Mūsu saruna 2024. gada vasarā ar Mazirbes brīvdienu mājas “Stūrīši-Branki” saimnieci Guntu Ginteri norit seno priekšmetu kolekcijas ēkā Stūrīšos, kas atrodas tieši pretī Lībiešu tautas namam. Iztaujāju Guntu par viņas lībiešu saknēm, bērnības Mazirbi un atgriešanos dzimtajā ciemā, arī par darbošanos Līvu savienībā.

Gunta Gintere lībiešu tautastērpā pie sava retro auto.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Saknes

“Esmu dzimusi 1942. gadā Mazirbē. Mani vecvecāki bija lībieši. Taizelu mājas mans vectēvs Jānis Didriķa dēls Otomers (1877–1943) 1908. gadā par 1700 rubļiem nopirka no Dundagas barona. Tajā laikā Taizelu zemes lielums bija 27,65 desetīnas un saimniekam saskaņā ar līgumu bija atļauts zvejot jūrā ar divām laivām. Taizeli līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Tās bija lielas mājas ar trīs galiem. Vecvecāki dzīvoja saimnieku galā, vidū bija šūšanas darbnīca, jo meitas bija šuvējas, bet trešajā galā dzīvoja kalpi un vaļinieki, kuri īrēja telpas no saimniekiem, jo Mazirbē bija maz brīvu telpu, kur dzīvot. Dzīvojamā māja bija astoņus metrus plata un 32 metrus gara. Visas istabas bija caurstaigājamas.

Vectēvs bija diplomēts kabotāžas stūrmanis, beidzis jūrskolu. Kad viņš pārnāca uz dzīvi Mazirbē, sākumā vēl gāja jūrā. Vēlāk nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību. Viņam bija lieli lauki ar kviešiem, rudziem, kartupeļiem līdz pat Mazirbes upei. Taizelu mājas bija slavenas arī ar saviem zirgiem. Toreiz sacentās, kuram ātrāki un labāki zirgi – tā kā tagad ar mašīnām.

Vectēvs Jānis Otomers (pirmais no labās) pirms Otrā pasaules kara.
Foto no Guntas Ginteres albuma

Vectēvs apprecējās ar Lizeti Folmani (1884–1965) un viņiem piedzima četri bērni: Berta Otomere (prec. Gintere); Bernhards, kurš vēlāk dzīvoja Kaltenē, bet viņa divi dēli Jānis un Vilnis dzīvoja Ventspilī; Alise Otomere (prec. Zvaigzne) kopā ar vīru un meitu Dailu 1944. gadā emigrēja uz Zviedriju, bet vēlāk dzīvoja Amerikā; Milda Otomere (prec. Krasone), kuru ģimenē sauca Midiš, apprecējās ar Albertu Krasonu un viņiem piedzima četri bērni – Aldis, Imants, Līvija (1948–2024), Pauls (1950). Sākumā viņi dzīvoja Košragā Kine-Dīke mājās pie Alberta mātes, slavenās lībiešu folkloras teicējas Katrīnas Krasones. Vēlāk atnāca uz Mazirbi un dzīvoja Mežmaļos, mājā netālu no veikala, bet no 1955. gada Grabos.

Mana māte Berta Otomere (1907–1991) Rīgā bija izmācījusies par šneiderieni. Kad viņas tēvs jau bija vecs un slims, un vairs nevarēja saimniekot, Berta atgriezās tēva mājās. Drīz vien viņa Mazirbē iepazinās ar manu tēvu Augustu Ginteru (1913–1989). Viņš bija bārenis no Lubezeres, Ārlavas puses. Viņš kopā ar brāli Frici bija ieradies Mazirbē peļņā, piedalījās meža darbos. Vecāki salaulājās Mazirbes baznīcā 1940. gadā. Maniem vecākiem bija trīs bērni – es, Arnis (1944–1945) un Ervis (1948–2003), kurš noslīka jūrā.

