1995. gada nometne “Piški tēḑ”.
Ritvara Skujas foto. Pārpublicēts no “Līvli” (1996, nr. 3/4, 2. lpp.)

1995. gads – ceturtā

“Līvu savienības 9. jūlija paplašinātajā valdes sēdē Mazirbē lēma par šīsvasaras bērnu nometni un gadskārtējiem svētkiem. Abu pasākumu norisi bija izplānojuši “Lībiešu krasta” speciālisti ar savienības Mazirbes nodaļu un Līvu kultūras centru, tā kā valdes locekļiem atlika tikai uzklausīt Zojas Sīles ziņojumu un nedaudz papildināt to. Līvu savienības vecākais Gunārs Matisons abus projektus atzina par ļoti labiem. Pozitīvi tika novērtēts arī tas, ka šogad nometne tiks veltīta galvenokārt valodas apguvei un zināšanu ieguvei par lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu. Nometnes vadību uzņēmusies Maija Valce. [Partija] “Latvijas ceļš” lībiešu bērnu nometnes vajadzībām ir atvēlējis 1000 dolāru.”

(G. B. Valde atzīst – ļoti labi. – Līvli, 1995, nr. 5, 2. lpp.)

1995. gada nometne “Piški tēḑ”.
Ritvara Skujas foto. Pārpublicēts no “Līvli” (1995, nr. 6/7, 3. lpp.)

“Jūlija beigās desmit dienas pirms gadskārtējiem lībiešu svētkiem Mazirbē kopā pavadīja Lībiešu nometnes “Piški tēḑ” dalībnieki. Šovasar nometne notika ceturto reizi, šoreiz gan ar jaunu nosaukumu un jaunu vadītāju – Maiju Valci. Līdz ar to mainījās nometnes darba akcenti no līvu gara sajušanas uz lībiešu valodas un kultūrvēstures apguvi, par pasniedzējiem pieaicinot kompetentus cilvēkus. Lībiešu valodu mācīja Valda Šuvcāne, Zoja Sīle, Ērika Krautmane un Valts Ernštreits. Lekcijas lasīja valodnieki – profesore Marta Rudzīte un Tenu Karma, muzikologs Dzintars Kļaviņš, etnogrāfs akadēmiķis Saulvedis Cimermanis. Par Slīteres rezervātu stāstīja un filmu rādīja E. Pēterhofs, bet par “Lībiešu krastu” – tā direktors Edgars Sīlis. Vakara stundās katrs pēc savām interesēm varēja nodarboties ar ādas apstrādi, keramiku, sportu u. c.

Šogad līdzekļu trūkuma dēļ nenotika ekskursijas ar autobusu pa Lībiešu krastu. Tā vietā viena diena tika veltīta lielam pārgājienam – puse nometnes gāja uz Pitragu, bet otra puse pie Elfrīdas Žagares uz Sīkragu. Vienu vakaru pie nometniekiem viesojās Līvu savienības Kolkas grupas pārstāvji, kuri atcerējās savus skolas gadus Mazirbē. Nometnes pasākumos aktīvi iesaistījās arī Rīgas Doma zēnu koris, kam arī šajā pašā laikā Mazirbē bija nometne.”

(R. B. Jo dzīvo, jo mācies. – Līvli, 1995, nr. 6/7, 3. lpp.)

1995. gada nometne “Piški tēḑ”.
Ritvara Skujas foto. Pārpublicēts no “Līvli” (1995, nr. 6/7, 12. lpp.)

1996. gads – piektā

“Tāpat kā katru gadu arī šovasar Mazirbē būs lībiešu vasaras nometne “Piški tēḑ”. Tā notiks no 25. jūlija līdz 4. augustam. Nekādas izmaiņas nav paredzamas arī nometnes ievirzē – galvenā uzmanība tiks veltīta valodas apguvei. Paredzētas arī nodarbības lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma apguvei. Šovasar būs iespēja vairāk uzzināt par lībiskas izcelsmes māksliniekiem. /../ Šāsvasaras nometne Mazirbes skolā varēs uzņemt četrdesmit dalībniekus, tāpēc pieteikšanos nevajag atlikt uz pēdējām dienām. Ieteicamais dalībnieku vecums – tie, kas jau spēj un vēl spēj mācīties. Dalības maksa – 15 latu.”

