Ženijas Beltes (dz. Mūrniece, 1932–2008) tēvamājas ir Lūžņas Krūmkalni – viena no pēdējām Lūžņas sētām, kuras saimniekus Alvīni (1906–1993) un Ernestu (1903–1989) Mūrniekus grāmatu lappusēs un skaņu ierakstos iedzīvinājusi pērn mūžībā aizgājusī mutvārdu pētniece Māra Zirnīte, bet viņu dzīves nogali fotogrāfijās – Vaira Strautniece. Viņu kopdarbs – skaistā grāmata “Lūžkilā” ar Alvīnes fotogrāfiju uz vāka – iznāca 2021. gadā. Kāda izskatījās krūmkalniešu dzīve meitas Ženijas jaunībā pirmajās pēckara desmitgadēs, varēs ielūkoties šajā publikācijā.

Rudzu pļauja. Alvīne un Ernests Krūmkalnos 1949. gadā.

Krūmkalni 1953. gadā.

Ženijas tēvs bija no latviešiem, bet mammas dzimta daļēji nāca no lībiešiem. Mammas vecāki bija Nēze un Andrejs Brenči. Andrejs jūrmalā bija ienācējs no latviešiem, bet Nēzes vecāki Marija un Pēteris Botteri bija Miķeļtorņa lībieši. Par viņiem Alvīne stāstīja:

“Man mammsmamm bi 14 gad, kad no pagast viņ pie saimniek piestellej. Pie Botterem Miķeļtorne viņ tur piestellej. Par dienestmeit vai tād ka kalpon, par tād mazmeit, mazkalpon, kam vel vis liele dārb nebi jadar. [..] Un ta tas Botter, tas saimnikdēls viņs apprecej. Jā, tas māns mammsmamm apprecej. Viņs vīrs – mānsmamms paps – bi baznics zvanitājs. Miķeļtorne. Un ta tas barons, vis jau piederej baronam – mežs un viss, tas barons viņam atļāv izmeklet viet, kur viš sev var māj uztaisit. Jo ka tie dēl sāk preceties, visem jau nav rūm vairak. Tad viš tur izmeklej starp Miķeļtorn un Lūžņ to mājviet. Un ta viņ sauc toreiz Nābeļ, tagad viņ pārkrustij, tas jaunsaimnieks, par Jaunābeļ. Tur tecej garam Nābelup.”*

Vecvecāki Nēze un Andrejs ar Ženijas dēlu Viesturu. 1957. gada Jāņos Krūmkalnos.

Alvīne Mūrniece ar Duksīti, 1953. gada rudens.

Ženijas dzīve iegrozījās tā, ka viss darba mūžs tika aizvadīts uz dzelzceļa, tomēr viņa ļoti mīlēja lasīt un arī aizrautīgi interesējās par dzimtā ciema vēsturi. Jo īpaši viņa bija aizrāvusies ar neparastā mākslinieka un Lūžņas iedzimtā Jāņa Beltes dzīves līkloču izsekošanai. Bez Ženijas ieguldītā darba mēs šodien par Jāni Belti zinātu pavisam maz. Un pilnīgi noteikti nebūtu iespējama tik plaša mākslinieka darbu izstāde Lībiešu tautas namā 2023. gada vasarā, jo Ženija savulaik atrada un izglāba vairākus Beltes darbus. Un nebūtu tapis Baibas Dambergas garstāsts tāmnieku mēlē “Belte, tas mālders” (publicēts 2023. gadā grāmatā “Belte, tas mālders / Belte, se mōļțiji”). Ženijas interesi par Jāni Belti rosināja ne tikai abiem kopējais dzimtais Lūžņas ciems, bet arī tas, ka viņa bija precējusies ar Beltes brāļadēlu Alfonu Belti (1923–1995).

Ženija Belte 1954. gada 4. jūnijā.

