Šogad Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs ieguva jaunu ēku – tās forma atgādina krastā pietauvotu kuģi. Pirmajā stāvā iekārtotā ekspozīcija “Pie jūras un uz zemēm” atraktīvā veidā ļauj uzzināt, kā ritēja latviešu un lībiešu zvejnieku un zemnieku dzīve. Tajā apskatāmi vairāk nekā 300 muzeja krājuma priekšmeti, tostarp zvejas āķi un lieli zvejas zābaki. Ekspozīcijas digitālie elementi vizuāli izteiksmīgi vēsta, kā juma jumtus un darināja zvejas laivas.

Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs jaunā ēka atgādina krastā pietauvotu kuģi.
Marlenas Zvaigznes foto

Jaunā muzeja ēka ir daļa no apjomīgā projekta “Ziemeļkurzemes kultūrvēsturiskā un dabas mantojuma saglabāšana, eksponēšana un tūrisma piedāvājuma attīstība”. Iepriekšējo muzeja būvi cēla 1970. gadā, un tā bija novecojusi, bet lai atceramies, ka Ventspils Jūras zvejniecības brīvdabas muzeju 1954. gadā, tātad tieši pirms septiņdesmit gadiem, sāka veidot lībiešu mākslinieks Andrejs Šulcs, daudz laika veltot etnogrāfijai un novadpētniecībai.

Piejūras brīvdabas muzeja vadītājs Artūrs Tukišs atgādina, ka āra ekspozīcijā apskatāma lībiešu sēta, kas 1959. gadā atvesta no Miķeļtorņa, piekrastes zvejnieku laivas un, protams, mazbānītis. Tas liecina, ka senāk jūrmalciemos bieži izmantoja šaursliežu dzelzceļu. 1916. gadā Vācijā būvētās lokomotīves masa ir deviņas tonnas, tās spēj sasniegt ātrumu 20 km stundā. Tāpat lībiešus raksturojošs objekts ir Lielirbes baptistu baznīca. To uz muzeju pārveda 2011.–2012. gadā. Baznīcas iesvētīšana Lielirbē notika 1913. gadā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Lielirbes draudzei lūgšanu nams bija jāatstāj – vācu invāzijas laikā to nojauca un pārcēla uz jūrmalu Lielirbes upes malā, kur telpas izmantoja zivju apstrādes ceha vajadzībām. Pēc kara, daļu materiālu iegūstot, noplēšot zivju cehu, daļu sarūpējot no jauna, draudze baznīcu atjaunoja. To uzcēla uz zemes, kuru draudzei atvēlēja draudzes vecākais, Lakšu sētas saimnieks Jānis Andersons. Namu lielirbnieki cēla pašu spēkiem, un draudzes lietošanā tas bija jau 1923. gadā. Tagad Lielirbē atrodas piemiņas zīme un koka krusts, kas iezīmē vietu, kur līdz 2011. gadam bija redzams baptistu draudzes lūgšanu nams.

Lielirbes lūgšanu namu uz muzeju pārveda 2011.–2012. gadā.
Līgas Gabrānes foto, Ventspils muzejs

“Šīs nosauktās lietas ir tās, ar kurām varējām lepoties līdz šim, turklāt mūsu kolektīvā strādā lībiete Mārīte Klemence. Viņa ir mūsu zelta fonds un apmeklē lībiešu pasākumus. Kad muzejā notiek pasākumi un varām bukstiņbiezputru, Mārīte ir galvenais cilvēks, kurš to pieprot un izvāra ļoti garšīgu biezputru. Manuprāt, jaunā ekspozīcija “Pie jūras un uz zemēm” labi papildina ārpus telpām redzamos objektus, kurus mēs jau pieminējām. Izbaudot to visu, rodas priekšstats par lībiešu dzīvi un darbošanos Ziemeļkurzemē,” akcentē Artūrs. Viņš kā muzejnieks aktīvi seko līdzi lībiešu aktivitātēm Mazirbē, turklāt Piejūras brīvdabas muzejs vienmēr ir atvērts dažādiem pasākumiem, kuros ceļ gaismā lībiskās vērtības.

1959. gadā uz Ventspili no Miķeļtorņa atveda lībiešu dzīvojamo ēku, kurā ir priekštelpa, virtuve, pieliekamais un viena dzīvojamā istaba.
Līgas Gabrānes foto, Ventspils muzejs

Artūrs uzslavē lībiešus par savas valodas saglabāšanu, rīkojot vasaras nometnes jauniešiem un pieaugušajiem, izdodot mācību grāmatas lībiešu valodas apguvei un lībiski lasāmu dzeju.

“Mēs lībiskos vārdus mēģinājām integrēt jaunajā ekspozīcijā, parādot, ka Ziemeļkurzeme ir tā īpašā vieta, kur dzīvojusi tauta, kas tagad palikusi mazākumā. Te mēs varam uzzināt par dzīvi piekrastē no 19. gadsimta līdz pat mūsdienām – deviņdesmito gadu sākumam; zemniecība mijiedarbojas ar zvejniecību, parādot arī kolhozu laikus.

Padomju okupācijas periods daudziem lībiešiem lika pamest jūrmalciemus, bet viņi tik un tā saglabāja savas zvejniecības prasmes. Izstaigājot muzeja pirmo stāvu, var saprast, kā būvēja laivas, kuras zivis tika zvejotas, kāda bija zvejnieku ikdienas dzīve. Stāstām arī par reliģiskajām kopienām Ziemeļkurzemē,” norāda Piejūras brīvdabas muzeja vadītājs.

