Pēc uzvārda kāds mani varētu pieskaitīt pie indiešiem, bet patiesībā esmu vidzemnieks. Tēva dzimta jau vismaz XVIII gadsimtā dzīvojusi Vidzemē jeb Livonijā, t. i., Lībiešu zemē — tās igauņu daļā, Palamuzes draudzē, kādus pussimts kilometrus uz ziemeļiem no igauņu kultūras centra Tērbatas. Mani senči no abu vecāku puses ir bijuši zemnieki. Bet mans tēvs un mana māte kļuva pirmās paaudzes pilsētnieki — tēvs par skolotāju, māte par bērnudārznieci Tērbatā, kur tad arī esmu dzimis 1924. gada 1. maijā, ieguvis pamata un vidējo izglītību.

Skolotājs Juhans Karma – Tenu tēvs. Tartu, 1921. gada 10. novembris.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Beidzu Tērbatas 1. ģimnāzijas humanitāro klasi 1942. gadā. Pēc tam kādus gadus strādāju par laukstrādnieku sākumā mātes, vēlāk tēva dzimtajās mājās. Māte dzimusi 2 km, tēvs 12 km no Palamuzes miesta. Tā tuvumā dzimis arī igauņu literatūras klasiķis Oskars Lutss, kura garstāstu “Pavasaris” labi pazīst katrs igaunis. Tajā attēloti notikumi Palamuzes draudzes skolā. Stāstā šī vieta saukta par Paunveri. Tas tulkots arī latviešu valodā, un tā dramatizējums ilgus gadus turējās uz Jaunatnes teātra skatuves.

Karmu ģimene 1929. gada 6. aprīlī: mamma Renāte, tētis Juhans, Jiri (dzimis 1928. gadā) un Tenu.
Foto no Rūtas Karmas albuma

1944. gada augustā tiku mobilizēts robežapsardzības rezerves pulkā, kas bija dislocēts pašā Igaunijas vidū — Peltsamā un Vīlandē. Karot man tomēr neiznāca, jo karš tur beidzās jau pēc pusotra mēneša. Pēc tam man bija jāiziet t. s. filtrācija Tveras guberņas nāves nometnēs. Tomēr paliku dzīvs un pēc pusotra gada drīkstēju atgriezties savā dzimtajā pilsētā. Vairākus mēnešus slimoju. Tad izgāju sagatavošanas kursus un kļuvu Tērbatas Universitātes students. No 1946. līdz 1951. gadam studēju Vēstures un filoloģijas fakultātē igauņu filoloģiju somugru valodu novirzienā. Pēc tam turpat Tērbatā iznāca darboties ar tulkošanu, strādāt par žurnālistu un korektoru.

Tenu Karma 1945. gadā.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Savas dzīves pirmajā gadsimta ceturksnī man prātā nevarēja ienākt, ka sākšu darboties tieši ar lībiešiem un viņu valodu, ka man mūža lielākā daļa būs jādzīvo ārpus savas zemes — Latvijā, ka man katru dienu būs jārunā latviski un darbu lielākā daļa būs rakstīti latviešu valodā, ka būšu Latvijas pilsonis (kopš 1997. gada) un ka Latvija mani iecels Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā.

Un tomēr kāda neapzināta saite ar kaimiņu zemi ir bijusi jau krietni agrāk. Vispirms — viena no tēva pirmajām darbavietām (laikā, kad manis vēl nebija) bija Apē. Bet pati Tērbata jau ir pilna ar latviešu pēdām.

Pašķirstot mātes veco pasi, konstatēju, ka mans sākums ir likts Tērbatā Filozofu ielā, kurā vēl tagad stāv arī nams, kur darbojās latviešu studentu korporācija “Letonija”. Savas dzīves pirmajā gadā esmu dzīvojis Tammes alejā kādreizējās Tammes muižas teritorijā, kur par pārvaldnieku strādājis pirmo Latviešu Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģents Indriķis Zīle. Vēlāk trīsdesmitajos gados iznāca dzīvot Rīgas ielā namā, kur tanī laikā dzīvoja arī vāciski runājoša Sihles, tātad Zīles, ģimene, acīmredzot Indriķa Zīles pēcteči.

