Tenu Karma pirmo reizi lībiešus apmeklēja 1948. gada vasarā. Tā bija Tartu Universitātes filoloģijas studentu vasaras prakse, ko vadīja docents Pauls Ariste (Paul Ariste, 1905–1990). Šajā braucienā piedalījās arī students un vēlākais lībiešu valodas pētnieks profesors Eduards Vēri (Eduard Vääri, 1926–2005). T. Karma vasaras praksēs uz lībiešu jūrmalu brauca arī 1949. un 1950. gadā. Tā kā viņam līdzi bija fotoaparāts, tad par šīm trīs vasarām ir saglabājušās arī vizuālās liecības. Tiesa, to nav daudz. Pirmajā reizē T. Karma par piedzīvoto čakli rakstīja dienasgrāmatu. Diemžēl par 1949. gadu ieraksti apraujas jau pēc ierašanās Ventspilī, bet par 1950. gadu tādi laikam pat nav bijuši. 1998. gadā – piecdesmit gadus pēc pirmā brauciena – T. Karma, balstoties uz dienasgrāmatas ierakstiem, Lībiešu gadagrāmatai (170.–181. lpp.) sagatavoja atmiņas par braucienu, kuras šeit publicējam pilnā apjomā ar viņa meitas Rūtas Karmas atļauju. Dienasgrāmatas fragmentus no igauņu valodas toreiz tulkoja Rūta. Lai sagatavotu T. Karmam simtajā jubilejā veltīto publikāciju portālā “Livones”, R. Karma portāla rīcībā nodeva arī ģimenē glabātos šo braucienu oriģinālmateriālus. Publikāciju sagatavoja Renāte Blumberga.

Šovasar paiet 50 gadu kopš igauņu pirmās pēckara ekspedīcijas pie lībiešiem un reizē arī kopš manas pirmās saskares ar mazo radu tautu.

Pirmo reizi lībiešu krastā nokļuvu tad, kad vēl nebija “Lībiešu krasta”, nebija vēl nedz tā direktora Edgara Sīļa, nedz Zojas Sīles, nebija lielākās daļas tās darbinieku. “Lībiešu gadagrāmatas” sastādītāja un “Līvli” redaktore Gundega Blumberga gan jau bija. Viņa gulēja šūpulī šīs pašas Dižjūras krastā, lai gan tālāk no lībiešu zemes, un kaut kо brēca nesaprotamā valodā. Iespējams, ka tā bija tā pati valoda, kо bija lietojis viņas vecaistēvs Nittõl Pētõr un viņa tēvutēvi.

Tolaik lībiešus viņu krastā vēl varēja sastapt katrā ciemā. Vēl bija arī tādi, kas bija stāvējuši pie “Līvõd Īt” šūpuļa, piedalījušies Lībiešu tautas nama celšanā un atklāšanā, arī citos lībiešu pasākumos. Bija vēl arī tie, kas labi atcerējās lībiešu valodas un kultūras pētniekus no pirmskara laikiem.

Pati pirmā ekspedīcija pie lībiešiem notika 1846. gadā. Līdz pirmajam pasaules karam tai sekoja vēl piecas. Pēc pirmā pasaules kara un pēc Somijas, Igaunijas un Latvijas neatkarības iegūšanas, sākot ar 1920. gadu, somu un igauņu pētnieki gandrīz katru gadu rīkoja ekspedīcijas pie lībiešiem, lai vāktu materiālus ne tikai par viņu valodu, bet arī folkloru un etnogrāfiskos materiālus. Līdz Otrajam pasaules karam lībiešu krastu apmeklēja arī daudz citu ļaužu, kas interesējās par lībiešiem, – arī no tālākās radu zemes Ungārijas. Vācu okupācijas laikā, 1943. gada rudenī, bija atbraukuši divi igauņu pētnieki (valodnieks un etnogrāfs).

1946. gada rudenī iestājos Tērbatas Universitātē, lai studētu igauņu filoloģiju. Kopš Otrā pasaules kara beigām nebija pagājis vēl ne pusotra gada. Vēstures un filoloģijas fakultātes struktūra bija veidošanās stadijā. Bija iecerēts, ka, mācoties igauņu filoloģiju, varēs specializēties arī somugru valodās.

1948. gada pavasarī biju beidzis otro kursu. Fakultātē jau bija nodibināta arī somugru valodu katedra, par kuras vadītāju kļuva docents, vēlāk profesors Pauls Ariste. 1947. gadā tika rīkota ekspedīcija Pēterburgas guberņā pie votiem, bet 1948. gada vasarā Ariste bija iecerējis ekspedīciju pie otras igauņiem vistuvākās radu tautas – lībiešiem. Obligātā vasaras prakse bija paredzēta tikai pēc trešā kursa, taču mans kursabiedrs dzejnieks Ains Kāleps (tagad žurnāla “Akadeemia” galvenais redaktors), man par to stāstot, teica, ka Ariste esot gatavs ņemt līdzi brīvprātīgos arī no jaunākiem kursiem, un mudināja pieteikties arī mani.

