Mūsu vectēvs lībietis Pēteris Dišlers (1883–1968) bija Niteļu saimnieks, galdnieks un zvejnieks, septiņu bērnu tēvs Pitragā. Lībiešu jaunāko laiku – pēdējā gadsimta – vēsturē viņa vārds iemūžināts ar to, ka viņš bija viens no tiem septiņiem jūrmalniekiem, kuri 1923. gadā nebaidījās parakstīt Līvu savienības statūtus. Viņš lepojās ar savu tautību un valodu, dalīdamies tajā arī ar igauņu zinātniekiem un Tartu Universitātes studentiem. Godinot Niteļu Pētera piemiņu, mazmazmeita Renāte viņam veltījusi savu grāmatu “Lībiešu tautas nama vēsture”.

Pēteris Dišlers savā verkštūbē jeb darbnīcā Pitraga Niteļos, 1960. gadi.
Foto no ģimenes albuma

No Maijes līdz Pēterim

Pētot Dišleru dzimtu un pieprecēto dzimtas, nonācām pie apjautas, ka mūsu dzimtas pirmsākumiem var izsekot kopš 1670. gada un tā sākusies Pitraga Jaunsumbros. Viens dzimtas zars skar Delniekus un vēlāk turpinās Niteļos. Ingrīda ir izpētījusi visus Jaunsumbru zarus un zariņus – daudzos zaros ir trīspadsmit paaudzes, bet kopumā vairāk nekā divarpus tūkstoši pēcnācēju. Viņi dzīvo ASV, Anglijā, Austrālijā, Beļģijā, Brazīlijā, Holandē, Igaunijā, Indijā, Japānā, Kanādā, Krievijā, Latvijā, Norvēģijā, Somijā, Šveicē, Turcijā, Vācijā, Zviedrijā.

Dzimtas mūsu zara veidotāja Delnieku Maije mirusi 1742. gada 5. augustā “pagalam veca” un apbedīta Mazirbes baznīcas kapos. Viņa dzimusi ap 1676. gadu un līdz mērim 1710. gadā bija dzemdējusi septiņus bērnus, kuri mēra laikā miruši līdz ar vīru, bet Maijes otrajā laulībā pēc mēra dzimuši četri bērni. Pirmā bērna vārds nav nosaukts, vien zināms, ka bija precēts. Otrais bērns – meita Babe – bija Taizeļu saimniece Mazirbē. Dēls Bērtulis apprecēja sāmīti Annu un bija kalps Delniekos un citās mājās. Jaunākais dēls Pēteris bija Delnieku saimnieks, par viņu miršanas reģistrā lasāms: “Otrā laulībā stāvējis, jauns, labs vīrs, caur lielību kāpis uz laivas masta galu, apkritis ar visu laivu, vezdams uz “Sahmo Semm” to puišu Justaf, Klavu no Nittel sētas tam Landrāt Sukk, kas to viņam ne piederam atpakaļ sūtīja.” Trešajā paaudzē minētā Pētera dēls Pēteris arī bijis Delnieku saimnieks un ciema vagars trīspadsmit gadus.

Nittõl Pētõr jeb Pēteris Dišlers ar Tartu studentiem pie savas mājas Pitragā, 1950. gads.
Tenu Karmas foto

Cits Pēteris (1761–1811) minēts kā pirmais skolmeistars Pitragā. Par Pēteri baznīcgrāmatā ir miršanas ieraksts:

“Nelaiķa Tillu Anša vienīgais dēls, Pitraga ciema skolmeistars, 24 ¼ gadu laulībā dzīvojis ar nelaiķa vagar Delnieku Petera vecāko meitu Gēdi, 8 bērnus redzējis; 4 miruši, 2 dēli, vārdā Didrik, kas gājušā rudenī ar nerātni Sumber Klāvu, ar laivi izbēdzis, Andrej, kas Kalšu mājās stāv, un 2 meitas, vārdā Babbe, kura vagar Delniek mājās, un Anne, kura pie mātes ir, dzīvus pametis. Labs, Dieva ticīgs. Pāri gadus iepriekš sevim mazu istabiņu uztaisījis, tur pats dzīvojis un savus skolas bērnus mācījis. Ne tik lāgu veselību redzējis, ar krūtīm un zauri ātri saņemts, 5 tā dienā mire.”

