Atbilstoši 2000. gada Eiropas ainavu konvencijai “ainava nozīmē teritoriju tādā nozīmē, kā to uztver cilvēki un kas izveidojusies dabas un/vai cilvēku darbības un mijiedarbības rezultātā”[1]. Ainava Latvijas teritorijā, tāpat kā visā Eiropā, veidojusies gadu tūkstošu laikā, kopš šeit sāka dzīvot cilvēki.[2] Viena no skaistākajām un tūristu iecienītākajām vietām Latvijā ir Gaujas senieleja ar Turaidas un Siguldas pilīm, Sigulda ar Sateseles (Līvu kalna) pilskalnu, romantiskā Krimuldas baznīca, Kaupo piemiņas zīme Rūtiņupītes krastā.

Gaujas senieleja veidojusies pēdējā t. s. Vislas apledojuma beigās. Apmēram pirms 15–14 tūkstošiem gadu ledāji strauji kusa un atkāpās. Tiem atkāpjoties, veidojās kalnaināks vai līdzenāks reljefs un ezeru un upju tīkls.[3] Mūsdienu vizuāli izteiksmīgo senielejas formu Gauja ieguva pirms 13 800 gadu, ledāja kušanas ūdeņiem noplūstot no pieledāja sprostezeriem uz Baltijas jūras katlieni. Senielejas dziļums Siguldas apkārtnē sasniedz 85 m, kas ir lielākais upes ielejas dziļums Baltijas valstīs. Gaujas senieleju līdzās Reinai Vācijā, Sēnai, Luārai, Dordoņai Francijā, Šanonai Īrijā, Po Itālijā, Donavai Ungārijā un Douro Portugālē pieskaita pie izcilākajām un krāšņākajām Eiropas upju ainavām.[4]

1. attēls. Sateseles pilskalna valnis. Skats no senpilsētas, 2022. gads.
Foto: Guntis Zemītis

Cilvēku darbība Gaujas krastos īpaši aktīva kļūst 11. gadsimtā, kad šeit uzplaukst lībiešu kultūra, kurai gan nav lemts pārāk ilgs mūžs. Vēl 1412. gadā bruņinieks Žilbērs no Lanuā (Gilbert de Lannoy), ceļojot pa Livoniju, bez kuršu, zemgaļu, latgaļu un igauņu valodas bija saklausījis arī lībiešu[5]. Tomēr liktenis lībiešiem nebija labvēlīgs. To skaits samazinājās 13. gadsimta krusta karos, īpaši karos ar igauņiem. Karu pavadonis bija epidēmijas. Gaujas lībieši smagi cieta arī Livonijas kara laikā (1558–1583), kad Maskavas cara Ivana IV karaspēks 1560. un 1577. gadā izpostīja Siguldu un tās apkārtni. 1590. gadā Siguldas miestā dzīvoja tikai 16 namnieki – vācieši un latvieši, bet lībieši starp pilsētiņas iedzīvotājiem vairs nav minēti.[6] Tomēr lībiešu kultūra ir atstājusi dziļu nospiedumu kultūrainavā. Var pat teikt, ka tās izveidi ietekmējušas divas personības, kuras dzīvojušas un darbojušās 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā – Sateseles lībiešu vecākais Dabrelis (miris 1211. gadā) un Turaidas lībiešu vecākais un “it kā karalis” (quasi rex) Kaupo (miris 1217. gada 21. septembrī). Varētu šķist dīvaini, kā divas personības, no kurām viena (Dabrelis) Indriķa Livonijas hronikā minēta tikai saistībā ar diviem notikumiem – Sateseles pils aizstāvēšanu 1206. gadā[7] un karagājienu uz Sontaganu (Sontagana) 1211. gadā[8] –, varēja tik ļoti ietekmēt notikumu tālāko attīstību un līdz ar to arī kultūrainavas veidošanos. Atšķirībā no Dabreļa Kaupo darbība Indriķa hronikā ir aprakstīta plašāk un aptver laika posmu no 1200. līdz 1217. gadam. Tomēr arī tas ir tikai īss mirklis. Ja lībiešu kultūra Gaujas krastos uzplaukst 11. gadsimtā, tad nav šaubu, ka pirms abiem vadoņiem, kuru vārdus saglabājusi hronika, bijuši citi, par kuru darbiem mēs varam tikai nojaust pēc iekārtotajiem pilskalniem, atstātajiem kapulaukiem un atrastajām senlietām. Tomēr diezgan droši var apgalvot, ka šo personu rīcība ir atstājusi savu paliekošu nospiedumu Siguldas un tās apkārtnes kultūrainavā. Abi dzīvoja laikā, kad notika būtisks pagrieziena punkts Latvijas vēsturē – gribēta vai negribēta, varmācīga vai izvēlēta iekļaušana vai iekļaušanās Rietumu kristīgajā pasaulē. Pasaulē, kurā esam vēl mūsdienās.

