Etnogrāfes un vēsturnieces Irisas Priedītes darba mūžu, kurš aizritējis Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, caurvijušas divas mīlestības – lībieši un latviešu tradicionālie mūzikas instrumenti. Ne visi zina, ka muzeja lībiešu sētu Dēliņus savulaik Lūžņā uzgāja tieši Irisa. Viņa ilgus gadus muzejā bija tas cilvēks, pie kura vērsās lībiešu organizācijas, kas Dēliņos vēlējās rīkot savus lībiešiem veltītos pasākumus un piedalīties sētas sakopšanas talkās. Lībiešu kultūras centrs ir īpaši pateicīgs Irisai par atsaucību un pretimnākšanu sadarbības ziedu laikos 1990. gadu otrajā pusē un jaunā gadu tūkstoša sākumā. Tāpat Irisa regulāri publicējās mēnešrakstā “Līvli” un lībiešu gadagrāmatās.

Irisas Priedītes biogrāfijas sausie fakti ir šādi: dzimusi 1944. gada 9. oktobrī Matkules pagastā, 1967. gadā beigusi Latvijas Universitātes vēsturniekus, 1967. gadā sākusi strādāt Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, 1994. gadā ieguvusi vēstures doktora grādu ar promocijas darbu “Latviešu tradicionālie mūzikas instrumenti un spēlmaņi 19.–20. gadsimtā”. Lai Irisa pati varētu pastāstīt, kas stāv aiz šiem sausajiem faktiem un kā viņa nonāca pie lībiešiem, satikāmies brīvdabas muzejā 2022. gada 3. jūlijā uz nelielu sarunu. Toreiz tā palika nepublicēta, gaidīdama īsto brīdi – Irisas astoņdesmit gadu jubileju.

Irisa Priedīte Brīvdabas muzeja lībiešu dienā 1997. gada augustā.

Par to, kā nonākusi brīvdabas muzejā un pie lībiešu tēmas, Irisa stāstīja: “Studiju laikā pelnīju naudiņu, strādājot Zinātņu akadēmijas etnogrāfu ekspedīcijās. Tas man deva zināšanas par etnogrāfu ekspedīciju darbu un to, kas etnogrāfija vispār tāda ir. Kad beidzu, tad diplomdarbs man bija par Latgales apmetnēm. Bija tāds pasniedzējs Ziemelis, kurš ļoti gribēja, lai eju strādāt uz arhīvu, bet tā kā es jau te – muzejā – biju sākusi ar ekskursiju vadīšanu, tad direktore ieradās uz sadali un izspēlēja vislielāko trumpi – solījumu, ka man būs, kur dzīvot. Es biju no kopmītnes un bez jebkāda atbalsta. Viņa teica: “Tev būs, kur dzīvot. Mēs celsim māju.” To viņa arī izdarīja. Un tā es nonācu brīvdabas muzejā. Tā kā faktiski es etnogrāfa darbā esmu no studiju pēdējā gada.

Strādāt sāku jūnijā ar ekskursiju vadīšanu, un tad man nolika priekšā kasti ar vecām fotogrāfijām, un es sāku tās kārtot. Mēs sēdējām mazajā pārvaldnieka mājā visi kopā vienā istabā. Direktorei bija savs kabinets. Ļoti draudzīgi. Visa muzeja attīstība tolaik bija stingri pēc ģenerālā plāna – bija uzzīmēts, kas kurā vietā ir jāliek un kas nav jāliek. Protams, bija arī lībiešu sēta.

Tad etnogrāfijas nodaļas vadītāja, sastādot nākošā gada plānu, saka, kāpēc tad tu nevarētu braukt tos lībiešus meklēt. Es saku: “Jā, kāpēc ne. Es nekad tur neesmu bijusi.”

Kaut gan vienreiz, bet to nevar skaitīt, kad mums bija muzeju prakse, ko vadīja pasniedzējs Svelpis, mēs bijām Ventspilī brīvdabas muzejā. Bet tur par lībiešiem mums neko nestāstīja.

