Etnomuzikologs Zigurds Ete, viņš arī Ventspils 4. vidusskolas mūzikas skolotājs un mūzikas teorijas skolotājs Piltenes Mūzikas skolā, labi pārzina komponista, muzikologa, sabiedriskā darbinieka Dzintara Kļaviņa veikumu, jo iekļāva to savā bakalaura darbā, beidzot Mūzikas akadēmiju. Zigurds neilgu laiku divos piegājienos ir vadījis lībiešu ansambli “Līvlist”, tādēļ bija interesanti uzklausīt viņa domas par ventiņu un lībiešu ansambļiem.

Ar lībiešu ansambļa “Līvlist” dziedātājiem starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica” Daugavpilī 2018. gadā.
Foto no Zigurda Etes albuma

Esat etnomuzikologs, kas jūs aizveda šajā virzienā?

Pirmsākumi meklējami Piltenē, kur tolaik dzīvoju un Vēra Liekniņa vadīja Piltenes Mūzikas skolu. Viņa uzrunāja manu mammu Dainu, vaicājot, varbūt es vēlos apgūt kāda instrumenta spēli. Man jau bija vienpadsmit, tātad salīdzinoši vecs, bet tā kā mājas vienmēr skanēja mūzika, mamma kaut ko klimperēja, es organiski iekļāvos mūzikas skolas apritē un sāku apgūt klavierspēli pie skolotājas Antras Šķēles. Mācījos otrajā vai trešajā mūzikas skolas klasē un neko īpašu daudz jau nepratu spēlēt – kā vardīte lēcu pāri celmiem, bet Piltenes baptistu draudzes mācītāja sieva prasīja, vai es svētdienās varētu spēlēt korāļus. Katru nedēļu apguvu vienu korāli, neviens man to nemācīja, atvēru grāmatu un stutēju kopā notis. Mūsdienu izpratnē tā būtu kompetenču izglītība, jo atradu, kur pielietot savas prasmes.

Tālāk jau bija Ventspils Mūzikas vidusskola, kur mācījos klaviernodaļā. Negribu sevi saukt par pianistu, jo tas ir kaut kas lielāks kā, piemēram, Osokini. Man bija burvīga solfedžo un kultūras vēstures skolotāja Vaida Salmiņa, vēsturi savukārt pasniedza Dināra Ārnesta. Otrajā kursā jutu, ka pianista ceļš nebūs mans, un līdz pat ceturtajam kursam par 99 procentiem biju pārliecināts, ka iešu uz vēsturniekiem, mani jau kopš bērnības saistīja arheoloģija. Tomēr ceturtajā kursā, kas šajā mācību iestādē vienmēr ir sentimentāls un melanholisks gads, secināju, ka būtu žēl pamest mūziku. Sapratu, ka nevēlos būt klavierskolotājs, un raudzījos, ko varētu izvēlēties par savu studiju virzienu. Padzirdēju, ka Mūzikas akadēmijā sagatavo etnomuzikologus. Papētīju programmu un sapratu, ka tā ir tā pati arheoloģija un vēsture, tikai apvienota ar mūziku. Vaida Salmiņa man iedeva sarakstu uz piecām lapām, iesakot, ko vajadzētu palasīt pirms iestāšanās akadēmijā. Un nu mēs šajā sarunā virzāmies tuvāk lībiešu tēmai.

Ļoti labi, stāstiet tik!

Iestājeksāmenos bija tradicionālās mūzikas pārbaudījums, specialitātē bija jāprezentē tradicionālās kultūras aspekts, pieliekot klāt mūziku. Vaida Salmiņa man ieteica pievērst uzmanību ventiņiem vai lībiešiem. Zināju, ka Ventspilī darbojas lībieši, pat biju apmeklējis kādu pasākumu, bet dziļāku zināšanu, protams, nebija. Sāku pētīt, sazinājos ar ansambļa “Rāndalist” dziedātāju Ausmu Ernestovsku. Viņa man iedeva materiālus par lībiešiem, tai skaitā dziesmu notis. Gatavoju prezentāciju, un praktiski visos materiālos figurēja Dzintara Kļaviņa vārds. Iestājeksāmenos pieminēju viņu, lībiešu folkloru un beigās lībiski nodziedāju putnu modināšanas dziesmu “Tšītšōrlinkizt”. Jāatzīst, ka biju pārbijies, jo nekad neesmu sevi uzskatījis par lielu dziedātpratēju, kur nu vēl dziedāt lībiešu valodā! Dzintars Kļaviņš bija zināma persona arī eksaminācijas komisijai.