Senvēstures pētnieki nešaubās, ka Latvijas sentautas nebija izolētas, pirms šeit ieradās vācu kristīgie misionāri. Tas, ka vācu tirgotāji Daugavas krastos nonākuši, jo

“…stiprs pūtiens ņēmās dzīt

to kuģus, ļaudams nonākt tiem,

pie minētajiem pagāniem”[9],

ir tikai Atskaņu hronikas autora radīts mīts, kas labi noderēja kristīgās misijas varmācības attaisnošanai. Pirms Meinarda ierašanās pastāvēja tirdznieciskie sakari gan ar Rietumu, gan Austrumu kristīgajām zemēm. Bija arī mēģinājumi pievērst vietējās tautas kristietībai. Pareizticībā bija kristīti vairāki vietējo tautu vadoņi – gan latgaļu, gan, domājams, arī lībiešu. Par to, ka lībiešus pirms vācu ierašanās bija pakļāvuši krievi, stāsta arī Atskaņu hronika:

“Pirms aris bija brāļu lemess,

bij sēļu, līvu, letu zemes

krieviem rokās nākušas”.[10]

Arī Indriķa Livonijas hronikā teikts, ka savai misijai Meinards lūdzis Polockas kņaza atļauju.[11] Šo vienošanos uzskata par pirmo starptautisko līgumu, kas slēgts Baltijas tautām aiz muguras.[12] Nav tomēr skaidrs, vai Polockas kņaza varā bija nonākuši arī Gaujas lībieši. Ar pareizticību saistītu artefaktu šeit ir mazāk nekā pie Daugavas.[13] Šķiet, varam nešaubīties, ka daži no vietējiem vadoņiem, izmantojot vienas vai otras baznīcas atbalstu, saskatīja iespēju nostiprināt savas pozīcijas.

2. attēls. Sateseles pilskalns, 2024. gads.
Aerofoto: Agris Tabaks

Pēc Indriķa Livonijas hronikas ziņām, lībiešu zeme Livonija (Lyvonia)[14] dalījās Daugavas (Venalenses, Dunenses), Gaujas jeb Turaidas (Lyvones de Thoreyda, Thoredenses) un Metsepoles (Metsepole, Methsepole) lībiešu daļā, bet Idumeja (Ydumea) bija lībiešu daļēji apdzīvota. Gaujas lībieši ir zinātnieku ieviests apzīmējums.[15] Indriķa hronikā šo lībiešu zemes daļu sauc par Turaidu (Thoreyda, Thoreida).  Arheoloģiskās liecības norāda uz diviem lielākiem centriem Gaujas lībiešu teritorijā – Turaidu un Sateseli. Pilskalnu mūsdienu Turaidas pils vietā ar zināmu pārliecību var saistīt ar lībiešu vecākā Kaupo (Caupo) “lielo pili” (castrum magnum Cauponis)[16], bet viņa pārvaldīto teritoriju, sauktu arī par “Kaupo daļu” (partem Cauponis)[17], – par Turaidu. Gaujas kreisajā krastā atradās Sateseles (Sattesele) pils, kuru vēsturnieki vienprātīgi lokalizē Siguldas Līvu (Lībju) kalnā (1., 2. att.). Sateseles vecākais līdz savai nāvei 1211. gadā ir Dabrelis, bet viņa pārvaldīto pils novadu dēvē par “Dabreļa daļu”´ (partem Dobrelis)[18] jeb Sateseli. Sateseles pils saukta par “Dabreļa pili” (castrum Dabrelis)[19] arī pēc Dabreļa nāves. Lai gan Gaujas lībiešu pilskalni nav vienmērīgi pētīti, tomēr līdz šim iegūtais materiāls norāda uz šiem diviem centriem kā galvenajiem.

