Mākslinieks Andris Grinbergs Mazirbē nodzīvoja vairāk nekā desmit gadus – no 1974. līdz 1976. gadam viņš bija Lībiešu tautas nama (padomju laikā to sauca par Mazirbes kultūras namu) mākslinieciskais vadītājs, bet no 1976. līdz 1986. gadam strādāja Mazirbes skolā. Atmiņas par Andri sāku rakstīt 2016. gadā, kad viņš svinēja savu 70 gadu jubileju. Andris bija spilgta un neatkārtojama parādība mazā piejūras ciema dzīvē. Viņa hepeningus un darbošanos Mazirbē atceras vēl šodien – pat pēc pusgadsimta. Andris, būdams hipijs un ļoti atraktīvs cilvēks, aizrāva Mazirbes jauniešus ar mākslu, mūziku, literatūru un nestandarta idejām.

Andris Grinbergs zīmēšanas stundā.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Andris Grinbergs dzimis 1946. gada 3. martā Rīgā. Man bija tā laime kopā ar Andri strādāt Mazirbes internātpamatskolā astoņus gadus, kas bija ļoti aizraujoši un interesanti. Man toreiz, kad atnācu uz Mazirbi, bija 23 gadi, bet Andrim 32. Tātad pats jaunības plaukums un labākie gadi. Andri interesēja lībieši un viņu vēsture. Viņš bija nopircis senu lībiešu sētu Seppes, kuru pats izremontēja un restaurēja, lai maksimāli saglabātu visu seno sāmsaliešu apbūvi, jo māju bija cēlis ienācējs no Sāmsalas – zvejnieks un namdaris Jāks (Jēkabs) Jaga. Seppes sētas komplekss, kas sastāvēja no dzīvojamās mājas, klēts un kūts, celts 1925. gadā. Māju par godu savai sievai Andris nosauca par Intām. Tagad tās atkal saucas Seppes, un tajās saimnieko Andra māsas ģimene.

Šajā mājā, kurā bija tik mājīgi un jauki, Andris septiņdesmito gadu nogalē skolas skolotājiem rīkoja dažādus pasākumus. Mēs, visi skolotāji, bijām ļoti jauni un mums bija bezgala interesanti. Viņš bija īsts mākslinieks, kurš mācēja asprātīgi un jautri stāstīt par dažādiem savas dzīves notikumiem.

Andris stāstīja, ka Mazirbē nokļuvis nejauši. Viņam bija apnikusi bohēma Rīgā. Viņa draugs fotogrāfs Kreicbergs braukāja pa piejūras kolhoziem, fotografējot zvejniekus. Viņš bija uzzinājis, ka septiņdesmito gadu sākumā piekrastes lībiešu ciemos ir daudz pamestu māju, kuru īpašnieki bija miruši vai devušies dzīvot uz pilsētām. Andris toreiz bija nolēmis pārcelties uz dzīvi laukos. Viņš aizbrauca uz Kolkas kolhozu “Brīvais zvejnieks” un pieteicās darbā par mākslinieku noformētāju. Toreiz Baltijas jūras piekraste bija aizliegtā zona un nemaz tik viegli šeit nevarēja apmesties uz dzīvi. Tā caur darbu viņš tika pie mājas Mazirbē. Seppes viņš nopirka ar visu tanti iekšā un noteikumu, ka viņa te dzīvos, kamēr dzīvos. Tad pēkšņi atbrīvojās Mazirbes kultūras nama vadītāja vieta. Tā Lībiešu tautas nams, pateicoties Andrim, tapa par Mazirbes sabiedriskās un kultūras dzīves centru. Sākumā viņam ierādīja istabiņu otrajā stāvā.

Andris saaicināja visus Mazirbes jauniešus un nodibināja jauniešu klubu “Lōja” (laiva lībiešu valodā). Jaunieši pulcējās uz dažādiem pasākumiem. Andris aicināja ciemos rakstniekus, dzejniekus, mūziķus un māksliniekus. Bija padomju stagnācijas gadi, kad neviens nedomāja, ka Latvija reiz kļūs brīva.