“Lībieši pastāv par savu taisnību, viņi saka, ko domā, un nelokās līdzi citiem,” ievērojis Zigurds.
Foto no Zigurda Etes albuma

Tā es iestājos augstskolā, tiku budžetā un mācījos. Otrajā kursā rakstīju kursa darbu un paralēli gatavojos bakalaura darbam. Mana darba vadītāja bija Ieva Tihovska, kura pētīja Ventspils romu mūziku un arī bija mācījusies Ventspils Mūzikas vidusskolā. Viņa teica, lai izvēlos tēmu par vietu, no kuras esmu nācis. Sāku folkloras krātuves materiālos meklēt ar Ventspili saistītus ierakstus, un vairāki no tiem bija par Ventspils lībiešu un ventiņu etnogrāfisko ansambli. Atvēru failus, un tajos skanēja tas pats “Tšītšōrlinkizt”, bet tādā akadēmiskās dziedāšanas stilā. Tas nemaz negāja kopā ar folkloru. Meklēju periodikā, un tur atkal parādījās jau pieminētā ansambļa nosaukums. Sāku rakt dziļāk, un visur parādījās 1956. gads, kā kolektīva vadītāji bija minēti Dzintars Kļaviņš un Alfrēds Rūja. Maskavā tolaik tika organizētas sestais starptautiskais vispasaules studentu un jaunatnes festivāls, kurā piedalījās arī slavenais ventiņu un lībiešu dziesmu un deju ansamblis.

Vai tam bija arī kāds nosaukums?

To dēvēja gan par Ventspils strādnieku kluba lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansambli, gan par strādnieku kluba etnogrāfisko ansambli. Vārdu “etnogrāfiskais” pieķibināja klāt, jo Padomju Savienībā izpratne par folkloru bija citāda nekā tagad. Tātad kursa darbu sāku rakstīt par minēto ansambli, bet beigās tas pārvērtās par Dzintaram Kļaviņam veltītu izklāstu, jo viņa personība pārņēma visu.

Sāku meklēt cilvēkus, kas viņu ir pazinuši, caur Zoju Sīli un ansambli “Līvlist” nonācu pie brīnišķīgās Rasmas Mažānes, kura nu jau ir mūžībā. Viņa bija dziedājusi Dzintara Kļaviņa vadītajos ansambļos gan Ventspilī, gan Rīgā.

Iepazinos ar lībiešu dziesmu ansambli “Līvlist”, jo Kļaviņš ar dzīvesbiedri Dzidru bija vieni no šī kolektīva veidotājiem. Rasma, kad ar viņu iepazinos, dziedāja “Līvlist” un reiz atnesa divus lielus maisus ar materiāliem, kur bija koncertprogrammas, avīžu izgriezumi, Dzintara Kļaviņa parakstītās kartītes un vēstules, fotogrāfijas no Maskavas festivāla u. c. Rasma to visu pasniedza kā lielāko dārgumu pasaulē, kā svētu un saudzējamu lietu – tā bija viņas jaunība, viņas atmiņas.

Zvanīju Vaidai Salmiņai, jo solfedžo stundās viņa bieži pieminēja savu izcilo skolotāju Dzintaru Kļaviņu. Man nebija izdevības viņu satikt, jo, kad mūziķis 2007. gadā aizgāja mūžībā, iestājos Ventspils Mūzikas vidusskolā. Man ir sajūta, ka ļoti labi pazīstu Kļaviņu caur Vaidu Salmiņu, Aiju Bumbieri, kura draudzējās ar Dzintaru Kļaviņu vēl no Liepājas laikiem un pēc tam satika viņu Ventspilī, mūzikas pasniedzēju Kārli Tenni, arī “Līvlist” dalībnieci Zoju Sīli. Atceros tās intervijas, kurās Vaida Salmiņa stāsta par Kļaviņa vadītājām mācību stundām, principā skolotājas stāstījumā es redzēju viņas vadītās stundas – to laikam varam dēvēt par pedagoģisko pārmantošanu.