Mūsu dzimtā daudzi ir atstājuši nospiedumus ar savu dzīvi un darbību. Tie ir kapteiņi, jūras braucēji, laivu meistari, zvejnieki, mākslinieki, zinātnieki, ārsti, aktieri, mūziķi, advokāti un arhitekti, dzejnieki, rokpeļņi, kalpi, vaļinieki, saimnieki daudzās jūrmalas sētās un citi.

Pitraga Niteļi 1979. gadā.
Tanela Linnusa foto no Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma (ERM, Fk 1891:30)

Par vecvecvectēvu lībieti Ansi Tišleru (1820–1885), kurš arī bija Niteļu saimnieks Pitragā, izdevuma “Daugava” 1937. gada 8. numurā Artura Baumaņa rakstā “Jaunlatviešu vajāšana 19. g.s. 60. gados” ir teikts, ka žandarmērijas sastādītajā sarakstā “Latvieši, kas labi pazīst “Jaunās Latvijas” tendences un kaitīgi ietekmē tautu” cita starpā atrodami Indriķis Antmanis (“Dundagā; liels “Jaunās Latvijas” darbinieks”), Ansis Geige, dundadznieks, un Ansis Tišlērs, arī dundadznieks (“abi ļoti kaitīgi ļaudis, Valdemāra palīgi baumu izplatīšanā un saviļņo prātus ar savām ļaunajām sarunām”).” Ansis Tišlers, kurš Niteļu sētā bija saimniekojis divdesmit divus gadus, lībiešu dumpja laikā parakstīja sūdzību un tika izlikts no mājām. Vismaz divi gadi pagāja, kamēr viņš atguva saimniecību, jo ieliktais saimnieks nebija prasmīgs saimniekotājs.

Ansim, kurš bija precējies ar Līzi Bertholdi, bija divi dēli: Andrejs (1845) un Klāvs (1850–1913). Un tieši jaunākais Klāvs kļuva par mūsu vecvectēvu. Viņš gandrīz visu mūžu nodzīvoja Niteļos, kas tolaik – līdz Pirmajam pasaules karam – bija bagāta vecsaimniecība. Tajā bija trīsdesmit hektāru zemes, bijusi gara dzīvojamā māja, daudz vaļinieku, kūre un vējdzirnavas, kurās maluši sev un radiniekiem. Audzējuši kumeļus, bet bijušas arī govis un labs pulciņš aitu. Klāvs bijis galdnieks, mācējis uztaisīt kumodes un skapjus un vēlāk amata gudrības nodevis dēlam Pēterim. 1875. gadā viņš saprecināts ar lībieti Trīni Freimani (1857–1938), dzimušu Vaides Dumberos, kuras ģimene tolaik bija vaļinieki Niteļos.

Klāvam un Trīnei piedzima vesels ducis bērnu, no kuriem četri miruši mazotnē. Pēteris, mūsu vecaistēvs, bija vecākais dēls, kurš tēva mājās Niteļos nodzīvoja visu mūžu. Līdz 1926. gadam, kad zemi sadalīja uz pusēm, tur saimniekoja arī jaunākais brālis Kārlis ar māti. Līgums paredzēja, ka Pēterim jāizmaksā māsām viņu daļa, bet Kārlim jāuztur māte līdz mūža galam. Kad Kārlis uzcēla savu māju Tamnītes – pāris kilometru no ciema centra – un pārcēlās ar māti uz turieni, Pētera ģimenes sadzīves apstākļi uzlabojās, jo nu skrūvbeņķi varēja pārvietot no dzīvojamās istabas uz klētiņu, kur iepriekš bija mitinājies Kārlis ar māti.