Fragments no Tenu Karmas 1948. gada vasaras prakses dienasgrāmatas

Pirms došanas ceļā Ariste sarīkoja braucējiem mazu konsultāciju, kurā deva īsu pārskatu par lībiešu valodas skaņām un to rakstību, arī lietvārdu un darbības vārdu locīšanas paraugus. Pēc tam lasījām fragmentu no Pētera Damberga stāstījuma “Ežmist kõrd miersõ” (Pirmo reizi jūrā), kо viņš bija ietvēris savā Helsinkos 1935. gadā izdotajā lībiešu lasāmgrāmatā. Pārliecinājāmies, ka, neraugoties uz atšķirībām, darīšana ir ar tuvu radu valodu. Tā bija mana pirmā netiešā saskare ar lībiešu valodu, kam pēc pāris dienām sekoja arī tiešā.

“Stacijā nonācu tieši tai laikā, kad Kremļa kuranti no skaļruņa pasludināja 9. jūlija beigas un 10. jūlija sākumu. Brauciens sākās pulksten 00.53.”

Tie bija pirmie vārdi manā ekspedīcijas dienasgrāmatā. Lielākā daļa no mums Latvijā (un vispār ārpus Igaunijas) nebija bijusi, izņemot profesoru Aristi, kuram sieva bija Latvijas igauniete, un varbūt Valiju Norkeivu (Noorkõiv), kuras mājas bija Valkas tuvumā. Jauno iespaidu gaidās no gulēšanas nekas neiznāca. Valija mums pievienojās Igaunijas Valkā. Те jāpiebilst, ka Valiju Heldi patlaban pazīst kā vienu no ražīgākajām latviešu literatūras tulkotājam Igaunijā.

Valkā braucēju sastāvs krasi mainījās. Vagonā sāka skanēt latviešu valoda, kо mūsu lielākā daļa, ieskaitot mani, neprata. Kad vilciens kārtējo reizi pieturēja, kāds no miega iztraucēts pasažieris prasīja, vai neesot jau Rīga. Mūsu meitene, kas sēdēja pie loga, ārā pie nelielas ēkas ieraudzīja izkārtni un steidzās ceļabiedru mierināt: “Eto stancija Ateja”, par kо latviešu līdzbraucēji, protams, uzjautrināti smīnēja.

Rīgā uz perona mūs sagaidīja mūsu vadītājs, kas te laikam bija apciemojis sievas radus. Nu mūsu bija vesels ducis. Iepazīties ar kaimiņu galvaspilsētu vēl neiznāca, jo visai drīz bija jāsēžas Ventspils vilcienā. Kad vagonā iekāpa bariņš čigānu, profesors Ariste pārsteidza ne tikai viņus, spēdams ar jebkuru ceļabiedru sarunāties viņa dzimtajā valodā – vagonā bija pārstāvētas četras, un tikai viena no tām bija lielākas tautas valoda, kо kādam būtu bijis vērts apgūt. Kāds jūras virsnieks sāka interesēties, cik valodu profesors protot. Izrādījās, ka to ir vairāk, nekā jautātājs spēj nosaukt, un jūrnieks varēja secināt, ka šis vīrs droši vien tiek galā ar visas pasaules valodām. Par šo starpgadījumu esmu jau rakstījis sīkāk Igauņu dzimtās valodas biedrības gadagrāmatā (Vahejuhtum Riia–Vindavi reisirongis//ESA 30/1984).

Mazā bānīša ceļš gāja pāri kangariem un cauri zvejniekciemiem, 1950. gads.
Tenu Karmas foto

Arī no Ventspils tālāk braukt iznāca bez garākas gaidīšanas – ar mazo bānīti, kо tagad var redzēt tikai turienes brīvdabas muzejā. Tajā bija tāpat kā īstajā vilcienā, tikai viss krietni mazāks, arī braukšanas ātrums. Ceļš gāja pāri kangariem un cauri zvejniekciemiem. Mazo vilcieniņu ar riešanu pavadīja ciema suņi, katrs no savas apsargājamās teritorijas, nododot miera traucētāju nākamajam miera sargam. Kādā vietā dzelzceļa malā bija pieķēdēta ķēve, bet tās brīvībā palaistais kumeļš labu laiku lēkāja lokomotīves priekšā pāri sliedēm un atpakaļ. Mašīnistam bija jāpalēnina jau tā lēnais temps, jo nevarēja zināt, kurš no abiem satiksmes dalībniekiem sadursmē ciestu vairāk.