Kādreiz tagadējās Tammes priekšpilsētā Rīgas šosejas malā kādā krogū (kura atliekas vēl ir saglabājušās) spēlēja teātri (pilsētā to nedrīkstēja, jo baidījās, ka tas varētu samaitāt studentus). Tā bija viena no latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna pirmajām darbavietām.

Tenu ar mazo brāli Jiri un mammu Renāti Tartu Domkalnā.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Pirmais dzīvoklis, ko atceros, bija Tehtveres ielā, kuras 1. namā studiju laikā dzīvojis latviešu dzejnieks Eduards Veidenbaums. Bet mūsu mājā dzīvoja kāda Trīfelda kundze, kas pratusi latviski un varējusi kādus teikumus mācīt arī maniem vecākiem, pirms viņi 1930. gadā Tērbatas skolotāju ekskursijā devās uz Siguldu. Kā māte atgriežoties pastāstīja, latviešu valodas prasme, pērkot par suvenīru Siguldas spieķi, tad palīdzējusi panākt cenas atlaidi (“Nēvare, tauts!”, t. i., “Nevaru pirkt, jūs prasāt par daudz!”).

Skolas gaitas sāku Tērbatas 15. pamatskolā, kur strādāja arī mans tēvs. Skola atradās Rīgas ielā, kur kādreiz bija Tērbatas skolotāju seminārs. Tajā mācījušies arī latvieši un strādājis jaunlatvietis Kronvalda Atis. Drusku tālāk uz pilsētas centra pusi bija “Livonijas” viesnīca, kur Brīvības kara laikā radīja Latvijas armijas vienības, kas no šejienes devās atbrīvot savu tēvzemi.

Tenu (priekšplānā) ar skolasbiedriem. 1930. gadi.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Proģimnāzijā mans klasesbiedrs bija Brants, kura māte bija viena no pirmajām skolotājām Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrības dibinātajā igauņu skolā Mazajā Nometņu ielā. Tajā pašā skolā strādājusi arī manas mātes māsīca Ella Kalamēsa. Taču šiem faktiem toreiz nepratu pievērst īpašu uzmanību un par dažām labām minētajām lietām uzzināju krietni vēlāk, kad jau pats dzīvoju Latvijā. Vienīgā apzinātā saskare ar Latviju un latviešiem bija SELL (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas studentu) olimpiāde Tammes stadionā. Tur tad pirmo reizi dabā redzēju Latvijas karogu un dzirdēju, kā latvieši savus sportistus mudināja ar saucienu: sarauj! Bet Latvijas himnu abās valodās bijām jau dziedājuši skolā, tāpat dažas latviešu tautasdziesmas, protams, arī “Pūt, vējiņi!”.

Mana pārcelšanās uz dzīvi Latvijā ir saistīta ar lībiešiem. Varbūt to man šūpulī bija licis prāvests A. Vestrēns-Dolls, liels novadpētnieks, kas rakstījis arī par lībiešiem, kad viņš mani kristīja Palamuzes baznīcā. Pirms 50 gadiem, 1948. gada vasarā notika pirmā pēckara ekspedīcija pie lībiešiem. To organizēja somugru valodu katedras vadītājs prof. Pauls Ariste. Tajā un arī divās nākamajās ekspedīcijās 1949. un 1950. gadā piedalījos arī es kopā ar citiem somugristikas studentiem. Tā sākās mana tiešā saskare ne tikai ar lībiešiem un viņu jūrmalu, bet arī latviešiem un Latviju.

Kaut arī lībiešu valoda manai dzimtajai valodai ir ļoti tuva, to ir stipri iespaidojusi latviešu valoda. Tāpēc jau pirmajā rudenī universitātē sāku mācīties latviešu valodu pie latviešu literatūras tulkotāja Kārļa Abena. Tas kļuva man liktenīgs.

