Sākums / Norises / 2024

Vidzemes lībiskās kultūrtelpas divi gadi

Renāte Blumberga

30/12/2024

Vidzemes lībiskā kultūrtelpa Latvijas Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauta 2022. gada rudenī. Par to, kādi bijuši šie divi gadi kultūrtelpai un kas to sagaida nākotnē, iztaujāju vienu no redzamākajām Vidzemes lībiskās kultūrtelpas pārstāvēm Lolitu Ozoliņu. Viņa nav sveša arī Lībiešu kultūrtelpas kopienai, jo regulāri pārstāv vidzemniekus lielākajos Kurzemes lībiešu pasākumos. Lolita ir arī viena no tiem, kas veido Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vietni vidzemeslibiesi.lv. Tā tika izveidota jau pirms gada, bet, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam, tika uzlabota un šoruden sāka darboties pilnvērtīgi.

Lolita Ozoliņa ir zīmolvedības un komunikācijas profesionāle, kura vienlaikus veido arī akadēmisko karjeru Latvijas Kultūras akadēmijā un tās Kultūras un mākslu institūtā. Ir bijusi viespētniece arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Lībiešu institūtā. 18. decembrī viņa Latvijas Kultūras akadēmijā veiksmīgi aizstāvēja savu promocijas darbu “Nemateriālā kultūras mantojuma kopienu loma vietas identitātes konstruēšanā un reprezentācijā. Sēlijas vēsturiskās zemes piemērs” un ieguva doktora grādu humanitārajās un mākslas zinātnēs.

 

Lolita Ozoliņa.
Agneses Zeltiņas foto

 

Kopiena un pamatvērtības

Pārdomājot, kādas bija tās pamatvērtības, ko Vidzemes lībiskās kultūrtelpas pieteicēji vēlējās saglabāt, piesakot savu kultūrtelpu Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam, Lolita atzīst, ka jāsāk no otra gala, jo, viņasprāt, galvenā vērtība ir Vidzemes lībiskās kultūrtelpas kopienas nostiprināšana:

“Kopienu veido ikviens cilvēks, kas joprojām dzīvo Limbažu novadā un Lēdurgas pagastā, Siguldas novadā – tas ir, skatoties no kultūrtelpas ģeogrāfiskajām robežām, taču kultūrtelpa ir pārlaicīga un tā pārkāpj fiziskās robežas.

Kultūrtelpas kopiena ir Vidzemes lībiešu dzimtu pēcteči, kas var atrasties jebkur, tradicionālo amatu pratēji – audējas un nēģu zvejnieki Salacā un Svētupē, novadpētnieki, atmiņu institūciju darbinieki, pētnieki, dzejnieki, folkloras kopu dalībnieki, pedagogi, pašvaldību darbinieki utt.”

 

Pāles ainava.
Lolitas Ozoliņas foto

 

Runājot par pamatvērtībām, Lolita teic, ka “dzimtu pēcteču motivācija meklēt savas saknes, zīmēt savu dzimtu zarus, ir pamatvērtība, bez kuras Vidzemes lībiskā kultūrtelpa nav iedomājama. Vēl viena vērtība, kas ir pašsaprotama un joprojām klātesoša, ir vietvārdi un apvidvārdi, kas nes lībiskās saknes un nozīmi Ziemeļrietumvidzemes ainavā.

Vietvārdi ir tie, kas piešķir noteiktu identitāti vietai, un tie ir sava veida nozīmes tilts ar pagātnes iedzīvotājiem, kas reiz mituši Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vēsturiskajā teritorijā. Tādēļ to saglabāšana ir ļoti aktuāla.

Nākamā pamatvērtība ir ikdienas saziņa lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs. Valodas savdabība ir saistīta ar sadzīves un saimniekošanas paradumiem. Domāju, ka tieši sadzīves, saimniekošanas, arī svētku svinēšanas tradīcijas, kulinārais mantojums ir vēl pētāms gan jau pierakstītajos avotos, gan dokumentējams mūsdienu izpausmēs. Kaut ko jau esam piefiksējuši, pētot lībiešu nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes Kurzemes krastā un Vidzemē (par to vairāk šeit), taču darāmā vēl daudz.

Domāju, ka arī kultūras notikumi, piemēram, Vidzemes lībiskās kultūrtelpas starptautiskās konferences, putnu modināšanas svētku atzīmēšana uz Igaunijas un Latvijas robežas, kultūrtelpas dalībnieku rīkotie pasākumi, ir vērtības, kurām ir nozīme, veidojot un nostiprinot kultūrtelpas atpazīstamību un aicinot vietējos iesaistīties šo vērtību apziņas stiprināšanā.”

 

Vidzemes lībiešu pēcteču – Ģērmaņu-Kārnupu dzimtu – kopbilde pie Pāles kultūras nama, 2024. gada 17. augusts.
Andreja Komarova foto

 

Kultūrtelpas divi gadi

Divos gados ir paveikts daudz, ar ko pamatoti var lepoties. Lolita Ozoliņa stāsta, ka viņiem ir izdevies sanākt kopā četras reizes gadā uz tā sauktajām kultūrtelpas dalībnieku kopsapulcēm: “Varbūt katru reizi nepiedalās visi, taču nav tādas reizes, kad mūsu būtu maz. Kopsapulcēm ir jāgatavojas, tās ir jāplāno un iepriekš arī jāpārrunā. Ir ļoti svarīgi, ka mēs dzirdam, kas notiek, un varam apspriesties, kur piedalīties un ko vēl attīstīt. 2024. gadā izdevās sarīkot divas klātienes kopsapulces Lēdurgā un Staicelē, kas izvērtās lieliskā saliedēšanās pasākumā – devāmies pārgājienā un iepazinām apdzīvoto vietu vēsturi, plānojām aktivitātes un pārrunājām aktualitātes. Katru reizi arī uzņēmējpuse sarīko gardas kopīgas pusdienas. Vai tā ir aukstā zupa un pīrāgi, vai putra ar gaļas čurkstīšiem – viss ir ar mīlestību un pārdomāti sagatavots. Ir milzīgs gandarījums, ka vietējo pašvaldību pārstāvji, vadītāji, kultūras un tūrisma jomu pārstāvji atrod laiku, lai piedalītos šajās kopsapulcēs. Tas ir svarīgi visām pusēm.”

