1970. gada 25. maijā Mazirbes skolas bērni skolotāju Irmas Blankas un Ilgas Zēbergas vadībā devās pavasara pārgājienā uz Košragu un Pitragu. Pārgājiena mērķis bija iepazīties ar lībiešu dzīvesvietām un apgūt tūrisma iemaņas. Pēc tā zīmēšanas albumā tika sagatavots pārgājiena apraksts ar fotogrāfijām. Albuma oriģināls šobrīd glabājas pie kādreizējās Mazirbes skolas skolotājas Teiksmas Pobuses. Kā redzams dalībnieku sarakstā, pārgājienā piedalījās arī lībiešu cilmes bērni, tomēr arī viņiem vajadzēja “iepazīties ar vietām, kur senatnē dzīvojusi lībiešu cilts”.

***

Pārgājiena plāns un mērķi.
Albuma foto

Pārgājiena dalībnieku saraksts.
Albuma foto

1970. gada 25. maijā mūsu skolā tika rīkots pavasara pārgājiens. Mēs nolēmām iepazīties ar vietām, kur senatnē dzīvojusi lībiešu cilts.

No rīta sapulcējāmies skolā un apspriedām pārgājiena maršrutu. Nolēmām doties pa ceļa zīmēm. Tās izlika Gunārs, Ēriks un Dainis skolotājas Blankas vadībā.

Pirmo bultiņu pie skolas bija uzvilkusi skolotāja, pārējās izlika zēni gan no zariem, gan smiltīm, gan zāģu skaidām, gan čiekuriem. Pavisam tika izliktas trīs vēstules dažādās vietās. Mēs, pārējie, sekojot ceļa zīmēm, devāmies prom no skolas uz jūras pusi. Iet pa ceļa zīmēm bija interesanti. Aiz veikala mēs ieraudzījām šādu ceļa zīmi

Sākām meklēt vēstuli. To arī atradām. Mūsu uzdevums bija novākt no ceļa žagarus. Uzdevumu veikuši, sekojām ceļa zīmēm. Katrs centās pirmais ieraudzīt nākošo ceļa zīmi, sākās stiga, tāpēc arī beigās pazaudējām ceļu un devāmies tālāk uz labu laimi. Beidzot atskanēja brīdinājuma sauciens. Bijām nonākuši pie pēdējās vēstules. Meklējām ilgi un cītīgi, bet neatradām.

Zīmju meklēšana.
Albuma foto

Zīmju meklēšana.
Albuma foto

Zīmju meklēšana.
Albuma foto

Atpūtas brīdis.
Albuma foto

Tālāk ceļu turpinājām bez ceļa zīmēm. Devāmies uz Košragu. Košragā dzīvo viena no pēdējām lībiešu cilts pārstāvēm b. Krasone. Kādreiz Mazirbē, Košragā un citos piejūras ciemos dzīvojuši daudz lībiešu. Gadu gaitā šie cilvēki pamazām izzuduši. Tagad palikuši tikai daži, kuru gadu skaits sniedzas 8. vai 9. gadu desmitā. Mēs vēlējāmies iepazīties ar lībiešu cilts senatni, paražām, apģērbiem, valodu.

Nonācām pie nelielas mājiņas ar dīvainu nosaukumu “Kine-Dīke” (tulkojumā tas nozīmē “Ciets dīķis”). Šajā mājā dzīvo veco Krasonu pāris. Biedre Krasone mūs saņēma laipni. Viņa mums parādīja lībiešu tautas tērpus, kas domāti gan svētkiem, gan ikdienai. Ar interesi vērojām interesantos audumu rakstus, krāsas, apģērbu veidus. Daži apģērba gabali bija ļoti veci, piemēram, galvas rota apmēram 200 g. veca. Tikpat vecs ir arī greznais plecu lakats un līgavas blūze. Tērpi ļoti krāšņi. Dominē spilgti zili un sarkani toņi. Tādi ir sieviešu svārki, tādā pat krāsā arī vilnas pusgarās zeķes.

Krasonu mājiņa ar dīvaino nosaukumu.
Albuma foto

Interesanti bija iepazīties ar lībiešu paražām un valodu. Iemācījāmies arī dažus vārdus lībiski. Pēc tam palūdzām b. Krasoni kaut ko nodziedāt lībiešu valodā. Viņa mums nodziedāja dziesmu par Kačas raibo runci. Arī pašai b. Krasonei ir šāds raibs runcis, pēc izskata un dabas līdzīgs apdziedātajam raibajam runcim.

Biedre Krasone ar raibo runci.
Albuma foto

Atvadījušies no laipnās sievietes, devāmies uz nākošo zvejnieku ciemu – Pitragu. Te pēdējā gada laikā uzcelta z/a “Brīvais zvejnieks” kūpinātava. Kūpinātavas vadītājs b. Drišļuks mūs izvadāja pa visu fabriku, iepazīstināja ar jau paveikto darbu un nākotnes plāniem. Fabrikā galvenokārt kūpina reņģes, butes, siļķes. Pašreiz apstrādāja reņģes. Arī mēs mācījāmies uzvērt reņģes uz iesmiem kūpināšanai. Kūpinātavā strādā 28 sievietes un 4 vīrieši. Plānu katru mēnesi izpilda ar uzviju. Mums ļoti patika kūpinātavas iekārtojums. Uz katra soļa jūtams, ka te rūpējas par strādniekiem. Ir iekārtots sanitārais bloks, atpūtas telpa. Pašreiz strādnieki saviem spēkiem brīvajā laikā apzaļo kūpinātavas teritoriju. Ir iestādītas puķes un koki. Apzaļošanas darbi vēl turpinās.

Pitraga jaunais zivju cehs.
Albuma foto

Mums arī deva nogaršot kūpinātavas ražojumu – milzīgas, zeltainas un bezgala garšīgas reņģes. Tās mēs pataupījām pusdienām. Pusdienas ieturējām svaigā gaisā pie tīklu šķūņa. Visiem ļoti garšoja reņģes. Pie zivju ēšanas palīgā piesteidzās arī kāds kaķis. Ar sajūsmu viņš notiesāja vienu galvu pēc otras. Pēc ēšanas drusku atpūtāmies. Tālāk devāmies uz jūru.

Jūra pie Pitraga.
Albuma foto

Zēni atpūtas brīdī pie jūras.
Albuma foto

Jūra bija mierīga, un ūdens likās silts. Jūrmalā atpūtāmies, paskraidījām un padraiskuļojāmies. Daži jau mēģināja bradāt pa ūdeni. Citi plikām kājām skraidīja pa siltajām smiltīm. Drīz mēs atstājām jūrmalu un devāmies pašūpoties laivās, šoreiz gan tikai uz sauszemes.

Šūpošanās laivā.
Albuma foto

Bija jau pulkstens 16.00, tāpēc vajadzēja sākt domāt par atpakaļceļu. Nācām pa šoseju. Stāstījām dažādus notikumus, lasījām vijolītes, kas apklāja visu ceļmalu kā violets paklājs. Savācām arī pirmās pavasara sēnes – bisītes.

Zēni mums tādi vārgi – daži aizbrauca ar mašīnu, tikai Aivars un Imants turējās dūšīgi. Gājām vairāk nekā stundu. Bijām gan noguruši, tomēr apmierināti. Nogurumu neviens neizrādīja. Par to var pārliecināties arī uz fotogrāfijas.

Nogurušās, bet apmierinātās pārgājiena dalībnieces.
Albuma foto

Publikācija sagatavota Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstītajā projektā “Lībiešu kultūrtelpas portāla “Livones” aktivitātes”.