Senatnē lībiešu valodā runāja lielā daļā mūsdienu Latvijas – Kurzemes ziemeļos, Daugavas un Gaujas lejtecē, Vidzemes ziemeļrietumos un nedaudz arī mūsdienu Igaunijas pierobežā. Pamazām saplūstot ar latviešiem, lībiešu valodas izplatība mazinājās, un 19. gs. vidū tā bija dzirdama vairs tikai Vidzemes un Kurzemes ziemeļos. Atbilstoši tam pieņemts nošķirt lībiešu valodas Vidzemes un Kurzemes dialektu.

Vidzemes dialekts, ko dēvē arī par Salacas lībiešu valodu, runāts lībiešu senajā Metsepoles novadā un 19. gs. vidū pierakstīts Salacas un Svētupes apkaimē. Domājams, ka senatnē Vidzemē pastāvēja arī Daugavas, Gaujas un Idumejas lībiešu valodas paveidi.

Mūsdienu lībiešu valoda ir lībiešu valodas Kurzemes dialekts, kas sākotnēji runāts Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemos. Tam ir divas galvenās izloksnes – rietumu un austrumu, kuras atdala Irbes upe (Īra joug). Lielirbē pie tās ietekas runāta rietumu izloksne ar vairākiem austrumu izloksnes elementiem, tālab reizēm šī ciema valodu dēvē par vidus jeb pārejas izloksni. Kurzemes dialekta austrumu izloksne ir mūsdienu lībiešu rakstu valodas pamatā.

Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemu karte. 1938.