1998. gads – septītā

“Nometnes pirmā diena būs 22. jūlijs – dalībnieki tiek gaidīti līdz pat vēlam vakaram, kad ierodas Rīgas–Mazirbes autobuss. 23. jūlijā notiks nometnes atklāšana, bet slēgšana – 1. augustā no rīta – pirms Lībiešu svētkiem. Dalības maksa bērniem 15 latu.

Šogad nometnē var piedalīties arī pieaugušie – vecāki un vecvecāki, dalības maksa pieaugušajiem ir 20 latu. Pieaugušajiem būs atsevišķas nodarbības lībiešu valodā un kultūrvēsturē, kā arī iespēja strādāt par pedagogiem, atklājot savas dotības un zināšanas.”

(Zoja Sīle. Laiks pieteikties uz nometni “Piški tēḑ”. – Līvli, 1998, nr. 2, 4. lpp.)

“Piški tēḑ ‘98” kopbilde.
Foto no “Mierlinkizt” vietnes “Facebook”

“Šāgada lībiešu un bērnu nometnē piedalījās 44 zvaigznītes. Katra no tām atrada savu vietu arī Ritas Leles darinātajā nometnes afišā. (Tās veidošanā līdzēja arī audzinātāja Jolanta Pļaviņa.) Jaunākās dalībnieces bija Krista Pobuse (R. Leles meitiņa) – 6 gadi – un Anete Ozoliņa (Baibas Dambergas meita) – 7 gadi, bet vecākajam dalībniekam jau sešpadsmit. /../

Robeža starp dalībniekiem un skolotājiem grūti novelkama, jo skolotāji Agnija Helde, Elīza Ernštreite, Dāvids Ernštreits, Reinis Ernštreits, Ulla Ernštreite, Ieva un Lelde Ozoliņas paši bijušie nometņu dalībnieki. Šogad šie jaunieši strādāja par audzinātājiem, un nelielā vecuma atšķirība starp audzināmajiem un audzinātājiem veicināja to, ka disciplīnas jautājumi tika kārtoti bez būtiskiem pārpratumiem.

Ernštreitu dzimtas pārstāvji Elīza, Ulla un Dāvids atpūtas brīdī Ventspils brīvdabas muzejā, 1998. gads.
Renātes Blumbergas albuma foto

Saglabājot ieceri par lībiešu valodas prioritāti, katras nometnes dienas rīta pusē notika lībiešu valodas stundas. Dalībnieki, atbilstoši valodas prasmei, tika sadalīti divās pamatgrupās, no kurām izveidoja piecas mācību grupas: “Gaišās spuldzītes”, “Turpinātāji”, “Greizie”, “Odiņi” un “Bezvārdīši”. Tā kā “Greizajos” bija sapulcējušies tādi ašāki lapstēni (‘lapst’ – bērni), skolotājs Uldis Krasts no viņiem, pieaicinot arī citus, izveidoja drāmas grupu, kura nopietni strādāja, izveidojot dzejas uzvedumu “Saules varenie spārni”, lai ievadītu jaunās lībiešu dzejas izlases gaitu. Skolotāja Rita Lele vadīja mākslas nodarbības, Baltajā kalnā stāstīja par labas domas spēku. Tēlniece Viktorija Pelše izrādīja savu Mazirbes darbnīcu.

Mākslas skolotāja Rita Lele, 1998. gads.
Renātes Blumbergas albuma foto

Nopietns darbs bija etnogrāfes Irisas Priedītes un Maijas Valces vadībā, kārtojot Mazirbes skolas etnogrāfisko stūrīti “Rāndali” – šogad aprit 20 gadu, kopš tas izveidots. Izdevās ekskursija uz Ventspili, jo iepriekš noklausījāmies Edgara Sīļa stāstu par to, kas ir kultūrvide, kā tā izpaužas Ventspilī un kādas ir šīs pilsētas saiknes ar lībiešiem. Saskatīt dzīvo saikni ar pagājušajiem laikiem un likteņiem mācīja mutvārdu vēstures pētniece Māra Zirnīte, ciemojoties pie Paulīnes Kļaviņas, Helēnas Ozolzīles un Ūdriņonkuļa.