Guntas mamma Berta Otomere (pa labi) ar Tomu Elzu.
Foto no Guntas Ginteres albuma

Kad mamma atgriezās no Rīgas, lībiešu valodā vairs nerunāja. Arī vecāmāte Lizete Folmane lībiski nerunāja. Viņa teica: “Ko es ar tiem veciem lībiešiem!” Ar tām valodām jau te ir visādi gājis – cara laikā gribēja, lai visi runā krieviski, tad brīvā Latvijā – latviski, Otrā pasaules kara laikā visi runāja vāciski, tad pēc kara latviski un krieviski. Vecmāmiņai Lizetei Folmanei bija divas māsas – Klementīne un Milda. Milda Folmane apprecējās ar Aleksandru Reinfeldu un dzīvoja Mazirbē Upeskalnu mājās.”

Mazirbes galvenā iela 1930. gados.
Foto no Guntas Ginteres albuma

Skolas gadi Mazirbē

“Skolā sāku iet 1949. gadā. Mamma, būdama laba šuvēja, no tēva vecās žaketes uzšuva smuku zilu kleitiņu ar baltu krādziņu. Uzšuva arī divus priekšautus – baltu svētkiem un melnu ikdienai.

Pēc Otrā pasaules kara līdz pat 1961. gadam Mazirbē bija septiņgadīgā skola. Jaunā skolas ēka bija plaša un gaiša. Četras klases atradās pirmajā stāvā, bet otrajā – trīs klases un liela aktu zāle. Skolas direktors no 1946. līdz 1953. gadam bija Rūdolfs Ermanbriks, vēlāk Gunārs Vītols, bet 1954. un 1955. gadā Ārija Steinberga. Manā klasē mācījās vairāki tagad Latvijā pazīstami cilvēki – Jānis Ērenštreits, Gunārs Liepājnieks, Uldis Briedis, Ilmārs Geige. 2022. gada Lībiešu svētkos bija mūsu klases biedru tikšanās Lībiešu tautas nama zālē Gudrajā stundā. Tad jau visi bijām sasnieguši cienījamo 80 gadu vecumu. Atcerējāmies bērnību un skolas gadus. Uzaicināju klases biedrus uz pusdienām savā viesu namā, lai aprunātos neformālā gaisotnē.

Mazirbes skola 1954. gadā.
Foto no Guntas Ginteres albuma

Gunta Gintere (otrā no labās otrajā rindā) Mazirbes skolas izlaidumā, 1956. gads.
Foto no Guntas Ginteres albuma

Kopā ar Guntu Mazirbes skolu absolvēja arī Uldis Briedis, Jānis Ērenštreits, Ilmārs Geige un Gunārs Liepājnieks.
Foto no Guntas Ginteres albuma

Pēc Mazirbes skolas beigšanas mācības turpināju Dundagā. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados daudzas vietējās meitenes apprecējās ar krievu robežsargiem, kuri dienēja piekrastes ciemos. Vietējo puišu bija maz, bet svešinieki bija skaisti un iznesīgi.”

Padomju robežsargu tornis Mazirbes jūrmalā.
Foto no Guntas Ginteres albuma

Lībiešu tautas nama zāle padomju valsts svētku rotā, 1950. gads.
Foto no Guntas Ginteres albuma

Gunta Gintere 1965. gadā apprecējās ar Viktoru Aļohinu, kurš dienēja Mazirbē jūrniekos. Ciemā tajā laikā uzturējās trīs padomju karaspēka vienības: vecajā jūrskolas ēkā bija robežsargi, netālu no Taizeliem Grabu mājās bija celtnieku vienība, bet jūrmalā jūrnieki. 1965. gadā Guntas ģimenē piedzima dvīņi Andžela un Igors. Kad bērniem bija seši gadi, ģimene pārcēlās uz dzīvi Ogrē.

