Ventspils muzeja darbiniece Līga Gabrāne ir iedziļinājusies Ostgala vēsturē, īpašu uzmanību pievēršot lībiešu kultūras darbinieka, dzejnieka un tulkotāja Jāņa Prinča ģimenes dzīvei Ventspilī tā dēvētajā Prinča aplokā.

2006. gada 6. augustā Ventspilī atklāja Induļa Rankas pieminekli Jānim Pincim vecākajam.
Marlenas Zvaigznes foto

Jānis Princis, atgādina Līga, bija pirmais Ostgala iedzīvotājs. Viņš atnāca uz vietu, kurā bija smilšainas zemes starp pilsētu un jūru. “Vēlreiz pārbaudot visus datus, kā tas notika, atsaucu atmiņā faktu, ka Princis no Miķeļtorņa uz Ventspili pārcēlās 48 gadu vecumā. Pateicoties kolēģim Kasparam Puriņam, atradām dažus jaunus pieminējumus, tostarp tādu, kas apliecina – Princis uzreiz nav dzīvojis Ostgalā. Vispirms viņam bija jāuzceļ māja, bet to zvejnieks nevarēja darīt, dzīvojot Miķeļtornī. 1841. gadā dokumentos minēts, ka Pizes (tagadējā Miķeļtorņa) baznīcas ķesterim Jānim Princim un vēl vienam zemniekam tiek piešķirta smilšainā zeme pie Ventspils ostas. Princim tika astoņas pūrvietas (2,92 ha), otram zemniekam – viena.

1844. gadā Princis pārcēlās uz dzīvi Ventspilī ar astoņiem dēliem, atrodot pagaidu mītni sētā “Gaile”. Tā, tāpat kā Ostgals, ietilpst Licentes kroņa muižā. Nav tik vienkārši noskaidrot, kur tad īsti atradās “Gaile”. Muižas revīzijas dokumentos ir pieminēts tikai tas, ka tādā un tāda sētā dzīvo tādi un tādi cilvēki. Pēc kartēm var secināt, ka Pārventā, Kantsonu ciemā, bija zemnieku sēta “Gaile”. Tas ir diezgan liels pārsteigums, jo līdz šim neiedomājāmies, ka Princis varētu būt dzīvojis arī Pārventā”, uzsver Līga Gabrāne.

Līga stāsta par savu pētījumu par Prinču ģimenes zemes darījumiem stāstniekiem Pārventas bibliotēkā.
Solvitas Štekerhofas foto

Par saviem atklājumiem viņa stāstīja Ventspils muzejā pasākumā “Vēstures otrdiena” un Pārventas bibliotēkā, kad tur satikās stāstnieki. Viņi uzzināja, ka Ostgala apbūve ir sākusies ar Jāņa Prinča ģimenei piešķirto zemes gabalu pie Ventspils ostas. Tagad samērā blīvi apbūvētā pilsētas daļa līdz 19. gadsimta vidum bija klaja, smilšaina vieta pie jūras ar ceļojošo smilšu kāpām. Tās traucēja ostas darbībai, notika vairākkārtēji neizdevušies mēģinājumi smiltis nostiprināt ar stādījumiem. 1836. gadā cariskās Krievijas valdība izdeva rīkojumu apkaimes zemniekiem, kuri gribētu apmesties uz dzīvi kāpu joslā pie Ventspils un Liepājas ostas, piedāvāt dažādu veidu priekšrocības.

Šo iespēju izmantoja arī Jāņa Prinča ģimene. Tai saskaņā ar valdības noteikumiem sešus gadus nevajadzēja pildīt klaušas, tika piešķirti koki mājas būvniecībai, bez maksas varēja saņemt malku un kociņus, ko iestādīt smilšainajā zemē. Savukārt par mājas celtniecību Prinčiem piešķīra 150 rubļu. Mācītājs Hilners šajā laikā ir teicis, ka pie Ventas ostas Princis no augsta kroņa ir dabūjis lielu zemes gabalu, ko ar saviem astoņiem dēliem uzņēmies apkopt, lai paturētu zemi bērnu bērniem. 1846. gadā pie Jāņa Prinča Ventspilī ieradās somu zinātnieks Anderss Jūhans Šēgrēns, kurš pētīja lībiešu valodu.

“Tā droši varam teikt, ka 1858. gadā, kā minēts dokumentos, Prinča ģimene dzīvo Ostgala teritorijā, sētā ar nosaukumu “Aplohk Prinz”, ko es latviskoju kā Prinča aploks,” stāsta Līga Gabrāne.

Līga Gabrāne Ostgalā, Prinča aplokā, Ventas ielā 7.
Gondas Pornieces foto

“Bet tagad vēlreiz atskatīsimies uz 1846. gadu. Tas bija gads, kad Jānis traģiski zaudēja dēlu Fridrihu, kuru nospēra zibens. Šēgrēns pie Prinča ieradās pusotru nedēļu pēc šī notikuma, tāpēc lībietis bijis drūms un nerunīgs. Viņš staigājis apkārt kā pusdzīvs. Šēgrēns norādītajai mājai tuvojies ar sakāpinātu interesi, redzot, kā ar cirvi darbojas vidēja auguma tumšmatains vīrs. Viss ir aprakstīts, bet nav pateikts, kur tad “Gaile” ir. Lai gan Princis bijis saskumis, viņš jau pirmajā dienā ieskicējis pārskatu par Kurzemes austrumu un rietumu dialekta atšķirībām. Vēl pirms tam Princis bija sastādījis nelielu latviešu–lībiešu vārdnīciņu un iedevis to mācītājam, lai paliek liecība par lībiešu valodu.

