Sīkrags ir lībiešu dzejnieces un grafiķes Baibas Dambergas bērnības ciems. Ķeļķos viņa aizgūtnēm varēja klausīties lībiešu valodu tēva Arnolda, tantes Vilmas, onkuļa Pētera un vectēva Kārļa sarunās. Vecmāte Kristīne tad jau bija mirusi. No Vilmas tantes un tēva viņas albumā nonākušas ne tikai radu saimes, bet arī ciema un cieminieku fotogrāfijas. Lielākoties bez jelkādas papildu informācijas par uzņemšanas gadu un redzamajiem ļaudīm. Tomēr dažus robus Baibai izdevās aizpildīt.

Baiba Damberga (1957) ar vectēvu Kārli Dambergu (1879–1965) Sīkraga Ķeļķos.

Tēvabrālis Pēteris Dambergs 1978. gada sākumā par Sīkragu rakstīja: “Viens no lielākajiem un vecākajiem Lībiešu jūrmalas ciemiem ir Sīkrags. Tas atrodas 7 km uz dienvidrietumiem no Mazirbes, 5 km no Irbes upes grīvas un 4 km no Jaunciema. Sīkrags pieder pie bijušā Dundagas pagasta. No Dundagas līdz Sīkragam ir 22 km. Tā nu Sīkrags ir Dundagai vistuvākais jūrmalas ciems.

Skats uz Sīkragu, 1950. gadi.

Sīkragā ir daudz baltas smilts, un no tās radušās kāpas, kas krustām šķērsām iet cauri visam ciemam. Tās lielākoties ir radušās tur, kur ir bijuši žogi un žogstarpas, kur smiltīm ir bijis, kur apstāties. Tādas kāpas ir gandrīz ap visiem ciema zemes gabaliem. Sīkie zemes gabaliņi starp kāpām ir kā kāši: malas augstas un smilšainas, kur sausā laikā labība un kartupeļi izkalst, bet lietainā – vidū saplūstošais ūdens labību un kartupeļus apslīcina.

Ciemā bija 10 vecsaimniecības un 34 vaļinieku mājas. No tām ir saglabājušās 8 vecsaimniecības un 18 vaļinieku mājas. Pārējās ir pamestas un sabrukušas vai nojauktas. [..]

Skats uz Sīkragu, 1950. gadi.

Lopu dzīšana mājās no ganībām. Sīkrags, 1950. gadi.

Sīkraga ciemā zvejnieku brigāde ir likvidēta. Zvejnieki un citi jaunāki ļaudis pārceļas uz dzīvi citur, kur var atrast darbu. Sīkragā ir palikuši lielāko tiesu vecie ļaudis. Tā ciema iedzīvotāju kļūst arvien mazāk. Mājas kļūst tukšas, dārzi aizaug ar zālēm un mežu. Sīkraga ciems ir zaudējis savu nozīmi.”*

Sīkraga liedags, 1950. gadi.

Sīkraga liedags, 1950. gadi.

Kolhoza darbos. Sīkrags, 1950. gadi.

Laikrakstā “Brīvā Venta” 1949. gada 25. septembrī lasām: “Zvejnieku kolhozs “Mazirbe” kā ceturtais pēc kārtas mūsu republikā 21. septembrī – 3 mēnešus un 10 dienas pirms termiņa – gada nozvejas plānu izpildījis par 101 procentu. Labākā ir Sīkraga brigāde (brigadieris Teodors Leimanis), kas gada plānu izpildījusi par 157 %. Saunaga brigāde (brigadieris Konstantins Strautmanis) 3. ceturkšņa plānu izpildījusi par 320 procentiem.”

Zivju pieņemšanas punkts. Sīkrags, 1950. gadi.

Zveju un dzīvi Sīkragā kolhoza laikos, balstoties uz sīkradznieku atmiņām, aprakstījusi Baiba Šuvcāne: “Pēc Otrā pasaules kara Sīkrags, tāpat kā citi jūrmalas ciemi, kļuva par PSRS robežzonu ar speciālu režīmu. Taču, atšķirībā no Lūžņas, Miķeļtorņa un Lielirbes, Sīkraga ciemā zvejniekiem bija atļauts doties jūrā zvejot. Te palika zvejas brigāde. Bija pričals (laivu piestātne), no kuras robežsargi laivas izlaida jūrā. Laiku, kad zvejnieki izgāja jūrā un kad pārradās, robežsargi stingri pierakstīja. Zvejniekiem bija jāatgriežas līdz pulksten desmitiem vakarā. Neviena laiva nedrīkstēja būt brīva, tai vajadzēja būt kārtīgi pieslēgtai ar ķēdi un atslēgu.