Guntas bērni Andžela un Igors 18 gadu vecumā.
Foto no Guntas Ginteres albuma

Igors dienesta laikā ar māsu Andželu.
Foto no Guntas Ginteres albuma

Atgriešanās Mazirbē

“Padomju laikā mūs dzīves ceļš bija aizvedis uz Ogri. Es strādāju Ogres trikotāžas kombinātā, Igors un Andžela mācījās skolā. Uz Mazirbi braucām reti. Pēc PSRS sabrukšanas bijām atguvuši divus piecstāvu namus Rīgā, Dzirnavu ielā. To apsaimniekošanai nodibinājām kooperatīvu. Abi nami padomju laikos bija nolaisti līdz pēdējam, bet mēs ar dēlu panācām to sakopšanu un atjaunošanu. Rīgā bija iegūta pamatīga pieredze un zināšanas arhitektūrā, būvniecībā un privātā īpašuma apsaimniekošanā. Kad atguvām īpašumu Mazirbē, nolēmām visus spēkus veltīt to sakopšanai.

Tagad mēs dzīvojam Brankos, kas arī atrodas uz senās Taizelu zemes. Šīs mājas uzcēla lībietis Eduards Branke ap 1901.–1906. gadu. Brankus sākām remontēt 2000. gadā. Tās mana mamma Berta bija saņēmusi mantojumā 20. gadsimta sešdesmitajos gados no Eduarda Brankes, jo viņa vecajam vīram mūža nogalē bija cilvēks, uz kuru varēja paļauties un kas daudz viņam palīdzēja.

Mazirbes Branki.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Stūrīšu-Branku viesus sagaida runājošs dzelzs vīrs – vecais vikings, kas ar humoru sveicina viesus Lībiešu krastā. Tam dots vārds Airons Dzelzītis-Bleķis.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Toreiz te nekā nebija. Mani vecāki bija miruši, bet mājā dzīvoja mans brālis Ervis, kurš visu bija nolaidis, kaut arī bija meistars ar zelta rokām. Mēs ar dēlu Igoru negribējām ļaut, lai mājas sabrūk. Bijām atguvuši dzimtas īpašumu, bet ceļš bija izdangāts, māja ļoti sliktā stāvoklī. Tā pamazām visu atjaunojām. Piecpadsmit gadus braukāju no Rīgas uz Mazirbi, strādāju trijos darbos. Sākumā negribējām ar tūrismu nodarboties, bet redzējām, kā katru vasaru gar Brankiem brauc vācu tūristi ar saviem guļamvagoniem uz vienīgo Mazirbes viesu namu Upeskalnos pie Vijas Tomsones. Cilvēki vienmēr piestāja pie mūsu mājas un prasīja ceļu, jo nekādas informācijas nebija. Tad nolēmām, ka mūsu īpašums ir pašā Mazirbes centrā pie veikala un Lībiešu tautas nama, arī autobusa pietura tepat, te iebraucējiem būtu labi un ērti pārnakšņot.

Tā mēs 2005. gadā izšķīrāmies par dzīvi Mazirbē. Galvenais cilvēku piesaistes objekts Mazirbē ir jūra, baltās smiltis, svaigais gaiss, priežu mežs. Lai godinātu savus senčus lībiešus, iesākām vākt lībiešu senlietas. Bija cerība, ka te būs laba dzīve, cilvēki atgriezīsies piekrastē savās senču mājās. Bet teritoriālā reforma izgāzās.”

Brīvdienu māja “Stūrīši-Branki”

“Stūrīšus mēs nopirkām 2003. gadā. Toreiz tā bija pussagruvusi. Negribējām, lai īpašumu nopērk kāds svešs, jo tas ir pavisam tuvu Taizeliem. Māja celta vēl baronu laikos ap 1888. gadu. Kādreiz Stūrīši piederēja Mazirbes bagātākajam cilvēkam Alfredam Zēlim. Mēs māju kārtīgi izremontējām un iekārtojām etnogrāfisko priekšmetu kolekciju. Stūrīšu atjaunošanā daudz palīdzēja meistars Alfons Šulcs no Dundagas, kas strādāja kopā ar dēliem Jāni un Mārtiņu. Vēlāk pēc projekta uzcēlām jaunu viesu namu. Tas prasīja ļoti daudz darba un līdzekļu.