Pēteris un Hermīne Dišleri Pitraga Niteļos, 1960. gadi.
Foto no ģimenes albuma

Pēteris bija apprecējies jau 1912. gadā ar gandrīz desmit gadus jaunāko Jūli Hermīni, dzimušu Upneri (1891–1975), kura pirms laulībām bija strādājusi pie Dundagas muižkunga par bērnu meitu. Viņas māte Trīne Štramtnere bija lībiete, bet tēvs Kārlis Upners nācis no latviešiem. Iespējams, ka no muižas Hermīne mantojusi prasmi vienmēr turēt tīru māju, nekad nav valkājusi pastalas, bet štripkurpes, galošas un botes un jaunībā, kad ar vīru gājusi slidot, viņai mugurā bijis mīksts kotikādas boa. Viņa pārdzīvojusi vīra “prostumu”, jo viņš vienmēr staigājis vadmalas (vasarā kokvilnas) drēbēs, nav atzinis kaklasaites un viņam šūti krekli bez apkaklītes. Jaunajā ģimenē drīz vien piedzima dēls Viktors un meita Estere, bet tad sākās Pirmais pasaules karš un Pēteri iesauca krievu armijā, kam sekoja gūsta gadi pie vāciešiem.

Hermīne jaunībā.
Foto no ģimenes albuma

No kara Pēteris atgriezās 1918. gadā. Lielā māja bija nodegusi, kamēr ģimene bija izdzīta bēgļu gaitās uz Cīruļiem, vācieši bija nopostījuši vējdzirnavas – tās akmeņus Pēteris vēlāk iemūrēja kūtī. Dzīvošanai Pēteris pārbūvēja klēti – ietaisīja tur istabu un virtuvi, vēlāk piecēla vēl vienu istabu. Ģimenē piedzima vēl pieci bērni – Ērika, Harijs, Kārlis, Lidija un Zelma –, taču plašā saime turpināja dzīvot šaurībā, saspiestībā un pieticībā. Lai gan pēc tolaiku mērauklām Pēteris itin labi pelnīja, visi līdzekļi tika ieguldīti būvēs. 1937. gadā Niteļos pabeidza lielo mūra kūti, nākamajā gadā uzcēla plašo šķūni un pamatīgu pagrabu. Līdz Otrajam pasaules karam bija sagādāts viss nepieciešamas jaunai mājai – cementa ķieģeļi, kurus paši lēja veidnēs, logi un durvis, bija ielikti arī pamati. Uzmūrēja pat vienu ķieģeļu kārtu, taču sākās juku laiki, pietrūka cementa un tālāk vairs netika. Kara pēdējā rudenī ģimeni izdzina no mājām. Kad atgriezās, materiālu vairs nebija. Runāja, ka vācieši tos iebūvējuši kāpu bunkuros un ciema pirtī.

Estere 1948. gadā Rūjienā.
Foto no ģimenes albuma

Hermīne ar mazmeitu Zvaigznīti, Esteres meitu, un mazmazdēlu Egilu, 1970. gads.
Foto no ģimenes albuma

Amatnieks ar inženiera prātu

Gan ciema ļaudis, gan tuvinieki atminas, ka nav bijis tāda darba, ko Pēteris nebūtu pratis. Viņa meita Ērika, kuras atmiņas “Pitragā starp diviem pasaules kariem” publicētas mēnešraksta “Līvli” 1999. gada janvāra–marta numurā, stāstīja:

“Tēvs mācēja mēbeles, logus un durvis taisīt, bet vairāk jau zārkus. Tēvs pats taisīja arī darbarīkus – skrūvbeņķi, ēveles, kājminamu dreiju. Zārkiem kājas dreijāja, pogas pašiem un kaimiņiem – lielākas, mazākas, kādas tik gribēja. Grābekļus un izkapšu kātus pie viņa nāca no tālienes pasūtīt. Citi jau tā nemācēja. Nojume bija pilna ar saštāfelētiem dēļiem.”