Aprunājos ar dažiem mazirbniekiem, kas toreiz bija divdesmitgadnieki. Viņi atcerējās, ka garmatainais, slaidais, džinsos tērptais hipijs viņus iepazīstinājis ar “The Beatles”, “Simon & Garfunkel”, Džimija Hendriksa un Dženisas Džoplinas mūziku. Toreiz spēlēja plates, kas Andrim bija atsūtītas no ārzemēm. Andris rīkoja dažādus hepeningus ar pārģērbšanos un fotografēšanos. Tajā laikā vietējie jaunieši sasparojās un izveidoja savu mūzikas grupu, kura muzicēja kultūras namā. Arnis Blāze atcerējās, ka jauniešiem pēc darba galīgi nebija, ko darīt, tādēļ viņi pulcējušies bariņos un lietojuši alkoholu vai braukājuši ar mopēdiem un motocikliem. Arnis, būdams muzikāls cilvēks, saaicinājis savus draugus no Mazirbes un Kolkas un sākuši kopā muzicēt. Grupā spēlējuši Arnis Blāze, Helmārs Zommers (bungas), Ilmārs Lektauers (ģitāra), Rūdolfs Pobuss (sintezators), Valdis Grīnbergs (basģitāra). Dziedāja paši puiši un no Kolkas brauca divas meitenes, kuras arī skaisti dziedāja. Viena no tām bija Inese Ūdre. Jaunieši bija iemācījušies visas jaunās latviešu un ārzemju populārākās dziesmas. Katru sestdienu grupa spēlēja balles Mazirbē, Kolkā, Dundagā un citur. Spēlēja arī kāzās, dzimšanas dienās un citos pasākumos. Kolhozs “Brīvais zvejnieks” deva autobusu, lai grupa varētu nokļūt uz pasākuma vietu un katram mūziķim maksāja trīs rubļus par vienu muzicēšanas reizi. Jauniešiem nebija svarīga nauda, bet gan azarts un kopā būšana.

Mazirbes balles bija ļoti populāras, un uz tām brauca jaunieši no visiem piekrastes ciemiem no Kolkas līdz Miķeļtornim, no Mērsraga, Rojas, pat no Dundagas. Tie, kuri balles laikā nebija sarunājuši sev naktsmājas, parasti laiku līdz pirmajam Rīgas autobusam pulksten četros naktī pavadīja tautas namā.

Reiz ciemos uz Mazirbes jauniešu klubu “Lōja” tika uzaicināts dzejnieks Aivars Neibarts (1939–2001), saukts par Ņurbuli, kurš lasīja savu dzeju. Saprast gan diez ko nevarēja, jo paradoksālais un dīvainais dzejnieks bija diezgan jūtami iestiprinājies un vairāk murmināja nekā runāja dzeju. Arī viņam visa dzīve bija kā viena liela performance. Kad Mazirbes jauniešiem bija apnikusi dīvainā dzejnieka monotonā runāšana, viņi devās uz bufeti un gaidīja apsolīto balli. Pēc katra pasākuma oficiālās daļas bija dejas, kas pulcēja daudz ļaužu. Uz ballēm nāca arī Mazirbes jauniešu vecāki un pat vecvecāki, kuri sēdēja zālē un vēroja jauniešus. Te nu tantēm bija daudz ko skatīt un apspriest.

2023. gada vasarā Lībiešu tautas namā, vadot ekskursiju Amerikas latviešu izcelsmes bērniem no Čikāgas, iepazinos ar kādu vīru, kurš padomju gados bija sadraudzējies ar Andri. Viņš stāstīja, ka septiņdesmitajos gados atbraucis no Amerikas uz Latviju kā tūrists, pa slepeniem meža ceļiem, apejot robežsargus, bija nokļuvis Mazirbē pie Andra Seppēs. Viņš atcerējās, kā apmeklējis Lībiešu tautas namu un slepus ticies ar jauniešiem, stāstījis par dzīvi Amerikā, kopā skatījušies filmu par Vudstokas festivālu un klausījušies mūziku.

