2023. gada nogalē mūžībā devās ilggadējā Līvu savienības Mazirbes grupas aktīva dalībniece Valentīna Dzene (30.03.1937.– 28.12.2023.).

Valentīnas mūžs aizsākās tālajā Latgalē Rēzeknes apriņķa Ozolaines pagastā. Tēvs strādāja uz dzelzceļa, bet māte Broņislava bija mājsaimniece. Vecākiem piederēja zemnieku saimniecība. Kopā ar vecākiem Valentīna un viņas māsa Lidija pārdzīvoja skaudros, trūkuma pilnos Otrā pasaules kara gadus. Lielākais gardums toreiz bija mātes ceptās kartupeļu pankūkas ar brūkleņu zapti. 1957. gadā Valentīna pabeidza Rīgas 5. tehnisko skolu, iegūstot pasta un telegrāfa aģentes profesiju. Dzīves līkloči viņu aizveda uz Zemgali. No 1957. līdz 1966. gadam viņa strādāja Jaunpils un Annenieku pasta nodaļā. 1962. gadā piedzima meita Viva. No 1966. līdz 1971. gadam viņa strādāja par Dobeles novada Annenieku pagasta kultūras nama direktori. Valentīnai ļoti patika kultūras darba organizatores profesija. Būdama audzināta stingrās katoļu tradīcijās, viņa aizveda savu kolektīvu ekskursijā uz Aglonas baziliku. Pēc tam sākās represijas, izsaukumi uz čeku un no kultūras darba bija jāaiziet.

Valentīna Dzene somu tautastērpā.
Foto no V. Dzenes ģimenes albuma

1971. gadā Valentīna pārcēlās uz Kolku pie māsas Lidijas Priedītes un sāka strādāt par laboranti zivju konservu kombinātā. Vēlāk strādāja Kolkas bērnudārzā par audzinātāju un metodiķi. Par savu nokļūšanu Mazirbē Valentīna stāstīja, ka reiz, braucot ciemos pie māsas uz Sīkragu, izkāpusi Mazirbes pieturā no autobusa un ieraudzījusi slaido baznīcas torni, kas pacēlies virs mežu galiem, nolēmusi aiziet apskatīt baznīcu. Ieraugot izpostīto, pusnodegušo dievnamu, viņai pēkšņi radusies doma, ka to vajadzētu atjaunot.

Astoņdesmitajos gados viņa nopirka Ķesteru mājas. Ievērojamā Mazirbes lībiešu sabiedriskā un kultūras darbinieka Kārļa Staltes mājas tajā laikā bija ļoti sliktā stāvoklī, jo iepriekšējie saimnieki tās nebija remontējuši un kopuši. Valentīna ieguldīja visus savus līdzekļus mājas atjaunošanā, un pēc trim gadiem tā bija pilnīgi atdzimusi. Tika iekopts skaists augļu un puķu dārzs. Meita bija apguvusi mākslinieces profesiju un vēlējās Mazirbē izveidot keramikas darbnīcu.

Atmodas laikā Valentīna centās iekļauties Mazirbes kultūras vidē. Sākums bija grūts, jo skarbie jūrmalnieki ienācējus pieņem ļoti lēni. Dzīvodama Mazirbē, katoliete Valentīna iestājās Mazirbes luterāņu draudzē. Kļuvusi par draudzes vecāko, viņa kopā ar mācītāju Ilmāru Baronu sāka aktīvu darbību, lai atjaunotu Mazirbes baznīcu. Tika uzrunāti bijušie mazirbnieki uzņēmuma “Ventspils nafta” vadošie darbinieki Gunārs Liepājnieks un Igors Skoks, kuri sniedza finansiālu palīdzību baznīcas remontam. 1997. gadā tika veikta baznīcas jumta rekonstrukcija un atsevišķu posmu nomaiņa, atjaunots grīdas segums, koka dekoratīvās konstrukcijas. Valentīna teica: “Mēs varam būt lepni, ka ar savu novadnieku palīdzību esam atjaunojuši Mazirbes baznīcu.”

Valentīna Dzene sarunājas ar Tenu Karmu.
Foto no V. Dzenes ģimenes albuma

Valentīnai ļoti patika arhīvos stundām un dienām meklēt dažādus materiālus par Mazirbi, tās pamatiedzīvotājiem – lībiešiem. Viņa izpētīja un apkopoja Mazirbes baznīcas vēsturi no 1766. gada līdz mūsu dienām. Ar lielu sirdsdegsmi viņa mācītājmuižā izveidoja Svēto rakstu krātuvīti no 45 eksponātiem. 1998. gadā, kad tika svinēta Mazirbes baznīcas 130 gadu jubileja, Valentīna rakstīja: “Baznīca ir templis, kas atgādina par kaut ko pazaudētu, par to, ka mums ik mirkli savās domās un darbos jātiecas uz augšu.” Viņa aicināja sarīkot kopīgu dievkalpojumu visām Kolkas novada konfesijām. 2002. gadā Valentīna apkopoja materiālus par lībiešiem latviešu draudzēs.