 

Lolita Ozoliņa ar dzejnieci Anitu Emsi otrajā Vidzemes lībiskās kultūrtelpas konferencē Pāles kultūras namā, 2024. gada 21. septembris.
Edgara Vijupa foto

 

Tāpat Lolita lepojas ar Vidzemes lībiskās kultūrtelpas starptautisko konferenci, kas šogad norisinājās jau otro reizi. Tā ir plaši apmeklēta, un tai katru reizi ir izvēlēta cita centrālā tēma. Pērn, 2023. gadā, tā bija kultūrtelpas vērtības kopumā, un eksperti referēja gan par arheoloģiskajām liecībām, kas saistītas ar Vidzemes lībisko kultūrtelpu, vietvārdiem, Latvijā zināmiem lībiešu dzimtu pēctečiem. Šīgada konferences centrālā tēma bija lībiešu valodas mantojums vietvārdos, apvidvārdos un izpētītās izloksnes (vairāk šeit). Kā vienu no konferences organizētājām Lolitu uzrunā ideja, ka tajā

“apkopojam gada garumā aktualizēto un izpētīto. Cenšamies laist klajā arī kādu jaunu izdevumu. Tā šogad atvērām Anitas Emses dzejas un atmiņu aprakstu “Ceļš”. Viņa ir Svētciema Lielnoru lībiešu dzimtas pēctece, lībiskā dialekta Svētciema izloksnes uzturētāja un arī Vidzemes lībiešu kultūrvēstures un valodas mantojuma glabātāja.

Otra lieta, ko cenšamies iekļaut, ir kāds jaunrades darbs, kas tiek gatavots uz konferences laiku – deja, dziesma, dzeja, performance – jebkas, kas ietver atsauci uz lībiešu valodas un kultūras mantojumu un parādās mūsdienīgā interpretācijā. Īpaši priecājos, ka šī ideja patīk jauniešiem un viņi ir gatavi mesties iekšā jaunrades projekta īstenošanā.”

Ir vēl trešā lieta, ar ko viņa lepojas, un tā ir sadarbība ar igauņu kolēģiem – pētniekiem, kultūras darbiniekiem, pašvaldību pārstāvjiem un vienkārši interesentiem: “Es jūtu milzīgu atbalstu un atsaucību ikreiz – vai tas ir kāds vārds, kas ir jāpārtulko Vidzemes lībiešu valodā, vai dalība pasākumā. Šo sadarbību arī vēlos ļoti stiprināt un veidot kā tradīciju. Mēs šobrīd esam iedzīvinājuši satikšanos putnu modināšanas svētkos pirms pavasara saulgriežiem Iklā, Igaunijas–Latvijas robežpunktā, kur ejam rotaļās, dziedam un mostamies jaunam darba cēlienam.”

 

Deju kopas “Lauga” kamerdejas “1/5” pirmizrāde Vidzemes lībiskās kultūrtelpas konferencē Pāles kultūras namā, 2024. gada 21. septembris.
Edgara Vijupa foto

 

Nākotnes vīzija

Runājot par kultūrtelpas tālāko attīstību, Lolita uzskaita vairākas lietas: “Es domāju, ka mums ir jāturpina tikties regulārās kopsapulcēs. Kultūrtelpas menedžments ir būtisks ne tikai tam, lai uzturētu piederības izjūtu kopienai. Tam ir arī praktiska nozīme, lai kopīgi plānotu un īstenotu pasākumus. Jau minēju starptautisko sadarbību ar igauņu kolēģiem. Tāpat jāveido tradīcijas un jāiesaista vairāk jaunā paaudze gan aktivitāšu rīkošanā, gan arī satura veidošanā.

Viena no idejām, pie kuras šobrīd strādājam, ir interešu mācību programma, kas būtu veltīta Vidzemes lībiešu valodas, kultūras un dzimtu pēcteču mantojumam un tā apguvei.

Noteikti jāturpina dokumentēt vecākās paaudzes cilvēku dzīvesstāsti, izloksnes, apdzīvotajai vietai raksturīgās tradīcijas utt. Vajadzētu arī rast iespējas, lai katru gadu taptu kāds jaundarbs un izdevums, kas būtu pieejams plašākai auditorijai.”

 

Vidzemes lībiešu pēcteču saiets Pāles kultūras namā, 2024. gada 21. septembris.
Edgara Vijupa foto

 

Tomēr pats galvenais Lolitas vēlējums nākotnei ir, lai kultūrtelpas dalībniekiem neizsīkst enerģija un kultūrtelpas kopiena veidojas un izjūt savstarpēju nepieciešamību būt, pētīt, radīt un saglabāt. Vienlaikus viņa vēlētos, lai “mēs saglabājam savstarpēju uzticēšanos, ieklausīšanos cits citā un turpinām efektīvi sadarboties dažādās jomās, vietās un līmeņos, vadoties pēc tā, kas katram šķiet būtiskākais.”

 

Publikācija tapusi sadarbībā ar Vidzemes lībisko kultūrtelpu un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.