Andris Grinbergs ar audzēkņiem.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Andra bērnība pagāja Rīgas centrā Miera ielas dzīvoklī. Netālu atradās Miera ielas vecie kapi, kuros bērniem patika spēlēties. Andris mācījies Anrī Barbisa 11. vidusskolā (tagad Franču licejs). Viņš stāstīja, ka bērnībā viņam ļoti paticis spēlēt teātri ar pārģērbšanos. Skolas laikā viņš tā arī nekad nav iestājies ne pionieros, ne komjauniešos. Vienpadsmitās klases laikā pēkšņi pārgājis uz vakarskolu un iestājies „lietišķajos” uzreiz otrajā kursā. Šajā skolā ieguvis zināšanas par “šūšanu kā mākslu”. Viņa ideāls bijis rakstnieks Oskars Vailds ar savu aristokrātisko tēlu. Andrim bijuši septiņi balti krekli, ko māte katru rītu stērķelējusi. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu viņš pabeidza kā vīriešu virsdrēbju konstruktors. Viņš pats sev šuva interesantas un neparastas drēbes. Viņam piemita individuāls stils, šarms ar nemanāmu eleganci.

Kad jautāju Andrim, kā viņš, dzimis rīdzinieks, nokļuvis Mazirbē, viņš stāstīja, ka jūtoties ļoti laimīgs būt tālu no pilsētas mūriem šeit pie jūras senajā lībiešu ciemā, strādājot ar īpašajiem bērniem, kurus citi varbūt nesaprastu. Viņam ir liels prieks un gandarījums, ka var šiem skolēniem mācīt zīmēt, mīlēt mūziku un sniegt sirds siltumu, kā viņiem bieži pietrūkst ģimenē. Andris atcerējās: “Mazirbe bija kā mistērija, kā krusts, krustceles. Tur ceļš no Dundagas uz Mazirbi un no Kolkas uz Ventspili veido krustu.”

Andris mums stāstīja par saviem hepeningiem un performancēm dzīves periodā pirms Mazirbes. Fotogrāfijās šos pasākumus bija iemūžinājuši fotogrāfi Atis Ieviņš un Māra Brašmane. Viens no slavenākajiem hepeningiem bija noticis Carnikavā 1973. gadā. Ar savu nākamo sievu vijolnieci Intu Jaunzemi Andris bija iepazinies 1971. gadā, bet 1973. gadā notika viņu kāzas-hepenings “Zaļās kāzas”. Vēl tagad acu priekšā redzu šīs fotogrāfijas, kurās Andris kā Jēzus Kristus gariem matiem un Inta zaļās plandošās drēbēs ar puķu vainadziņu galvā, rokās sadevušies, stāv pašā jūras krastā. Ierosmi šim hepeningam Andris bija smēlies no 1971. gada Ņujorkā notikušās Endrjū Loida Vēbera rokoperas “Jēzus Kristus – Superzvaigzne”.

No Mazirbes kultūras nama vadītāja darba Andris tika atlaists 1976. gadā, jo atteicās organizēt 1. maija pasākumu. Padomju varas oficiālie svētki viņu neinteresēja un šķita garlaicīgi. Tad Maija Valce, Mazirbes internātskolas enerģiskā direktore, viņu uzaicināja strādāt skolā.