Mēnešraksta “Līvli” redaktore Gundega Blumberga palīdz kārtot Mazirbes skolas etnogrāfisko stūrīti “Rāndali”, 1998. gads.
Renātes Blumbergas albuma foto

Mazbānītis pienācis, 1998. gads.
Renātes Blumbergas albuma foto

Mazbānīša prieki, 1998. gads.
Foto no “Mierlinkizt” vietnes “Facebook”

Ekskursija Ventspilī, 1998. gads.
Renātes Blumbergas albuma foto

Pareizi kustēties un izprast sevi mācīja Agnija Helde, kura studē psiholoģiju. Ar lībiešu teikām iepazīstināja Ulla Ernštreite. Viņa aicināja atjaunot labo “vešprāigas” (mijkrēšļa) tradīciju. Tā arī darījām, katru vakaru atrodot vietu un laiku pārdomām – jūrmalā, vecajos kapos, pie Grabu mājām, Lībiešu tautas namā vai vecās skolas drupās. Ar svecēm, saulrietu un ģitāru.

Saulīte gan šogad bija ar samirkušiem spārniem, tomēr dažu labu reizi tikām arī pie peldēšanās. /../ Pirms svētkiem vairākas stundas tika veltītas vainaga vīšanai un puķu kārtošanai prezidentiem, diriģentiem un svētku rīkotājiem.

Būdama nometnes vadītāja, par būtisku nodarbošanos uzskatīju dziesmu un rotaļu mācīšanos ansambļa “Vīm” vadībā. Protams, šai jauniešu kopai atbildības smagums nāk reizē ar pašu spontāno vēlēšanos būt kopā, padziedāt. Ko lai dara, tāds nu ir tas liktenis – paši vēl tik jauni un zaļi, bet jau jāaudzina citi.”

(Zoja Sīle. Atskats uz nometni “Piški tēḑ ‘98”. – Līvli, 1998, nr. 3, 2. lpp.)

Nometnes vadītāja Zoja Sīle un dzejnieks Uldis Krasts, 1998. gads.
Renātes Blumbergas albuma foto

1999. gads – astotā

“Šīsvasaras bērnu un jauniešu nometnes norise plānota atšķirīgāk nekā citus gadus. Nometnes pirmā daļa “Kīel tēḑ” notiks no 25. līdz 31. jūlijam Vaides Ozolniekos. Tur pulcēsies tie, kas jau spēj sarunāties lībiski, lai Valta Ernštreita un Paulīnes Kļaviņas vadībā pilnveidotu valodas zināšanas.

Nometnes otrā daļa “Rovvīļa tēḑ”, kuru varētu saukt arī par lībiešu kultūras mantojuma apguves nometni, notiks no 1. līdz 7. augustam Mazirbē. Uz to tiek aicināti lībiešu izcelsmes jaunieši un bērni, kā arī “Līvõd rānda” stipendiāti. /../ Dalības maksa – 15 latu (stipendiātiem un konkursa dalībniekiem – 7 lati).”

(Zoja Sīle. 1999. gada nometne “Piški tēḑ” Vaidē un Mazirbē. – Līvli, 1999, nr. 2, 3. lpp.)

Par Rīgas lībiešu īpašumzīmēm stāsta arheologs Andris Caune, 1999. gads.
Zojas Sīles albuma foto

“Pedagogi: Andris Caune – Rīgas lībiešu īpašumzīmes; Aija Melluma – īpaši aizsargājamās teritorijas Latvijā un pasaulē; Irisa Priedīte – lībiešu materiāls muzejos, tā vākšanas un saglabāšanas nozīme; Andra Kvāle – ādas mākslinieciskā apdare; Brigita Zakare – lietišķā grafika; Ēdruma Velde – sklandraušu cepšana; Helēna Ozolzīle – sklandraušu cepšana; Edgars Sīlis – mērķprogramma “Lībieši Latvijā” un ekskursija pa Talsu novadu; Taimija Rika – ārste; Jānis Mednis – fotogrāfs un operators; Egils Kiršpils – saimnieks; Zoja Sīle – nometnes vadītāja.

Dalībnieki [arī] “Līvõd rānda” stipendiāti: Ieva Freimute, Elīza Ernštreite, Dāvis Ernštreits, Reinis Ernštreits, Ulla Ernštreite, Madars Ūdris, Raivis Māgurs, Edmunds Rozefelds.”

(Bērnu un jauniešu nometne “Piški tēḑ – 99”. – Līvli, 1999. nr. 3, 4. lpp.)