Pēteris taisījis tādus zārkus kā pilsētā, nevis nabagu kastes bez fasona. No kēlētiem priedes dēļiem, jo viņam bija īpaša ēvele. Ērika atcerējās:

“Kad biju mājās, kofināju spilvenus. Bāzu tajos nevis skaidas, bet atāla sienu, lai mīkstāki. Zārka apakšu gan izlika ar skaidām. Tēvs no drēbes izsita špices, ko likt gar malu. Kad bija vairāk drēbes, tad vēl lika otru kārtu.” Kad nomira izcilā lībiešu folkloras zinātāja Marija Šaltjāre, viņai zārku atveda no Ventspils, bet teicēja bija tik resna, ka vāks negāja virsū. “Tēvs tad uztaisīja tādu kā ielaidumu, ko nokrāsoja melnu kā trūvlenti,” atminējās Ērika.

Ērika 1930. gadu otrajā pusē Rīgā.
Foto no ģimenes albuma

Pirms Pirmā pasaules kara Pēteris bija strādājis par melderi tēva vējdzirnavās. Pēc kara viņš uztaisīja ūdensdzirnavas Pēterim Volganskim uz Pitraga upes pie Kukšu pļavām. Trīsdesmitajos gados viņš strādāja par melderi Mazirbes tvaika dzirnavās. Pēteris mācēja mūrēt krāsnis un plītis ar cepeškrāsnīm, kur vajadzēja maz malkas. Viņš ģērēja aitādas un taisīja pastalas visai ģimenei.

“Nez vai Pitragā vēl bija otrs tik gudrs kā mans tēvs! Vienmēr viņš visu pētīja un pētīja. Viņš tak izgudroja tīrāmo mašīnu. Vēlāk es tādu redzēju, rūpnīcā taisītu. Bet viņš uztaisīja no koka. Grieza ar roku un taisīja vēju. Varēja tīrīt labību, arī dzērvenes un brūklenes. No sākuma par to mašīnu smējās, bet, kad redzēja, ka labi iet, nāca arī no ciema tīrīt,”

stāstīja Ērika. Viņas māte, Pētera sieva, esot teikusi, – ja viņam būtu izglītība, viņš varējis kļūt par inženieri.

Ērika Dišlere ar brāļiem Kārli (no kreisās) un Viktoru Rīgā, 1943. gads.
Foto no ģimenes albuma

Ērika (vidū) ar kolēģēm no Gaujas bērnu tuberkulozes sanatorijas ekskursijā Siguldā, 1930. gadi.
Foto no ģimenes albuma

Harijs ar sievu Rumānijā dzimušo vācieti Ģertrūdi laulību dienā 1947. gada 24. maijā. Vācija, Memmingena.
Foto no ģimenes albuma

Harijs un Ģertrūde zelta kāzās 1997. gada 24. maijā. Austrālija, Brisbena.
Foto no ģimenes albuma

Lībietis, kam grūti iejusties latviešu valodā

Pēteris Dišlers bija mācījies četrus gadus Mazirbes skolā, kur mācības notikušas krievu valodā. Pratis lībiešu, latviešu, igauņu un vācu valodu. Niteļos vienmēr skanējusi lībiešu valoda – tajā sarunājās pieaugušie mājinieki, kā arī ienākušie ciema ļaudis. Ar bērniem gan runājuši latviski. “Tēvs baidījās, ka nevarēsim skolā mācīties, jo viņam pašam bijis ļoti grūti iejusties latviešu valodā,” Ērika dalījās atmiņās.

“Ziemas vakaros, kad lupinājām pupas, tēvs mums mācīja lībiski visus nosaukumus. Pie galda viņš vienmēr gribēja, lai sakām – pōlaks, ānda lēbõ. Lūdzu, dod maizi. Viņš bija riktīgs lībietis.”

