Atzīmējot lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolu trīsdesmito gadskārtu, portāls “Livones” vairākos turpinājumos piedāvā apkopojošu pārskatu par nometnes gaitām, sākot ar mazputniņiem (“Tšītšōrlinkizt”) un mazajām zvaigznītēm (“Piški tēḑ”) un beidzot ar jūras putniņiem (“Mierlinkizt”). Nometnes nosaukumi mainījušies, pie darba ķeroties jaunai komandai, tā norādot, ka tagad sāksies labāki un citādi laiki. Atskatoties atpakaļ, jāteic, ka itin visās nometnēs pārsvarā ir bijis labais un gadu ritums ir aizmēzis no atmiņas ne tik izdevušās lietas.

Par katru gadu esmu atlasījusi faktus, nometņu vadītāju, pedagogu un dalībnieku pārdomas un iespaidus no Lībiešu gadagrāmatām, mēnešraksta “Līvli” un portāla “Livones”, arī izdevuma “Dundadznieks”. Protams, par katru nometni nav atrodami vienādi izsmeļoši apraksti. Tāpat par katru manā rīcībā nebija pietiekami plašs fotogrāfiju klāsts. (Paldies nometņu vadītājām Zojai Sīlei un Ievai Zdanovskai par atsaucību fotoattēlu medībās!) Trīs gadu desmitos ir mainījusies lībiešu valodas rakstība, kas redzams arī atlasītajos fragmentos. Dažviet citātos nosauktais nometnes kārtas numurs neatbilst faktiskajai situācijai, jo vienubrīd skaitīšana gāja pēc gadiem, nevis notikušajām nometnēm.

Kopš 1992. gada nav notikušas trīs nometnes – 2003., 2010. un 2012. gadā. Tas saistīts ar pārmaiņu laikiem nometņu galveno finansētāju struktūrās. Gandrīz katru reizi nometnes darbs pilnībā vai daļēji ir finansēts ar valsts dotāciju. Līdz 2002. gadam tas notika ar Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvõd rānda” (Lībiešu krasts) starpniecību. Pēc tam no 2004. gada līdz reorganizācijai 2009. gada 1. janvārī par lībiešiem paredzēto valsts dotāciju rūpējās Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts. Jau šajā posmā par nometnes galveno organizētāju kļuva Līvu savienība, kura 2024. gadā stafetes kociņu nodeva Latvijas Universitātes Lībiešu institūtam.

Mazputniņu nometnes no 1992. līdz 1994. gadam vadīja Helmī Stalte. Mazo zvaigznīšu ēru 1995. gadā ievadīja Maija Valce, bet no 1996. līdz 2002. gadam turpināja Zoja Sīle. Jūras putniņi Mazirbē sāka viesoties 2004. gadā. Sākuma gados vadītāji mainījās (piemēram, Gita Liovane, Lilita Kalnāja, Zoja Sīle, Brigita Zakare u. c.), bet kopš 2011. gada par lībiešu jauno paaudzi atbild Ieva Zdanovska. 2017. gadā nometne tika pārdēvēta par vasaras skolu, bet ar 2019. gada rudeni sākās arī nodarbības rudens un ziemas periodā.

* * *

“Sākot ar 1992. gadu, esam finansējuši lībiešu bērnu un jauniešu vasaras nometnes Mazirbē. 1992. gadā tā izmaksāja Ls 1879, 1993. gadā Ls 1440, 1994. gadā Ls 1338, 1996. gadā Ls 1196, 1995. gadā nometni sponsorēja “Latvijas ceļš” ($ 1000). Izmaksas vidēji uz vienu dalībnieku dienā iznāk ap Ls 5, tas ir par Ls 2–3 mazāk nekā citās nometnēs. Ekonomija rodas no tā, ka pedagogi, audzinātāji un organizatori par darbu algas nesaņem, bet viņiem ir nodrošināta ēdināšana par brīvu. Pedagogi no tā tikai iegūst, jo, ja viņi dienā pasniedz 1–2 stundas, tad algā tas būtu Ls 0,40–0,90.”

