Tuvākajās dienās – 5. un 6. jūlijā – Serves (Sõrve) pussalā viesosies folkloras ansamblis “Kāndla” (vadītāja Ilga Porniece) un koris “Lōja” (diriģents Ģirts Gailītis). Lībiešu dziesmas skanēs 5. jūlija vakarā Serves raga galā un 6. jūlijā Kuresārē un Salmē. Ar lībiešu dziesmu kolektīvu piedalīšanos tiks atzīmēta Kurzemes lībiešu kora un Sāmsalas Torgu kora kopdziedāšanas 90. gadadiena, kā arī 161. gadadiena kopš Serves dziedāšanas svētkiem. Pirmie lielie Igaunijas dziesmu svētki bija 1869. gadā, bet jau 1863. gadā Serves pussalā notika dziedāšanas svētki ar 60 cilvēku lielu kopkori un aptuveni pieciem simtiem klausītāju. Šie svētki tiek uzskatīti par svarīgiem ne tikai Sāmsalas kontekstā, bet arī kā būtisks notikums visai igauņu dziesmu svētku tradīcijai.

Par vēsturiskajiem notikumiem jūnijā un jūlijā pirms deviņdesmit gadiem ir palikušas liecības laikrakstu slejās.

“Jaunākās Ziņas” 1934. gada 26. jūnijā publicēja Jēkaba Poruka (komponista un mūzikas kritiķa) rakstu “Jūrai un dziesmām. Lībiešu līgosvētki Mazirbē”:

“Līgo vakarā lībiešu savienība bija aicinājusi savus biedrus, draugus, tuvus un tālus viesus uz lieliem svētkiem savā centrā Maģierē (Mazirbē).

Lībiešu draugu biedrības ekskursanti no Rīgas jau bija ieradušies dienu iepriekš. Svētku dienā pāri jūras šaurumam pārpeldēja divmastnieks no Sāmsalas ar 65 igauņu viesiem, dziedātājiem, pūtējiem. Gaidītie somu viesi neieradās. Nelabvēlīgais laiks tāpat bija atturējis mājās ciemiņus no attālākajiem lībiešu zvejnieku ciemiem. Kupluma ziņā svētki, kā izteicās paši rīkotāji, nesasniedza pērnajos [Līvu savienības desmit gadu jubilejas atzīmēšanu – R. B.], toties sajūsmas un sirsnības bija aumaļām. Lībiešu mājīgo viesmīlību šai lietainajā dienā atminēsies mūžam tie, kas to vēl nepazina. Atveras vētrās rūdīto, parasti it kā sevī iegrimušo zvejnieku sirdis. Pelēka ir jūrmala, pelēki sūnainie namu jumti (lai gan nupat Mazirbē ceļ arī daudz jaunu māju),

zili pelēks lībiešu tautas tērps, bet saulaini smaida viņa acis, skaļš smiekls atver baltu zobu rindu, tad lībietis priecājas. Tas ir īsts dabasbērna prieks, tiešs – mēs, savā “kultūrā” jau nogurušie, sacītu: naivs.

Lībietim viss vēl šķiet jauns, neredzēts, nedzirdēts. Kur zvejnieks lai redz tik daudz ļaužu kopā, kas dzied, pūš taures, dejo, sit plaukstas? Un viņam liekas, ka Rīgā nekas tam līdzīgs nav ne par kādu naudu pērkams. Taisnība zvejniekam. Lai gan pie mums dažreiz dzied simtkārt lielāks pulks un divisimtkārt vairāk ir klausītāju, bet vai pārdzīvojums lielāks – nezinu. Zvaigznes spīd naktī, sirdis nobriest priekam klusumā.

Bija jau arī ko redzēt. Lībiešu zeltenēm un puišiem daiļie tautas uzvalki gan bija tikai dažiem, bet atbraukušās igaunietes bija tērpušās žilbinošas. Gandrīz neticami, ka tie ir īsti tautas uzvalki ar tādiem spožiem karuļiem un krāsu spilgtumu. Apgalvoja, ka esot.

Tomu māju saimnieks Dembergs laipni bija atvēlējis savas plašās istabas, sētu un dārzu svētkiem. Meijām greznotā klētspriekšā, bez kādas estrādes, sastājās dziedātāji, igauņu viesu pūtēju orķestris. Savienības priekšnieks D. Volganskis atklāj svētkus ar uzrunu lībiešu valodā, to tūliņ tulkojot latviski un igauniski.