Mērķa stacijā Mazirbē iebraucām minūtes piecpadsmit pēc pusnakts. Tātad ceļā bijām pavadījuši turpat 24 stundas un pa šo laiku nobraukuši 500 kilometru. Lai nokļūtu no Eiropas uz Āzijas viņu malu, no Rīgas līdz Nagano, ziemas olimpisko spēļu dalībniekiem vajadzēja apmēram 30 stundu, tātad tikai sešas vairāk.

Lai gan bija nakts vidus, pirmais gājiens bija uz robežsargu komandantūru, kur pārbaudīja dokumentus un ņēma mūs uzskaitē. Bijām taču ieradušies lielās impērijas stingri apsargājamās rietumu robežas joslā! Tikai pēc tam gājām uz skolas namu. Bijām pārsteigti, ka tādā mazā, nomaļā ciemā ir tik moderna skolas ēkа, kо varētu apskaust pat lielāka pilsēta. Lai gan jau iepriekš bijām aizsūtījuši ziņu, mūs neviens negaidīja. Skolas vadība bija aizbraukusi uz dziesmu svētkiem Ventspilī. Pagaidu guļvietu mums ierādīja skolotāju istabā. Pēc tam mēs, zēni, pārcēlāmies uz klasi, kas atradās tieši blakus skatuvei, bet meitenes – uz klasi blakus zāles ieejas durvīm.

Tartu Universitātes 1949. gada ekspedīcijas dalībnieki pusdieno Mazirbes skolā.
Tenu Karmas foto

Nākamajā dienā pie mums atnāca tuvumā dzīvojošais 78 gadus vecais sāmsalnieks Oders (ar o, nevis uo, oder igauniski nozīme ‘mieži’). Viņa vadībā sākām iepazīties ar Mazirbi. Gājām garām pastam un veikalam, kurā pārtiku pārdeva tikai uz kartītēm, tāpēc mums ēdamais bija paņemts līdzi no Tērbatas. Paši skolas virtuvē varējām gatavot sev maltītes, un šai nolūkā katru dienu mājās bija jāpaliek pa meitenei un puisim. Gājām garām arī Lībiešu tautas namam, kurā bija iemitināta kāda administratīva iestāde. Lībiešu valodu Mazirbē vēl varēja dzirdēt kādās četrās piecās mājās.

Arī skolas direktors Rūdolfs Ermanbriks (tagadējā “Līvõd Īt” vecākā Alda Ermanbrika tēvs) bija lībietis. Viņš lībiski saprata, bet nerunāja. Viņa sieva Mirdza, ilggadējā “Līvõd Īt” vadītāja Martiņa Lepstes pameita, varēja lībiski runāt, tikai kautrējās mums rādīt, ka viņas valoda nav perfekta. Kā teicēji jaunie Ermanbriki nebija īsti derīgi. Rūdolfs Ermanbriks īpaši interesējās par mūziku, kas lībiešiem vispār ir raksturīgi. Pa vakariem viņš mums skolas zālē pie klavierēm demonstrēja lībiešu melodijas un pārsteidza ar to, ka spēlēja arī “Pūt, vējiņi!”, kо skolā bijām dziedājuši kā latviešu tautasdziesmu.

Otrā dienā citi gāja uz Košragu, man tā bija virtuves diena, bet es tur varēju tikt citudien. Trešajā dienā aizgājām uz Sīkragu, vēl pēc pāris dienām – uz Pitragu. Pārējās dienās studenti mazākās grupās šajos ciemos iztaujāja savus teicējus. Tika vākti gan leksikas, gan morfoloģijas materiāli, gan arī teksti. Māsu darbarīki bija ausis, zīmulis un papīrs. Fonogrāfu, kо bija lietojuši Ketunens un Loritss, pirmie lībiešu pētnieki pirms Otrā pasaules kara, vairs nebija, bet magnetofonu, bez kuriem mūsdienu ekspedīcijās neiztikt, vēl nebija. Toties fotokamera (kaut vienīgi man) mums bija līdzi. Šēgrēnam pirms 100 gadiem tās vietā vēl bija jāņem līdzi mākslinieks.

Taču tāds nieks kā fotoaparāts toreiz varēja radīt arī sarežģījumus. Jūrā vēl drīkstēja iet katrā ciemā – gan peldēties, gan zvejot. Krasts vēl nebija uzecēts, un jūra nebija no zemes norobežota ar dzeloņdrāšu žogu. 15. jūlijā dienasgrāmatā ir ieraksts par kādu starpgadījumu Sīkragā:

“Tad radās muļķīga iegriba aiziet pie jūras, bet uzgājām virsū robežsargu postenim, kas mūs nogādāja štābā. Vistrakākais bija tas, ka man portfelī bija fotoaparāts. Kratīšanas gadījumā vispirms būtu palicis bez tā un, protams, būtu radušās aizdomas arī par manu personu, kas šādā aizliegtā zonā nes līdzi tik aizdomīgu rīku. Viss tomēr beidzās laimīgi, jo viņi aprobežojās tikai ar dokumentu pārbaudi. Saprotams, ka pēc tam vairs nebija nekādas vēlmes iet pie jūras.”