Ženija ar dēlu Viesturu cep torti vecmammai uz 18. oktobri. Lūžņa, 1950. gadu beigas.

1990. gados, kad sāka iznākt mēnešraksts “Līvli” un lībiešu gadagrāmatas, Ženija ar savas dzimtas stāstiem sāka dalīties arī ar šo izdevumu lasītājiem. Piemēram, “Līvli” 2000. gada 3. numurā publicēts viņas raksts par tēva dzimtu “Veclūžnieki”. Par tēvu Ženija rakstīja arī 2003. gada lībiešu gadagrāmatā:

“Mans tēvs Ernests Mūrnieks dzimis 1903. gada 10. martā Lūžņas mežsargmājā “Lūžniekos” kā desmitais bērns mežsarga Friča trīspadsmit bērnu ģimenē. Mācījies Pizes pamatskolā Miķeļtornī. Skolu vēlāk nosauca par Jūrkrastu pamatskolu – tur beidza četras klases. Tālāk mācīties tēvam nebija iespējams. Pirmā pasaules kara laikā tēvamāte ar dažām meitām aizbrauca uz Pēterburgu, bet tēvs ar jaunākajiem dēliem palika Latvijā, dzīvoja dažādās mājās Popes pagastā. [..]

No mazām dienām mans tēvs gājis strādāt par ganiņu, mazpuisi, vēlāk par puisi pie dažādiem saimniekiem Popes un Ances pagastos. 1924. gadā iesaukts Latvijas armijā, dienējis Daugavpils artilēristos. Kad vectēvs mežsarga darbu beidza, tēvs tika viņa vietā par mežsargu Lūžnieku apgaitā. 1931. gadā apprecējās ar manu māti Alvīni Brenci no Lūžņas “Diždūču” mājām. Sākumā vēl dzīvojuši “Lūžniekos”, tad tēvs ieguvis 7 ha zemes – daļa no tās bija blakus mežsargmājām zemā, purvainā vietā, bet otra daļa kā pļava tālāk mežā. Sākuši celt savu māju, iekopt zemi. Māja bija uzcelta 1935. gadā. Arī es jau biju, un tā mēs trijatā pārcēlāmies uz “Krūmkalniem”. Tur tiešām bija tikai nelieli pakalniņi un krūmi. Zemi iekopt bija grūti – tēvs un māte strādāja ilgi un smagi, ar speciāli lielu lāpstu kā šķūri zirgs pakalnu smiltis vilka lejā purvainajās vietās – tā veidojās druvas. Tās tēvs iekopa kā dārzu. Stingri mēsloja, viss labi auga. Atceros, kā Zigurda Zālīša vectēvs Zandbergs priecājās par mūsmāju rudziem: “Vārps ka siļks, vārps ka siļks!” Tēvam, mātei dienas aizgāja vienos darbos un rūpēs. Brāli Robertu “stārķis atnesa” (es tiešām tam ticēju!) 1938. gadā, brāli Kārli – 1939. gadā.

Ženija ar tēvu rudzu laukā, 1949. gads.

Krūmkalnos, 1948. gads.

Tēvs ļoti rūpējās par mums, bērniem, – kur vien brauca, visu mums nopirka – apģērbu, apavus un citas nepieciešamas lietas. Bija ļoti stingrs, bet labs un gādīgs. Esmu viņam ļoti pateicīga, ka jau bērnībā man iemācīja visādus darbus – zirgu iejūgt, zemi ecēt un federēt (ar federecešām – tā mūspusē sauca), zāģēt malku un baļķus. No meža baļķus vedot, iemācīja man stūrēt mazās ragavas baļķa tievgalī, pavasarī meža talkās jauniem stādiem bedres kaplēt, stādus sēt un stādīt, kokus apmērīt. Aprēķināt kubatūru un vēl daudz ko citu. Kaut kādā ziņā es biju vairāk nekā tēva meita – droši vien viņš pirmo bija gaidījis dēlu.