Mana bakalaura darba tēma bija šāda: “Ventspils strādnieku kluba lībiešu dziesmu un deju ansamblis”, iekļaujot darbā vēstījumu par Dzintara Kļaviņa personību un par procesu, kurā padomju laikos ansambļa vajadzībām tiek vākta lībiešu un ventiņu folklora. Īsi pārskrienot pāri: Kļaviņu nosūta strādāt uz Ventspils Mūzikas vidusskolu, paralēli viņš strādā arī par koncertmeistaru dažādos kolektīvos. Redzot ventspilnieku lielo jaudu un varēšanu, viņš uzaicina uz Ventspili strādāt arī horeogrāfu Alfrēdu Rūju. Dejotājiem vajadzēja jaunu repertuāru, Rūjam “Sarkanās bākas” kultorgs Pūliņš iesaka meklēt lībiešu un ventiņu dejas. Rūja apmeklēja Ventspils Brīvdabas muzejā Andreju Šulcu, kurš iepazīstināja ar dažādiem taustāmiem materiāliem, bet par dziesmām un dejām gan nezināja, tomēr

Andrejs Šulcs teica, ka viņam ir līdzstrādnieks lībietis Mārtiņš Lepste, kurš varētu šajā jautājumā palīdzēt. Lepste Rūjam atveda dažu lībiešu deju pierakstus un informāciju par lībiešiem, kurus varētu apciemot, tai skaitā arī muzikantus. Sākās tāda kā ekspedīcija – deju pierakstīšana un apkopošana.

Tajā piedalījās Rūja, Kļaviņš un Tenne. Kļaviņš pēc tam vēstulēs rakstīja, ka ventspilniekiem vienmēr ir bijušas spējas un varēšana kaut ko darīt. Tiek apvienots Dzidras Kļaviņas vokālais ansamblis ar Alfrēda Rūjas dejotājiem, izveidojot dziesmu un deju ansambli. No pierakstītajiem materiāliem izveido uzvedumu “Līvu zeme – dzintarzeme”. Publikai tas patika, kolektīvs ar uzvedumu piedalījās skatē Rīgā. Tolaik bija pazīstams arī Jēkaba Graubiņa vadītais folkloras ansamblis “Saulgrieži”, un ventspilnieki punktu ziņā skatē pat apsteidza to. Uz festivālu Maskavā aizbrauca abi.

Ar šo pētījumu palaikam uzstājaties dažādās auditorijās.

Tas līdz šim ir noticis Ventspilī. Piemēram, pagājušajā gadā, kad Dzintaru Kļaviņu atcerējāmies viņa 95 gadu jubilejā, Mūzikas bibliotēkas vadītāja Inga Aulmane mani uzrunāja, vai varētu nolasīt lekciju. Ir jauki, ka šī tēma īsti nekad nebeidzas, drīzāk pieaug, piemēram, šajā vasarā saņēmu Dzintara Kļaviņa saraksti ar diriģenti Ilgu Buntiku, ar vēstulēm iepazīstināja arī Inese Aide no Herberta Dorbes muzeja “Senču putekļi”, un es par Kļaviņu stāstīju arī Dorbes muzejā.

Zigurds ir sagatavojis lekciju par Dzintara Kļaviņa devumu lībiešu kultūrā. Tā nolasīta arī Herberta Dorbes muzejā “Senču putekļi”.
Foto no Zigurda Etes albuma

Kādu brīdi vadījāt “Līvlist”. Kādas atmiņas no tā laika?

Esmu kurzemnieks, ventspilnieks, arī piltenieks – sevi saistu ar šiem vārdiem, bet par lībieti gan sevi neuzskatu. Atceros smieklīgu gadījumu – kad iestājos Mūzikas akadēmijā un devos taisīt apliecību, lai saņemtu studenta atlaidi braukšanai sabiedriskajā transportā, “Rīgas satiksmes” darbinieks, izlasījis manu uzvārdu, dusmīgā balsī prasīja, vai esmu lībietis vai igaunis. Tie, redz, ir tādi pieņēmumi, katram ir savs redzējums – stereotips par to, kas ir vai kādiem jābūt lībiešiem, igauņiem vai latviešiem. Smieklīgi, ka pagāja desmit gadi, stājos maģistrantūrā, atkal devos uz “Rīgas satiksmi”, un trāpījās tas pats vīrietis, kurš man atkal uzdeva tos pašus jautājumus. Vienu brīdi pat bija tāda stila lieta – lībietis. Atceros, Rīgā kāda jauniete aizrautīgi stāsta, ka ir sapratusi, ka ir lībiete, skatās uz mums – jauniešu bariņu – un saka, ka arī mēs esam, jo mums ir tādi vaigu kauli vai kas tamlīdzīgs. Es uzskatu, ka tautastērpa uzvilkšana nepadara tevi par kādas tautības pārstāvi.