Māja Tartu Strūves ielā 2, kur Karmu ģimene dzīvoja kara un pirmajos pēckara gados. Tā joprojām ir saglabājusies un atrodas iepretī Tartu Universitātes bibliotēkai. 1944. gada 28. marts.
Foto no Rūtas Karmas albuma

1950. gadā Tērbatā iepazinos ar kādu latviešu meiteni Martu Rudzīti, kas bija atbraukusi konsultācijā pie sava zinātniskā vadītāja prof. P. Aristes. Pēc pieciem gadiem apprecējāmies un vēl pēc gada (1956) pārcēlos uz Rīgu, kur līdz 1994. gada beigām strādāju Latvijas Universitātes bibliotēkā par sistematizācijas grupas vadītāju. Blakus tam visu laiku esmu darbojies ar novadpētniecību, interesējies par igauņiem Latvijā un arī par latviešiem Igaunijā, esmu piedalījies Latvijas igauņu biedrības atjaunošanā (1988). Kontakts ar lībiešiem te, protams, kļuva arvien ciešāks. Esmu palīdzējis viņiem atgūt un kopt savu senču valodu, piedalījies viņu pasākumos, arī lībiešu organizācijas “Līvõd Īt” atjaunošanā (1988). Kopš 1990. gada esmu lasījis baltu filoloģijas studentiem kursu “Ievads lībiešu filoloģijā”, par lībiešiem un viņu valodu referējis un rakstījis ne tikai Latvijā, sevišķi pēc “Lībiešu krasta ” dibināšanas (1991) un mēnešraksta “Līvli” atjaunošanas (1992), iepazīstinājis ar “Lībiešu krastu” ne tikai latviešus, bet arī ciemiņus no Igaunijas un Somijas.

Vēlākā Latvijas Universitātes profesore Marta Rudzīte un Tenu Karma kāzu dienā. Rīga, 1955. gada 11. jūnijs.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Būdams valodnieks un bibliotekārs, esmu piedalījies igauņu un somu īpašvārdu latviskās transkripcijas, bibliotekārās terminoloģijas un bibliogrāfijā lietojamo saīsinājumu kārtošanā, esmu arī latviešu un igauņu enciklopēdiju rakstu autors.

Latvijā būšu nodzīvojis nu jau pāri par 40 gadiem. Kaut arī esmu cittautietis, no Latvijas pamatnāciju puses neesmu jutis nelabvēlīgumu vai diskrimināciju (ja par to neuzskatītu vienīgi pasu dienesta birokrātisko darbinieču atteikumu ierakstīt pases 14. lappusē mana vārda oriģinālformu). Man nav bijis arī nekādu privilēģiju ne manas dzimtās valodas lietošanas, nedz dzīves un darba apstākļu ziņā, kādas arvien vēl bauda tā okupācijas gados iebraucēju daļa, kuru valodas un tautas pastāvēšana nav apdraudēta (vai kas to ir jau zaudējusi), bet kas tagad mēdz runāt par diskrimināciju.

Rūta Karma pirmajā dzimšanas dienā ar vecākiem. 1959. gada jūnijs.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Okupācijas 50 gados Latvijā ieceļojuši arī apdraudēto tautu pārstāvji. Krievijā tādu tautu ir vismaz 85 (skat. Vene impeeriumi rahvaste punane raamat. Tallinn, 1993). Bet palīdzēt var un ir pienākums vienīgi viņu pašu tēvutēvu zemē. Latvijā bez latviešiem tāda tauta ir vienīgi lībieši. Latvieši lībiešu situāciju tagad saprot labāk nekā jebkad agrāk.

Nav viegli diasporā saglabāt savu valodu un kopt savu kultūru. Tas ir iespējams vienīgi tad, ja kaut kur ir arī tava zeme, kur dzīvo tavi tautieši, kas kopj un attīsta savu valodu un kultūru un spēj ar to barot arī tos tautiešus, kas dzīvo citur. Bet lai tāda zeme varētu pastāvēt, ir svarīgi, lai arī kaimiņos būtu zemes, kur to saprot. Igauņiem ir svarīgi, lai Latvijā būtu saimnieki un noteicēji paši latvieši un lībieši, nevis iebraucēji no citurienes. Domāju, ka arī latviešiem ir svarīgi, lai blakus būtu neatkarīga Igaunija.

Rīgā 2.03.98.

“Latvijas Vēstnesis“ 05.03.1998.