Lībiešiem jāizkopj senatnes mantojums un jārada jauna kultūra. Tagadējie priekšnesumi nepretendē uz mākslas vērtību, jo pasniedzēji un vadītāji ir vienkārši zvejnieki, kam tas nav arods, bet gadījuma darbs.

Viss darītais ir darīts cerībā uz nākotni. Lai rodas lībiešos griba to veikt zem Latvijas karoga! “Tas lai piepildītos, piepildītos, piepildītos!”

Lībiešu draugu biedrības vārdā sveic sekretārs L. Rudzītis. K. Ulmaņa vadībā latvju tauta atguvusi vienību un tiesību lemt savus likteņus. Lībieši par notikušo pārvērtību var tikai priecāties.

Atskan Latvijas valsts himna lībiešu un igauņu kopkora un pūtēju orķestra izpildīta. Vēl sveic igauniski arī viesu diriģents Juris Matts. Viesiem par godu, uz klausītāju vēlēšanos, pūtēji atskaņo igauņu himnu.

Sākas koncerts. To izpilda pārmaiņus vietējais koris un viesi. Piebilstams, ka programmās nebija minēti ne diriģentu, ne komponistu vārdi. Tā jau nu ir: vai kāds min zvejnieka vārdu, kas ik dienas dodas briesmās; taču atklātības darbiniekus ir parasts vārdā saukt.

Izdevās izpētīt, ka lībiešu diriģentu sauc D. Blūmu [Didriķis Blūms no Lielirbes – R. B.]. Viņš arī zvejnieks, kas vairāk paradis irkļus cilāt. Taču, lai arī taktsfigūra neatbilst skoloto diriģentu paražām, viņš mīl dziesmu, ir tai veltījis ne vienu vien stundu. Vidēji lielais koris, kas salasīts pa zvejnieku ciemiem, dziedāja, galvenais, sirsnīgi. Dabīga intuīcija lika izvairīties no pārspīlējumiem, dziedot vienkāršā, skaidrā balsī, nemākslotās niansēs un ritmā. No latviešu dziesmām dzirdējām “Līgo virkni” (E. Vīgnera) un “Dziedāj’ tautu tīrumā”, pārējās bija lībiešu valodā. Tām visām K. Staltes teksti. Vairākas igauņu komponistu – Lätes, Hermaņa – darinātas, bet kāds pāris pašu lībiešu pirmās komponistes Margrietas Staltes (tekstu autora meitas). Viņas dziesmiņas “Mans mūžs” un “Svešumā” ir ar savu sirsnību melodijā un gramatiski pareizas. Lībiešu mākslas vēsturē tām reiz būs sava vieta kā pirmajam mēģinājumam. Lai pašķirtos ceļš, meklējot dziesmas dziļāko nacionālo ieskaņu, lai tauta atbalsotos mākslinieces personībā, tad personība atbalsosies tautā.

Augstākas tehniskās prasības apmierināja igauņu koris. J. Matts vada skaidri, precīzi, prot sniegt glītus akcentējumus. Sevišķi publikai iepatikās virtuozi draiskā, ņiprā “Meitu padoms” un mūsu t. dz. “Pūt, vējiņi” (igauniski). Bez tam viesu pūtēji skandināja vairākus maršus un dejas. Ārpus programmas dziedāja lībiešu jaukts dubultkvartets skolotājas Ilgas [Hildas – R. B.] Cerbahas vadībā. Arī šie dziedājumi glīti, piekļāvīgi, iestudēti.

Svētki paliks atmiņā ne vien lībiešiem, bet arī tiem, kas daudz svētkus redzējuši. Te iepazināmies ar sirsnīgu, darbīgu, nopietnu tautu, ar kuru mums var būt tikai viens ceļš: roku rokā. Lai nepagurtu neviena roka, otru balstot, tad abas būs stipras.”

Igauņu koris.
Foto no “Jaunākajām Ziņām”

Arī mēnešraksta “Līvli” jūnija/jūlija numurā bija publicēts neliels raksts par šiem svētkiem (autora pseidonīms -e. -n.). Sāmsalas igauņi “bija vairāk kā 60. Bija ieradušies viesi arī no Rīgas un Ventspils. Svētku rīkotājiem lielas raizes sagādāja lietus, kas lija gandrīz visu Jāņu sestdienu. Pret vakaru, kad ļaudis sāka pulcēties, lietus apstājās. Tādēļ arī cilvēku bija pietiekami, bet ne tik daudz kā pērnajā Līvu savienības desmit gadu jubilejā.