Starp Kaupo un Dabreli, domājams, pastāvēja sacensība. Lai gan nav ziņu par tiešiem konfliktiem, abu rīcība krusta karu laikā ir atšķirīga. Savas misijas sākumā Meinards, kurš bija apmeties Ikšķilē pie Daugavas lībiešiem, nosūtīja uz Turaidu cisteriešu ordeņa brāli Teoderihu[20]. Turaidieši brāli pieņēma, ļāva tam dzīvot savā vidū, kopt tīrumu un sludināt. Līdz ar to vārdu “Turaida” attiecināja uz visiem Gaujas lībiešiem, arī uz tiem, kuri dzīvoja Gaujas kreisajā krastā. Izvēle par labu Turaidai acīmredzot bija saistīta ar turienes vecāko labvēlību. Kā pirmais kristiešiem lojālais Turaidas vecākais minēts Anno, kurš 1195. vai 1196. gada Lieldienās brīdināja Ikšķiles bīskapu Meinardu par lībiešu nodomu viņu nogalināt ceļā uz Igauniju.[21] Tomēr vēl 1200. gadā ne Anno, ne Kaupo vāciešu uzticību nebaudīja. Abi ir starp pirmajiem lībiešu vecākajiem, kuri “vāciešu uzlūgti tika ieslēgti kādā namā” un bija spiesti dot savus dēlus par ķīlniekiem.[22]

3. attēls. Siguldas pils. Foto ap 1910. gadu izmantota Karla Šultca (Karl Schultz) 19. gadsimta beigu fotogrāfija.
No Egila Jemeljanova privātkolekcijas

Pēc Romas apmeklējuma un tikšanās ar pāvestu Inocentu III 1203. gadā[23] Turaidas lībiešu “it kā karalis un vecākais” (qui rex et senior) Kaupo kļūst par dedzīgu kristieti, kas noved pie konflikta ar paša “radiem un draugiem” – padzīts no savas pils, Kaupo gandrīz gadu bija spiests pavadīt Rīgā.[24] Cik noprotams, Dabreļa daļas jeb Sateseles zemes lībieši nav atvērti sludinātājiem. 1206. gadā, kad nobriest plaša lībiešu sazvērestība pret vāciešiem, gan pret Turaidas pili, kurā uzturējās viņa atkritušie “radi un draugi”, gan Sateseli tiek vērsts krustnešu karaspēks. Turaidai uzbrūk Kaupo vadītais karaspēks, Sateselei – Viestarda vadītie zemgaļi.[25] Dabreļa iedvesmoti, Sateseles lībieši uzbrukumu atvairīja. Hronikas autors raksta, ka Dabrelis savējos uzmundrinājis ar vārdiem: “Esiet stipri, filistieši, un cīnieties, lai jums nebūtu jākalpo ebrejiem!”[26] Ir skaidrs, ka hronists tobrīd nevarēja atrasties Sateseles pilī un dzirdēt Dabreļa vārdus. Domājams, Dabreļa nopelni pils aizstāvēšanā izcelti tādēļ, ka Indriķim bija zināma Sateseles lībiešu vecākā nostāja pret vāciešiem.