(G. B. Laiks pieteikties uz vasaras nometni “Piški tēḑ”. – Līvli, 1996, nr. 3/4, 2. lpp.)

1996. gada nometne “Piški tēḑ”.
Foto no Renātes Blumbergas albuma

1996. gada nometne “Piški tēḑ”.
Foto no Renātes Blumbergas albuma

“Piekto gadu desmit jūlija un augusta dienas pirms Lībiešu svētkiem Mazirbes skolu apdzīvoja lībiešu un viņu draugu atvases. Otro gadu nometnes vārds ir “Piški tēḑ”, un otro gadu lībiešu kaimiņi bija Rīgas Doma kora skolas bērni un pedagogi. Tāpat kā citus gadus tika mācīta lībiešu valoda (Zoja Sīle, Kersti Boiko, Ērika Krautmane, Valts Ernštreits) un kultūrvēsture (Ieva Neilande, Zoja Sīle, Renāte Blumberga, Saulvedis Cimermanis). Ar “Lībiešu krastu” un Slīteres rezervātu iepazīstināja Edgars Sīlis un Ilze Rēriha, Kolkas lībiešu grupa un Mārīte Zandberga līdzēja iepazīt Kolku – Lībiešu informācijas centru, zivju fabriku, luterāņu baznīcu, bet Paulīne Kļaviņa izrādīja savu Vaides māju. Indra Lece abu nometņu interesentiem dziedāja Mazirbes baznīcā un izrādīja mācītājmuižu.

Ekskursija uz Kolkas zivju fabriku – no kreisās Ulla Ernštreite un Gita Norenberga. 1996. gada nometne “Piški tēḑ”.
Pārpublicēts no “Līvli” (1996, nr. 9/10, 4. lpp.)

Visu laiku nevar mācīties, ir arī jāatpūšas. To katrs varēja pēc savām vēlmēm, nodarbojoties ar mākslu, koklēšanu, sportošanu, baidīšanos, peldēšanu, dejošanu un apkārtnes tīrīšanu. Te līdzēja Inga, Dinārs, Egils, Lāsma, Indra, Viva, Ulla, Rita Lele, Maija Valce, kokles skolotāja, pēdējā dienā arī Dzintars Kļaviņš. Paši galvenie nometnē bija tās vadītāja Zoja Sīle un saimniecisko lietu kārtotājs Egils Kiršpils, bet slimniekus ārstēja Ligita Damberga.

To, kāda bijusi lībiešu vasaras nometnes attīstība piecu gadu garumā un kāda tā varētu būt turpmāk, “Līvli” vaicāja cilvēkiem, kas visus šos gadus bijuši saistībā ar Mazirbi.

Ceļā uz jūru. 1996. gada nometne “Piški tēḑ”.
Foto no Renātes Blumbergas albuma

Valts Ernštreits, lībiešu valodas skolotājs visās nometnēs:

“Četrus gadus valodas ziņā vairāk vai mazāk notika mīcīšanās uz vietas. Katru gadu apmācība atkal sākās no nulles, bet šogad pirmo reizi bija tāda grupa, ar kuru vairs nevajadzēja runāt par elementārām lietām, kuri paši bija spējīgi strādāt – tulkot, rakstīt sacerējumus. /../

Nometnei ir jābūt tādai, kāda tā ir tagad, jo tās pamatfunkcija ir ieinteresēt cilvēku. Ir pierādījies, ka bērns nebrauc tur, lai apgūtu senču tradīcijas un valodu. Pamatā viņi tur brauc, lai atpūstos, satiktos ar pazīstamiem cilvēkiem un iepazītos savā starpā. Tā ir svarīga lieta, ka veidojas iekšējie kontakti – cilvēki satiekas arī pēc nometnes. Tas ir viens. Un otrs – daļai pēc šīs nometnes patiešām parādās kāda interese, un viņi gada laikā starp divām nometnēm arī paši kaut ko dara. Tieši tas ir nometnes efekts. Protams, cita lieta ir tā, ka nevar lībiešu valodu apgūt, mācoties vienreiz gadā – tur grūti gaidīt kādus sasniegumus. Tā kā nav jābrīnās, ka cilvēki neprot valodu, – tas ir absolūti normāli.