(Edgars Sīlis. “Līvõd rānda” finansēšanas kārtība un

pārskats par izdevumiem. – Līvli, 1997, nr.2, 8.–9. lpp.)

Daina Kraukle ar “Tšītšōrlinkizt” karogu.
Foto no Zojas Sīles krājuma

1992. gads – pirmā

“Helmī un Dainis Stalti vada šo nometni, kas ir pasaulē pirmā līvu bērnu vasaras kopāsanākšana šajā savas tautas krastā. Nometnes nosaukums ir “Tšitšorļinkist”, tas nozīmē mazus putniņus, kuriem, kā līvu dziesmā teikts, laiks mosties un sanākt kopā. Tikai vienu nedēļu – no 27. jūlija līdz 1. augustam – Mazirbes internātskolā ir līvu mazputniņu ligzda. Iztiku tai nodrošina Lībiešu krasts un paši nometnes dalībnieki. Cik viņu ir? Stāsta Helmī Stalte:

“No līvu tautas, kas atmodušies, esam 21 bērns, ja tā var saukt dalībniekus no diviem līdz 30 gadiem. Bet mēs tik maz zinām par savas tautas vēsturi, kultūru, ka esam šeit vienādā situācijā, gan bērni, gan pieaugušie. /../”

Nometnes dalībnieku adreses: Rīga, Ventspils, Piltene. Bet viņu senči dzīvoja lielākoties šeit: Pizē, Sīkragā, Mazirbē, Kolkā. No vietējiem lībiešu pēctečiem te ir mazirbnieki, bet kolcenieka nav neviena. /../

Zoja Sīle: “Un tomēr ir jāpasaka arī, ka tā ir Latvijas valsts, kas rada iespēju lībiešu bērniem satikties nometnē. Šajos laikos, kad no visa kā ir jāatsakās, bērni ir mūsu vienīgā cerība. Galvenais, lai viss turpinātos.””

(Nora Driķe. Tapārtõks. Apliecinājums. Pirmajā līvu nometnē

“Tšitšorļinkist”. – Līvli, 1992, nr. 2, 2.–3. lpp.)

Dainis Stalts vešprāigā.
Foto no Renātes Blumbergas krājuma

“Čičorlinki sīkie jūras putniņi līviem ir pavasara vēstneši. Lielās dienas rītā pirms saules lieli un mazi kopš senlaikiem pulcējās kāpas galā un sauca čičorlinkus, jo ticēja, ka tie pārziemo kaut kur tepat un līdz ar pavasari atnesīs Sauli, tās auglību, gaismu, siltumu. Vajag tikai mācēt saukt un ticēt mazajiem čičorlinkiem!

Arī mēs, pieaugušie līvi, ticam, ka, pulcinot lielos un mazos pirmajā līvu nometnē “Tšitšorlinkist”, katrā sirdī, prātā un garā ienesām mūsu mazās tautas apziņas gaismu, zināšanu auglību un vecākās paaudzes pieredzes dāsnumu. Jau pirms mūsu kopā nākšanas bija skaidrs, ka mūsu nometne nebūs ikdienišķa, jo tā taču ir līvu nometne, kas faktiski aizstāj mūsu kādreiz tik parasto paaudžu kopdzīvošanu un līdz ar to dabisko pārmantojamību. Tāpēc tā nebija tikai bērnu nometne. Mazākajam čičorlinkam Kristapam Dambergam ir 3 gadi, bet vecākajam – kapteinim Oskaram Staltam – 88 gadi. Un mēs, pārējie, pa vidu. Prieks bija par prāvo pusaudžu pulciņu, lielisko skolmeistaru izlasi. Te nu jāsaka, ka plecu pie pleca mēs visi mācījāmies, liels vai mazs. Mēs savas līvu tautas bērni. Un tieši šī paaudžu kopība radīja to vienreizējo ģimeniskumu, kārtīgas dzimtas sajūtu, kuru mūsu tauta skarbajās likteņgaitās jau gandrīz zaudējusi. Šo kopdzimtu veidoja kādreiz dižo līvu dzimtu Dambergu, Staltu, Ērenštreitu pēcnācēji vairākās paaudzēs. Pētera Damberga četros mazdēlos, no mazā Kristapa līdz lielajam Mārim, piederība savai tautai jautās gan stājā, gan valodā. Viņi apzinās atbilstību sava vectēva priekšā. To pašu var teikt par Valtu Ērenštreitu un Julgī Stalti. Gan Valts, gan Julgī no sirds dalījās savās līvu valodas zināšanās un bija nu arī reiz, kas ņem pretī.