Piejūras brīvdabas muzeja vadītājs Artūrs Tukišs rāda stendu, kurš, ja pieskaras attēliem, atskaņo vārdus lībiešu valodā.
Marlenas Zvaigznes foto

Viņš aicina apskatīt stendu, kur var izlasīt vārdus latviski, angliski, bet, pieskaroties objektiem, atskan lībiešu valoda. Artūrs rosina aizdomāties, ka ikdienā lietotie vārdi latviskajā saziņa bieži ir aizgūti no lībiešu valodas, tas pats sakāms arī par vietvārdiem. Viņš parāda lībiešu tautastērpu replikas, pieminot, ka, viņaprāt, tērpos ietvertie motīvi sasaucas ar skandināvu lietotajiem. “Tālāk atdalīt lībisko un latvisko īsti nav iespējams, jo stāstām par parasto viensētu. Ir latviskais un angliskais teksts, kam pievienots vienkāršs video, kas parāda, ko ar konkrēto priekšmetu darīja. Tad ir stāsts, ka Kurzemes ziemeļu daļā lopiņus īsti turēt nevarēja, jo zeme bija liesa. No tās bija grūti izaudzēt tik daudz, lai būtu pārticība. Apskatot tēmu “Jūras sudrabs”, uzzinām par piekrastes zvejniecību. Ir viena nianse, ko bieži aizmirstam, proti, jau Latvijas laikā veidojās pirmie kooperatīvi. Piekrastes zvejnieki saprata, ka noķertās zivis individuāli pārdot ir grūtāk nekā tad, ja ir izveidots kooperatīvs. Laivas lībiešiem bija ļoti dažādas. Nevajag domāt, ka ar vienu var zvejot visas zivis. Laivu tipi atšķiras. Ekspozīcijā var novērtēt, cik liela nozīme bija zvejnieku sievām. Ja vīri biji noslīkuši, viņas pašas gāja zvejot un ar vinču vilka laivas ārā no jūras. Tas bija skarbs izdzīvošanas stils. Tās paaudzes lībiešu priekšā jānoņem cepure,” saviļņoti saka Artūrs.

Daudzi lībieši gāja zvejā, un arī par to muzejā ir apkopotas pagājušo laiku liecības.
Marlenas Zvaigznes foto

Ekspozīcija atklāj, ka vecās laivas tiek pārveidotas par kūpinātavām vai tīklu žāvētavām. Interaktīvā veidā ir iespēja apskatīt zivis un dažādus sadzīves priekšmetus, tostarp susekli un stikla mušķērāju. Tiek atgādināts par galvenajiem amatiem piekrastē, un tie ir kalējs, namdaris, skroderis un kurpnieks, kuram bija atļauts izgatavot tikai divu veidu zābakus. Muzejā var uzzināt arī to, kur atradās konkrētu konfesiju dievnami. Reliģijai, atgādina Artūrs, lībiešu dzīvē bija liela nozīme. Ekspozīcija vēsta arī par padomju periodu, kas sākās kolektivizācija un kolhozu un sovhozu veidošana. Jebkas no tā laika audiovizuālajiem materiāliem gan ir propagandas rīks. Muzejā ir iespēja uzzināt, kā lībieši gāja tālās jūrās un okeānos.

Pēdējā sadaļa ekspozīcijā ir par slēgto zonu. Nākot pie varas Hruščovam, politiķis strauji sabojāja attiecības ar Rietumu pasauli, līdz ar to sākās vērienīga padomju ārējās robežas militarizācija. Ziemeļkurzemes piekraste kļuva par lielu bāzi, kurā atradās gan robežsargi, gan raķešu karaspēks, arī tankisti, artilēristi. No 60. līdz 90. gadiem piekraste bija praktiski slēgta. “Te ir tāds interaktīvs logs, uz kura tīrām smiltis. Vai atceramies, kā padomju laikos ar traktoriem brauca smiltīs, lai paliktu pēdas un varētu redzēt, vai cilvēki no mīļās Padomju Savienības mūk prom uz rietumiem? Un, lūk, notīrot smiltis uz stikla, var redzēt fotogrāfijas ar objektiem Ventspils tuvumā. Aicinu muzeja apmeklētājus apmeklēt arī otro stāvu, kur var uzzināt par  Ziemeļkurzemes dabu, tostarp mežu. Un arī te var pieminēt lībiešus, jo tad, kad negāja zvejā, viņi devās gāzt kokus, tika būvēti sliežu ceļi. Tas bija papildu ienākumu avots ziemā,” rezumē Artūrs Tukišs.

Priekšplānā lībiešu tautastērpu replikas ekspozīcijā “Pie jūras un uz zemēm”.
Marlenas Zvaigznes foto

Jāpiemin, ka Ventspils muzejs sagatavojis projekta “Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana” pieteikumu iesniegšanai Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonda Latvijas Rīcības programmā zivsaimniecības attīstībai 2023.–2027. gadam. Aktivitātes mērķis ir popularizēt Kurzemes zvejniecības vēsturi, tostarp ar piekrastes dzīvesveidu saistītā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu sabiedrībā. Ja izdosies saņemt finansējumu, paredzēti vairāki darbi – arī atjaunot Lielirbes lūgšanu namu un izveidot dūmnama repliku.