Vietnes lsm.lv ciklā “Sarunas” 21. aprīlī publicēta saruna “LTV žurnālists Dāvids Ernštreits: Ja tev ir mērķis, tad atlaižu nav”, ko veidojusi viņa kolēģe LTV raidījumu redaktore Dace Leimane. Gandrīz trīsdesmit darba gados televīzijā Dāvids izveidojies par nopietnu profesionāli, kas līdztekus sākotnējai mīlestībai – sporta žurnālistikai – ķēries pie aizvien sarežģītākiem uzdevumiem, tai skaitā dokumentālajām filmām.

Dāvids Ernštreits (vidū) ar Ievu Ernštreiti un Reini Ernštreitu Līvu savienības simtgades pasākumā 2023. gadā.
Aivara Liepiņa foto no Līvu savienības albuma

To varoņi pārsvarā ir sportisti, taču, būdams ar īstām lībiešu saknēm, turklāt vēl darbojies Lībiešu kultūras centrā un dziedājis ansamblī “Vīm”, Dāvis neaizmirst arī savējos. 2018. gadā viņš kopā ar Zani Gargažinu bija scenārija autors dokumentālajai lentei “Trillium” par toreizējo lībiešu pirmā lieluma zvaigzni Valtu Ernštreitu. Pagājušajā gadā, viņa rosināts, tapa stundu garš TV raidījums “Lībiešu simtgades loms”, kas bija veltīts Līvu savienības simtgadei. Toreiz Dāvis atzina:

“Man šis ir ne vien profesionāls, bet arī cilvēcisks pārbaudījums, jo lībieši ir daļa no manis.”

Šī lībiešu daļa spilgti atklājas arī intervijā. Uz kolēģes prātojumu, ka Dāvis drīzāk ir pilsonis, nevis žurnālists, jo viņa izpratne ir kā senajā Romā: esmu piederīgs, esmu atbildīgs, piedalos un ietekmēju uz kaut ko labu. Ka viņš uzdrošinās mēģināt, lai sasniegtu vairāk, un vaicā, vai šī īpašība nāk arī no lībiešiem. Uz to Dāvis atbild:

“Kas to lai tā īsti zina. Mamma un vecāmamma ir no Latgales. Mammas tētis – no Kurzemes. Tēva radi – tie nāk no lībiešiem. Un tur, nu, tādi raksturi – oi, oi, oi. Cieti un spītīgi. Bet es to skaidroju arī to, ka vispār ir kādi 250 lībieši palikuši tagad…

Dāvids Ernštreits un Agnese Millere 1994. gada Lībiešu svētkos Mazirbē.
Aivara Liepiņa foto no mēnešraksta “Līvli” 1995. gada 5. numura

Runājošie?

Nē, runājošie ir kādi 12–15 uz zemeslodes. Tad tu iedomājies, kādam ir jābūt cilvēkam, lai viņš šo apzinātos un koptu? Lai ikdienā nodarbotos ar kaut ko tik mazu un ekonomiski nelietderīgu?

Bet tur tu arī esi diezgan dziļi iekšā, vai ne? Valodu arī esi mācījies.

Esmu, jā! Bet valodu gan tikai dažu frāžu līmenī.

Nu, pasaki kaut ko lībiešu valodā!

Mīnā um līvli – es esmu līvs. Min nim um Dāvid – mani sauc Dāvids.

Un bērni arī ir tajā?

Vecākā meita Irbe, kam tagad jau 20, no mazām dienām lībiešu nometnēs piedalās. Tagad viņa jau sāk pasniegt vienkāršāko līmeni citiem. Viņa nerunā lībiešu valodā, bet pašus pamatus tiem, kas nezina neko, pamācīt var. Mēs esam tik maz, ka katram ir kaut kas jādara. Jo, ja kādam liekas, ka Latvija ir maza, tad lībiešiem ir kādi 50 aktīvi cilvēki vispār.”

Lībiešu jauniešu ansamblis “Vīm” 1995. gadā Helsinkos: Dāvids Ernštreits, Lelde Ozoliņa, Ulla Ernštreite un Renāte Blumberga.
Foto no Lībiešu kultūras centra krājuma

Dāvids stāsta par saviem laukiem Lībiešu krastā – par ģimenes mājām Sīkragā, par seno dzimtas vietu Miķeļtornī, kuru pēdējos desmit gados cenšas atdzīvināt, – un par zivīm: “O! Tas gan ir par mani. Pašam patīk pepināt!

Kas tas ir: pepināt?

Pepiņi – tās ir karsti, ātri kūpinātas zivis, ko var dabūt gatavas divās stundās.

Jebkuras zivis tādā veidā kūpinātas ir pepiņi?

Mūsu pasaulē ir tikai viena veida zivis: butes. Mums gan tās ir plekstes jeb lestes. No lībiešu valodas “liestā”. Latvietis saka – plekste, bet literāri laikam – bute.

Ā, redz, kā?

Bute, tas vārds man sākumā vispār alerģiju izraisīja: kas tas ir? Kā var pleksti saukt par buti?

Man atkal bute bija vispirms un plekste pēc tam!

Ā – nu re, kā kuram! Es pērku no foršiem zvejniekiem Mazirbē, svaigi zvejotas, un tad uzreiz uz Sīkragu prom. Pēdējā kūpināšana bija, kad es tur biju viens pats. Laime pilnīga: jau rudens, kad jau agri tumšs paliek. Zivis dabūju ap pulksten 7–8, jau krēsloja. Man tāda bilde ir – esmu izvilcis ārā uz lieveņa lielu lampu, ar sildelementu (draugi mums tādu uzdāvināja), zivju tīrāmos dēļus, bļodas, spaiņus ar ūdeni. Tad visu saslēdzu, lai ir gaišs un silts, – vai tik nebija jau oktobra beigas? – laiks bija foršs, bet auksts. Un tad es ņēmos tos desmit kilogramus zivju iztīrīt!

Ko? Desmit kilogramus?

Nu, plekstei jau tā tīrīšana iet ātri: kādās minūtēs 40 esi ticis galā! Tad novāc visu, iekur kurtuvi, ver zivis uz virbiem, tikai tām pirms cepšanas ir jānotekas, lai nav slapjas. Tā līdz kādiem vieniem naktī es tur ņēmos. Bet pilnīga pasaka: zvaigznes, sēdi viens pats, pilnīgs klusums, uguntiņa kurās, tu vaktē tikai.”

Lībiešu jauniešu ansamblis “Vīm” uzstājas Lībiešu svētkos Mazirbē pie tautas nama: Elīza Ernštreite (no labās), Baiba Damberga, Renāte Blumberga, Ieva Ozoliņa, Reinis Ernštreits, Dāvids Ernštreits, Raivo Riekstiņš. Līdzi jūt Anete Ozoliņa.
Foto no Lībiešu kultūras centra krājuma

Visu interviju lasiet šeit.