Stūrīši atrodas pašā Mazirbes centrā.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Nolēmām, ka varam ne tikai izīrēt naktsmītnes, bet arī cienāt ar lībiešu tradicionālajiem ēdieniem – bukstiņu biezputru, ozolzīļu kafiju, dažādām zivīm. Sevišķi iecienītas ir reņģu kotletītes. Veģetāriešiem tiek piedāvāts biezpiens un senais lībiešu ēdiens grūdenis. Īpašos gadījumos tiek gatavota uz oglēm cepta avīzē ietīta siļķe un jaunie kartupeļi. Visi ēdieni tiek gatavoti no ekoloģiski audzētiem produktiem, ko pērkam tirdziņos un no saimniekiem Dundagā.”

Guntas dēls Igors ir profesionāls pavārs. Ēst gatavošanas gudrības apguvis arī pie vecmāmiņas Bertas. Viņam ļoti paticis palīdzēt virtuvē mizot kartupeļus un sīpolus, sanest ūdeni un skatīties, kā vecmāmiņa cep plātsmaizi. Igors uzskata, ka pavāra darbs ir īsts vīriešu darbs, jo jācilā smagie katli. Viņš ir strādājis dažādās kafejnīcās Rīgā, kādu laiku braucis par pavāru arī uz tāljūras kuģiem. Tā sapelnījis naudu un apskatījis pasauli. Saimniekojot Stūrīšos-Brankos, savu pavāra talantu Igors pilnveido, izdomājot jaunas ēdienu receptes un veidojot interesantus ēdienu noformējumus. Tūristiem, kuri pasūta brokastis, tiek taisīti vairāki ēdieni – mannas, rīsu vai auzu putra, omlete ar karstām jūrmalmaizītēm jeb mazām picām. Gatavojot īpašo lībiešu jogurtu, Igors izmanto slaveno dundadznieces Elmas Zadiņas pūteli.

Igors ir ne tikai labs pavārs, bet arī ļoti interesants stāstītājs. Atceros, ka mēs Mazirbes speciālajā internātskolā, rīkojot Karjeras dienas, bijām uzaicinājuši viņu ciemos, lai pastāsta skolēniem par pavāra profesiju. Bērni ar sajūsmu klausījās aizraujošo stāstījumu, kas tika ilustrēts ar fotogrāfijām no vairākiem albumiem.

Stūrīšos izvietota seno lietu kolekcija.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Kopīgo senlaicīgo noskaņu Stūrīšos-Brankos uztur tieši Gunta Gintere. Viņa uzskata, ka tūristus vairāk saista nevis gadskaitļi, bet gan iespēja redzēt, sajust, sataustīt un izgaršot. Stūrīšu kolekcijā ir daudz interesantu mēbeļu, senu darbarīku, apģērbu, grāmatu, sadzīves priekšmetu. Visas lietas ir restaurētas un salabotas. Daudz kas pirkts antikvariātos, daļa ir no vietējiem iedzīvotājiem, šis tas pat uzdāvināts. No Guntas mammas mantojumā palicis skapis, bet no tēva – ēvelbeņķis. Muzejmāja katru gadu nedaudz mainās. Lai pašiem un apmeklētājiem būtu interesantāk, katru gadu tiek izdomāta kāda tēma, piemēram, Rišeljē valstība – smalki izšuvumi – vai kas cits.

“Visu ko nopelnām, mēs ieguldām attīstībā.” Gunta uzskata, ka nauda ir tikai līdzeklis, ne mērķis. Viņi nebraukā ar dārgām mašīnām un vasaras nepavada ārzemēs, bet darbojas savā viesu namā. Gunta viesus vienmēr sagaida lībiešu tautastērpā un tur godā savu lībiešu senču tradīcijas. Guntai ir interesants stāsts, kā viņa tikusi pie tērpa. Padomju laikā Kolkā darbojās sieviešu koris “Mare”, kura dziedātājām tika uzšūti stilizēti lībiešu tautas tērpi. Korī dziedājusi arī mazirbniece skolotāja Antra Blāze. Kad koris beidzis savu darbību, tad Antra savu tērpu uzdāvinājusi Guntai.