Būdama draudzes vecākā, viņa veica arī gida pienākumus, iepazīstināja ekskursantus ar Mazirbes baznīcu un ar lepnumu stāstīja par lībiešiem, kas nav žēlojuši savas pūles un spēkus, lai nopostīto atjaunotu un celtu no jauna. Kad Mazirbes draudze sāka saņemt humāno palīdzību no Somijas un Zviedrijas, Valentīna vienmēr rūpējās, lai palīdzību saņemtu ne tikai draudzes locekļi, bet arī apkārtējo lībiešu ciemu vientuļie un trūcīgie cilvēki. Valentīna centās visiem palīdzēt, kam vien bija tāda vajadzība. Tā viņa, mežā ogojot, iepazinās ar Rākstu saimnieci Mirdzu Liepiņu, kura dzīvoja viena pati mājā bez elektrības un ūdens. Šerpā vientuļniece sākumā nekādu palīdzību nepieņēma, bet vēlāk viņas sadraudzējās un Valentīna gandrīz katru dienu ar riteni brauca uz attālajām mājām, lai palīdzētu darbos un parunātos.

Dzīvodama Mazirbē, Valentīna iestājās Līvu savienībā un daudzus gadus nesavtīgi darbojās Lībiešu tautas nama sakopšanā, kā arī iesaistījās lībiešu kultūras pasākumos. Viņa bija aktīva lībiešu tautas gara un kultūras kopēja. Valentīna kopā ar Mazirbes audēju pulciņu 2005. gadā iesaistījās projektā “Ziemeļkurzemes līvu seno amatu un kultūrvides iezīmju kopšana”. Dalībnieces apguva senos lībiešu rakstus un mācījās aust sienas segas, spilvendrānas, dvieļus. Pulciņš darbojās Lībiešu tautas namā, un gatavie darbi priecēja Lībiešu svētku apmeklētājus. Vēlāk Mazirbes bibliotēkā nodibinājās rokdarbu pulciņš “Kamolītis”. Sanāca kopā septiņas dāmas un adīja zeķes, cimdus, filcēja, mācījās dažādas jaunas rokdarbu tehnikas, apsprieda izlasītās grāmatas, gāja pārgājienos, brauca ekskursijās. Arī Valentīna vienmēr piedalījās ar jautriem un emocionāliem stāstiem par seniem laikiem.

Valentīnas mazbērni Mārtiņš un Lelde, viņas mudināti, ar interesi iesaistījās lībiešu bērnu vasaras nometnēs, bet meita Viva kļuva par nometnes mākslas pasniedzēju. Par ilggadēju un uzticīgu kalpošanu baznīcai un Mazirbes evaņģēliski luteriskajai draudzei 2018. gada 16. decembrī Valentīna saņēma augstu baznīcas apbalvojumu – LELB Uzticības vairogu.

Valentīna Dzene 2023. gada augustā.
Foto no V. Dzenes ģimenes albuma

2021. gadā pēc Ilmāra Blumberga mākslas darbu izstādes apmeklējuma Lībiešu tautas namā viņa ierakstīja viesu grāmatā: “Baznīca, Skola, Lībiešu tautas nams, Jūrskola, atstājam to nākošajām paaudzēm. Ceļam augšā pagātni un tā pārvēršas nākotnē. Pienāk rītdiena – un nu tā jau ir tagadne. Arī maza tauta var būt dižena, ja to vada vienota griba un neatlaidīgi, nesavtīgi gudri līderi.”

Kad šoruden smagā slimība liedza ikdienas aktivitātes, Valentīna mani aicināja ciemos un stāstīja par savu bērnību un jaunību. Viņa nebija zaudējusi vitalitāti un interesējās par Līvu savienības aktivitātēm. Vienmēr teica labus vārdus un uzmundrināja mani.

Valentīna nodzīvoja garu un bagātu mūžu. Viņas pēdējais ieraksts dienasgrāmatā skan tā: “Mans liktens ir Dieviņa plaukstā!”

Paliec sveika, Valentīna! Lai klusi un mierīgi Aizsaules ceļos!