Katrā mājā mūs cienāja ar butēm. Tādu zivi līdz tām nebiju redzējis. Bet tur inficējos ar bušu slimību un kopš tā laika – pat tagad, pēc 50 gadiem – Rīgas Centrāltirgus zivju paviljona butēm, sevišķi kūpinātām, nevaru vienaldzīgi paiet garām.

Tātad Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags ir tie četri ciemi, kur pirmajā ekspedīcijā paspējām pabūt. Tā ir gandrīz puse no visiem austrumlībiešu ciemiem. Vairāk diez vai drīkstēja gribēt. Mūsu transporta līdzeklis tolaik varēja būt vienīgi pašu kājas. Vēl nebija šosejas, pa kuru tagad ar visādiem braucamrīkiem var tikt visos ciemos no Kolkas līdz Lūžņai. Loritss un Ketunens bija izmantojuši divriteni un motociklu, bet viņi bija tikai divi. Tiesa, mūsu rīcībā bija piški bōņ, mazbānītis, bet tas gāja reti un ne tad, kad mums vajadzēja, – vai nu par agru, vai par vēlu. Par ceļu izmantojām dzelzceļa stigu (ejot uz rietumiem) un liedagu (ejot uz austrumiem). Katra redzētā ciemā bija vēl caurmērā tik daudz lībiešu valodas runātāju, cik šobrīd valodniekiem par teicējiem lietojamo visā Latvijā kopumā. Toreizējais students Eduards Vēri ar Pētera Damberga palīdzību aprēķināja, ka pirms 50 gadiem varēja būt 500–800 lībiešu, pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēku.

Studenti dodas iztaujāt lībiešus.
Tenu Karmas foto

Lībiešu krastā bijām vienu nedēļu. Satikām dažādus neatkārtojamus cilvēkus. Visspilgtākās atmiņas ir palikušas par kādu desmit ģimeņu pārstāvjiem.

Sīkragā bijām ievērojamo lībiešu kultūras darbinieku Hildas Cerbahas (vēlāk Grīvas) un Pētera Damberga dzimtajās mājās un iepazināmies ar viņu tuviniekiem. Šajās mājās lībiešu valoda skanēja arī jauniešu mutē, īpašs pārdzīvojums radās, dzirdot, ka šajā Latvijas seno iedzīvotāju valodā noritēja lietišķas sarunas, arī mūsdienīgu sakaru līdzekli – telefonu – lietojot.

Satikām arī Pēteri Dambergu, kas bija atbraucis palīgā vecākiem dzīvot sienu (āinaks jellõm), kā saka jūrmalnieki. Hildu Cerbahu pirmo reizi satikām tikai nākamajā gadā, otrās ekspedīcijas laikā.

Ciema centrā ir mājas, kas tā arī saucas – Kilasidami, jo kilā ir ‘ciems’, sidām – ‘sirds’ un arī ‘centrs’. Tajās iepazinām arvien vēl enerģisko Annu Anzenavu jeb – kā viņu tur sauca – Tiļļõst Annu, kas bijusi gan Igaunijā, gan Somijā (kur ēdusi pusdienas pie viena galda ar Somijas prezidentu) un pat Ungārijā, kur kорā ar Mārtiņu Lepsti bijusi pie kultūras ministra, lai iegūtu pabalstu tautas nama celšanai. Anna nožēloja, ka somus vairs nelaiž pie lībiešiem, bet bija pārliecināta, ka tā tās nepaliks. Nepalika arī, tikai Annai to neiznāca sagaidīt. Viņas vedeklai, latvietei, kas juta līdzi sava vīra tautas liktenim un bija apguvusi arī vīra valodu, iznāca to piedzīvot, bet tagad nav vairs arī viņas. Viņu ir iemūžinājis Aivars Freimanis filmā “Dzīvoju lībiešu mājā”.

Cerbahu ģimene. Sīkrags, 1949. gads.
Tenu Karmas foto

Mazirbē mums sevišķi pieķēries bija Eduards Branke jeb Vanā Brant – vecs jūrnieks un karavīrs. Viņš savā istabā mums lepni rādīja pie sienas zem stikla ierāmēto devīzi “Rāndakēļ, min jemākēļ, pivā minnõn um sin ēļ!” (Jūrmalnieku valoda, mana dzimtā valoda, svēta man ir tava skaņa!)