Gunta Gintere atceras bērnības gadus Mazirbē.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Visus priekšmetus, kuri atrodas kolekcijā, drīkst aptaustīt, lietot. Daži cilvēki pat izteikuši vēlmi kādu laiku padzīvot muzeja telpās. Tas, protams, netiek liegts un viesi var pavadīt pāris naktis senlaicīgajā, romantiskajā gaisotnē. 2015. gadā Stūrīšos-Brankos viesojās prezidents Raimonds Vējonis ar kundzi. Pie Guntas ciemojušies arī deputāti, ministri, pašvaldību delegācijas, viesi no visas pasaules. Saimnieki sadarbojas arī ar tūrisma informācijas centriem Dundagā, Talsos un Ventspilī. Stūrīši-Branki arī daudz filmēti, piemēram, Skrundas TV uzņēmusi filmu “100 receptes Latvijas simtgadei”.

Ārzemju viesiem, kas ierodas Mazirbē no Vācijas, Austrijas, Šveices, pat Aļaskas, Meksikas un Austrālijas, interesē ne tikai viss senais, bet arī dzīve padomju gados: “Pie mums ierodas cilvēki, par kuriem var teikt, ka viņi visur jau bijuši. Viņiem nevajag burzmu, bet savu vietu, mieru un tukšo jūrmalu ar mūsu baltajām smiltīm. Tā kā šeit ir Šlīteres nacionālais parks, daudz brauc tādu, kuriem interesē daba.”

Guntas un Igora Ginteru darbs viesmīlības nozarē novērtēts arī ar vairākiem apbalvojumiem. Tā 2016. gadā Kurzemes reģiona tūrisma nozares nozīmīgākajā pasākumā “Lielais Jēkabs” nominācijā “Dižā Kurzemes lauku māja ar kolorītu saimnieku un/vai saimnieci” uzvarēja brīvdienu mājas “Stūrīši-Branki” saimnieki Igors Ginters, Inga Leontjeva un Gunta Gintere. Tā paša gada 18. novembrī viņi saņēma arī pašvaldības Atzinības rakstu par lībiešu tradīciju daudzināšanu, par novada un valsts tēla spodrināšanu. 2018. gada novembrī Stūrīšu-Branku saimnieki saņēma kultūras zīmi “Latviskais mantojums” par lībiešu sadzīves priekšmetu saglabāšanu un ēdienu daudzināšanu. Šo zīmi piešķir Lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs” sadarbībā ar Kultūras ministriju.

Tautas nams un lībieši

“2006. gadā kļuvu par Mazirbes lībiešu grupas vadītāju, bet nama atslēgu turētāja bija Mazirbes iedzīvotāja Zigrīda Drīksna. Mēs nodibinājām tūrisma informācijas centru. No Lībiešu savienības nomājām divas telpas, par kurām maksājām 70 latus mēnesī. Toreiz savienības vadītājs bija Aldis Ermanbriks. Mums neļāva staigāt pa centrālajām durvīm, bija jāiet pa sētas ieeju. Desmit gadus kopu Mazirbes centru ap autobusa pieturu. Mēs veicām visus darbus Lībiešu svētku sagatavošanā, cerējām arī uz valsts dāsnāku palīdzību līvu lietā. Mūs vienkārši apsmēja, prasīja, kāpēc mums tas vajadzīgs. Cerēju Mazirbē uztaisīt kopienu, sadraudzību. Tīrījām Lībiešu tautas nama apkārtni, uzkopām nama telpas. Sarīkoju savai lībiešu grupai ekskursiju uz Rundāles pili.”

