Šogad 1. maijā apritēs simt gadu, kopš dzimis Triju Zvaigžņu ordeņa un Igaunijas Baltās Zvaigznes ordeņa kavalieris, bibliogrāfs, lībiešu kultūrvēstures pētnieks un lībiešu valodas zinātājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis igaunis Tenu Karma (Tõnu Karma; 01.05.1924.–09.09.2014.).

Tenu Karma – Triju Zvaigžņu ordeņa un Igaunijas Baltās Zvaigznes ordeņa kavalieris.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Tenu Karmas ieguldījums lībiešu kultūrā nav pārvērtējams. Vairāk nekā pusgadsimtu – kopš 1948. gada – viņš vāca materiālus par lībiešu valodu, vēsturi un kultūras darbiniekiem, par lībiešu sakariem ar radu tautām. Viņš bija klāt visos notikumos – ne tikai kā vērotājs, bet arī kā dokumentētājs un, kamēr to atļāva veselība, arī kā rosinātājs. Viņa miers un nosvērtība līdzināja lībiešu kaismīgo raksturu asumus, viņš strādāja lēni, taču viņa padarītajam varēja uzticēties – tas bija labākais iespējamais konkrētajā brīdī. Tenu Karmas 85. dzimšanas dienā Julgī Stalte viņa veikumu raksturoja ar lībiešu dzejnieka Pētera Kīnkamega vārdiem:

“Ja kāds cītīgs darbu dara, rūpējas par dzīvi tas.”

Kad lībiešu sabiedrība godināja savu labo igauņu draugu Teni 70. dzimšanas dienā, Paulīne Kļaviņa, noliecot galvu sava vienaudža priekšā, teica:

“Pirms vairākiem gadu desmitiem jūs atbraucāt uz Lībiešu jūrmalu. Un pa logu jūs saskatījāt, ka zied ceriņkrūms. Bet jūs arī saskatījāt, kā dzīvo lībiešu tauta, ka viņai ir vajadzīga palīdzība. Jūs iemācījāties lībiešu valodu un palīdzējāt lībiešiem izdot grāmatas. Tagad jūs mācāt lībiešu valodu citiem.”

Atbildes vārdos Tenis bija konkrēts: “Varu tikai pateikt, ka pēc iespējas lielāku daļu no vēl atvēlētā [laika] centīšos veltīt lībiešiem, kam palīdzība visvairāk nepieciešama.”

Kad Tenim svinējām 80. dzimšanas dienu, Valda Marija Šuvcāne 2004. gada “Lībiešu gadagrāmatā” rakstīja:

“Patlaban viņš ir viskompetentākais lībiešu valodnieks Latvijā. Lai izvērtētu un aprakstītu zinātnieka ieguldījumu lībiešu valodas attīstībā un lībiešu kultūrvēstures pētniecībā, būtu nepieciešama vismaz vesela grāmata. Cerēsim, ka tāda kādreiz taps.”

Grāmata vēl nav tapusi, bet Tenu Karmas 100. dzimšanas dienai veltītajā publikāciju sērijā centīsimies aplūkot galveno no viņa veikuma. Mēnešraksta “Līvli” 1994. gada maija/jūnija numurā bija publicēts plašs Saulveža Cimermaņa raksts “Mūža vērtīgākais devums – lībiešu kultūras vērtību izzināšanā un saglabāšanā”. Tajā akadēmiķis, pateicoties jubilāram par “lielo un dziļo darbu, kas veikts lībiešu labā”, atgādināja svarīgākās viņa mūža pieturzīmes un atzīmēja: “Stājoties darbā Latvijas Universitātes bibliotēkā, T. Karma 1956. gadā pilnīgi pārvaldīja igauņu valodu, lasīja un runāja krievu, latviešu, lībiešu, somu un vācu valodā, ar vārdnīcas palīdzību lasīja angļu, latīņu un votu valodas tekstus. Viņam bija arī priekšstats par ungāru un zviedru valodu.”