Iespējams, ka viņa nojauta, ka šajā brīvmāksliniekā, puisī ar dumpīgo jaunā cilvēka maksimālismu, slēpjas lielisks pedagogs, kaut arī sākumā Andris bija daudzu nesaprasts un nenovērtēts. Līdz 1986. gadam Andris strādāja Mazirbes internātpalīgskolā par zīmēšanas skolotāju, mākslas pulciņa vadītāju un internāta audzinātāju. Pats Andris stāstīja: “Tālajā Mazirbē, prom no Rīgas burzmas, kļuvu tīrāks, godīgāks, jo man vairs nebija jāizliekas. Dzīves pamatā ir pozitīva attieksme pret pasauli. Un tieši tas mums liek mīlēt dzīvi, nevis karot ar to.”

Mazirbes skolas pedagogu kolektīvs 1979. gada izlaidumā: skolotājs Andris Grinbergs otrajā rindā vidū, raksta autore Teiksma Pobuse otrajā rindā pirmā no labās, skolas direktore Maija Valce pirmajā rindā trešā no kreisās.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Andris savas zīmēšanas stundas vadīja netradicionāli. Viņš izmantoja krievu pedagoga Borisa Ņemenska metodiku. Savās stundās viņš izmantoja mūziku, folkloru. Zīmēšanas stundās tapa kolāžas par dažādām tēmām. Viņam bija absolūta alerģija un negatīva attieksme pret jebkuru smadzeņu skalošanu, pret garīgo varmācību. Andris vienmēr darbojās ar labestību, aizrautību un humoru bez uzspēlētas kautrības un vulgāras uzbāzības. Vienmēr atrada pieeju katram, pat visproblemātiskākajam skolēnam.

Andris aicināja uz skolu māksliniekus, multiplikatorus, rakstniekus, dzejniekus. Apkārtējā daba, jūra ar savām mainīgajām noskaņām, senie lībiešu zvejnieku darbarīki un sadzīves priekšmeti – tas viss palīdzēja pamazām atvērt bērnu acis un sirdis, rosināt viņu iztēli, bagātināt emocijas. Andris ar saviem skolēniem aktīvi piedalījās skolas novadpētniecības muzeja veidošanā. Katru nedēļu skolotāji ar skolēniem devās ekskursijās pa lībiešu ciemiem, iepazinās ar vietējiem iedzīvotājiem, lībiešu sētām, ar senajiem darbarīkiem, sadzīves priekšmetiem. Skolā tika organizēti pasākumi “Mazirbes apvidus bagātības”. Mākslas pulciņa nodarbībā “Kolāža par etnogrāfijas tēmu”

Andris kopā ar skolēniem veidoja kolāžas par lībiešu tautastērpu, par iedvesmas avotu ņemot Košraga Kine-Dīķu mājas lībietes Krāson Kačas (Katrīnas Krasones) dāvinātos lībiešu brunčus. Tā skolēni iepazinās ar lībiešu tautastērpu, tā nozīmi, savdabību, krāsu saskaņu, izteiksmību, atklāja tā estētiskās un ētiskās vērtības.

Andris neatzina krāsainos zīmuļus. Viņa audzēkņi gleznoja ar lielām otām uz lielām lapām. Brīvi un vērienīgi. Dažreiz tika zīmētas arī skices uz mazām lapiņām ar lodīšu pildspalvu. Tām bija jātop ātri, pāris minūšu laikā. Viena no Andra pamattēzēm bija – nedrīkst ļaut, lai bērnam darbs apniktu. Tādēļ jādomā ātri, jāstrādā ātri, lai skolēnam nebūtu laika skatīties pa logu. Kad stunda beidzās, bērni jutās tā, it kā darbs būtu pārtraukts visinteresantākajā brīdī. Viņi ar nepacietību gaidīja nākamo stundu. Andris strādāja ar milzīgu enerģiju: “Ja man jānovada četras stundas pēc kārtas, tad es pēc tam krītu no kājām.”

