Raksts ar šādu intriģējošu virsrakstu publicēts Tartu Universitātes Vēstures un arheoloģijas institūta Arheoloģijas nodaļas ikgadējā izdevuma “Tutulus”, kas veltīts Igaunijas arheoloģijas aktualitātēm, 2023. gada laidienā (Kust on pärit liivlased? Tutulus 2023, 21.–22. lpp.). Tā autori ir Kristīna Tambetsa (Kristiina Tambets), Heiki Valks (Heiki Valk), Alena Kušņareviča (Alena Kushniarevich), Stella Eilēna Peide (Stella-Eileen Päid) un Stefānija Sasso (Stefania Sasso) no Tartu Universitātes, Gunita Zariņa un Eduards Plankājs no Latvijas Universitātes, kā arī latviešu arheologs Roberts Spirģis. Tā kā par lībiešu izcelsmi – proti, vai Kurzemes un Vidzemes lībieši ir viena tauta vai arī nav, vai viņi kā tauta veidojās Latvijas teritorijā vai arī ieradās no citurienes utt. – pētniekiem joprojām nav vienprātības, katra publikācija ar jaunāko pētījumu rezultātiem viegli uztveramā valodā rosina lielas gaidas. Arī šī. Vēl jo vairāk tādēļ, ka autoros ir arī genomikas un seno DNS izpētes speciālisti.

Kā jau var noprast, rakstā ir runa par senajiem lībiešiem, kas mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvoja 10.–13. gadsimtā, galveno uzsvaru liekot uz Vidzemes lībiešiem – Daugavas un Gaujas. Risinot lībiešu izcelsmes jautājumu, tiek atzīts, ka “saskaņā ar mūsdienās atzītu teoriju Baltijas jūras somu [pie tiem pieskaita igauņus, ižorus, karēļus, lībiešus, somus, vepsus un votus – R. B.] izcelsmes vieta atrodas kaut kur

Volgas–Okas apvidū. No turienes pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus viņi pa Daugavu virzījās uz rietumiem, nonāca Kurzemē un no turienes caur Sāmsalu – Ziemeļigaunijā, kur tālāk sazarojās vairākos virzienos.”

Tas saskanot arī ar valodnieku viedokli par Baltijas jūras somu valodu sadalīšanos: vispirms no pirmvalodas ir nodalījusies dienvidigauņu valoda un pēc tam lībiešu. Turklāt šī sadalīšanās ir varējusi notikt kaut kur lībiešu vēlāk apdzīvotajās teritorijās.

Tālāk lasītājs uzzina, ka Latvijas arheologi lībiešu pēkšņo parādīšanos pie Daugavas 10. gadsimtā tradicionāli skaidro ar Baltijas somu izceļošanu no Kurzemes. Turpretī igauņu arheologi Harri Mora (Harri Moora) un Evalds Tenisons (Evald Tõnisson) ir izteikuši varbūtību, ka lībieši kā tauta ir izveidojušies pie Daugavas un Gaujas – teritorijās, ko vēlāk apdzīvoja. Raksta autori atzīst, ka pat mūsdienās, balstoties uz arheoloģiskajiem datiem, šādu varbūtību nevar izslēgt, jo apbedījumu neesamība pirms 10. gadsimta otrās puses nebūt nenozīmē to, ka šīs teritorijas nav bijušas apdzīvotas. Balstoties uz apbedījumu atradumiem, kas saistāmi gan ar skandināviem, gan Baltijas jūras somiem un baltiem, pēdējā laikā Latvijas arheologi sliecas domāt, ka lībiešu etnoģenēzē ir piedalījušās dažādas tautas.

Turaidas muzejrezervāta pārstāves lībiešu senajos tērpos Lībiešu mantojuma dienā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Zojas Sīles foto

Pēdējā laikā arheologiem un valodniekiem talkā nāk ģenētikas dati, kas vai nu apstiprina vai apgāž viņu izvirzītās teorijas. Tā 2023. gadā tikuši izpētīti 53 DNS paraugi, kas galvenokārt iegūti no kauliem Daugavas un Gaujas lībiešu kapulaukos, tajā skaitā 25 paraugi no Salaspils Laukskolas kapulauka, kurš ticis izmantots no 10. gadsimta otrās puses līdz 13. gadsimta sākumam. Pētnieki secināja, ka lībiešu apbedījumos DNS parasti ir labi saglabājies un ka vairāk nekā pusei paraugu varēja veikt populāciju ģenētisko analīzi. Un tas, savukārt, pirmo reizi ļāvis ielūkoties lībiešu ģenētiskajā mantojumā.

Pagaidām nav izdevies noteikt Daugavas un Gaujas lībiešu iespējamās atšķirības, jo no Gaujas lībiešu kapulaukiem paraugu bija maz un tikai viens bija piemērots populāciju ģenētiskajai analīzei. Kā atzīst pētnieki,

“vispārsteidzošākais bija atklājums par lībiešu ģenētisko daudzveidību, kas norāda uz kapulaukos apglabāto atšķirīgo izcelsmi. Lai gan paraugu nelielā skaita dēļ rezultāti ir sākotnēji, tie norāda uz lībiešu un kaimiņos dzīvojušo dažādo tautu grupu ģenētisko tuvību.”

Pētnieki arī salīdzināja lībiešu DNS ar Igaunijas viduslaiku iedzīvotāju un Baltijas tautu mūsdienu datiem un secināja, ka senie lībieši pēc sava DNS drīzāk ir tuvāki baltu tautām nekā igauņiem, taču atšķirības nav lielas.

Pētniekiem arī licies uzsvēršanas cienīgs tas, ka starp Salaspils Laukskolas kapulaukā apbedītajiem viņi vispār nav atraduši tuvus radiniekus. Tiesa, no visiem apbedījumiem ir izanalizēti tikai četri procenti, tomēr tas tik un tā norādot uz apbedīto atšķirīgo izcelsmi. Tā kā uz atšķirīgo izcelsmi norādot arī atradumi apbedījumos, tas ļauj secināt, ka kapsētas izmantotāji ir bijuši saistīti ar Daugmales pilskalnu Daugavas pretējā krastā. Daugmale bija svarīgs tirdzniecības centrs līdz 13. gadsimta sākumam, kad tā funkcijas pārņēma vāciešu dibinātā Rīga. Rakstā secināts, ka lielā ūdensceļa jeb Daugavas tuvums ir iemesls visas lībiešu apdzīvotās teritorijas ģenētiskajai daudzveidībai.

Apstiprinājuma Latvijas arheologu pieņēmumam, ka lībieši 10. gadsimta beigās pie Daugavas atnākuši no Kurzemes, pagaidām nav, jo senie DNS no Kurzemes Baltijas jūras somu apbedījumiem vēl nav analizēti. Tāpat vēl nevar noraidīt igauņu arheologu H. Moras un E. Tenisona pieņēmumu, ka seno lībiešu senči vēl pirms 10. gadsimta būtu varējuši dzīvot vēlākajās Daugavas un Gaujas lībiešu teritorijās. Ģenētika arī nevarot atbildēt uz jautājumu, kādēļ lībiešu apdzīvotajos novados 11.–12. gadsimtā par valdošo kļuva lībiešu valoda. Raksta autori izsaka pieņēmumu, ka lībiešu etnoģenēzes procesā būs piedalījušās vairākas ļoti ietekmīgas Baltijas jūras somu dzimtas no Daugavas lejteces reģiona vai kaut kur no apkaimes:

“Tik ļoti ietekmīgas, ka viņu valoda kļuva par dominējošo komunikācijā.”