Kārtējā Lībiešu kultūras centra talka Brīvdabas muzejā: Irisa Priedīte un Elīza Ernštreite. 1990. gadi.

Pirms braukšanas – tas bija 1968. gadā – ņēmu konversācijas vārdnīcu, jo man taču vajadzēja zināt, kur braucu. Ventspilī tolaik dzīvoja mana kursabiedrene Daina Lasmane. Pie viņas noliku to savu bagāžiņu, lai nav jāstaipa līdzi. Man bija Latvijas laika karte, pēc kuras izbraucu tos ciemus. Pirmajā dienā izmalos pa Ovišiem – tur nekas daudz neķērās. Nākošā dienā atkal sēdos autobusā un nopirku biļeti līdz Lūžņai. Aizgāju uz Lūžņas staciju, kur mani ārkārtīgi laipni uzņēma stacijas priekšnieks ar kundzi. Viņi izstāstīja par ciemu – piemēram, pie Švanenbergas neej, tu tur nosmērēsies. Es, protams, izgāju pa visām mājām pēc kārtas. Un fotografēju. Man bija fotoaparāts, ko uz 18 gadiem bija uzdāvinājis audžutēvs. Stacijas priekšnieks ieteica aiziet uz ciema nomali pie Dēliņu saimnieka: “Es jums paiešu vienu gabaliņu līdzi. Jums te jāiet līdz Lūžņas upītei tur pāri.” Es eju, eju un domāju, kur tā upīte, kur tā Lūžņas upīte. Tā taču zona. Jau ēst gribas. Togad bija šausmīgi daudz brūkleņu. Paēdu un gāju uz priekšu. Kā nebūt pārkāptu tai upītei pēc kartes pāri. Iznāku mežmalā, un tur ir Dēliņi. Onkulis [saimnieks Pēteris Didriksons – aut.] viens pats mājās. Meita viņam laikam dzīvoja Ventspilī. Viens gailis klenderēja pa pagalmu, un pats arī bija tādā vieglā šmigā.

Es viņam uzreiz speru vaļā, ko man liek valdība un partija, ka tā māja jādabū. Viņš saka: “Vāc visas tas būdas prom!” Es viņam saku: “Vai nopietni?” Viņš atbild “Jā.” Es viņam saku: “Vai jūs nepārdotu tās mājas tā kā stāv?”

Tas skaitījās ļoti veiksmīgs ķēriens, ka no vienas vietas ir visas ēkas. Riju gan jau bija nokurinājuši. Bet to laikam jau kara laikā nokurināja. Krāsni varēja uzmērīt, bet atjaunot to riju mēs neņēmāmies. Tad es viņam saku, ka mēs te vispirms brauksim ar komisiju, lai pieņemtu lēmumu. Mums muzejā pastāvēja zinātniskā padome, kurā bija arhitekti un mūsu spožākie prāti. Es atgriezos Rīgā un tajā reizē tālāk nebraucu.