Uzskatu, ka nometne lībiešiem ir pats būtiskākais pasākums gadā. To nevar salīdzināt ar svētkiem – svētki tikai palīdz popularizēt lībiešus.”

Pedagogi gatavojas spoku naktij. Otrajā rindā no kreisās lībiešu valodas skolotāji Valts Ernštreits un Ērika Krautmane.
Pārpublicēts no “Līvli” (1997, nr. 2, 3. lpp.)

Zoja Sīle, nometnes “Piški tēḑ” vadītāja [pirmo reizi] un lībiešu valodas skolotāja /../:

“Man pirms tam nebija pārliecības, ka es varētu darīt kaut ko tādu. Man gan ir pieredze darbā skolā, bet pret šo nometni, pret cilvēkiem, kas nometnē darbojas un piedalās, man bija un arī vēl tagad ir tik liela pietāte, ka nevarēju iedomāties sevi par tik vērtīgu cilvēku, kas varētu nostāties šīs nometnes priekšā. /../

Manuprāt, nometnē ir rodama jēga visam mūsu darbam gan “Lībiešu krastā”, gan citu darbam, kas saistīts ar lībiešu lietām. Nometne – tie ir bērni, tie ir jaunieši. Un tikai tad mūsu darbam ir jēga, ja viss aiziet un turpinās bērnos. Kad vakaros, šausmīgi nogurusi, braucu mājās, domāju, ka te nu ir tā īstā dzīve, ka te kaut kas notiek, patiešām notiek kaut kas būtiski svarīgs lībiešiem. /../ Pirmkārt, visas nometnes nav bijušas vienādas. Katra no tām bija atšķirīga, katrai no tām bija sava jēga. Pirmā bija pirmā. Tas bija atmodas laiks. Tad, kad nometnē jau veidojās tradīcijas un tā sāka atkārtoties, parādījās pirmās problēmas. Kļuva skaidrs, ka ir jābūt savai kārtībai, savam saturam, ka nepietiek vairs tikai ar ideju, ka ar bērniem ir arī jāstrādā. Tad, mainoties nometnes nosaukumam, vadībai un, smalki izsakoties, koncepcijai, parādījās jaunas iezīmes, kas, manuprāt, raksturo katru pamatīgu darbu. Tad, kad beidzās sajūsmas un ideju laiks, sākās ikdienas darbs ar savām prasībām un atšķirībām. Ja nenotiek attīstība, ideja mirst, tā izplēnē. Paldies Dievam, ar mūsu nometni tā nav noticis. Man patiešām gribas teikt – pastāvēs, kas pārvērtīsies.”

(Renāte Blumberga. Mazā zvaigzne Mazirbes debesīs. – Līvli, 1996, nr. 9/10, 4. lpp.)

Lībiešu valodas skolotāja Zoja Sīle ar audzēknēm.
Foto no Zojas Sīles albuma

1997. gads – sestā

“Ar bērniem strādāja audzinātāji Ieva Freimute, Jolanta Pļaviņa, Elīza Ernštreite, Egīls Barans, Raivo Riekstiņš un lībiešu valodas skolotāji Ērika Krautmane, Kersti Boiko, Renāte Blumberga, Valts Ernštreits, Tīts Reins Vītso. Par pedagogiem strādāja Ieva Ozoliņa – mācīja zīmēšanu, noformēšanu un dziesmas, Lelde Ozoliņa – rotu darināšana, Maija Valce – muzejmācība, Sandra Megne – keramika, Dāvids Ernštreits, Pauls Valcis, Reinis Ernštreits – sports, diskotēkas, dziesmas, Valda Šuvcāne – lībiešu kultūrvēsture, Paulīne Kļaviņa – sarunas ar bērniem, Gunārs Priede – lībiešu tēma dramaturģijā, Zoja Sīle – lībiešu tautastērps, Aivars Kiršpils – rīkstniecība, Rita Lele – māksla, dzīvā ētika, Mārīte Zandberga – rotaļas un spēles “Vai tu mīli jūru?”.

