Publicējam Zojas Sīles raksta “Leksika Dundagas zvejniekciemos” otro daļu. Raksts balstās uz autores diplomdarbu, kas izstrādāts, 1973. gadā absolvējot Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Pirmā daļa lasāma šeit.

Bušu vads jeb liestād vadā.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Laivas pušelniek, pušnik ir vīri, kuri kopā, “uz pusēm” zvejo. Uz laivu viņi iet pa liediņ, lībiski līedõg, dodoties uz sedum. Zvejas laikā laivas palika krastā arī naktī. Katram ciemam bija vairākas vietas, kuras mēdza saukt tuvāko māju vārdā. Piemēram, Sīkragā bijis Peņčsedums, Saunagā Nigliņsedums. Jaunākos laikos ieviesās aizgūts vārds pričals. Laivas ūdensmalā atbalstītas ar stut, no viengabala koka ar diviem zariem vai saknēm, kas ir kā ieplestas kājas un notur laivu.

Vietu, kur nolemts zvejot, sauc enkurplacs. Laukums jūrā, ko aizņem ar virvēm un vadu, dēvē loms. Kad pārbrauc malā, laivas uzvelk malā pa zaļiem, nomizotiem baļķēniem, 15–20 cm diametrā – kaļļs.

Vinča jeb spīla, ar kuru no jūras krastā velk laivu.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Zivis no tīkliem, palīdzot sievām, izlasīja paši zvejnieki, to sauc purgāt. Ja zivju daudz, īpaši brētliņas, paklāj smiltīs drānu un purina. To visu darot, aizsien teļādas skotel, rokās uzvelk moučiņs – tie ir cimdi, kam nogriezti pirksti. Plekstes abi pušelnieki sadala savā starpā. Vispirms izšķiro lielākās un mazākās. Mazās sadala ar liekšķeres jeb liešķ palīdzību, noberot kaudzīti vienam, kaudzīti otram. Ar lielām darīja tā: ņēma divas zivis, katru savā rokā, salīdzināja pēc lieluma un biezuma, tad meta katru savā kaudzē. Pēc tam kaudzes izlozē, vienam pagriežot muguru, otrs rāda uz kaudzi, vaicājot: “Kam tā ir?” Citi lozē ar puļķīšiem – īsu un garu. No jūrmalas uz māju zivis veda ar zirgu. Kam zirga nebija, nesa īpašos grozos – rēč, ja nesa uz muguras, krieč, ja uz rokas.

Zivju nesamais grozs jeb rētš.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Lielos zivju daudzumus apstrādāja zivju sālītavās – kūr. Tā, piemēram, brētliņas pēc nomazgāšanas sablīvēja kārbās, pievienojot stingri noteiktas garšvielas, tad 24 stundas noturēja līdz aizvākoja. Reņģes nebija jāblīvē, tās tikai izjauc ar sāli – iespriņģē.

Plekstes, lestes jeb butes mājās nomazgā, apsāla. Otrā rītā saver uz žāvējamiem irbiem – virb. Tad izkar dūmnamiņā dūmos žāvēt. Lai zivis kļūtu skaisti brūnas un garšīgas, jāzina kurināmā sastāvs: alkšņu malka, čiekuri, zāģu skaidas. Kūpina vienu vai divas dienas, atkarā no zivju lieluma un veida. To darīja vecie ļaudis, jo tas prasīja lielu rūpību un uzmanību, pat naktīs. Toties kūrēs strādāja sievietes un bērni.

Reņģu ciba jeb sīļkõd kärp. Tajā lika sālītas vai ceptas reņģes.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Tālāk no jūras, aiz kāpām, kur klajāki kārkliem apauguši laukumi – vablouk, vabstārps, tikko pārnākuši no zvejas, vīri izkāra striķus, tīklus, vadus uz vabām jeb tīklkrāģem. Virvēm bija arī atsevišķas stakles – takeļ.

Paši zvejniekļaudis uzturā lietoja vairāk plekstes un brētliņas, mazāk reņģes, mencas u. c. Bieži ēda sautētas svaigas plekstes, retāk ceptas. Īpašs gardums bija uz iesma oglēs ceptas plekstes. Svaigi sālītas zivis sauca – pīklest, pīkreņģ, pīkmenc. Mīksti kūpinātām zivīm vārds ir pepiš. Taču tā kā no zivīm vien nevarēja iztikt, jūdza zirgu, lika zivis kastēs un brauca uz Anci, Virpi, Lonasti, līdz pat Dundagai, kur dzīvoja zemnieki jeb arāji – areļouds.

Toveris zivju sālīšanai (bušu baļļa) jeb liestād bōļa.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”