50. un 60. gados Sīkragā zivis vēl zvejoja pilnā sparā. Zvejniekiem tīklus deva par velti, naftas bija papilnam, trīs tonnu cisternā ielēja degvielu, ņēma, cik vajag, kad bija tukša, iedeva vēl. Par zivju noietu nebija jāuztraucas, par to gādāja valsts. Toreiz ļaudis no Sīkraga vēl nebrauca prom, bet otrādi – te ieradās ģimenes no ciemiem, kur zvejošana bija aizliegta.

Sīkraga kūris, 1950. gadi.

[..] 50. gadu sākumā reņģes sāka zvejot ar stāvvadiem. Sīkradznieki gadā nozvejoja ap 300 000 tonnas reņģu. Pie tik lielas nozvejas Sīkragā 1955. gadā izveidoja zivju apstrādes cehu. Uzbūvēja arī vairāk nekā 100 metru garu steķi. Laivas varēja labi piestāt krastā, tās vairs nebija jāvelk. Uz steķiem bija uzliktas dzelzceļa sliedes, un zivis uz cehu stūma ar īpašu truli. Tur tās apstrādāja un kūpināja. Jaunais cehs jeb fabrika Sīkragā darbojās apmēram līdz 1962. gadam. Strādnieku bija daudz – jaunāki un vecāki, latvieši un krievi, vietējie un ienācēji.

Sīkraga jaunieši 1947. gada 15. jūnijā.

Puiši uz motocikla. Sīkrags, 1950. gadi.

Kolhozs uzbūvēja spēkstaciju ar dīzeļmotoru. Elektrību piegādāja no rīta un dažas stundas vakarā. 60. gados ciemā ievilka elektrību. Sīkragā bija arī telefoncentrāle, tāda liela kaste kā ledusskapis. Pirmais mājas telefons bija Oskaram Cerbaham Vecklāvos. Veikali bija Ziedlejās, pēc tam Vītolkalnos. Šajā mājā darbojās arī klubs, tur rīkoja dejas, rādīja kino. Kinoaparātu atveda ar zirgu. Klubā gāja lustīgi, visvairāk pasākumu notika laikā, kad strādāja fabrika.

60. gadu vidū zvejniecība Sīkragā pamazām panīka. Zivis vēl ciemā pieņēma, bet pārstrāde jau notika Mazirbē. Strādniekiem vairs nebija darba. Daļa fabrikas strādnieku, kuri nebija vietējie, devās uz Mazirbi. Laivu kļuva mazāk. Vecie zvejnieki nomira, jaunie aizgāja prom. Viņiem likās, ka darbs ir par smagu. Jaunajiem bija iespēja strādāt citur un labi nopelnīt. Pāris gadus Sīkraga zvejnieki piederēja pie Mazirbes brigādes, bet tad bija palikušas vairs tikai trīs laivas. Beigās sīkradzniekus pievienoja Kolkas zvejnieku kolhozam “Brīvais zvejnieks”. Lēnām viss iznīka un ciems iztukšojās.”**

Ķeļķos padomju laikos bija ciema sakaru nodaļa. Aizmugurē no labās Pēteris Dambergs un Kārlis Dambergs, priekšā Vilma Silanagla ar dzīvesbiedru Miķeli. 1950. gadi.

Sīkraga Ķeļķi. 1950. gadi.

Sīkradzniece Astrīda Emerberga 2003. gadā atcerējās: “Ķeļķu mājas – tās bija kā ciema centrs. Tur viņiem bija pasts vienā istabā. Pasts bija galvenais. Kristīne [Damberga] bija tāda dūšīga sieva, bet Vecķeļķis [Kārlis Dambergs] bij mazs vīriņš. Viņam bij maza somiņa, un viš iznēsāja pastu pa visu ciemu.”***

Zigrīda Priede (no kreisās) un Vilma Silanagla – Sīkraga kaimiņienes.

Ella Ernštreite (no kreisās), Koijdzidriš (Dzidra Kantovska no Koiju mājām) un Dāvids Ernštreits. Sīkraga Sudrabvītoli.

Koijdzidriš.

Baibas tēva māsīca Lorumu Lizete, Sīkrags.

Dambergu bišu drava Sīkragā – no kreisās Vilma Silanagla. Padomju laiks.

Igauņu valodnieks Mati Hints (no kreisās) atvedis lībiešu interesentus pie Kārļa Damberga (vidū). Sīkraga Ķeļķi, 1962. gads.

* Dambergs Pēteris. Sīkraga ciems. – Lībiešu gadagrāmata 1999. = Līvlist āigastrōntõz 1999. Lībiešu krasts, 1999, 65., 69. lpp.

** Šuvcāne Baiba. Lībiešu krasts: no Ovišiem līdz Melnsilam. Rīga: Latvijas mediji, 2017, 116.–118. lpp.

*** Šuvcāne Baiba. Lībiešu krasta stāsti. Rīga: Jumava, 2012, 114. lpp.

Publikācija sagatavota Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstītajā projektā “Lībiešu kultūrtelpas portāla “Livones” aktivitātes”.