Lībiešu karogs pie Stūrīšiem.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Gunta nesaprot, kāpēc nama uzkopšana bija jāveic tikai Mazirbes grupai, bet pārējie lībieši šeit ieradās tikai pāris reizes gadā uz svētkiem. Atsaucība toreiz bijusi no Kolkas un Dundagas pagasta, bet neskaidrs bijis jautājums, kāpēc nebija iespējas algot Lībiešu tautas nama pārvaldnieku. Gunta ar saviem palīgiem darījusi visus darbus – gan sētnieka, gan apkopēja, gan šindera. Gunta veikusi arī gida pienākumus. Nams gan toreiz stāvējis skaisti izremontēts un tīri saposts, bet pārsvarā aizslēgts. Gunta atzīmē, ka Mazirbes sakopšanā daudz palīdzējuši Mazirbes internātskolas skolēni un pedagogi. Tagad, kad skola slēgta, palīgu vairs nav.

2008. gadā Gunta izstājās no Līvu savienības un atteicās arī no Mazirbes nodaļas vadītāja amata, jo uzskatīja, ka savienība sevi izsmēlusi, līdzekļi bija iztērēti. Tāpat bija jūtams nesaimnieciskums un neatsaucība. Tika uzlauztas Guntas vadītā Tūrisma informācijas centra durvis, paskaidrojot, ka bijusi jāmaina atslēga, kaut arī ar to viss bija kārtībā. Gunta šajā darbā bija iesaistījusi visu savu ģimeni, arī dēlu un mazmeitu Beāti. Viņi stāstīja tūristiem par lībiešiem, vadāja ekskursijās pa Mazirbes ievērojamākajām vietām. Beāte toreiz bija jaunākā Mazirbes lībiešu grupas dalībniece, viņai bija sešpadsmit gadu. 2008. gadā Beāte stāstīja: “Kad es atklāju, ka man ir lībiešu saknes, man tas kļuva interesanti. Sāku meklēt materiālus, pētīt, lēnā garā iegāju lībiešu sabiedrībā. Iestājos Lībiešu savienībā. Sāku piedalīties lībiešu bērnu un jauniešu vasaras nometnēs. Man tas viss likās ļoti pievilcīgi, ieguvu daudz jaunu draugu.”

Gunta Gintere Lībiešu tautas namā.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Gunta domā, ka Lībiešu tautas namā vajadzētu atrasties gan muzejam, gan tūrisma informācijas centram. Namu varētu izmantot gan kāzām, gan kristībām, gan arī citiem svētkiem. Viņasprāt, Lībiešu tautas nams ir pēdējais lībiešu bastions. Guntai nepatīk vārds “līvs”, jo viņai saglabājusies Branku mājasgrāmata, kurā ierakstīts Eduards Branke un viņa sieva – “lībietis” un “lībiete”. Tāpat viņai žēl, ka laikā, kad bija dzīvi vecāki un vecvecāki, kas zināja viņas dzimtas un Mazirbes vēsturi, par tādām lietām nebija pieņemts runāt, jo bērnus no šīs vēstures sargāja, tāpēc daudz kas gājis zudumā.

“1989. gadā, kad notika pirmie pēckara Lībiešu svētki, kad svinējām tautas nama 50 gadu jubileju, bija milzīgs emocionāls pacēlums. Likās, ka lībiešu pēcteči atgriezīsies Mazirbē un sāks aktīvi darboties. Taču eiforija ātri noplaka, sākās ķildas un nesaprašanās. Redzot šīs nesaskaņas un kašķus, nolēmām, ka labāk strādāt savā saimniecībā, lai nav nekādu konfliktu, jo pats esi sev saimnieks.”

Tomēr Gunta dzīvo ar cerību un optimismu, ka lībiešu kultūras uzplaukums ir iespējams. Viņa arī cer, ka mazmeita Beāte, kura pašlaik dzīvo Krakovā, atgriezīsies Latvijā un turpinās saimniekot Mazirbes Stūrīšos-Brankos.

Publikācija sagatavota Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstītajā projektā “Lībiešu kultūrtelpas portāla “Livones” aktivitātes”.