Lai gan Sateseles pils noturējās, pēc nemiernieku galveno spēku sakāves Salas pilī arī Sateseles lībieši ir spieti kristīties.[27] Pēc kristietības pieņemšanas Dabrelis ar tiem lībiešiem, pār kuriem viņam bija vara, bija spiests piedalīties karagājienos, kurus organizēja bīskaps un ordenis. 1211. gada janvārī Dabrelis līdz ar Kaupo, Ninnu un Sateklas latgaļu vecāko Rūsiņu piedalījās karagājienā uz Sontaganu (Sontagana)[28] – igauņu novadu, kas pletās gar jūru uz rietumiem un ziemeļaustrumiem no Pērnavas.[29] Tomēr pilnīgu uzticību Dabrelis nav baudījis. Hronikas nobeigumā tās autors uzskaita visus tos brīnumus, ko Livonijā paveikusi Dieva māte Marija. Pēc viņas gribas visi kristiešu ienaidnieki ir saņēmuši taisnīgu sodu. “Vai tad sērgas laikā nekrita un nenomira visi Turaidas vecākie, kurus uzskatīja par nodevīgiem?”[30], retoriski jautā autors. Sateseles vecākie Ninnus un Dabrelis mira sērgā 1211. gadā.[31] Sērgu izraisīja nemitīgie kari ar igauņiem, jo “pagānu līķi gulēja neapbedīti līdz Metsepolei un tālāk uz Idumeju līdz letiem”.[32] Gadu vēlāk, 1212. gadā, Sateseles pils, kuru joprojām sauks par “Dabreļa pili”, kļūs par nemiernieku – lībiešu un Autines letu – sacelšanās centru.[33]

Sakāvis savus dumpīgos “radu un draugus”, Kaupo bija nostiprinājis pozīcijas savā daļā – Turaidā. 1207. gadā, dalot Līvzemi, Kaupo daļa nonāca bīskapa varā.[34] Bīskapa izvēli acīmredzot noteica Kaupo lojalitāte. Tā kā Sateseles lībieši arī pēc kristīšanās nebaudīja vāciešu uzticību, viņu daļa Gaujas kreisajā krastā tika piešķirta Zobenbrāļu ordenim (Fratres miliciae Christi de Livonia, Schwertbrüder), kura spēks piecos gados bija pieaudzis: “Bet šai laikā notika, ka tas Kungs no dienas dienā vairoja ordeņa brāļu skaitu un viņu saimi.”[35] Par saviem pakalpojumiem Livonijas iekarošanā ordenis prasīja vienu trešdaļu no iekarotajām zemēm, savukārt bīskaps ordenim varēja piešķirt zemes, kurās pats nejutās drošs.

Lai nodrošinātu savu pārsvaru teritorijā, kuras iedzīvotājiem vācieši pilnībā neuzticējās, ordenis Siguldā (Sigvold) netālu no Sateseles pils cēla mūra pili (3. att.). Pils celtniecībai tika izraudzīta vieta blakus lībiešu apdzīvotajam Krustakalnam.[36] Tajā dzīvojošie lībieši bija Dabreļa daļas lībieši, kuriem pēc 1206. gada vajadzēja kristīties un pakļauties vāciešiem. Krustakalns, lai gan lībiešu apdzīvots, acīmredzot nebija tik nopietns nocietinājums kā Satesele, uz kuru vācieši joprojām raudzījās ar neuzticību. Siguldas pili cēla no 1207. līdz 1209. gadam.[37] 1212. gadā tā jau ir uzcelta[38]. Krustakalns, iespējams, sākotnēji izmantots ordeņa teritorijas aizsardzībai, kā tas bijis ar līdzīgā situācijā esošo Riekstu kalnu pie Cēsu pils, kurā ordeņa pils celšanas laikā ordeņa brāļi kādu laiku dzīvoja pie vendiem.[39]

4. attēls. Krimuldas baznīca ap 1910. Fotografējis un izdevis K. Hedenspergers.
No Egila Jemeljanova privātkolekcijas

Savukārt bīskapa daļā Kubeselē (Cubbesele, Kubbesele) 1206. gadā tiek celta baznīca (4. att.).[40] Indriķa hronikā teikts, ka baznīcu cēlis priesteris Alebrands (Alebrandus, Alabrandus). Nav šaubu, ka baznīca uzcelta ar Kaupo atbalstu. Kubesele atradās Kaupo īpašumos. Iespējams, tas bija viņa dzimtais ciems, uz ko varētu norādīt Kubeseles vārda iespējamā saistība ar Kaupo vārdu[41]. Atskaņu hronikā Kaupo interpretēts kā Kôpe[42], kas fonētiski tuvs vārdam Kubbesele. Zīmīgi, ka baznīca nav uzcelta apkārtnes augstākajā vietā. Lai gan tā celta pakalnā, raugoties no mūsdienu Raganas puses, tā atrodas pat nelielā ielejā. Domājams, baznīca celta ciema vietā vai tā tiešā tuvumā. Pēc nāves 1217. gada 21. septembrī Kaupo mirstīgās atliekas – kauli un pelni – apglabāti Kubeselē[43], domājams, baznīcā.[44] Mūsdienās Kubeseles baznīca pazīstama kā Krimuldas baznīca un ir viens no Turaidas–Krimuldas apkārtnes kultūrainavas elementiem.

