Milda Reinfelde (dz. 1893) no Mazirbes

ir lībieša, kuģu kalēja Folmaņa meita. Viņas tēvs kādreiz nopircis no vecā Taizeļa māju, kad tas bija izputējis. Pati Milda no 16 gadu vecuma desmit gadus kalpojusi pie Dundagas barona K. fon der Ostensakena par istabeni. Barona dēls Ulrihs viņu atlaidis no darba 1919. gadā, jo Milda vārījusi ēdienu 400 sarkanajiem miličiem, kuri bija apmetušies Dundagas pilī.

Dundagas pils.
Lāsmas Sīles foto

Latvieši mūžīgi bijuši pret vāciešiem, bet Dundagas barons bijis ļoti nežēlīgs pret ļaudīm. Tomēr īpaši neieredzēts bija muižkungs Freijs. Kad sākās 1905. gada revolūcijas nemieri, par viņu tika sacerēta dziesmiņa:

Senāk, kad Freija par Dundagu valdīja,

Tad kaunīgi rokas tam nobučoja,

Bet tagad pat cūkgans ar hūti grib iet

Un lielkunga acīs grib smiet.

[..] Vecais barons it kā bijis uzticīgs Krievijas ķeizaram, tādēļ ļoti dusmojies uz vecāko dēlu, kad tas aizgājis pāri frontei pie vāciešiem. Barons uzskatījis, ka tas ir zem viņa goda – kļūt par nodevēju. Bet barona sieva bijusi vienkārša, nākusi no Puzenieku muižas. Viņas ģimenē par mājskolotāju strādājis rakstnieks Andrievs Niedra.

Vācu muižkungiem bija stingri noliegts saistīties ar latviešiem. Tos, kas gribējuši precēt latviešus vai kā citādi, tūlīt ieslodzījuši vājprātīgo namā. Tur atradušies arī Dundagas barona radinieki.

1910., 1911. gadā pēc revolūcijas tauta vēl arvien bijusi ļoti nemierīga, pieminējusi nošautos revolucionārus. Cilvēki bieži pulcējušies kapos, lai pieminētu kritušos. Arī Milda piedalījusies. Reizēm izteiktas šaubas, vai kāds turpmāk atcerēsies, kā tas viss bijis, jo viss jau aizmirstas. Tad kāds vīrs rādījis uz Mildu un citiem jauniešiem, sacīdams, ka tie pastāstīs.

1919. gadā pēc barona aresta pilī apmetās miliči. To bijis ap 30, bet vēlāk, kad revolucionāri atkāpās uz Ventspili, – ap 400. Milda kopā ar citām sievām tiem gatavoja ēst. Vārījušas lielajos veļas katlos, jo tādu daudzumu bijis grūti pabarot. Visbiežāk vārīti kviešu ķiļķeni. Ar miličiem satikušas labi, jo tie bija no vienkāršiem ļaudīm. Pret pilī palikušajām mantām izturējušies godīgi, nekas nav ticis zagts.

Kad pilī atgriezušies vācieši un barona dēls, sākusies drausmīga izrēķināšanās Gājuši bojā daudzi Mildas novadnieki.

Pierakstīts 1970. gada 17. jūlijā.

Dundagas pils.
Lāsmas Sīles foto

Ansis Frīdmanis (dz. 1897), lībietis no Saunaga

Pēdējā barona Ostensakena tēvatēvs esot saukts par Trako Kārli, jo bijis šausmīgi nežēlīgs.

Aiz Nevejas ciema, pa ceļam no Ostes uz Dundagu dzīvojis saimnieks Liepatmeiers, kas mūžīgi plēsies ar baroniem, jo nav gribējis tiem pakļauties. Kādu vakaru karietē, kurai aizjūgti divi melni zirgi, pie Liepatmeiera atbraukuši seši melnās drēbēs ģērbti cilvēki. Saimnieks tobrīd stāvējis ar mazu bērnu rokās. Bērnu Liepatmeieram izrāvuši no rokām, bet pašu iemetuši ratos. Kad bija aizbraukts patālāk no mājām, saimniekam vienu kāju piesējuši kokam, otru pie karietes, tā pārrāvuši nabagu uz pusēm. Tie bijuši barona ļaudis, kuri tikuši ieģērbti melnā, lai runātu, ka vainīgi velni!

Pašam Trakajam Kārlim ilgi nav bijis bērnu. Tie gan dzimuši, bet ātri nomiruši. Tad kāds baronam teicis, lai ņemot par šūpuļa līksti to bērziņu, kurš aug uz lielā, apaļā akmens, kurš bijis Dundagas pils mūrī. Barons paklausījis, kopš tā laika bērni vairs nav miruši. Bet zīmīgais akmens vēl arvien redzams.

Netālu no Vīdales atrodas pļava, ko sauc par Baždieviņezeru. Trakā Kārļa laikā tur tiešām bijis ezers, ko kādu pavasari barons licis nolaist. Izraka milzīgu grāvi līdz pat Melnsilam, līdz ūdens sācis noplūst. Tā kā ezerā vēl bijis ledus, pa to ar baltu zirgu braucis kāds vīdalnieks. Tā nu šis ar visu zirgu aizpeldējis uz jūru!

Agrāk jau nebija tas ceļš, kas tagad savieno visus zvejniekciemus no Ventspils līdz Kolkai. Tad nu mācītājs, kam bija jāapkalpo apkārtējie lībieši, braucis no Mazirbes pa kangaru, ko tādēļ sauc par Dieviņkangaru. Reiz mācītājs braucis no Ģipkas mājās. Ceļš gājis gar Bažcaurumu, kas ir pļaviņa bieza meža vidū. Pļavā ganījusies ķēve ar kumeļu. Mācītājs izkāpis, meties deviņas reizes pret sauli un pārvērties vilkatī. Viņš uzklupis kumeļam, apēdis to, pēc tam meties deviņas reizes ar sauli, kļūdams atkal par mācītāju.

Mazirbes Vecajos kapos ir šī melnsvārča kaps, ko ļaudis apbēruši ar akmeņiem, lai pa naktīm neskrien par vilkati un nebiedē ļaudis.

Pierakstīts 1970. gada 29. jūlijā.

Redakcijas piezīme.

Jūrmalas iedzīvotāju stāstus vasaras praksē pierakstījusi LVU Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras II kursa studente Zoja Žbanova, kuru tagad pazīstam kā Zoju Sīli.