1997. gada “Piški tēḑ” atklāšana pie Mazirbes skolas: Ērika Krautmane, Renāte Blumberga, Zoja Sīle, Edgars Sīlis un Pauls Valcis.
Foto no Renātes Blumbergas albuma

Nometnes dalībnieki katru dienu mācījās lībiešu valodu, lībiešu dziesmas un rotaļas, draudzējās un mācījās satikt ar Doma kora nometnes jauniešiem, daudz peldējās jūrā, četras reizes garšīgi paēda. Turklāt viņi tikās ar Mazirbes zvejnieku Jāni Ūdri, apskatīja viņa laivu un zvejas rīkus, gāja ciemos uz Sīkragu pie Elfrīdas Žagares un Irmas Cerbahas, kā arī pie Viļa Priedes, tikās ar kādreizējo nometnes dalībnieci, tagadējo Mis Ventspils 97, košradznieci Agniju Heldi. Bērni, gatavojoties Lībiešu svētkiem, sakārtoja tautas nama un Mazirbes baznīcas apkārtni.

Par nometnes saimniecību rūpējās Egils Kiršpils, bet nometnes darbu finansiāli nodrošināja “Līvõd rānda” direktors Edgars Sīlis. Nometnes dalībnieki katrs maksāja 15 latu par visu nometni. Renātei Zumbergai kā konkursa uzvarētājai bija bezmaksas ceļazīme.”

(Zoja Sīle. “Piški tēḑ” skaitļos un faktos. – Līvli, 1997, nr. 4, 4. lpp.)

1997. gada “Piški tēḑ” pie Viļa Priedes Sīkragā. Uz zirga Anete Ozoliņa.
Edgara Sīļa foto. Pārpublicēts no “Līvli” (1997, nr. 4, 4. lpp.)

Pedagogi gatavi izklaidēt bērnus. Centrā lībiešu valodas skolotājs Valts Ernštreits. 1997. gads.
Edgara Sīļa foto. Pārpublicēts no “Līvli” (1997, nr. 4, 4. lpp.)

1997. gada “Piški tēḑ” pedagoģes Ieva Freimute (tagad jau ilggadējā vadītāja Ieva Zdanovska) un Lelde Ozoliņa.
Foto no Zojas Sīles albuma

“Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis palīdz pie desu cepšanas.
Foto no Zojas Sīles albuma

Renāte Zumberga (aizmugurē trešā no labās) uz nometni ieguva bezmaksas ceļazīmi. Tagad viņa ir “Mierlinkizt” pedagoģe Renāte Jonikāne. 1997. gads.
Foto no “Mierlinkizt” vietnes “Facebook”

“1997. gada “Piški tēḑ” notika no 23. jūlija līdz 1. augustam. Nometnes vadītāja bija Z. Sīle, tajā piedalījās 37 bērni un jaunieši no Rīgas, Kolkas, Ventspils, Talsiem, Mazirbes, Lūžņas, Saulkrastiem, Rendas, Cēsīm, Jaunciema. Ar dalībniekiem strādāja 19 pedagogi un 5 audzinātāji. /../ Gatavojoties nometnei, jau otru reizi tika sarīkots konkurss par lībiešu kultūrvēstures un valodas jautājumiem. Abos konkursos uzvarējusi Renāte Zumberga no Kolkas, iegūstot bezmaksas ceļazīmi uz nometni.”

(Edgars Sīlis. Pārskats par “Līvõd rānda” direkcijas darbu

1997. gadā. – Līvli, 1998, nr. 2, 5.–6. lpp.)

1997. gada “Piški tēḑ” noslēguma vakars. Ar ģitāru Ieva Ozoliņa.
Pārpublicēts no “Līvli” (1997, nr. 4, 4. lpp.)

Nometnieki 1997. gada Lībiešu svētkos.
Foto no “Mierlinkizt” vietnes “Facebook”

Nometnes bērni dzied Lībiešu svētkos, 1997. gads.
Foto no Renātes Blumbergas albuma

Svētkos dzied grupa “Vīm”, kuras dalībnieki nometnē strādāja par pedagogiem un audzinātājiem. 1997. gads.
Foto no Renātes Blumbergas albuma