Turaidas kultūrainavas centrālā objekta – Turaidas mūra pils – izcelsme tāpat ir daļa no 13. gadsimta pirmās puses notikumu virknes. Izrakumi Turaidas pilskalnā pierādījuši, ka 1214. gadā celtā, sākotnēji par Frēdelandi nosauktā Turaidas mūra pils, celta lībiešu koka pils vietā[45], kuru 1206. gadā Kaupo ar krustnešu palīdzību atkaroja, uzveicot tajā patvērušos atkritušos lībiešus. Turaidas lībiešu pils no pārējam Latvijā celtajām pilīm atšķiras ar savdabīgu situāciju dabā. Parasti pilis celtas atsevišķi stāvošos morēnu pauguros, morēnu grēdu augstākos galos, arī upju ielokos. Turaidas lībieši veiksmīgi izmantojuši augstos mēlesveida palikšņus, kas Gaujas krastos radušies ģeoloģisko procesu rezultātā. Tos no divām pusēm norobežo dziļas stāvkrastainas, parasti arī avotainas, gravas, bet no trešās – Gaujas senieleja. Lai ap 150 m garo un 30–50 plato mēlesveida paliksni norobežotu no ceturtās puses, izrakts grāvis.[46] Pils vietas izvēli gan nenoteica pats Kaupo, bet kāds no viņa priekšgājējiem – agrākie atradumi tajā attiecas uz 11. gadsimta sākumu vai pat 10. gadsimta otro pusi[47].

Daži pētnieki 1206. gadu uzskata par lībiešu koka pils nopostīšanas gadu.[48] Pēc pils ieņemšanas tā tika daļēji nodedzināta: “Tad viņi, paņēmuši visas mantas un daudz kara laupījuma, pili aizdedzināja.”[49] Tomēr 1212. gada vasarā, kad lībieši līdz ar Autines letiem saceļas pret bīskapu, “rīdzinieki, uzzinājuši par saliešu jo nelietīgajiem nodomiem, sūtīja cilvēkus”, būtībā diversantus, kas daļēji nopostīja vai nodedzināja nemiernieku pilis. “Viņi sūtīja arī uz Turaidu un lika nakts klusumā pielikt uguni turaidiešu pilij, lai šie, pulcēdamies pilī, nesagatavotu sīvākas cīņas pret rīdziniekiem.”[50] Vai ar “turaidiešu pili” jāsaprot 1206. gadā daļēji nodedzinātā un atjaunotā Kaupo pils vai tā meklējama citā vietā, viennozīmīgas atbildes nav. Iespējams, ka jaunā pils atradusies iepretī Turaidas pilij Kārļa kalnā, kur gan pārliecinošs 12.–13. gadsimta kultūras slāni nav konstatēts. Arheologs Egils Jemeljanovs pieņem, ka Kārļa kalns pēc Kaupo pils nodedzināšanas 1206. gadā īsu brīdi kalpojis par patvēruma vietu tiem lībiešiem, kuri arvien nevēlējās pieņemt kristietību un bija noskaņoti gan pret bijušo valdnieku Kaupo, gan krustnešiem.[51]

Turaidas pils atjaunotājs arhitekts Gunārs Jansons pieņem, ka Kaupo pēc pils pāriešanas bīskapa īpašumā cēla sev jaunu pili Kubeselē.[52] Arheoloģiskie izrakumi Kubeseles pilskalnā, kas atrodas ap 150 m no baznīcas, apliecināja, ka šeit atradusies sena dzīvesvieta, bet nedeva pierādījumus par lībiešu pils pastāvēšanu 13. gadsimtā.[53]