1941. gadā mūsu ģimeni neizsūtīja, kaut sarakstos esot bijuši. Karš mūs izglāba… 1944. gada rudenī visiem bija mājas jāatstāj un jāpārceļas uz “arājiem”. Mēs dzīvojām dažādās vietās līdz 1945. gada pavasarim, kad atgriezāmies Lūžņās. 1. jūnijā tēvu apcietināja, nosūtīja uz Krieviju filtrācijā. Paldies Dievam, 1946. gada 26. martā viņš no turienes atgriezās, bet bija tik nomocīts, izdēdējis, jābrīnās, ka vispār dzīvs palicis.

Krūmkalnos, 1949. gads.

Ernests, Alvīne, Ženija un Viesturs. Kartupeļu stādīšana, 1959. gada pavasaris.

Divi mani tēvabrāļi – Jānis un Fricis tā arī nepaspēja vairs pārbraukt mājās. Viņi Maskavas apgabalā nomira badā un mokās. Ar laiku tēvs atkopās, varēja sākt strādāt, bet 1950. gada septembrī viņu atkal apcietināja kopā ar dažiem citiem ciema vīriem. Visus tiesāja – tēvam 25 gadi par to, ka vācu laikā bijis aizsargs. Tēvs nebija aizsargs Latvijas laikā, vācieši visus mežsargus ieskaitīja aizsargos. Tā otro reizi tēvs un citi ciema vīri tika izsūtīti uz Krievijas lāgeriem. Laimīgā kārtā šis izsūtījums bija mazliet “cilvēciskāks” – mēs dabūjām vēl Ventspils cietumā parunāties caur stiepļu žogiem. Pirms izsūtīšanas no Latvijas es vairākas reizes varēju aizvest tēvam un citiem ciema vīriem Rīgas centrālcietumā un pārsūtīšanas punktā pārtikas sūtījumus. Varējām ar tēvu lāgerī sarakstīties, sūtīt atļauto paku skaitu.

Izstājos no skolas, dabūju gadījuma darbus mežā. Sākumā ar zirgu vedu malku no meža uz Zāmeļu krautuvi Renčos. Kad zirgu atņēma, tad meža meistars mani uz laiku pieņēma par koku pierakstītāju – brāķera palīgu. Cik varēju, tik centos nopelnīt, lai tēvam varētu sūtīt paciņas. Mātes vecāki ļoti daudz palīdzēja, un tomēr mātei bija visgrūtāk. Tēvs atgriezās 1955. gadā. Pēc laika atkal dabūja mežsarga darbu, abi ar māti dzīvoja savā mājā “Krūmkalnos”. Bērni bija prom. Mans brālis Kārlis miris jau 1976. gadā. Mūža pēdējais posms tēvam bija ļoti grūts – smagas slimības izmocīts, viņš aizgāja aizsaulē 1989. gada 16. augustā, nodzīvojis garu, grūta darba un smagu pārdzīvojumu pilnu mūžu.”**

Lūžnieces, 1950. gadi.

Jāņu svinēšana Lūžņas stacijā, 1957. gads.

Par laiku 50. gados, kad nācās tikt galā vienai pašai, Alvīne pastāstīja intervijā Mārai Zirnītei:

“Jaiztiek bi, nu ko ta cit. Piec gād, vai dieniņ. To nevar izteikt, ko es i dabujs mocites, brīnums, ka es vel tā te pie beņķ var sēdet. Trīs bērn, un tie viss gāj skola. Vai, die! Ženij gāj vidusskol beigt. Ženijai būt bijs darbs mežniecība te Vičagos. Nepieņem, ka tēvs notiesats. Gribej mācīties par skolotaj, tāpat nevar. Draudzen izmācijuses, bet tēvs notiesats – atlaiž no skols amata. Nu, tā. Tad Ženij vienkārš uz dzelzceļ, tur varej. Ceļstrādnieks. Vienkāršs ceļstrādnieks.

