Pēc Pirmā pasaules kara Vaides Žonaki bija viena no retajām lībiešu jūrmalas sētām, kurā bērniem pirmā valoda bija lībiešu. Prāvais māsīcu un brālēnu pulciņš nodrošināja to, ka visu 20. gadsimtu lībiešu valoda turpināja skanēt ne tikai Ziemeļkurzemes jūrmalā un Rīgā, bet arī aiz okeāniem un jūrām – ASV, Kanādā un Zviedrijā. Viena no Žonaku bērniem bija Elza Bertholde (prec. Mansurova, 26.08.1918.–22.03.1998.), kura lībiešu vēsturē iegājusi vienkārši ar to, ka visu mūžu saglabāja savu bērnības valodu, sarunājoties tajā ar plašo Žonaku bērnu radu saimi.

Žonaku bērnu vectēvi bija brāļi Didriķis Bertholds (dz. 1849) un Jānis Bertholds (dz. 1853). Didriķa dēlam Jānim (1879–1935) bija seši bērni, Elzas brāļi un māsas, – Berta Elisabete (prec. Mangule, 1915–2001), Silvija Milda (prec. Rudzīte, 1921–2002), Alberts (1923–1942), Kārlis (1926–1999) un Bernhards (1929–1941). Didriķa meitai Katrīnai (prec. Zēberga, 1877–1964) bija trīs bērni – Jānis (1904–1974), Andrejs (1909–1992) un Paulīne (prec. Kļaviņa, 1918–2001). Didriķa brāļa Jāņa dēliem piedzima vēl četri Žonaku bērni: Pēterim Bertholdam (1879–1952) – Džems (1902–1970) un Grizelda (prec. Kristiņa, 1910–2013), bet Kārlim Bertholdam (1880–1970) – Alfons (1910–1993) un Viktors (1921–2009).

Vecie Žonaki padomju laikā.

Vecie Žonaki padomju laikā.

Elza agri zaudēja vecākus – 1930. gadā nomira māte Emīlija un 1935. gadā tēvs Jānis. Laiku pēc mātes nāves viņa atcerējās 1995. gadā: “Paulīnmāte, tā bija manam tēvam māsa. Govis bija kūtī. Neatceros, cik tur bija, piecas vai sešas. Divi zirgi bija. Visiem vajadzēja barību. Pļavas mums bija tālu no mājām – Dūmelē. Un ko es varēju – 12 gadus veca meitene… Mazie neko nevarēja, tie jau bija bērni. Mazais vēl bija zīdāms.

Tad Paulīnei tie brāļi, Andrejs un Jānis, mūsu brālēni brauca. Ar zirgiem braucām pēc siena. No sākuma Andrejs veda, iemācīja man vezumu taisīt. Visādi jau gāja. Kad braucām mājās, ceļā vezums apgāzās. Brālēns dusmīgs, ka es vainīgs. Bet mums tas zirdziņš bija tāds, ka viņš mūžīgi gribēja iet pa priekšu. Andrejs brauc ar otru zirgu, un es nav to celmu ievērojis.

Labība bija, radi nokūla. Labība bija klētī, bet maizītes nav. Atkal tie paši radi veda uz dzirnavām, liekas, uz Pāci bija jābrauc. Paulīnes brāļi veda labību samalt. Mājās mums vēl bija tāds liels akmens – ar roku maļamais. Knapi var kustināt, viens pavisam nevar. Paulīnmāte mūs abas ar Paulīni nokomandēja pie to lielo akmeni malt.

Mani paņēma mana krustmāte. Jaunāko māsu Silviju paņēma pie sevīm mammai māsa. Silvija vienu vasaru aizgāja par ganu Dūmelē, par labību un drēbēm. Mazo brālīti Bernhardu, kas vēl bija pie krūts, paņēma tēva māsa Zēberg Katrīne, Paulīnmāte. Vidējo brāli Kārli paņēma onkuls Pitragā. Vecākais brālis Alberts nerunāja. Viņš bija kurlmēms. To Dundagas pagastvalde paņēma uz Jelgavu, tur bija tāda slimnīca, Gintermuižā.