5. attēls. Turaidas pils, 2024. gads.
Foto: Guntis Zemītis

1214. gadā nopostītās Turaidas lībiešu pils vietā Raceburgas bīskaps Filips, kurš līdz ar saviem bruņiniekiem bija ieradies Līvzemē 1211. gadā, cēla jaunu mūra pili[54] (5. att.). Kā vēstīts Indriķa Livonijas hronikā: “Pēc tam Raceburgas bīskaps Filips ar krustnešiem un fogtu Gerhardu devās uz Turaidu un bīskapam tur uzcēla kastellu, ko nosauca par Frēdelandi – it kā par miera nesēju zemei, cerēdams, ka šī pils zemei radīs mieru un būs patvērums priesteriem un visiem viņa vīriem.”[55] Gunārs Jansons pieņem, ka, ceļot mūra pili Turaidā, ņemts vēra arī Kaupo padoms: “Ja minētos četrus gadus Kaupo pavadījis tepat Līvzemē, tad nebūtu ne mazāko šaubu, ka līdz ar bīskapa ļaudīm viņš varēja būt liecinieks būvdarbiem savā kādreizējā pilskalnā. Plānotāji un cēlāji citi, taču dažs līvu valdnieka padoms, vismaz vietējo apstākļu un dabas īpatnību jomā, varēja būt noderīgs.”[56]

Pēc tam, kad 1236. gadā kaujā pie Saules Dieva bruņinieki jeb Zobenbrāļu ordenis bija piedzīvojis katastrofālu sakāvi, tā atliekas tika inkorporētas Vācu ordenī. Vācu ordeņa Livonijas atzars turpināja zobenbrāļu iesākto – Baltijas tautu varmācīgu pievēršanu kristietībai. Vācu ordeni, atšķirībā no Zobenbrāļu ordeņa, nebija izveidojis Rīgas arhibīskaps, un tas nevēlējās būt tā vasalis. Nesakārtotās Rīgas arhibīskapa un ordeņa attiecības noveda pie tā, ka cīņa par hegemoniju Livonijā saasinājās un bieži izvērtās savstarpējos karos. Abas puses cēla nocietinājumus ne tikai pret vietējām tautām un ārējiem ienaidniekiem, bet arī viena pret otru. Tā kā Gauja bija robeža starp ordeņa un bīskapa īpašumiem, abām pusēm bija svarīgi to nostiprināt. Feodālismam raksturīgo sadrumstalotību vairoja arī Rīgas domkapituls.

6. attēls. Krimuldas pilsdrupas. Pastkarte, 20. gadsimta sākums. Fotogrāfs un izdevējs nezināms.
No Egila Jemeljanova privātkolekcijas

Rīgas domkapituls valdīja kopā ar Rīgas arhibīskapu, un tajā ietilpa 12 augstākie arhibīskapijas garīdznieki domkungi jeb kanoniķi, kas dzīvoja pēc baznīcas likumiem jeb kanoniem. Domkapituls ne tikai ierobežoja arhibīskapa varu, bet 13. un 14. gadsimtā pat noteica Livonijas politiku. Kā noprotams no avotiem, pirms 1231. gada Rīgas domkapituls no bīskapa nopirka novadu netālu no Kubeseles, kur pretī ordeņa Siguldas pilij uzcēla Krimuldas pili (Cremon, Kremon)[57] (6.att.). Precīzs pils celšanas laiks nav zināms, tomēr, kā liecina Franciska Moliano izmeklēšanas protokols, 1312. gadā ordenis pili jau ir okupējis[58]. Poļu–zviedru kara laikā (1600–1629) Krimuldas pili 1601. gadā ieņēma zviedri, bet tā paša gada rudenī atkāpjoties to nodedzināja. 1817. gadā Krimulda pārgāja Līvenu dzimtas īpašumā. Līdz mūsu dienām saglabājušies dienvidu malas apkārtmūra pamati un 19. gadsimtā veiktās “restaurācijas” laikā uzmūrēts aizsargsienas fragments ar divām pseidogotiskām logailām[59]. Līdzās pilij 19. gadsimtā uzcelta viena no skaistākajām klasicisma stila villām Latvijā – Krimuldas muiža.