1999. gada nometnē Ēdrumas Veldes (pa kreisi) un Helēnas Ozolzīles vadībā varēja apgūt sklandraušu cepšanu. Fotogrāfijā arī Edmunds Rozefelds.
Zojas Sīles albuma foto

2000. gads – devītā

“9. lībiešu bērnu un jauniešu nometne šovasar bija kupli apmeklēta. Tajā piedalījās 30 mazu un drusku lielāku zvaigznīšu. Devīto reizi šeit bija Lelde Dzene, kura pati ir rīdziniece, bet cieši saistīta ar Mazirbi, jo viņas vecmāmiņa ir mums labi zināmā Mazirbes baznīcas posēja, bet mamma strādājusi mūsu nometnēs par keramikas skolotāju. Astoto reizi nometnē redzējām Aivu Priedīti, kuras ģimene vasarās mājo Sīkragā. /../ Sesto reizi nometnē piedalījās Pēteris Dambergs, kurš ne vien pats dūšīgi studēja senču valodu, bet arī viesmīlīgi uzņēma visu zvaigznīšu pulku tēva un vectēva mājās. /../ Kristaps Jākobsons – mūsu cēsinieks – šogad bija audzinātāja lomā /../. Domāju, ka visiem mums palicis atmiņā Vecā Taizeļa mazmazmazdēls Rūdis no Ventspils, kā arī jaukā meitene no Tārgales, kura bija uzvarējusi skolas konkursā “Līvu gars”.

2000. gadā “Piški tēḑ” brauca ekskursijā uz Cēsīm.
Zojas Sīles albuma foto

No agrākajiem nometnes dalībniekiem godu būt par audzinātāju izpelnījās arī Mārtiņš Skuja un Inguss Lelis, kā arī Ilze Sausiņa. Protams, reizēm audzinātāju pieskatīšana bija papildu rūpes nometnes vadītājai un vecākajiem audzinātājiem. Elīza, Dāvis un Reinis Ernštreiti bija nometnes kodols un mani lielākie palīgi. Arī citus “Līvõd rānda” stipendiātus gaidījām savā pulkā…

/../ Kad plkst. 8.30 bijām uzcēlušies, ēduši brokastis, sākās nometnes jēgas darbs. Katru dienu mācījāmies lībiešu valodu, tad pēc neliela pārtraukuma dziedājām lībiešu dziesmas, dejojām lībiskus un ne tik lībiskus dančus, kurus gudroja un ierādīja Ieva Freimute. Pēc pusdienām, ja vien saulīte bija labvēlīga, gājām peldēties. Jāpiebilst, ka pusdienošanas laikā piedzima jauka ideja (laikam jau saistīta ar atmiņām par kopīgajām nometnēm ar dziedošajiem Doma puikām) – “paldies” saimniecēm vienmēr nodziedāt lībiešu valodā, bet melodiju katrs galdiņš gudroja vienmēr no jauna.

Pēc launaga bija lietišķo nodarbību laiks. Ar nometnes dalībniekiem strādāja trīs jaukas, profesionālas pedagoģes. Brigita Zakare realizēja jau agrāk lolotu ideju – apgleznot pudeles. Ja vien seno laiku strandējušie jūrnieki būtu to zinājuši, cik brīnišķīgos stikla traukos viņi būtu varējuši sūtīt savus sveicienus no vientuļās salas! Skolotāja Elvīra Brila savukārt ierādīja, kā darināmi gaisa pūķi, kuri tika greznoti lībiskiem motīviem, gan tās pašas vientuļās salas zīmēm un simboliem. Kad nesen laikrakstos parādījās ziņa par seno lībiešu elku tēlu, kurš izrakts Doma baznīcas dārzā, tūdaļ atcerējos mūsu trešās skolotājas Ineses Marcinkēvičas vadībā tapušās veco lībiešu maskas.