Mana krustmāte, mammas māsa, dzīvoja Rīgā, un viņa teica: “Elza labi mācījās, un skolotāja raud, ka Elza nevar vairāk iet skolā, tikai trīs klases ir pabeigtas, nu lai nāk Rīgā skolā.” Bet ko nāks Rīgā skolā, krustmātei pašai četri bērni un vīrs Baltijas vācietis. Satiku citu radinieci no mūsu ciema, un viņa saka: “Elziņ, tu tāds ziķers biji, tev vajadzētu meklēt tirdzniecībā, veikalā, kādu mācekļa vietu. Būs jāpatīra kaut kas, bet tu iemācīsies, un tev būs amats.” 1934. gadā es dabūju pasi un tad arī atbraucu uz Rīgu ar sporta čībiņām kājās un adītu jaciņu mugurā. Man bija sešpadsmit gadu.”*

Elza Mansurova, 1934. gads.

Elza 1930. gadu vidū.

Elza visu mūžu nodzīvoja Rīgā un strādāja tirdzniecībā. 1938. gadā viņai piedzima dēls Vilnis, kura tēvs Arvīds gāja bojā kara laikā. 1944. gadā Elza kopā ar māsām devās bēgļu gaitās, bet dažādu likteņa sakritību dēļ kara beigas sagaidīja padomju okupācijas zonā, tādēļ 1946. gadā ar dēlu bija spiesta atgriezties Latvijā. Dzīve nokārtojās – 1947. gadā Elza apprecējās ar Aleksandru Mansurovu, bet dēls Vilnis izmācījās par kuģu mehāniķi. Tomēr 1959. gadā Vilnis Ņūfaundlendā, Kanādā, nobēga no kuģa, sagādādams Elzai un Aleksandram nepatikšanas ar varas iestādēm padomju Latvijā. Sākumā Kanādā viņam palīdzēja radiniece Grizelda ar vīru Voldemāru Kristiņu. Šajā valstī Vilnis Bertholds (1938–2013) arī nodibināja ģimeni ar Veltu, un viņiem piedzima divi bērni – Maira un Normunds.

Elza. Rīga, 1943. gads.

Elzas dēls Vilnis piecu gadu vecumā. Rīga, 1943. gads.

Elza ar dēlu Vilni pēc kara. 1947. gada janvāris.

Elza (no kreisās), Vilnis, Viļņa tēva Arvīda māte Anna Briede, Rūdis un Paulīne Kļaviņa. 1947. gada 13. decembris.

Elza ar vīru Aleksandru Mansurovu kāzu dienā. Rīga, 1947. gads.

Elza ar vīru Aleksandru jeb Sašu. Rīga, 1975. gada 26. augusts.

Elza pie ģimenes kapavietas Vaides kapos.

Elza lībiešu tautastērpā un Saša. 1966. gads.

Elza un Saša, 1997. gads.

Paulīnes Kļaviņas brāļa Jāņa mazmeita Anita Zēberga un Elza Vaidē.

Elza ar māsīcu Paulīni Vaides kapos.

Radinieki Vaidē – lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds un Elza.

Vaides kapos: brālis Kārlis Bertholds (no kreisās), Elza, Paulīnes brāļadēls Andrejs Zēbergs ar sievu Ilonu.

Kārlis un Marta Bertholdi, Elza. Vaides kapi.

Elzas dēls Vilnis Bertholds sāk jaunu dzīvi Kanādā, 1960. gada jūlijs.

Vilnis ar bērniem Mairu un Normundu dēla astotajā dzimšanas dienā. Kanāda, 1975. gada 25. oktobris.

Vilnis ar ģimeni – sievu Veltu un bērniem Mairu un Normundu – 1983. gada Ziemassvētkos.

Normunds ar sievu Karolīnu (no kreisās), Grizelda Kristiņa, Grizeldas meita Sarmīte Bija ar vīru Vilni. 1990. gadi.

Fotogrāfijas no Ingrīdas Šneideres vākuma.

* Baiba Šuvcāne. Sauc par Vaidi mūsu ciemu. Rīga: LA izdevniecība, 2015, 319. lpp.

Izmantots arī: Gundega Blumberga. Elzu Mansurovu atceroties. Līvli, 1998, nr. 2, 32. lpp.

Publikācija sagatavota Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstītajā projektā “Lībiešu kultūrtelpas portāla “Livones” aktivitātes”.