Karu postījumus un pārbūves piedzīvojusi arī Siguldas un Turaidas pils. Līdzās ordeņa pils drupām Siguldā 19. gadsimtā kņazi Kropotkini uzcēla Siguldas Jauno pili, kas 1936.–1937. gadā ievērojami pārbūvēta. Ap Turaidas pili izaudzis muižas ansamblis, kas sakārtots, daļēji restaurēts un iekļauts Turaidas muzejrezervāta sastāvā. Krimuldas baznīca pēc pamestības un barbariskas izdemolēšanas padomju okupācijas gados kalpo kā plaši iecienīts dievnams. Līdzās baznīcai Rūtiņupītes krastā 2001. gada 22. septembrī atklāts piemineklis Turaidas lībiešu valdniekam Kaupo, ko veidojusi tēlniece Gaida Grundberga (7. att.).

7. attēls. Turaidas lībiešu vadoņa Kaupo piemiņas zīme, 2024. gads.
Foto: Guntis Zemītis

Mūsdienās, priecājoties par romantisko Siguldas, Turaidas un Krimuldas apkārtni, grūti iztēloties, cik ļoti šo mūsdienu kultūrainavu ietekmējusi Gaujas lībiešu, vēl precīzāk, divu 13. gadsimta sākuma vadoņu Kaupo un Dabreļa atšķirīgā politiskā izvēle.

Atsauces

[1] Par Eiropas ainavu konvenciju: likums. Latvijas Vēstnesis. Nr. 63.; David, B., Thomas J. Landscape Archaeology: Introduction. Walnut Creek, California, 1992, p. 38. (kopējais 27–43)

[2] Melluma, A. Ainavu politikas veidošana Latvijā: situācija, problēmas, iespējas. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa: sociālās un humanitārās zinātnes. 2009, 63 (5/6), 55.lpp.

[3] Zagorska, I. Senie ziemeļbriežu mednieku Latvijā. Rīga: Zinātne, 2012. 9., 31.–33. lpp.

[4] Gaujas senlejas ainava. Latvijas kultūras kanons. https://kulturaskanons.lv/archive/gaujas-senielejas-ainava/. [skat. 04.12.2024.]

[5] Lannoy ,G. de. Voyages et ambassades. Mons: Typographie d’Em. Hoyois, 1840, p. 11.–31.

[6] Beitiņa, L. Sateseles pils un zeme 13.–18. gadsimtā. Sateseles pils un zeme. Izpēte un senlietu katalogs = Satesele Castle and Land. Research and Catalog of Artefacts. Pētījuma autori: Guntis Zemītis, Ligita Beitiņa, Egils Jemeljanovs. Rīga: Zinātne, 72., 73. lpp.

[7] Indriķa hronika = Heinrici chronicon. No latīņu val. tulk. Ābrams Feldhūns. Ēvalda Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993, X; 10.

[8] Turpat, XIV; 10.

[9] Atskaņu hronika = Livländische Reimchronik. Valda Bisenieka atdzejojums no vidusaugšvācu valodas, Ēvalda Mugurēviča priekšvārds, Ēvalda Mugurēviča, Kaspara Kļaviņa komentāri. Rīga: Zinātne, 1998, 152.–154. rinda.

[10] Atskaņu hronika, 645.–647. rinda.

[11] Indriķa hronika, I; 2.

[12] Mugurēvičs, Ē. Komentāri. Indriķa hronika, 337. lpp.

[13] Mugurēvičs, Ē. Krustiņveida piekariņi Latvijā laikā no 11.–15. gs. Arheoloģija un etnogrāfija, 11. laid. Rīga: Zinātne, 228. lpp.; Mugurēvičs, Ē. Gaujas lībiešu kultūras sakari vēlajā dzelzs laikmetā. Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē: apdzīvotības problēmas. 1998. gada 29. augusta konferences materiāli. Rīga: Nordik, 1999, 16. lpp.

[14] Indriķa hronika, I; 2.

[15] Tõnisson E. Die Gauja Liven und Ihre Materielle Kultur (11.Jh. – Anfang 13. Jh.). Ein Beitrag zur Ost- Baltischen Frügeschichte. Tallinn: Eesti Raamat, 1974, S. 10.