Тūот kōranda saimnieks, toreiz 68 gadus vecais Gothards Dembergs, ir bijis “Līvõd Īt” valdes loceklis. Viņa sieva bija no Kūsalu, Ziemeļigaunijas piekrastes. Dembergs mums uzticējās. Viņš nebija iznīcinājis, bet paslēpis lībiešu Jaunās derības pirmo daļu un piešķīra mums tagad katram pa eksemplāram. Tā bija iznākusi Helsinkos 1937. gadā. Par to, ka kara laikā tur bija iznācis arī pilnais izdevums, uzzinājām stipri vēlāk. Līdz tautas nama uzcelšanai lībiešu svinīgie pasākumi, arī dziedāšanas svētki kорā ar sāmsalniekiem, notika Tomu sētā, pusceļā no tagadējā tautas nama līdz jūrai.

Pēdējās mājas pirms jūras bija Lainti (laint – ‘vilnis’). To saimnieks bija humorpilnais skroderis Eduards Ermanbriks, skolas direktora tēvs. Viņš bija labs stāstītājs. Vecais Ermanbriks mūs labprāt pieņēma, jo stāstīšana un atbildēšana uz jautājumiem netraucēja viņa darbam.

Didriķis Volganskis palīdz studentiem apgūt lībiešu valodu. Studentu pulciņā arī vēlākais lībiešu valodas pētnieks profesors Eduards Vēri (trešais no labās). Košrags, 1949. gads.
Tenu Karmas foto

Košraga Nūorpiedagos vēl dzīvoja uzņēmīgais Didriķis Volganskis–Valgums, savā laikā aktīvs sabiedrisks darbinieks, viens no “Līvõd Īt” priekšsēžiem, kas “Līvli” slejās publicējis arī dzejoļus ar pseidonīmu Vālgamā. Šo vārdu, somu ortogrāfijā Vaalgamaa, sev par oficiālu uzvārdu pieņēma viņa dēls Edgars, vienīgais diplomētais lībiešu teologs.

Košragā vēl varējām satikt arī Loritsa un citu, pat pirms Pirmā pasaules kara pētnieka Seteles, teicēju Kristīni Dembergu un vienmēr sabiedriski aktīvo Krason Katšu, kas sevišķi populāra kļuva dzīves pēdējā posmā pēc Otrā pasaules kara.

Pitragā spilgtākie iespaidi palikuši par Nittõl Pētõri jeb Pēteri Dišleru.

Jāatzīst, ka, darbu sākot, mums gadījās arī pārpratumi. Lai apgūtu viselementārāko vārdu krājumu, mēs rādījām ar pirkstu uz kādu priekšmetu un jautājām: “Mis se um?” (‘Kas tas ir?’) Kādās mājās dārzā aiz loga ziedēja ceriņkrūms. Ar pirkstu uz to rādīdams, uzdevu tradicionālo jautājumu un saņēmu atbildi: “Se um läbrūt.” Tā arī pierakstīju: läbrūt ‘sirel’, t. i., ‘ceriņi’. Nevarēju iedomāties, ka läb varētu nozīmēt ‘logs’, nepratu šajā vārdā saskatīt igauņu vārdu läbi ‘cauri’ un nezināju vēl, ka Ketunens šo lībiešu vārdu saista ar igauņu vārdu lävi, ģen. läve ‘slieksnis, ieeja’, dienvidig. läbi, ģen. läve ‘caurums’ un ar somu läpi, ģen. läven ‘caurums, bedre’.

Daudzi lībieši prata arī igauniski. Dažam labam sieva bija igauniete. Tallinas zivju apstrādāšanas firma cara laikos no lībiešiem pirka brētliņas. Par zivju sālītājām uz Kurzemi ņēma līdzi igauņu meitenes. Lībiešu jaunekļiem viņas nereti iepatikās. Jaunieši tad apprecējās un ātri apguva viens otra valodu. Bērni runāja abās valodās. Tā, piemēram, bija Cerbahu ģimenē. Sens kontakts lībiešiem bija ar sāmsalniekiem. Jaunieši no turienes brauca uz Kurzemi strādāt par puišiem un meitām, bērni – par ganiem. Lībiešu igauņu valodas prasme sākuma mums bija ļoti izdevīga.

Humorpilnais skroderis Eduards Ermanbriks. Mazirbe, 1948. gads.
Tenu Karmas foto

Bet, kā mums gāja pēdējā ekspedīcijas darba dienā, kad jau varējām lībiski ne tikai lasīt un saprast, bet arī runāt, lai stāsta dienasgrāmatas 16. jūlija pilns ieraksts.