Ne no salas, bet cita kontinenta – Amerikas – bija vēl viens pedagogs. Uldis Balodis bija reizē arī skolnieks, jo gan pastāstīja par saviem indiāņu cilšu tradīciju un valodu pētījumiem, gan sirsnīgi nopūlējās, lībiski sarunājoties. Interesanta bija tikšanās ar arheoloģi Sandru Zirni, kura ar savu grupu strādāja “Lībiešu krasta” ciemos. /../ Pirmoreiz mācībās bija iespējams izmantot Kersti Boiko mazo mācību grāmatu “Līvõ kēļ”. Ar to bija gatava strādāt Ērika Krautmane. /../

2000. gada nometnē bija iespēja dzirdēt īstu seno laiku lībiešu valodu Paulīnes Kļaviņas izpildījumā. No kreisās Ērika Krautmane, Uldis Balodis, Paulīne Kļaviņa un Taimija Rika.
Edgara Sīļa foto no Zojas Sīles albuma

Izdevību piedalīties šajās nodarbībās izmantoja arī Roberts Freimuts no Kanādas, kuru mēs, pateicoties modernajiem sakaru līdzekļiem, jau bijām iepazinuši kā lietpratīgu lībiešu pētnieku. Nometnes noslēgumā Roberts un Uldis iegādājās Kersti grāmatu un ar ierakstiem dāvināja tās cītīgākajiem lībiešu valodas studētājiem. Ar mazākajiem bērniem /../ strādāja Dagmāra Ziemele, mācot lībiešu rotaļas, dziesmiņas, reizē arī daudz vārdu un teicienu. /../ Paulīne [Kļaviņa] viesojās arī pie mums. Par to mēs visi ļoti priecājāmies, jo dzirdēt tīru un dabisku lībiešu valodu – tas jau mūsu dienās pieskaitāms brīnumu kategorijai. /../

Mūsu pēdējais vakars bija Lielirbē, pie Irbes ietekas jūrā. Tā bija iespēja lēnām paieties gar upi un jūru reizē, redzēt debesis, rietošo sauli un lecošo mēnesi reizē. Tā bija mūsu atvadīšanās.”

(Zoja Sīle. Nometne “Piški tēḑ – 2000”. – Līvli, 2000, nr. 3, 9. lpp.)

Pēdējais vakars Lielirbē pie Irbes ietekas jūrā.
Zojas Sīles albuma foto

2001. gads – desmitā

“Pašā vasaras vidū – 23. jūlija vakarā sarosījās lieli un mazi “Piški tēḑ” dalībnieki – visi devās uz Mazirbi, kur sākās nu jau desmitā lībiešu bērnu un jauniešu nometne “Piški tēḑ 2001”. Nometnes svinīgā atklāšana ar lībiešu un nometnes himnu notika otrā rītā, kad bija iepazinušies gan nometnes dalībnieki, gan skolotāji.

Kā jau katru gadu, nometnē notika daudz dažādu nodarbību – valodas stundas, lekcijas (E. Sīlis, V. Ķierpe), dziesmu mācīšanās (I. Ozoliņa), rokdarbi (M. Baļķīte), gleznošana (B. Zakare, I. Marcinkēviča). Pašiem mazākajiem lībiešu valodas apguves pirmos soļus rādīja skolotāja Dagmāra Ziemele. Tiem, kuri valodu bija mācījušies jau iepriekšējos gados, valodas nodarbības vadīja skolotājas Ērika Krautmane un Ausma Liepa. Arī paši skolotāji papildināja savas valodas zināšanas pie Zojas Sīles, klausoties mācību grāmatas “Līvõ kēļ” dialogu ierakstus, tulkojot tekstus, kā arī sarunājoties lībiešu valodā.

Gleznošanas nodarbību laikā kopā ar skolotājām Brigitu Zakari un Inesi Marcinkēviču tika jauki apgleznoti ne tikai krekliņi, bet arī viena klases siena Mazirbes internātskolā, kas nu paliek kā atmiņa par šī gada nometni. /../

Kādu dienu saulīte mūs nežēloja – daži nometnes dalībnieki sasirga ar kādu dīvainu slimību. Saulīte bija bijusi par karstu. Tāpēc pirmajā ekskursijā uz Slīteri devās ne visi nometnes dalībnieki. /../

Vakarēšana 2001. gadā.
Zojas Sīles albuma foto

Dienu pirms nometnes noslēguma “Piški tēḑ” dalībnieki kopā ar jaunajiem draugiem no skautu nometnes devās nu jau par tradīciju kļuvušajā ekskursijā. Tajā apskatījām daudz interesantu vietu – Valpenes kapus, Talsu pilskalnu, Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju, Kuldīgas Ventas rumbu, Ventspili. /../

Šajā vakarā notika arī nometnes noslēgums Puzes Leju mājās. Māju saimnieki bija sarūpējuši mums cienastu. Mēs pateicāmies nometnes skolotājiem un tās rīkotājiem par ieguldīto darbu, bez kura nometnes laiks nebūtu bijis tik interesants, piesātināts un jauks. Dziedājām lībiešu dziesmas, skautu dziesmas, gājām rotaļās.”