[16] Indriķa hronika, XV; 3.

[17] Turpat, XI; 3.

[18] Turpat, X;10.

[19] Turpat, XVI; 4.

[20] Turpat, I; 10.

[21] Turpat, I; 11.

[22] Turpat, IV, 4.

[23] Turpat, VII; 3.

[24] Turpat, X; 10.

[25] Turpat.

[26] Turpat.

[27] Turpat, X; 14.

[28] Turpat, XIV; 10.

[29] Mugurēvičs, Ē. Komentāri, 386. lpp.

[30] Indriķa hronika, XXV; 2.

[31] Turpat, XV; 7.

[32] Turpat.

[33] Turpat, XVI; 3, 4.

[34] Turpat, XI; 3.

[35] Turpat.

[36] Jemaljanovs, E. Izrakumi Siguldas Krusta kalnā un arheoloģiskās uzraudzības darbi Turaidas pilskalna un Turaidas Baznīckalna aizsardzības zonās. Arheologu pētījumi Latvijā 2008. un 2009. gadā. Rīga, 2010, 125.–129. lpp.

[37] Caune, A., Ose, I. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004, 463. lpp.

[38] Indriķa hronika, XVI; 3.

[39] Apals, J. Ordeņa un bīskapa piļu celtniecības stratēģija Gaujas baseinā 13.–14. gs. Latvijas viduslaiku pilis III. Sastādījusi Ieva Ose. Rīga 2002, 202.; 209. lpp.

[40] Indriķa hronika, X; 14.

[41] Mugurēvičs, Ē. Komentāri, 368. lpp.

[42] Atskaņu hronika, 279., 280. rinda.

[43] Indriķa hronika, XX; 4.

[44] Mugurēvičs, Ē. Komentāri, 400. lpp.

[45] Graudonis, J. Latvijas PSR ZA Vēstures institūta Turaidas ekspedīcija desmit gados. Rīga: Zinātne, 1985, 39. lpp.

[46] Graudonis, J. Turaidas pils. I Arheoloģiskā izpēte. Rīga: Turaidas muzejrezervāts, 2003, 24. lpp.

[47] Ciglis, J. Baltu un Baltijas somu kultūru mijiedarbība Gaujas lejteces reģionā līdz 13. gadsimta sākumam. Baltu un Baltijas somu senlietas Turaidas muzejrezervāta krājumā. Katalogs. Rīga: Zinātne, 2015, 11.–50. lpp.

[48] Ose, I. Turaidas pils. Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Rīga: Zinātne, 2021, 255. lpp.

[49] Indriķa hronika, X; 10.

[50] Turpat, XVI; 3.

[51] Jemeljanovs, E. Arheoloģiskie pārbaudes izrakumi Kārļa kalnā un savrupatradums Turaidā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu 1996. un 1997. gada pētījumu rezultātiem. Rīga, 1998, 38.–40. lpp.

[52] Jansons, G. Turaidas pils arhitektūra. 13. – 17.gadsimts. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 24.lpp.

[53] Vasks, A., Ciglis, J. Izrakumi Kubeseles pilskalnā Krimuldā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu 1990. un 1991.gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Latvijas vēstures institūts, 1992, 105.–107.lpp.

[54] Indriķa hronika, XIV; 4.

[55] Turpat, XVIII; 3.

[56] Jansons, G. Turaidas pils arhitektūra. 13.–17. gadsimts, 24. lpp.

[57] Caune, A., Ose, I. Latvijas 12.gadsimta beigu – 17.gadsimta vācu piļu leksikons, 265. lpp.

[58] Franciska no Moliano izmeklēšanas protokols 1312.gadā.= Franciscus de Moliano. Conscriptio inquisitionis testium 1312. No latīņu valodas tulkojis, priekšvārdu un komentārus sarakstījis Ēvalds Mugurēvičs. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2010, XXIV liecinieks, 62. paragrāfs, 309. lpp.

[59] Caune, A., Ose, I. Latvijas 12.gadsimta beigu – 17.gadsimta vācu piļu leksikons, 267. lpp.