“Šodien daļa mūsējo palika Mazirbē iztaujāt veco Ermanbriku, daļa devās uz Pitragu. Ariste jutās savārdzis un nenāca līdzi tālāk par Košragu. Košragā no Krasonu Kačas, kas ceļmalā ganīja lopus, dabūjām zināt, pie kā vispār Pitragā varētu iet. Tad gājām cauri Košragam. Gabaliņš meža ceļa, un jau sākās Pitragciema mājas.

Tūlīt pie pirmās mājas mums pretī iznāca lībiešu sieva, 60 gadīgā Paulīne Stobe (dz. Sproģe). Viņa mums izstāstīja, kur ir latviešu, kur – lībiešu kōrandi. Tad gājām tālāk, kamēr kļuva redzama punni tubā ‘sarkana māja’, kur abas sievas bija ieteikušas iegriezties. Tā atradās pie divstāvu ēkas ar krustu – baptistu lūgšanu nama, kur katru svētdienu tiekot noturēts lōt, t. i., dievkalpojums. Mūs uzjautrināja tas, ka igauņu valodā šis vārds laat nozīmē ‘gadatirgus’. Mūsu meitenes palika viņu iztaujāt. Atpakaļ nākot, pamanījām, ka virs kūts durvīm nezin kāрēc lieliem, reljefiem zelta burtiem uz zila pamata ir uzraksts MINERVA. Kā un kāрēc romiešu gudrības dievietes vārds gadījies uz cūkkūts durvīm, palika mums nezināms. Gājām atpakaļ pie nelielās mājas, kur dzīvojot Nittõl Pētõr. Pagalmā ar attiecīgu ierīci kāda veca vīra vadībā divas briļļainas meitenes vija tīkla virvi. Uz mūsu jautājumu, vai šais mājās rāndakīelkõks ‘lībiešu valodā’ arī runā, saimnieks atbildēja apstiprinoši, bet, kad paskaidrojām, ka mēs gribam šo valodu iemācīties, viņš teica, ka mēs esot nokavējuši, jo drīz vairs neviens nerunāšot rāndakīeldõ ‘lībiešu valodu’. Mūs laipni aicināja istabā. Saimnieks atnesa no dibenistabas lībiešu lasāmgrāmatu un saka pārbaudīt, vai mēs rāndakīeldõ protam lasīt. Dabūjis apmierinošu atbildi, viņš mums sameklēja vēl divas lasāmgrāmatas.

Noskaidrojās, ka saimnieks, tāpat kā liela daļa lībiešu, runā arī igauniski. Bet mēs lūdzām viņu runāt lībiski un atbildēt uz dažiem jautājumiem. Deklinējām lietvārdus un konjugējām darbības vārdus, pie kam saimnieks ļoti rūpīgi izskaidroja parciālā un totālā objekta atšķirības.

Nittõl Pētõr jeb Pēteris Dišlers ar studentiem pie savas mājas Pitragā, 1950. gads.
Tenu Karmas foto

Saimnieks ir 64,5 g. v. (dzimis 1883. g.) Pēteris Dišlers jeb, kā ļaudis viņu pēc mājām sauc, Nittõl Pētõr. Abi ar sievu ir lībieši. Taču meitas (21 un 23 g. v.) lībiski vairs nerunā. Tāpēc mājas valoda ir tikai latviešu valoda. Pēc Nittõl Pētõra aprēķiniem, Pitragā lībiski runājot tikai 13 cilvēku un Košragā – 9 cilvēki. Tad pienāca arī mūsu meitenes. Bet mūs ātrāk nelaida prom, kamēr nebijām apsēdušies pie galda un kārtīgi paēduši. Līdz ar to nepavisam neatbilst patiesībai tas raksturojums, kо par Pitragu devis Loritss savā grāmatā “Liivi rahva mälestuseks” (Lībiešu tautas piemiņai, Tartu–Tallinn, 1938).

Dišlers tāpat ka Dambergs domā, ka lībiešus paglābt no bojāejas varētu vienīgi viņu pārvietošana uz tādu dzīvesvietu, kur nenāktu virsū latvieši. Vācu okupācijas laikā jau esot bijis gatavs tāds plāns, ka lībiešus iemitinās Igaunijā, Vormsi salā, no turienes pa lielai daļai no kara uz Zviedriju aizbēgušo zviedru vietā.

Vormsi būtu bijusi lībiešiem piemērota vieta, jo lībietis negrib aiziet tālu no jūras. Viņi arī būtu bijuši amād kubso ‘visi kорā’ un no latviešiem pilnīgi nošķirti. Taču līdz ar vāciešu sagrāvi šī doma palikusi nerealizēta.