Atklājot mūsu nometni “Tšitšorlinkist”, veicām maizes svētības rituālu. Caur rupjas maizes kumosu, labklājības nodrošinājumu, caur sāls šķipsnu, ļaunuma atvairījumu, un tīravota ūdens malku, skaidrības devēju, teicām līvu apliecinājuma vārdus, atkārtojot tos aiz sirmā Oskara Stalta.

Minā um līvli.                                                    Es esmu līvs.

Min rovž um min ov.                                         Mana tauta ir mans gods.

Ma līb seļļi kui min izāizād.                              Es būšu tāds, kā mani tēvu tēvi.

Ma rõkāndõb līvõ kieldõ.                                   Es runāšu līvu valodā.

Minnõn um vȯlmõst nei iž vizān,                      Man jābūt tik drosmīgam,

kovālõn, õigizõn neiku vȯļtõ vanād līvõd.         gudram, taisnam, kādi bijuši vecie līvi.

Minā um līvli.                                                    Es esmu līvs.

/../ Piepildījām mūsu apliecinājumu, daudz vērtīga dzirdot no Daiņa Stalta par mūsu tautas sirmseno vēsturi, likteņgaitām, varonīgajiem un izcilajiem līvu dēliem un meitām. Vienmēr sēdāmies pie mīļi un bagātīgi klāta galda “Jatk Jumāl leibõ”. To dāsni bija sarūpējuši “Līvõd Rānda” un Mazirbes skolas čaklie ļaudis. Un katra diena beidzās ar saulrieta stundu “vešprāiga”. Tas ir neparasts brīdis dienas ritumā, kad pati Daba pierimst, iegrimst sevī un tāpat arī cilvēks kā dabas daļiņa. /../ Šie vešprāiga bija mūsu svētbrīži. Oskara Stalta rāmajā valodā klausoties, aplī ap uguni, plecu pie pleca klusējot vienojāmies ar mūsu senčiem tur Viņsaulē, viens ar otru – Šaisaulē. Katra diena mums nesa ko jaunu, katra vešprāiga bija citādāka, mēs paši ar katru mirkli kļuvām savu tēvu tēvu cienīgāki.

Tās bija 7 dienas (7 – līviem īpaši labvēlīgs skaitlis), Jūras mātes svētības apņemtas. 7 dienas visi kopā minējām savu izcelsmes lielo mīklu. 7 dienas ar sirmo jūras kapteini Oskaru Staltu kopā tālajās jūrās, svešajās zemēs, tepat, dzimtajā Kolkā. 7 dienas ar Valtu Ērenštreitu, Julgī Stalti un Tenu Karmu līvu valodas mīļajās skaņās. 7 dienas līvu tradīcijās, dziesmās, rotaļās, to visu kopā ar Valdu, Dainu, Solvitu un Ievu zīmējot, gleznojot, veidojot, pētot senos rakstos un audeklos.

Līvu saule mūs dāsni un mīļi sildīja, Jūras māte šūpoja, Vēja māte vētrainajā naktī lika sajust savu vareno spēku. Čičorlinki salidos atkal citvasar, bet nu jau uz 2×7 dienām, jo visi vienprātīgi nolēmām, ka vienīgā nelaime bija milzīgajā laika skrējumā.”