1878. gada Ventspils apkārtnes plānā pamanīju sētu ar nosaukumu “Gaile”, un tā ietilpa Licentes muižā. Šis īpašums atrodas tur, kur Venta met līkumu Pārventas pusē. Ostgalā tā droši mēs Princi varam ierakstīt no 1850. gada.

Man vienmēr ir šķitis interesanti noskaidrot, kur tad viņa mājiņa bija, jo Ostgals ir liela teritorija. Vēsturniece Ingrīda Štrumfa tā piesardzīgi bija aprakstījusi, ka māja varēja atrasties Vasarnīcu ielā, Ostgala pusē, gandrīz pie Avotu ielas. Viss pareizi, bet es gribēju uzzināt vairāk. 2014. gadā Ventspilī notika konference “Lībiešu valoda, vēsture un kultūra”. Tajā bija jāuzstājas arī Ventspils muzeja direktora vietniekam Armandam Vijupam, bet viņš netika, un mana draudzene lībiete Māra Vīgerte aicināja glābt situāciju, jo esmu rakstījusi par Ostgalu. Sapratu, ka man ir jānoskaidro Prinča mājas atrašanās vieta. Paņēmu senu karti un datorā to uzliku virsū mūsdienu apbūves gabaliem. Bīdīju, bīdīju, un man ļoti aizdomīgs šķita Ventas ielas līkums. Tā es konferencē pastāstīju, ka Prinča nams, visticamāk, atradās tagadējā Ventas ielā 12. Māra pēc laika teica, ka par šo jautājumu vajadzētu uzrakstīt Lībiešu gadagrāmatai. Ķēros pie darba nopietnāk, devos uz Rīgu, uz Valsts arhīvu, un es patiešām atradu zemes plānu, kas apliecināja – Jāņa Prinča jaunākais dēls Aleksandrs izpirka tēva īpašumu. Atkal mēģināju noteikt šīs teritorijas mūsdienu robežas, izsecinot, ka tās saistītas ar Vasarnīcu, Kapteiņu un Kroņu ielu. Tur vēl bija iezīmētas trīs Prinča īpašuma sētas, un man bija skaidrs, ka tās atrodas Ventas ielas 7 līkumā. Mājai ir vecais un jaunais gals. Tāda pati aina vērojama saimniecības ēkā. Vēl viena ēka, kas bija atzīmēta plānā, atrodas Ventas iela 9. Ir nostāsts, ka tieši Ventas ielā 9 bijusi Prinča vecākā māja, bet tikpat labi tā varbūt vairs nav saglabājusies. Kad Aleksandrs Princis dabūja savā īpašumā lielo gabalu, viņš sāka pārdot īpašumus, viens no tiem – īpaši liels – tika brāļa Pētera atraitnei Līzei. Man ir tabula, kurā redzams, ka darījumi notikuši ar 60 cilvēkiem, kuri gribēja iegūt Ostgalā mazus zemes gabaliņus.

Šodien Prinču zemē, kas man nezināmu iemeslu dēļ no trim hektāriem palielinājās līdz sešiem, ir 79 apbūves gabali. Savukārt Prinču ielā uzceltajās mājās nedzīvoja Prinču pēcteči, bet tie, kas no ģimenes nopirka kādu no daudzajiem īpašumiem. Ja kāds domā, ka ies Ventspilī meklēt Prinča māju Prinču ielā, nekas nesanāks.

Interesanti, ka Prinča vecākā dēls Pēteris arī tulkoja un rakstīja, tātad darbojās lībiešu kultūras laukā, tāpēc varam lepoties, ka Ventspilī dzīvojis vēl viens izcils kultūras darbinieks. Trešais no jaunākajiem Jāņa Prinča dēliem bija Augusts. Man izdevās noskaidrot, ka viņš 1866. gadā iegādājās īpašumu, kur bija viņa māja, blakus ostas valdei. Satiksmes ministrija no Augusta zemi pēc tam atpirka par 7000 rubļu, tā attīstot ostas darbību. Šis darījums bija izdevīgs, jo īpašumu viņš iegādājās par 700 rubļiem. Augustam piederēja burinieks, viņš bija kapteinis.”

72 gadus vecais Jāņa Prinča dēls Aleksandrs Princis.
Ebera Landaua 1907. gada foto no Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma (ERM, Fk 166:55)

Līga vēlējās noskaidrot arī to, vai mūsdienās Prinču īpašumā dzīvo kāds viņu pēctecis. Aleksandram bija meita Emma Auguste, kurai bija dēls Arnolds, bet viņam – meita Andra Gudrimoviča, kura nu jau ir mirusi. Līga viņu vēl paguva satikt Rīgas dzīvoklī, kur bija tieši tāds pats zemes izpirkšanas akts kā arhīvā. Andrai bija daudz fotogrāfiju, arī tādas, kurās redzama Aleksandra Prinča ģimene. Viņa palīdzēja noskaidrot arī to, kur Ventspils Meža kapos atrodas Aleksandra kapavieta. Piejūras brīvdabas muzejā saglabājusies fotogrāfija, kurā viņš redzams ikdienas drēbēs. Tā uzņemta ekspedīcijas laikā, kad tika iepazīti lībieši, un attēla oriģināls glabājas Igaunijas Nacionālajā muzejā.