Pusdienlaikā vecais Branke atkal atnāca mūs apraudzīt. Teica, ka sestdien nevarēšot nākt, esot jāvāc siens. Līdzi viņš bija paņēmis piemiņas lietas, kо izdalīt mums: latviešu santīmus – meitenēm baltos (10 sant.) un puišiem tumšos (brūni 2 sant. u. c.). Ariste dabūja vienu viltotu desmitsantīmnieku. Turklāt viņš bija paņēmis līdzi Lībiešu savienības biedru kartes (kas viņam glabājās dibenistabā zem stikla). To gan pietika tikai dažām meitenēm. No savas puses ieaicinājām Branki blakus telpā, kur bija vairāk gaismas, un kopīgi nofotografējāmies. Vecais Branke un Ariste kā skolotāji vidū un mēs kā skolēni apkārt. Večuks bija tik lepns, ka viņš ir mums skolotājs un ka māca pat profesoru, būdams tādējādi gudrāks par viņu. Kad prasījām viņam locījumu formas no vārda oppiji ‘tas, kas mācās’, tad viņš neaizmirsa piebilst, ka viņš ir opātiji ‘tas, kas māca’.

Vecais Branke (otrais no kreisās) un Ariste sēdēja kā skolotāji vidū, bet mēs kā skolēni – apkārt. Aizmugurē studenti Tenu Karma (no kreisās) un Eduards Vēri, 1948. gads.
Tenu Karmas foto

Vakarā aizgājām vēl uz jūru. Ceļā ar zirgu pretī brauca Cerbahs no Sīkraga. Viņš bija šeit kādās darīšanās un novēlēja mums: “Jõvvõ riek vȯnnõ ka täddõn!” (‘Labu ceļa laimi arī jums!’) Jūrā bija itin prāvi viļņi. Ūdens bija ārkārtīgi silts. Tā esot vienmēr, kad ir jūras vējš. Atpakaļceļā iegriezāmies arī Tomos. Pēc tam gājām apskatīt divus piemiņas akmeņus, kas ir uzlikti uz mēra upuru kapiem. Viens no tiem atrodas apmēram 500 m attālumā no baznīcas. Otrs ir iemūrēts macītājmuižas kūts pamatos. Uz abiem ir uzraksti vācu vai latīņu valodā, kas gan ir grūti salasāmi, jo vietām ir apsūnojuši. Savā laikā Ketunens esot tos lasījis, ieliedams burtos krasu. Pēc tam mēs bijām iegājuši arī baznīcā (Vēl neizdemolētajā. — T. K.), kur uz sienām atradās piemiņas plāksnes macītājam F. K. Ludvigam (1735–1811), kurš ir pirmais, kas pierakstījis lībiešu valodā teikto. (Tās attēls un teksts publicēts Lībiešu gadagrāmatā 1996. gadam. – T. K.) Uzkāpām arī baznīcas tornī, no kurienes var saskatīt Serves pussalu.”

Epitāfija mācītājām Frīdriham Kristianam Ludvigam (1735–1811), kas atradās Mazirbes baznīcā altāra sienas labajā pusē pie loga. 1948. gads.
Tenu Karmas foto

Nākamā diena mums bija pēdējā lībiešu krastā. Tā bija brīvdiena, kо vecā Odera vadībā izmantojām ekskursijai uz Slīteres Zilo kalnu. Pēcpusdienā gājām vēl pēdējo reizi jūrā peldēties, bet vakara puse Tomos palīdzējām novākt sienu.

Nākamajā rītā bija jāceļas ļoti agri, lai Mazirbes stacijā nenokavētu vilcienu, kas no Dundagas puses iebrauca pulksten sešos. Mūs pavadīt bija atnākuši Tomu saimnieks, vecais Branke un Oders. Atvadoties solījām nākamgad atbraukt atkal, ja ne visi, tad vismaz daži no mums. Kamēr vēl varēja redzēt vilcienu (un varbūt pat ilgāk) no perona ar balto kabatlakatiņu mums pakaļ māja vecais Branke.

Ventspilī mūs sagaidīja lībiešu izcelsmes latviešu mākslinieks, Vilhelma Purvīša skolnieks Andrejs Šulcs, kas mūs ar autobusu nogādāja pilsētā. Šulca darba un dzīves vietā – novadpētniecības muzejā (viņš bija tā direktors) – mūs sagaidīja viņa sieva – vēl viena Mārtiņa Lepstes pameita. Arī Šulcu mājās pie sienas bija tas pats lozungs par dzimto valodu, kas vecajam Brankem. Tikai šeit mājas valoda tomēr bija latviešu valoda, lai gan abi dzīvesbiedri kaut cik zināja arī savu vecāku valodu.

Vilciens uz Rīgu gāja tikai pašā vakarā, un Šulcs paspēja mums parādīt ne tikai savu muzeju, bet arī pilsētu, kurā vēl tagad netrūkst lībiešu un viņu pēcteču.