Ērika ar meitām Ingrīdu (no kreisās), Ainu un Gundegu Pitragā, 1954. gads.
Foto no ģimenes albuma

Ērikas bērni Ivars (no kreisās), Ingrīda, Aina un Gundega. 1960. gadu sākums.
Foto no ģimenes albuma

Pēteris iestājās Līvu savienībā, apmeklēja biedrības sapulces Mazirbē, piedalījies Lībiešu tautas nama celšanas talkās. Reiz stāstījis jaunākajai meitai Zelmai, ka Mazirbē 15. maijā bijis svētku gājiens (tātad pēc 1934. gada Ulmaņa apvērsuma – aut. piezīme), bet lībiešiem nav atļauts tajā iet ar savu karogu. Niteļos kā savs cilvēks vienmēr tika gaidīts Pētera draugs Didžā – Didriķis Volganskis, kurš pazīstams ne tikai kā prasmīgs zvejnieks un laivu meistars, bet arī kā lībiešu lietas patriots un rosīgs sabiedriskais darbinieks. Arī Pēteris uzņēmās pienākumus ārpus mājas – viņš bija Mazirbes luterāņu draudzes pērminderis un Pitraga ciema vecākais gandrīz desmit gadus – no 1937. gada līdz kara beigām. “Viņam bija jāizziņo šķūtis, jānorīko sargi, kad slīkoņi nāca malā. Tos, kas muka no vācu armijas, viņš nekad nenodeva. Tikai pieteica puikām, lai paši glabājas. Pēc otrā kara gan bija citādi. Brālis [Kārlis – aut.], kas Pitragā dzīvoja, stāstīja, ka viss ciems bijis iesaistīts, lai cits par citu stāsta. [..] Daudziem bijuši jāraksta ziņojumi, un tad var iznākt, ka viss Pitraga ciems ir tajos čekas maisos,” tas atkal no Ērikas atmiņām.

Kārlis pirms Otrā pasaules kara, Ventspils.
Foto no ģimenes albuma

Kārlis apņem par sievu Liliju Kārkluvalku. Pitrags, 1953. gads.
Foto no ģimenes albuma

Cauri gadiem saglabājis rūgtumu pret latviešiem, Pēteris Dišlers bija ļoti atvērts pret radu tautām – igauņiem un somiem. Tenu Karma, kas 1948. gadā piedalījās Tartu Universitātes Somugru valodu katedras rīkotajā ekspedīcijā pie lībiešiem, savā dienasgrāmatā 16. jūlijā ierakstījis, ka Pitragā spilgtākie iespaidi palikuši par Niteļu Pēteri (publicēts 1998. gada “Lībiešu gadagrāmatā”): “Gājām atpakaļ pie nelielās mājas, kur dzīvojot Nittõl Pētõr. Pagalmā ar attiecīgu ierīci kāda veca vīra vadībā divas briļļainas meitenes vija tīkla virvi. Uz mūsu jautājumu, vai šajās mājās rāndakīelkõks ‘lībiešu valodā’ arī runā, saimnieks atbildēja apstiprinoši, bet, kad paskaidrojām, ka mēs gribam šo valodu iemācīties, viņš teica, ka mēs esot nokavējuši, jo drīz vairs neviens nerunāšot rāndakīeldõ ‘lībiešu valodu’. Mūs laipni aicināja istabā. Saimnieks atnesa no dibenistabas lībiešu lasāmgrāmatu un sāka pārbaudīt, vai mēs rāndakīeldõ protam lasīt. Dabūjis apmierinošu atbildi, viņš mums sameklēja vēl divas lasāmgrāmatas. Noskaidrojās, ka saimnieks, tāpat kā liela daļa lībiešu, runā arī igauniski. Bet mēs lūdzām viņu runāt lībiski un atbildēt uz dažiem jautājumiem. Deklinējām lietvārdus un konjugējām darbības vārdus, pie kam saimnieks ļoti rūpīgi izskaidroja parciālā un totālā objekta atšķirības.