(Renāte Zumberga, Mārtiņš Skuja. “Piški tēḑ – 2001”. – Līvli, 2001, nr. 3, 8. lpp.)

2002. gads – vienpadsmitā

“Nometne “Piški tēḑ – 2002” tiks organizēta no š. g. 24. jūlija līdz 3. augustam. Ierašanās nometnē 24. jūlijā no plkst. 19.00–22.00. Dalības maksa iepriekšējā.

Ir stājušies spēkā Latvijas Republikas Ministru kabineta 2001. gada 23. oktobra noteikumi Nr. 447 “Bērnu nometņu organizēšanas un darbības kārtība”, kuri nosaka, ka nometnes dalībnieka vecāki: a) iesniedz nometnes organizētājiem primārās veselības aprūpes ārsta izziņu par dalībnieka veselības stāvokli /../.”

(Zoja Sīle. Tēriņtš “Piški tēḑ – 2002” dalībniekiem, viņu vecākiem un

“Līvõd rānda” stipendiātiem! – Līvli, 2002, nr. 1, 2. lpp.)

2002. gadā nometnes noslēgumā Kolkā Viktors Bertholds un Valda Šuvcāne sarunājās lībiešu valodā. Priekšplānā no kreisās Viktors Bertholds, Tīts Reins Vītso, Valda Šuvcāne un Zoja Sīle.
Baibas Šuvcānes foto

“Pirmo reizi visi nometnes dalībnieki vienkopus sastopas pie brokastu galda. Brangi paēduši, visi pulcējamies uz nometnes atklāšanu. Edgars Sīlis saka, ka par šīgada nometni ir īpašs gandarījums, jo pieteikušies daudz bērnu. Nometnes mērķis – lai no visas Latvijas un arī ārvalstīm varētu sabraukt lībiešu izcelsmes bērni un jaunieši, lai šeit gūtu pamatzināšanas par lībiešiem un labi atpūstos. Zoja Sīle, nometnes “dvēsele”, vēršot skatu uz zaļbaltzilo lībiešu karogu, aicina visus nodziedāt himnu “Min izāmō”. Vai vainojams skanīgais rīts vai skanīgās balsis, bet dziedājums skan vareni. /../

Laiks katram dalībniekam iepazīstināt ar sevi pārējos. /../ Ieradušies tepat no Mazirbes, Kolkas un tālākām vietām – Ventspils, Rendas, Tārgales, Ugāles, Rīgas. Vistālāk braukuši Ieva un Valdis – no Lietuvas, arī Madara – no Cēsīm. Kopskaitā tātad 49 nometnes dalībnieki. /../

Notiek pieteikšanās arī uz radošajām darbnīcām. Vislielāko piekrišanu gūst Marikas Baļķītes piedāvātā smilšu krāsošanas māksla. Rotu kalšana, ko mācīs Māris Skanis, interesi radījusi arī meitenēs. Citam tuvāka šķiet Ivetas Putniņas aubīšu izgreznošana un aušana Dainas Vilkas vadībā. /../ Rīta cēliens pieder lībiešu valodas apguvei pie skolotājām Ērikas Krautmanes, Ausmas Liepas, Dagmāras Ziemeles un Renātes Zumbergas. /../

Ar ūdens priekiem esam tā aizrāvušies, ka tikko paspējam atgriezties nometnē, kur sagaidāms E. Sīļa stāstījums par rītdienas braucienu uz Ventspili. Dzīvojot rītdienas gaidās, ātri paēdam vakariņas un ejam iepazīties ar Lībiešu tautas namu, par ko mums pastāsta tā vadītāja Antra Blāze. Steidzamies atpakaļ uz skolu, lai ātrāk ietu gulēt. Varbūt tā ātrāk pienāks rīts? /../

Ventspilī mūs sagaida lībiešu pārstāves ar rudzu maizes klaipu un konfektēm. Apbrīnodami Ventas krastmalu un priecādamies par šur tur izvietotajām govs statujām, virzāmies uz Bērnu pilsētiņas pusi, kur ātri izklīstam un atrodam sev piemērotākās atrakcijas. Pirms braucam tālāk, “iebrūkam” tirdzniecības centrā “Diāna”. Tad autobuss mūs aizvizina līdz “Ventspils Naftas” vārtiem. Pārsēžamies speciālos uzņēmuma autobusos, kas mūs izvadās pa “Ventspils Naftas” teritoriju. Viena tvertne lielāka, jaunāka un modernāka par otru, kopskaitā vairāki desmiti. Apskatām modernāko ugunsdzēsēju sistēmu Latvijā un benzīna (naftas) sūknēšanas iekārtas.