Ženija darbā.

Koku vešana ar mazo bānīti 1959. gada martā. Ženijas Beltes foto

Alberts un Gunārs strādāja pie koku zāģēšanas un iekraušanas, Lūžņas stacija 1950. gadu beigas.

[..] Es jau ar ir strādājs uz dzelzceļ, kad es bij jaun. Mēs viss ir strādājuš – mūsu ģimen viss ir strādājuš uz dzelzceļ. To zirg nozīmēj uz dzelzceļ. Man bij jabrauc ar to zirg, jašķūre sniegs uz to dzelzceļ. Es jau brauc meža katr ziem, kamer tik tas zirgs man bij. Un tad to pēdējo ziem paņem to zirg februār mēnes prom. Ta jau vairs nebij, ar ko braukt.

[..] Dundaga bij ties. To vīr daļ ņem nost. Un man vajg liecnieks ar divs līdz. Tos es paņēm tepat no ciem, kas zin, ka mēs to zirg paš audzināš un govs paš ir audzinājš. Es teic, ka es nekad nau tiesats, ar tiesam nekad nau noņēmes. Pašaudzinats zirgs. Un to zirg paņem projam un vien gov paņem projam. Un vel būt ņēmuš aits, bet otra diena mums vilks iekrīt aitas un saplēš divs aits. Tā aits neiznāc dot, par tiem atmaksaj, ka vilks ir noplēss. Atmaksaj no ciempadom. Tā bij.”***

Kartupeļu stādīšana Krūmkalnos, 1959. gada pavasaris.

Kartupeļu stādīšana Krūmkalnos, 1959. gada pavasaris.

Kartupeļu stādīšana Krūmkalnos, 1959. gada pavasaris.

Par godu Ženijas 70 gadu jubilejai viņas māsīca un aktīva lībiešu sabiedriskā darbiniece Alvīne Veinberga (1926–2019) “Līvli” 2002. gada 1. numurā rakstīja:

“Kaut mūža lielākā daļa nodzīvota Ugālē, viņas domas un sapņi saistās tikai ar tēva mājām Lūžņā. Dzimtās mājas “Krūmkalni” tagad gan pieder svešiniekiem, un tas dziļi sarūgtina Ženijas dienas un domas. [..] Ženijas un viņas dzīvesbiedra Alfona vienīgā darbavieta – dzelzceļš. Līdz 1962. gadam abi dzīvoja un strādāja Lūžņā, bet pēc mazbānīša likvidēšanas Beltes ģimene pārcēlās uz Ugāli. Nu jau 40 gadus Ženija strādā Ugāles dzelzceļa stacijā, prasmīgi veicot atbildīgos pienākumus. Viņai uzticēts apmācīt jauno maiņu. Dzelzceļnieks ir arī Ženijas znots Kārlis Ernestovskis, un varbūt par tādu kļūs arī mazdēls Mārtiņš.”

Meža talkas balle Krūmkalnos, 1957. gada novembris.

Meža talka, 1958. gads.

Krūmkalni – manas tēvamājas 1959. gadā.

Pateicība Ievai Ernštreitei, kura autores rīcībā nodeva rakstā izmantotās fotogrāfijas.

* Māra Zirnīte. Krastā zudušās pēdas. – Latvijas Kultūras fonda gaduraksti 1987–1988. Rīga: Avots, 1991., 119. lpp.

** Ženija Belte. Lūžniekam Ernestam Mūrniekam – 100. – Lībiešu gadagrāmata 2003. = Līvlist āigastrōntõz 2003. Lībiešu krasts, 2003., 159.–161. lpp.

*** Māra Zirnīte. Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā. Rīga: Dabas aizsardzības pārvalde, 2011., 69.–70. lpp.

Publikācija sagatavota Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstītajā projektā “Lībiešu kultūrtelpas portāla “Livones” aktivitātes”.