Muzejā nosprieda, ka jābrauc skatīties, ja reiz ir tāds gadījums. Mums muzejam bija tāds mazs busiņš – ar kājām jau tur var iziet pāri upītei, bet izbraukt… Nāca jau rudens, un Dēliņos iebraucām jau stipri lielā krēslā. Ciema padome bija Tārgalē. Mūsu direktore jau iepriekš tur bija sarunājusi, viņai šīs lietas ļoti padevās. Tur nebija nekādu problēmu. Viņa aizbrauca uz ciema padomi un pateica, ka mēs gribētu nopirkt šo sētu. Tad komisija visu apskatīja, apspriedās un pieņēma, ka šis būtu labs variants. Ziemā nokārtojām visus papīrus un Tārgales ciema padome apstiprināja, ka īpašumu var pārdot. Tad mēs braucām jaukt nost. Es pierakstīju, fotofiksēju visu. Tajā pavasarī bija drausmīgi karsts, un man vēl bija jāgatavo ēdiens mūsu brigādei. Sākām ar saimniecības ēku, tad ar klēti, kūti – visu, kas bija apkārt. Kamēr strādājām ar šīm ēkām, mēs, sievietes, dzīvojām mājā. Vīrieši gulēja teltīs. Teltī, godīgi sakot, pat būtu bijis labāk. Dēliņš tak brūvēja medualu, kas viņam rūga mucā mājas priekšnamā. Medalus bija labs. Mūsu vīriem jau arī garšoja – strādniekiem, kas bija salīgti uz darbiem. Vispār jau tas pārvešanas darbs ir diezgan garš. Es pa to laiku atkal apstaigāju citas mājas, lai apskatītu, ko varētu ievākt priekš muzeja fondiem. Vienmēr arī gāju pēc zivtiņām un nesu pienu. To pirkām. Kartupeļi bija turpat uz vietas Dēliņos. Tā kā nebūt iztikām.”

Vairāk par Dēliņu sētas vēsturi un nonākšanu muzejā skatīt šeit.

Irisas Priedītes sastādītā bukleta “Lībiešu zemnieka-zvejnieka sēta “Dēliņi”” (1984) vāks.

1979. gadā rakstu krājuma “Arheoloģija un etnogrāfija” 13. sējumā bija iekļauts rūpīgi izstrādāts Irisas raksts “Lībiešu apmetņu veidošanās Baltijas jūras Kurzemes piekrastē”, kurā viņa raksta, ka tā tapšanā izmantojusi savās 1969.–1975. gada ekspedīcijās savāktos materiālus. Taujāta par šīm ekspedīcijām, Irisa atzina, ka tās nebija lielas un īpaši organizētas, vairāk tādi izbraucieni pie lībiešiem. Viņa atcerējās, ka to laikā satikusi daudz labu cilvēku, un pastāstīja epizodi no Sīkraga apciemojuma:

“Tik šausmīgi gribējās tikt uz jūru. Kur varēja tikt? Sīkragā laikam varēja tikt. Tur es skatījos, kā malā nāca zvejnieki. Tur bija brīnišķīgi, un es nodomāju, cik tie lībieši jauki cilvēki. Saimnieces iet sagaidīt laivas, saņemt zivis. Es gribēju naktī braukt prom, saimniece saka: “Paliec mājās!” Izvāra zivju zupu. Un es domāju: “Jēziņ! Kā to zivju zupu apēdīs.” Paēda pati un būs arī mums, kad uz rīta pusi tiksim mājās. Un pulksten četros vārīja to zupu. Bija ļoti daudz tādu labu cilvēku.”

Irisa arī apliecina, ka visi lībiešu ekspedīcijās savāktie materiāli atrodas muzejā: “Mums pat tāda doma nevarēja būt, ka pēc ekspedīcijas nenodos tās materiālus. Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Goba bija stingra, tikpat kā Rozenberga pilī [Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā – aut.]. Ekspedīciju laikā visu rakstījām kladēs. Pēc tas viss bija kārtīgi jāpārraksta, jāparaksta un jānodod arhīvā.”

Atkal pavasaris un atkal talka: Ulla Ernštreite (no kreisās), Baiba Damberga, Arnis Preiss, Irisa Priedīte un Gundega Blumberga. 1990. gadi.

