – Salaspils, Holme, Rauši, Vampenieši. Atšķirībā no Daugmales, šie ciemi nepārauga pilsētveida apmetnēs.
Divpadsmitajā gadsimtā par pilsētveida centru sāka veidoties Rīga. Šajā laikā apmēram trīsdesmit hektāru lielajā pussalā, kuru no trim pusēm aptvēra Daugava un Rīgas upīte, atradās divi ciemi: viens – pie dabiskās ostas Rīgas upes grīvā, otrs – Daugavas krastā. Pussalas vidū, tagadējās Doma baznīcas austrumu pusē, atradās kapulauks. Blakus tam atradusies kulta vieta. Apmetnes iedzīvotāju sastāvs bijis jaukts, bet lielāko daļu veidojuši Kurzemes un Daugavas lībieši.
To, ka lībieši saglabāja ne tikai etnisko, bet arī sociālo apziņu līdz pat 14. gadsimtam, apliecina Vartberges Hermaņa Livonijas hronikas ziņas par lietuviešu kunigaiša Aļģirda iebrukumu Siguldas novadā 1345. gadā, kad kāds lībietis stādījies priekšā kā visas lībiešu tautas iecelts ķēniņš.