Lida ar dēlu Andri un vīru Alfredu 1969. gada 31. decembrī īsi pirms pusnakts.
Foto no ģimenes albuma

Hermīne ar meitu Lidu, kura Niteļu dižistabā griež rabarberus uzputenim. 19. jūnijs.
Foto no ģimenes albuma

Rožkovu ģimene: Pāvels, Ņina, Arvis un Pētera meita Zelma. Ventspils, 1960. gads.
Foto no ģimenes albuma

Saimnieks ir 64,5 g. v. (dzimis 1883. g.) Pēteris Dišlers jeb, kā ļaudis viņu pēc mājām sauc, Nittõl Pētõr. Abi ar sievu ir lībieši. Taču meitas (21 [Zelma – aut.] un 23 [Lida jeb Lidija – aut.] g. v.) lībiski vairs nerunā. Tāpēc mājas valoda ir tikai latviešu valoda. Pēc Nittõl Pētõra aprēķiniem, Pitragā lībiski runājot tikai 13 cilvēku un Košragā – 9 cilvēki. Tad pienāca arī mūsu meitenes. Bet mūs ātrāk nelaida prom, kamēr nebijām apsēdušies pie galda un kārtīgi paēduši. [..]

Dišlers tāpat kā Dambergs domā, ka lībiešus izglābt no bojāejas varētu vienīgi viņu pārvietošana uz tādu dzīvesvietu, kur nenāktu virsū latvieši. Vācu okupācijas laikā jau esot bijis gatavs tāds plāns, ka lībiešus iemitinās Igaunijā, Vormsi salā, no turienes pa lielai daļai no kara uz Zviedriju aizbēgušo zviedru vietā. Vormsi būtu bijusi lībiešiem piemērota vieta, jo lībietis negrib aiziet tālu no jūras. Viņi arī būtu bijuši amād kubsõ ‘visi kopā’ un no latviešiem pilnīgi nošķirti. Taču līdz ar vāciešu sagrāvi šī doma palikusi nerealizēta.”

Kārlis Dišlers (priekšplānā) pie savām mājām 1978. gadā. Aizmugurē no labās Lilija (Kārļa sieva), viņas māsa Alma ar vīru Robertu Breinkopfu. Vērpjamais ratiņš uzdāvināts Igaunijas Nacionālajam muzejam. Pitraga Saknes.
Tanela Linnusa foto no Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma (ERM, Fk 1870:23)

Hermīne mūža nogalē Pitragā.
Foto no ģimenes albuma

Vectēvs Pēteris ar vecomāti Jūli Hermīni un viņu trīs bērni – Estere (1915–1966), Kārlis (1921–1998) un Ērika (1919–1998) – guļ Pitraga kapos. Vecākie dēli bija leģionāri, viens no viņiem, Viktors (1914–1944), krita Volhovas purvos un viņam piemiņas zīme ir Lestenes kapu memoriālajā sienā, otrs, Harijs (1923–20??), nonāca Vācijā un pēc tam ar ģimeni nokļuva Austrālijā, tur arī apbedīts. Meitas Lidas (1925–1972) kapavieta ir Liepājā. Meita Zelma (1927) ir 97 gadus veca un dzīvo Ventspilī. Niteļu mājā vasaras vada Ērikas dēla Ivara dēls Gatis, Niteļu zemi dala Kārļa dēls Einārs un Ērikas meitas Gundegas meita Renāte. Melnsilā visu mūžu nodzīvojusi Esteres meita Zvaigznīte un viņas dēls Egils.

Pētera Dišlera bēres. Pitraga kapi, 1968. gads.
Foto no ģimenes albuma

Publikācija sagatavota Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstītajā projektā “Lībiešu kultūrtelpas portāla “Livones” aktivitātes”.