Lai gan muzeja darbs un jaunā pētniecības tēma paņēma lielāko daļu laika, lībieši vienmēr gāja līdzās: “Tie lībieši man vienmēr astē kaut kur ir bijuši. Kad kaut ko periodikā vai arhīvā skatos, es taču nevaru viņiem paiet garām. Kad pabeidzu rakstu par lībiešu apmetnēm, man sākās tautas instrumentu lieta. Tā kā es pati spēlēju kokli, direktore teica, ka mums vajadzētu veidot kolekciju – nekā nav, tikai divas nabaga koklītes un pāris stabules. Tad sāku pētīt muzikālo sadzīvi, vākt instrumentus. Ak kungs, kas bijis izstāžu un visa pārējā! Tas pamatā bija 1980. gados. Bet līdztekus gāja arī lībieši, jo lībietis nelaiž vaļā – ko tu padarīsi. Tas ir tāds muzejnieka vai vēsturnieka niķis, ka, ja kādu lietu viņš pārzina, kā tad arhīvā nepaņemsi. Tā sanāca arī ar rakstu “No Pitraga vēstures” [publicēts Kersti Boiko sastādītajā rakstu krājumā “Lībieši” 1994. gadā – aut.] Toreiz Kersti jautāja, vai es kaut ko varētu uzrakstīt krājumam. Protams, kāpēc ne. Rakstam izmantoju baznīcas grāmatas, kuras līdz tam neviens vēl nebija izmantojis. Valda Šuvcāne tikai pēc tam, kad bija izlasījusi manu rakstu, metās tām grāmatām virsū. Saistībā ar baznīcu grāmatām arī tādi mazi joki. Personvārdus es izrakstīju vienkāršotā veidā, pielāgotus mūsdienu rakstībai. Reiz arhīva telpā, kur es strādāju ar tiem materiāliem, ienāca [Saulvedis] Cimermanis. Viņš paskatās un saka: “Raksti vārds vārdā! Lai būtu vecā izteiksmē!” Tu jau zini, cik grūti ir tā norakstīt – burtu pa burtam. Rakstīju visu pa jaunu. Tā jau pareizi arī ir jādara, bet tajā laikā domāju, ka būtība jau nemainās. Bet nedrīkst tā darīt. Pareizi viņš man to norādīja.”

Kataloga atvēršanas svētki Brīvdabas muzejā 2022. gada 17. novembrī: izdevuma konsultants Valts Ernštreits, Irisa Priedīte un muzeja direktore Zanda Ķergalve.
Renātes Blumbergas foto

Pirms diviem gadiem Irisa stāstīja, ka vairs nestrādā štatā, bet uz līguma: “Man tas patīk. Es sēžu arhīvā un vācu materiālus muzeja simtgadei, jo daudzām ēkām, kad muzejs tās nopirka, nav kārtīgi pierakstījuši ne saimnieka vārdu, ne citas ziņas. To visu es pētu un, protams, arī muzeja tapšanas vēsturi, jo gatavojamies muzeja simtgadei.” Intervijas laikā Irisa arī gaidīja, kad beidzot tiks izdots viņas sastādītais katalogs ar lībiešu priekšmetiem Latvijas muzeju krātuvēs. Viņa atzina, ka tas ir viņas pēdējais lielais darbs lībiešu jomā. Vaicāta, kādēļ uzņēmusies tik lielu un nepateicīgu darbu, Irisa atbildēja:

“Pēc muzeja darbinieka domām, kataloga izdošana dod iespēju jebkuru lietu popularizēt. Lībiešiem jau ir ļoti labi tie dzīvesstāsti un tas viss ar cilvēkiem, bet lietas klusē. Par tām ir ļoti maz.

Nospriedu, ka ar vienu muzeju to nevar. Tā būtu liela izšķērdība. Vislielākā sēdēšana man bija Nacionālajā vēstures muzejā, jo tur, piemēram, daudz izgrieztu audumu paraugu – lai dievs pasarg! Es jau pati gan arī tā darīju ekspedīcijās. Es saku: “Vai dieviņ, tāds smuks deķītis! Ko jūs tādā nesat ēdienu lopiņiem.” Saimniece atbild: “Ai, nu ja tev vajag, tad paskaties un nogriez kādu gabalu.””

2022. gadā klajā nāca Irisas beidzamais lielākais darbs – Latvijas muzeju lībiešu priekšmetu katalogs.