(Helmī Stalte. Tšitšorlinkist, tšitšorlinkist, ni um āiga ilzõ nūzõ. – Rāndalist

āigarōntõz 1993 āigastõn. [Rīga]: Līvõd īt, [1993], 27.–29. lpp.)

1993. gads – otrā

“Lībiešu savienības valdes sēdē 20. jūnijā Mazirbē piedalījās Kolkas, Mazirbes un Rīgas grupu vecākie, Miķeļtorņa ciema vecākais E. Boters un “Līvõd rānda” darbinieki. /../ sprieda par Lībiešu svētkiem, bērnu vasaras nometni un starptautisku konferenci 1994. gadā, kas būs veltīta lībiešu problēmām. /../

Bērnu nometne – pēc pērngada dalībnieku lūguma – ilgs desmit dienas. Nometne var uzņemt ap četrdesmit skolas vecuma bērnu. Dalības maksa viens lats.”

(Svētki, nometne, konference. – Līvli, 1993, nr. 6/7, 5. lpp.)

“4. augustā Kurzemes brauciena noslēgumā valsts prezidents Guntis Ulmanis apmeklēja arī Lībiešu krastu. Jau krietnu laika sprīdi pirms prezidenta ierašanās Mazirbē pie lībiešu tautas nama un skolas pulcējās cilvēki. Īsinot laiku prezidenta gaidās, skolas sētā līvu vasaras nometnes “Čičorlinki” dalībnieki skandēja dziesmas. Prezidents ieradās pašā novakarē un saņēma gan apsveikumus un laba vēlējumus, gan suvenīrus un ziedus. Prezidents kopā ar bērniem devās pie nometnes ugunskura. Atmiņās par pirmā prezidenta Kārļa Ulmaņa Mazirbes apmeklējumu dalījās Andrejs Šulcs.”

(Gundars Bertholds. Valsts prezidents līvu zemē. – Līvli, 1993, nr. 8/9, 2. lpp.)

Latvijas valsts prezidents Guntis Ulmanis Mazirbē. Viņam pa kreisi Dainis Stalts un
Līvu savienības vecākā Ieva Neilande.
Daiņa Kārkluvalka foto. Pārpublicēts no “Līvli” (1993, nr. 10, 3. lpp.)

“Līvu bērniem bija bagātīga dienas programma: gan senču valodas stundas (par tām īpaši jāpateicas ar īstu līvu spīvumu un izturību apveltītajiem skolotājiem Julgī un Valtam), gan zīmēšanas un veidošanas nodarbības, gan spēle jūrmalas mežājā, kas tika rūpīgi un interesanti sagatavota (par to paldies visuresošajām nometnes dvēselēm Julgī un Ullai), protams, arī jūra, kas vilināt vilināja… Pieminēšanas vērts ir Latvijas Republikas prezidenta Gunta Ulmaņa apciemojums, kas viesa cerību, ka Mazirbe un Lībiešu krasts nav Dieva aizmirsts nostūris, bet gan pērle Latvijas vainagā. Ticis cauri autogrāfu mednieku pūlim (jo visnotaļ jaukajām līvu meitenēm atteikt grūti), prezidents brīdi pavadīja vešpraigā, noklausījās Šulca kunga mazo vēstures tēlojumu par Lībiešu krasta likstām un solīja, ka kārtos visu pēc labākās sirdsapziņas.”

(Māris Sproga. Uz saredzēšanos, sasaukšanos, sadziedāšanos! – Līvli, 1993, nr. 8/9, 4. lpp.)

1993. gada nometnes bērni.
Irēnes Junkeres foto. Pārpublicēts no “Līvli” (1993, nr. 8/9, 4. lpp.)

“Pērnvasar nometnē pulcējās vienkopus nu jau pāri par 60 lielo, mazlielo un mazo tšitšorlinku. Arī šoreiz izdevās panākt kopīgas saimes izjūtu, taču tas prasīja daudz lielākas pūles, jo bērnu skaits bija trīskāršojies. Pazīstamo līvu dzimtu – Dambergu, Ernštreitu, Staltu – jaunajām atvasēm pievienojās arī līvu draugi. Tas pašreizējos apstākļos ir svarīgi, jo tikai draugu lokā varam tikt saprasti un cienīti.

