Mūžības ceļā devusies viena no Līvu savienības atjaunošanas procesa dalībniecēm Silvija Ernštreite (01.08.1941.–20.11.2024.). Tolaik viņa bija priecīga likt lietā izkopto latviešu valodas izjūtu un studiju gados iegūto vācu valodas prasmi. Deviņdesmitajos gados mācījusies lībiešu valodu, un kopš tā laika piederība lībiskajam bija viņas identitātes neatņemama sastāvdaļa.

Silvija dzimusi Miķeļtornī zvejnieka Dāvida Ernštreita un Elīzes Ernštreites ģimenē. Piecdesmito gadu sākumā, stājoties spēkā piekrastes zvejas aizliegumam, ģimene pārcēlās uz dzīvi Sīkragā. Abi ciemi, bērnības draugi un radi viņai bija svarīgi līdz pat mūža beigām.

Silvija Ernštreite ar brāli Zigurdu Dundagas vidusskolas izlaidumā.
Foto no ģimenes albuma

Mācījusies Miķeļtorņa Jūrkrastu pamatskolā, vēlāk Mazirbē un vidusskolā Dundagā. Augstāko izglītību ieguva, studējot vācu valodu un literatūru Latvijas Universitātē. Klasesbiedri un draugi Silviju atceras kā “apaļu teicamnieci”, studiju un darba biedri – kā jautru kompānijas cilvēku.

Darba gados Silvija Ernštreite strādāja dažādās izdevniecībās par valodas konsultanti un korektori, arī rakstu un radio sižetu autori.

2020. gadā intervijā portālam “Livones” Līvu savienības vecākā Ieva Ernštreite atmiņās par pirmajiem lībiešu svētkiem 1989. gadā atceras: “Sestdienā bija pirmie svētki Mazirbē, svētdienā ekskursija pa visiem ciemiem. Visi bija noilgojušies. Krasts bija nule kā atvērts. Es biju Sīkragā pie savējiem, pie māsīcas Silvijas, un mēs gājām uz Mazirbi gar jūru. Mēs zinājām, ka drīkst. Šie septiņi kilometri gar jūras malu… Mēs nevarējām parunāt. Mums vienkārši bija kamols kaklā un asaras acīs.”

Silvija (pa labi) mežā kopā ar brāļa Gunāra sievu Velgu un viņu mazmeitu Irbi.
Foto no ģimenes albuma

Atvadīšanās no Silvijas Ernštreites notiks 25. novembrī pulksten 13.00 Sīkraga Sudrabvītolos, pēc tam Sīkraga kapsētā.