Andris savās stundās skolēnus virzīja no tuvākā uz tālāko, no konkrētā uz asociatīvo. Stundas laikā reizēm skanēja pat desmit dažādu skaņdarbu: Imants Kalniņš, Jurjānu Andrejs, Vivaldi, Ravēls, latviešu tautasdziesmas, krievu romances, nēģeru spiričueli. Andra jautājumi skolēniem: “Ko jūs saklausāt šajā mūzikā? Ko jūs redzat? Ko jūs jūtat?” Un bērni sajūt un saklausa pārsteidzošas lietas. Ravēla “Bolero” skaņās skolēni sadzird ūdens pulsējošo ritmu strūklakā un zīmē savu strūklaku no zivīm, ziediem, tauriņiem un lauvām. Viņi klausās Vivaldi “Četrus gadalaikus” un zīmē skaņuplatei apvāku, attēlojot to gadalaiku, kas katram ir vistuvākais.

Andris mācīja bērnus attēlot noskaņas. Tās nav vienmēr jāattēlo ar konkrētiem priekšmetiem, dažreiz tās var būt tikai krāsas, to pārejas, kontrasti. Lūk, tumšs, gandrīz melns laukums līdzās priecīgam zaļumam. Protams, tā taču ir tumša aleja saules pielietā parkā. Andra skolēnu zīmējumu izstāde Latvijas Dabas muzejā toreiz visiem bija liels notikums.

1985. gadā Mazirbes internātskolā režisore Laima Žurgina uzņēma filmu “Neglītais pīlēns – cilvēka bērns”. Operators bija Kalvis Zalcmanis. Filma rādīja Andra zīmēšanas stundas un darbu tēlotājas mākslas pulciņā. Filmas scenāriju rakstīja Marina Kosteņecka. Zīmēšanas pulciņa dalībnieki Andra vadībā katrs atsevišķi draudzējās ar konkrētu ābeli Mazirbes skolas vecajā ābeļdārzā.

Katrs skolēns uz baltā krekla bija uzzīmējis savu ābeli. Pie savas ābeles skolēni gāja gan priecīgos, gan bēdīgos brīžos. Ābele bija jākopj, jānovēro un jāzīmē dažādos gadalaikos un dažādos diennakts laikos. Skolēni rakstīja un sūtīja vēstules savai ābelei. Uz aploksnes viņi rakstīja savu kokam doto vārdu, bet adrese bija rakstnieces Marinas Kosteņeckas. Viņa atbildēja uz visām vēstulēm. Šī oriģinālā sarakste pārtapa filmas scenārijā. Andrim bija neizsīkstoša fantāzija. Viņš izdomāja arvien jaunus uzdevumus, kas saistīti ar ābeles dzīvi. Pavasarī bērni stādīja jaunus kociņus un turpat dārzā uzrakstīja savu vēstuli. Rudenī “ābele iziet pie vīra” un atkal bērni raksta tai vēstules, apsveic kāzu dienā. “Kociņ, esi labsirdīgs un laimīgs, nekad nepamet savus bērnus”, tā rakstīja kāds zēns, kura vecāki bija aizrāvušies ar alkohola lietošanu un par bērniem nerūpējās.

Bērni veda uz skolu savu vecāku kāzu fotogrāfijas un gleznoja tās, rakstīja kāzu vēstules. Katrs no mums ir redzējis kāzu fotogrāfijas, pat veselus kāzu albumus. Bet kāzu vēstules? Skolotāja Andra Grinberga pamudināti, Mazirbes internātskolas skolēni vecos savas ģimenes albumos meklēja savu vecāku, vecvecāku un citu tuvinieku kāzu bildes, centās iejusties, kā tur toreiz bijis, cik prieka un gaišuma viņiem pāri lijis, cik mīlestības un ticības viņiem bijis. Un tad to visu skolēni attēloja savos zīmējumos.