Zigurd, paldies par šīm atziņām, tomēr vēlētos uzzināt par jūsu saistību ar ansambli “Līvlist”!

Nujā – izstrādājot kursa darbu un pētot Dzintara Kļaviņa devumu, uzrunāju Zoju Sīli, kas ir brīnišķīgs cilvēks, viņai ir fenomenāla apņēmība un zināšanas, izteikts lībiskais raksturs.

Un reiz Zoja man zvanīja un vaicāja, vai negribu dziedāt ansamblī, ka trūkst dziedātāju un ar lībiešiem ir tāpat kā ar dinozauriem – ir, ir, un pēkšņi vairs nav. Man uzspieda mazliet uz emocijām, un es sāku dziedāt.

Kad kolektīva vadītāja Maija Kronberga vairs nevarēja izbraukāt no Ventspils, kļuvu par “Līvlist” vadītāju. Tā man bija ļoti nozīmīga pieredze, jo jautājumos par folkloru un tradicionālo mūziku saskārās divas pasaules. Kā etnomuzikoloģijas studentam man bija gan interesanti, gan arī grūti atrasties starp diviem uzskatu dzirnakmeņiem. “Līvlist” ir savs īpašais skanējums un vieta lībiešu kultūrvidē. Reiz dziedājām kādu dziesmu, un ilggadējais ansambļa dalībnieks ģenētiķis Jēkabs Raipulis dziedāja kaut ko citu. Nebija slikti, bet nebija tas, kam būtu jābūt. Jēkabs atbildēja, ka astoņdesmitajos gados viņi dziedājuši tā. Un šī ir tā ieaugšana vidē, jo cilvēks nedzied pēc notīm, bet tā, kā reiz ir darīts.

“Līvlist” iesaistīju arī sava diplomdarba eksāmenā, kas manā gadījumā bija koncerts, veltīts tēmai “Lībiešu laiks”. Apspēlēju to, kā mainās materiāls, – sākotnēji mums ir Emīla Melngaiļa pierakstītās melodijas un tad mums ir “Līvlist” dziedājums, kurā saglabāta lībiešu valoda un kultūra.

Cik bija iespējams, vedu ansambli uz savām darbavietām – Latgales priekšpilsētas Mūzikas un mākslas skolu, Centra daiļamatniecības pamatskolu, veidojām muzikālās prezentācijas par lībiešiem, mācījām bērniem dziesmas.

Zigurdam patīk ceļot. Te viņš ir Pērnavā.
Foto no Zigurda Etes albuma

Ko jūs, iedziļinoties pieminētajā kultūrā, esat sapratis par lībiešiem?

Teikšu to, kas diezgan bieži ir skanējis. Proti, tie ir cilvēki ar sīkstu raksturu, kuri rūpējas par savu valodu un kuriem ir svarīga tautas vēsture. Lībieši pastāv par savu taisnību, viņi saka, ko domā, un nelokās līdzi citiem.

Galvenais, lībiešiem nevajadzētu kļūt par tādu projektu tautu – ir projekts, ir finansējums, ir lībieši. Manuprāt, pozitīvs piemērs ir ansambļi – Kolkā, Rīgā, Ventspilī un Tārgalē –, tur šī kultūra dzīvo.

Saredzu, ka būtu ļoti svarīgi, lai būtu pēctecība, lai gan “Līvlist”, gan “Rāndalist” pievienotos gados jauni dziedātāji. Tagad taču nav aizliegts rūpēties par savām tradīcijām, atliek vien darīt! Strādājot Ventspilī un Piltenē, mūzikas stundās cenšos iekļaut dziesmas lībiešu un ventiņu valodā. Kā sacīt, jāsāk ar mazākajiem!