/../ No rīta Zoja saka paldies visiem par labo uzvešanos Ventspilī, bet audzinātājus pēc brokastīm vēlas redzēt nometnes direktores vietniece Brigita Zakare. Audzinātāji saņem stingras instrukcijas par iekšējās kārtība noteikumiem, īpaši naktsmiera laikā. Nevajadzīgas problēmas nevēlas neviens, tādēļ audzinātāji savā starpā sadala istabiņas, par kuru iemītniekiem katrs būs atbildīgs.

/../ Lai gan diena saulaina, jūras laiks izvēršas neierastāks, jo ir ceturtā laika prognoze. Ūdens ir ledaini auksts, tāpēc tajā tikpat kā netiek iebrists. Pamalē atkal rībina pērkons. Pēc iespējas ātrāk cenšamies atgriezties nometnē, lai pa ceļam mūs nepārsteigtu negaiss ar brāzmainu lietu. Nonākuši skolā, pievienojamies mājās palicējiem, lai mācītos jaunas dziesmas ansambļa “Līvlist” diriģentes Ārijas Mauriņas vadībā. Parīt taču Lībiešu svētki!

Pēc vakariņām sapulcējamies zālē, jo te notiek tikšanās ar tik smalkas zinātņu nozares kā ģenētika pārstāvi Jēkabu Raipuli. Vispārējos vilcienos viņš izstāsta par to, kas ir ģenētika, minot dažādus viegli saprotamus piemērus. Zinātne nopietna, lietas un runas arīdzan, tāpēc klausītāji pacietīgi un ar izpratni, bez liekas ķiķināšanas uzklausa ģenētiķa stāstīto. Par šādu attieksmi iepriecināts arī Raipuļa kungs. Vēlāk bērniem notiek “disenīte”, bet pieaugušie pulcējas skolotāju istabā, lai dalītos iespaidos un novērojumos par nometni. /../

Nometnes noslēguma diena, neraugoties uz ilgstošo nakts negaisu, ir saulaina, tikai nedaudz vējaina. /../ Pēc pusdienām ar jau pazīstamajiem autobusiem visi dodamies uz Kolku, kur paredzēta plaša programma un nometnes noslēguma vakars Ūšu mājās. Sākam ar lībiešu centra “Kūolka” apskati. Tad zivju cehā redzam, kā tiek apstrādātas zivis, kas nonāk līdz veikalu plauktiem un tālāk uz mūsu galdiem. Kādās zvejnieku mājās mācāmies lāpīt tīklus un no virvju gabaliņiem sasiet jūrnieku mezglus. Seko tikšanās ar lībiešu valodas pratēju – sirmo Viktoru Bertholda kungu. Sarunā ar citu lībiešu valodas zinātāju – Valdu Šuvcāni – viņi ļauj klātienē dzirdēt, kā skan mūsu sentēvu valoda. /../ Tā kā saule arvien vairāk tuvojas horizontam, drīz vien ceļamies un ejam uz “Ūšiem”, kur paredzēta svinīgā nometnes noslēguma daļa. Visupirms gan jāpaspēj nopeldēties par lielo jūru siltākajā līča ūdenī. Tikai tad var saņemt savu vakariņu devu – “bukstiņu” biezputru. Tās gan visiem nepietiek, tāpēc “Ūšu” saimniece atnes kaudzi kūpinātu bušu. /../

Tiek iedegts ugunskurs, dziedātas nometnes laikā par mīļām un zināmām kļuvušas dziesmas, un tas ir nometnes noslēgums – beigas gandrīz divu nedēļu kopīgai sadzīvošanai un sākums jaunas nometnes gaidām.”

(Sigrija Roķe. “Piški tēḑ 2002” atmirdz Mazirbē. – Līvli, 2002, nr. 3, 8.–10. lpp.)

2002. gada vasaras nometne “Lībiešu krastam” izmaksāja 2222 latus.

(Līvu savienības valdes sēdes 2003. gada rudenī. – Līvli, 2003, nr. 1, 5. lpp.)