Nometne sākās ar līvu svētkiem un tieši šī kopābūšana, dziedāšana, runāšana pie mērakmeņiem, Mazirbes jūrskolas, jūrmalā un pie Tautas nama, iešana pa “Līvu ceļu” deva vajadzīgo impulsu tālākajam kopdarbam, koppriekam.

Nu jau par tradīciju kļuvis dienas dalījums: no rīta ar ziedu pie Jūras mātes un kārtīga izvingrošanās, tad rīta stunda – prātam un dvēselei. Šogad ar mums šajās zelta stundās bija sirmie, viedie līvu vīri – Andrejs Šulcs un kapteinis Ludeviks. Nekādi gudrāko grāmatu sējumi nespēj aizstāt šīs stundas, kuras vadījām, klausoties izcilo līvu vīru atmiņās. Veselību un možu garu viņiem! Sūr, sūr tienu!

Ar pašiem mazākajiem tšitšorlinkiem līvu valodas nodarbībās, dziedot un ejot rotaļās, savās zināšanās dalījās Julgī Stalte, bet ar lielākajiem – Valts Ernštreits. Tieši tas, ka vienaudži bija tie, kas palīdzēja ieskatīties līvu valodas pamatos, bija liela veiksme. Vairāki bērni un jaunieši turpina mācīties valodu pie Tenu Kannas, Valdas Šuvcānes, Julgī Staltes un Valta Ernštreita. Tas taču lieliski!

Raigo dūdām un Dainas vijolei skanot, kopā ar mani un Julgī nometnē dziedāja un dancoja lieli un mazi. Mūsu Kaspars dziedāja gan vakaros ar mazajiem, gan naktīs ar lielajiem. Kopā ar mīļajām keramiķēm Sandru un Viku izveidojām no māla katrs savu tšitšorlinku un daudz ko nezināmu. Valda un Ieva palīdzēja zīmēt, locīt, līmēt gan uz papīra, gan jūrmalas smiltīs, gan uz gliemežvākiem un izskalotajiem kociņiem. Izstādē tad nu gan bija ko redzēt. Žēl, ka netikāt!

Gita locīja mūsu kauliņus uz visām pusēm, skrēja visiem pa priekšu un pa vidu ar bumbu. Viņa izglāba arī mazos putniņus no kaķa nagiem un visiem par lielu pārsteigumu ar pašaizliedzīgu mīlestību saglabāja tiem dzīvībiņas.

Kopā ar Dainu mēs visi izstaigājām seno rakstu zīmju ceļus, un viņa visiem atvēra acis un sirdis – meklēt tālāk, izzināt, saprast. Bez Dainas gaišuma, mīļuma un gudrības nu jau vairs nav iedomājama mūsu kopānākšana.

Visas Mazirbes meža taciņas tika izstaigātas mūsu Edrumas – Ziediņa – vadībā. Edruma pilnībā attaisnoja vecāku doto vārdu, un nu visi mežā gājēji ar citām acīm raudzīsies šajā brīnumā un pratīs atrast savu zālīti, savu puķīti. Edrumas rimtais miers, māmuļas rūpes par mazajiem vēl vairāk nostiprināja ģimeniskuma izjūtu.

Dīlda, dīlda, dīldariši,

Sin puoga um delvariši!

Tā teic sena līvu rotaļa, un mūsu pulkā nu gan netrūka tādu delveru. Bieži vien mazajiem gailēniem likās, ka tikai ar dūrēm var pierādīt taisnību. Te nu talkā nāca Raigo un Kaspars. Taču tad, kad jūrmalā spēlējām karogu spēli, mazie cīnītāji ievēroja visus spēles noteikumus, un izrādījās, ka taisnību var pierādīt arī ar prātu un veiklību.