Kādreizējais Līvu savienības vadītājs Mārtiņš Lepste ar dēlu ciemojas Mazirbē pie audžumeitas, 1949. gads.
Tenu Karmas foto

19. jūlija rītā Rīgas stacijā mums pretī svinīgā tērpā bija atnākusi tautumeita no studentu arodbiedrības. Sazināšanās notika vācu valodā, jo krievu valoda vēl nebija īsti apgūta. Meitene pavadīja mūs uz arodbiedrības māju, kur mums bija paredzēta arī naktsmītne. Те nu sākās neparedzamo sakritību virkne! Arodbiedrība atradās Lāčplēša ielā 5 – tieši pāri ielai, Skolas ielas stūrī, kādreiz bija bijusi Igaunijas vēstniecība. Arodbiedrības tur sen vairs nav, bet Igaunijas vēstniecība atkal darbojas tāpat kā agrāk. Ja kāds gaišreģis toreiz būtu man teicis, ka jau pēc astoņiem gadiem turpat, Lāčplēša ielā 20 a, būs mana jaunā dzīvesvieta, turklāt vairāk nekā uz 40 gadiem, es tam neparko nebūtu ticējis.

Todien mums bija pietiekami daudz laika, lai varētu iepazīties ar Rīgu. Vispirms tomēr gādājām atpakaļbiļetes – uz 21. jūliju, lai 19. un 20. jūlijā varētu būt klāt pēckara pirmajos Latvijas dziesmu svētkos. Uz 20. datuma galveno koncertu biļetes varējām dabūt viegli. 19. datuma vakarā bija paredzēts gājiens no Pils (tolaik Pionieru) laukuma pa Valdemāra ielu uz “Dinamo” stadionu – uz tautasdeju un vingrotāju priekšnesumiem. Tur vietu skaits bija ierobežots un vajadzēja izdomu, lai tiktu stadionā. Tās netrūka kādai citai meitenei, kam arodbiedrību uzdevumā bija jārūpējas par mums. Viņa mūs veikli iekārtoja svētku gājienā pie kāda jauktā kora, ar kо tad kорā brīvi iesoļojām stadionā. Vēlāk uzzinājām, ka tas bijis Cēsu skolotāju institūta koris, kuru diriģēja toreiz vēl mazpazīstamie dvīņubrāļi Kokari, Martas Rudzītes darbabiedri viņas pirmajā darbavietā. Bet mūsu attapīgā pavadone bija filoloģijas studente Anastasija Веčа, pirmā latviešu meitene, kuru esmu pazinis vārdā un ar kuru krietni vēlāk iznāca iepazīties no jauna – nu jau kā latviešu bērnu literatūras pētnieci un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu literatūras katedras vadītāju Anastasiju Stikāni.

Dziesmu svētku lielais koncerts notika Esplanādē, jo Mežaparka estrādes vēl nebija. Vēlāk noskaidrojās, ka tajā pašā sektorā, tikai dažas rindas tuvāk pagaidu estrādei, bija sēdējusi kāda citā filoloģe – tikko augstskolu beigusī Marta Rudzīte, ar kuru iepazinos tikai pēc diviem gadiem Tērbatā, kur jau tai pašā 1948. gada rudenī biju sācis mācīties latviešu valodu.

Profesors Ariste ekspedīcijas pie lībiešiem rīkoja arī 1949. un 1950. gadā. Uz tajās iegūtā materiāla pamata radās pētījumi par lībiešu valodu – gan paša Aristes raksti (par viņu kā par lībiešu valodas pētnieku esmu rakstījis izdevuma “Latviešu valodas kultūras jautājumi” 26. laidienā – R., 1991. 53.–62. lpp.), gan arī viņa studentu kursa darbi un diplomdarbi. Daļa Kurzemes krastā iegūto materiālu un darbu diemžēl gāja bojā ugunsgrēkā Tērbatas Universitātes galvenajā ēkā naktī uz 1965. gada 21. decembri.

Taču ekspedīcijas pie lībiešiem turpinājās, nu jau profesora Aristes skolnieku un viņu skolnieku vadībā, izmantojot precīzākus runas fiksēšanas rīkus – magnetofonus. Lībiešu valodas materiālus vākuši arī Latvijas Universitātes un Latvijas Zinātņu akadēmijas valodnieki. Latvijas Kultūras fonds rīkoja ekspedīciju pie lībiešiem, lai pirmo reizi lībiešu runu fiksētu arī ar videokameru.

Iegūtie ieraksti dod iespēju lībiešu valodu klausīties arī tiem pētniekiem, kam arvien grūtāk būs atrast teicējus, kas valodu spēj runāt dzimtās valodas līmenī.