Es domāju, ka bija sanākuši vairāk nekā divsimt cilvēku, taču var būt, ka bija vēl vairāk. Bija arī tādi, kas klausījās aiz žoga.

Bet nu par pašiem svētkiem. Sākumā Līvu savienības priekšsēdis D. Volganskis sveica dziedātājus un klausītājus Līvu savienības vārdā. Sveicienus izteica arī viesi. Pēc “Dievs, svētī Latviju” nodziedāšanas sākās koncerts. Dziedāja Sāmsalas viesu koris un lībiešu koris. /../ Klausītājiem ļoti patika daža dziesma, ko dziedāja igauņu koris, tās bija jāatkārto.

Daudz pūļu pie mācīšanās bija pielicis arī mūsu koris, un mums ir jāmācās arī turpmāk. Pateicība ir jāizsaka diriģentam Blūmam, kurš nebija taupījis spēkus un laiku.

Dziedāja arī dubultkvartets. Igauņiem līdzi bija atbraucis arī orķestris, kas spēlēja smukus gabalus. Pēc koncerta bija domāts krastā dedzināt Jāņu ugunskuru un dziedāt Jāņu dziesmas, taču lietus to izjauca. Tādēļ bija jāsteidz, lai tiktu tālāk skolā, kur bija dejošana. Ballē spēlēja divi orķestri. Cilvēku bija kā biezs. Latvieši runāja, ka viņu ballē nekad nav bijuši tik daudz cilvēku. Tas parāda, cik ļoti lībiešiem nepieciešams savs nams, lai būtu vieta, kur var sanākt kopā.”*

Padomju laikā celtā Serves bāka, 2024. gada vasara.
Tapio Mekeleinena foto

Drīz pēc tam lībieši, Torgu dziedāšanas un mūzikas biedrības aicināti, brauca atbildes vizītē, kas neizdevās gluži tāda, kā bija iecerēts. Par to var lasīt Sāmsalas vietējā laikraksta “Saaremaa Teataja” 1934. gada 11. jūlija numurā publicētajā rakstā “Lībieši un latvieši apciemoja Servi”:

“Sestdienas [7. jūlijā – R. B.] vēlā vakarā Mentu (Mõntu) ostā no Kurzemes ieradās motorlaiva, atvedot līdzi 24 latviešus un 16 lībiešus ar Lībiešu biedrības priekšsēdi Volganski-Valgama kungu priekšgalā.

Ciemiņus Mentu ostā sagaidīja liels ļaužu pulks. Starp tiem arī kuresārieši, kas bija ieradušies ar SMS [Sāmsalas jūras sporta biedrība – R. B.] jahtām.

Pieņemšana viesiem bija sarīkota Torgu biedrības namā, kuras priekšā bija uzstādīti goda vārti. Tika noturētas abpusējas apsveikuma runas, nospēlēja Igaunijas un Latvijas himnu, un pēc vakariņām sākās dejas, kas ilga līdz rītam, kad uz īsu brīdi visi devās atpūsties.

Svētdienas rītā Mentu ostā ar motorlaivām vajadzēja ierasties vēl aptuveni 80 viesiem, taču ieradās tikai pieci – lībieši. Šķērslis bija bijis segtu motorlaivu trūkums, jo Latvijas varas orgāni braucēju drošības interesēs aizlieguši ciemos braukšanu ar vaļējām motorlaivām.

Igauņu, lībiešu un latviešu kopējā svinēšana ilga visu svētdienu un izvērtās par vērienīgu savstarpēju draudzības jūtu izpausmi. Montu šim notikumam par godu bija sapulcējušies ārkārtīgi daudz salinieku, daļa sieviešu tautastērpos. Tā kā lielākā daļa lībiešu kora dalībnieku netika pāri jūrai, koncerts, ar kuru lībiešu plānoja Servē uzstāties, nenotika. Naktī uz pirmdienu ciemiņi, jauno draugu un paziņu pavadīti, devās mājupceļā.”**

Lībiešu kora koncerts Sāmsalā izdevās tikai pēc gada – 1935. gada 7. jūlijā.

* Tulkojums no lībiešu valodas.

** Tulkojums no igauņu valodas.