Visam turpmākajam laikam spēku dos arī gājiens gar jūras malu uz Sīkragu. Sīkraga kapos, lasot līvu uzrakstus uz kapakmeņiem, pieminējām mūsu tautas aizgājušos dēlus un meitas.

Notika arī brauciens uz Vaidi pie Paulīnes Kļaviņas, pie mežsarga Hausmaņa un pie Alfona Bertholda lielā Svētozola. Zem milzīgā ozola zariem klausījāmies Alfona dēla Ceroņa lasīto tēva dzeju, klausījāmies dāņu draugu atziņās par mūsu zemes brīnumaino spēku, sadevāmies ap ozolu rokās un pilnīgā klusumā lūdzām dot mums kaut daļu dižā spēka, varenuma, nelokāmības. Tad braucām pusnaktī uz Kolkasragu, kur bridām jūrā tālu, tālu, tieši pa mēness apspīdēto taku. Mēs – tie, kas apzinājāmies un no sirds jutām šī brīža nozīmīgumu, skaidri redzējām, kā mazās līvu tautas dēli un meitas pa mēness tiltu ieiet nākotnē.

Liels brīdis, vēsturisks brīdis mums bija lemts sakarā ar prezidenta Gunta Ulmaņa viesošanos Mazirbē. Ar satraukumu gatavojām no gliemežvākiem piemiņas veltes, plūcām pīlādžu zarus, kas nodrošina mūsu zemes gaitu pret ļaunumu, kūrām ugunskuru. Tad pienāca brīdis, kad, tāpat kā katru vakaru pēc saules rieta, svētījām vešprāiga – mijkrēšļa stundu.

Visi kopā, roku rokā ar prezidentu stāvējām starp vecajiem laivu slieteņiem ap uguni un klusējot ticējām Latvijas nākotnei. Tad gājām senajā rituālrotaļā.

Visi ceļi guniem pilni,

Visi ceļi atslēgām;

Es būs ieti guniem cauri

Paši lauzti atslēdziņ’.

Valsts prezidenta vārdi par mūsu katra atbildību un darbu rītdienas labā iegūla sirdīs un apziņā.

Neaizmirstami ir vārdi no bērnu mutes, kā viņi izjuta šī mirkļa vēsturisko neatkārtojamību. Un neatkārtojami arī bija katra vakara vešprāigas brīži, kad plecu pie pleca klusējām, pārdomājot dienā gūto, kad koncentrējām sevī visu iepriekšējo paaudžu krāto enerģiju un padomu.

Tad daudz, daudz dziedājām, daudz, daudz dancojām. Lai arī miegam palika pavisam maz laika, taču tas bija vērtīgs miegs pēc godam nodzīvotas dienas.”

(Helmī Stalte. Tštšorlinki – 93. – Līvu kalendārs 1994. gadam. = Rāndalist

āigarōntõz 1994 āigastõn. [Rīga]: Līvõd īt, [1994], 22.–26. lpp.)

1994. gada nometnes dalībnieki Lībiešu svētkos. Elīza Ernštreite izdancina mākslinieku Andreju Šulcu.
Aivara Liepiņa foto. Pārpublicēts no “Līvli” (1994, nr. 9/10, 6.–7. lpp.)

1994. gads – trešā

“Desmit dienas jūlija beigās Mazirbe atkal pulcināja līvu bērnus uz nometni. Tāpat kā iepriekšējos gadus, arī šoreiz nometnes dvēsele bija Helmī Stalte. Pirms nometnes viņai bija tikpat svarīgs darba cēliens – vesela nedēļa koncertu, sadziedāšanas un sadancošanas starptautiskajā folkloras festivālā Rīgā kopā ar “Skandiniekiem”.”

(Līvli, 1994, nr. 8, 1. lpp.)

1994. gada nometnes jaunieši Lībiešu svētku atklāšanā.
Aivara Liepiņa foto. Pārpublicēts no “Līvli” (1994, nr. 9/10, 6.–7. lpp.)