Tenu Karma un Jānis Erenštreits pēc Triju Zvaigžņu ordeņu saņemšanas 1997. gadā.
Foto no Lībiešu kultūras centra krājuma

Tenu Karma organizējis igauņu un lībiešu valodas kursus un mācījis igauņu un lībiešu valodu. Viņš gan vadījis lībiešu valodas nodarbības svētdienas skolā, gan sagatavojis mācību materiālus “Rāndakēļ, min jemākēļ”, kas vairāku gadu garumā publicēti mēnešrakstā “Līvli”, gan kopā ar Pēteri Dambergu sakārtojis lībiešu tautasdziesmu izlasi (1980), kurai uzrakstījis ievadu un pārskatu par lībiešu valodu, gan bijis valodas konsultants lībiešu dzejas antoloģijai “Es viltīgāks par tevi, menca!” (1998) – pirmajai grāmatai, kurā teksti publicēti paralēli latviešu un lībiešu valodā. Latvijas Universitātes baltu filoloģijas studentiem no 1994. līdz 2001. gadam viņš lasījis lekciju kursu “Ievads lībiešu filoloģijā”. Piedalījies somu un igauņu īpašvārdu latviskās transkripcijas, bibliotekārās terminoloģijas un bibliogrāfijā lietojamo saīsinājumu kārtošanā.

Jau pieminētajā publikācijā 2004. gada “Lībiešu gadagrāmatā” Valda Marija Šuvcāne rakstīja: “Tenu Karma izjuta lībiešu rakstu valodas izveides vajadzību, tāpēc kopā ar T. R. Vītso, E. Vēri, V. Ernštreitu, citiem valodniekiem un interesentiem 1995. gada martā Mazirbē noorganizēja konferenci par lībiešu pareizrakstības veidošanas jautājumiem.

Valodnieks bija ne vien pamatīgi sagatavojis apskatāmos jautājumus lībiešu valodā, bet arī pats visas sanāksmes gaitā runāja tikai lībiski. Apspriestie temati bija ļoti vajadzīgi. [..] Taču lībiešu gramatikas trūkums izjūtams joprojām.”

Praktiski lietojamas lībiešu valodas gramatikas nav arī tagad – vēl pēc trīsdesmit gadiem.

Tenu Karma lībiešu valodas konferencē Mazirbē 1995. gadā.
Edgara Sīļa foto no Lībiešu kultūras centra krājuma

Tenu Karma piedalījās Līvu savienības atjaunošanā, bija aktīvs mēnešraksta “Līvli” un “Lībiešu gadagrāmatu” autors. Viņa publikācijas atklāja lasītājiem Pētera Damberga, Nikas Polmaņa, Prinču un daudzu citu lībiešu, igauņu un somu kultūras un zinātnes darbinieku nozīmīgumu. Būdams kaismīgs krājējs, viņš vāca un uzglabāja visu, kam varētu būt saistība ar lībiešu valodu, kultūru un vēsturi, kas liecinātu par latviešu, lībiešu, igauņu un somu kultūras sakariem. Grāmatas, albumus, periodiskos izdevumus, izgriezumu mapes, rokrakstus – visu šo nenovērtējamo bagātību, no kuras Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajā desmitgadē smēlās visi, kas nodarbojās ar lībiešu kultūrvēsturi, jo citu avotu vienkārši nebija, pēc Teņa nāves viņa meita Rūta uzdāvināja Latvijas Universitātes Lībiešu institūtam. Jādomā, ka nu šis apjomīgais krājums ir sakārtots un iereģistrēts, lai Tenu Karmas simtās jubilejas mēnesī izstādes vai kādā citā formātā ar to varētu iepazīties arī lībiešu sabiedrība.

Tenu Karma ar meitu Rūtu Karmu.
Alara Madisona foto no Rūtas Karmas albuma

Tenis vienmēr uzsvēra, ka viņš ir nacionālists un ka ne igauņi, ne latvieši, ne lībieši nekad nav dzīvojuši uz citu tautu rēķina. Viņš bija goda vīrs, kurš droši varēja teikt: “[..] tos desmit baušļus, kā man šķiet, neesmu pārkāpis, vismaz apzināti ne. Pieļauju, ka varētu būt kāds augstāks garīgs spēks, kas kaut ko regulē mūsu dzīvē. Varbūt tas spēks ir mūsos pašos, cilvēku iztēlē. Man ir bijušas draudzīgas attiecības gan ar neticīgiem, gan ar dziļi ticīgiem cilvēkiem, pat ar mācītājiem. Neesmu centies nevienu pārliecināt atteikties no sava dieva, un mani kristīgie draugi nav centušies mani pārvērst par kristieti. Liekas, šī augstākā vara pret mani ir bijusi labvēlīga. Kādas septiņas reizes man ir bijusi iespēja aiziet bojā, bet arvien vēl esmu.”