Fragments no Andra Grinberga burtnīcas “Tēlotājas mākslas ārpusklases nodarbību pieraksti”, 1978./79. mācību gads.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Andris aicināja skolēnus iet dabā un atrast kādu brīnumskaistu Mazirbes stūrīti. Tad censties to parādīt citiem – uzrakstot dzejoli, pasaku, uzzīmēt to, attēlot šo dabas ainavu mēness gaismā, pusdienlaikā, pelēkā dienā, lietus laikā. Savu ainavu var pārvērst arī pasaku tēlā. Galvenais attīstīt fantāziju un iztēli. Rakstniece un publiciste Marina Kosteņecka par Andri Grīnbergu rakstīja: “Augstas prasības pret sevi un saviem bērniem izvirza skolotājs. Bet runa taču ir par bērniem, no kuriem parastās skolas cenšas atbrīvoties, kuriem ir kādas iedzimtas slimības vai audzināšanas rezultātā radusies aizture, kas viņiem kavē sekot līdzi mācību vielai.”

Dzīvojot Mazirbē, Andris nekad nebija pilnībā aizgājis no Rīgas, jo katru nedēļas nogali brauca uz galvaspilsētu, bet svētdienu vakaros atgriezās Mazirbē. Andris neklātienē studēja Mākslas akadēmijā, un Rīgas kultūras dzīve un bohēma viņam bija vitāli nepieciešama. Andris stāstīja, ka 36 gadu vecumā, sapratis, ka visiem viņa draugiem jau ir augtākās izglītības un viņam pietrūkst zināšanu, bija radušās šaubas, vai viņš labi dara savu darbu, tāpēc sācis studēt. Andris ieguva vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotāja specialitāti.

Arī pēc aiziešanas no Mazirbes Andris katru vasaru atgriezās savā Mazirbes mājā. Kad Intas tika pārdotas, Andris iegādājās pavisam vecu un nolaistu mājiņu pašā upes krastā, netālu no kapiem. Māju sauca Saulrieti, un arī tajā viņš spēja iedvest dzīvību un romantiku. Šajā mājā kādreiz bija dzīvojusi leģendām apvītā Mazirbes Upsavu Līze un viņas meita Klementīne, kuras audzēja govis un buļļus, un laida savus lopus ganīties savvaļā. Tie staigāja, kur pašiem patīk, pa visu ciemu. Mājā nebija pat elektrības. Tagad gan tā stāv vientuļa un pamesta.

Kādreiz vasarās satikāmies un filozofējām par dzīvi. Andris stāstīja, ka tagad, kad tik nīsto komunismu nomainījis kapitālisms, zudušas visas ilūzijas. “Agrāk domāju, ka primārais ir cilvēks, tikai pēc tam daba. Tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka ir otrādi. Daba ir pats galvenais elements, un cilvēks ir tikai dabas sastāvdaļa. Arvien vairāk pārliecinos, ka nekur vairs negribu piedalīties, negribu vairs būt publisks tēls, ko savām vajadzībām izmanto masu mediji. Mana privātā telpa ir tabū. Pēc pašapliecināšanās perioda esmu kļuvis pašpietiekams.”

Pēc aiziešanas no darba Mazirbes internātskolā Andris strādāja par zīmēšanas skolotāju Rīgas 1. un 2. internātpalīgskolā, vēlāk žurnāla “Zīlīte” redkolēģijā. 1989. gada “Zīlītes” jūnija numurs bija veltīts Andrim un viņa audzēkņu darbiem. Šajā žurnālā redzami Mazirbes skolēnu zīmējumi. Par zīmēšanas skolotāju dažādās internātskolās Andris nostrādāja 18 gadus.

Pērnvasar iepazinos ar jauno, jauko mākslinieci un scenogrāfi Martu Madaru Grantiņu, kura nedēļu dzīvoja Mazirbes rezidencē Lībiešu tautas namā. Izrādījās, ka viņa labi pazīst Andri, ir ar viņu sadarbojusies mākslas projektos un no viņa daudz uzzinājusi arī par Mazirbi. Izskatās, ka pasaule ir maza, skaista un ļoti interesanta, ja vien pats iepazīsti to ar atvērtu sirdi un dvēseli, paskaties uz to ar mīlestības pilnām acīm.