Šajā vasarā Mazirbes Lībiešu tautas nama otrajā stāvā notika Līvu savienības un biedrības “Kvadrifrons” rīkotais pasākums “Mazirbes rezidence”. Projektu vadīja Līvu savienības vadītāja Ieva Ernštreite un teātra “Kvadrifrons” režisors un dramaturgs Reinis Boters. Pirms pāris gadiem Mazirbes Lībiešu tautas namā varēja skatīt viņa izrādi “Nēmiz pǟl!” (Uz redzēšanos!), kurā apspoguļojās kādas lībiešu dzimtas vēsture no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Tajā vēsturiski un dokumentāli materiāli, lībiešu pēcteču balsis, horeogrāfija, emocijas, dokumenti, videomateriāli un čella skanējums satikās vienā telpā, lai veidotu liecību par pagājušo, esošo un, iespējamo, topošo. Performatīvā izrāde bija inovatīvs un subjektīvs skatījums uz lībiešu likteni, jo šobrīd lībiešu tauta atrodas uz robežšķirtnes starp pastāvēšanu un izzušanu. Nēmiz pǟl! Uz redzēšanos! – Uz drīzu satikšanos vai kā skumjas atvadas?

Kārlis, Laima Graždanoviča, Laila un Teiksma Pobuse Ovišos pie Austras koka.

Mazirbes rezidencei tika izsludināts konkurss. Meklēja māksliniekus, skatuves un vizuālās mākslas profesionāļus, kuriem ir pieredze izrāžu vai projektu veidošanā un ir interese iedziļināties lībiešu tautas vēsturē, kultūras mantojumā un reflektēt par to, veidojot mūsdienīgas performances. Reinim Boteram bija ideja lībiešu tēmai piesaistīt māksliniekus, kas līdz šim nav ar šo tēmu strādājuši, jo likās, ka lībiešus pēta un šajā tēmā iedziļinās tikai tie, kuriem ar to ir kāda saistība – viņiem ir lībiešu dzimtas saknes vai viņi vasarās dzīvo Lībiešu krastā. Bija doma, ka vajadzētu paplašināt cilvēku loku, piesaistot māksliniekus, kurus šīs tēmas interesē. Rezidences mērķis bija veikt priekšizpēti un rezidences laikā radīt dramaturģisku struktūru un režisorisku vīziju performatīvam mākslas notikumam tādā formātā, lai to iesniegtu regulārajā Valsts kultūrkapitāla fonda konkursā, pieprasot finansējumu tālākai performatīvo darbu attīstīšanai. Projektu atbalstīja Kurzemes plānošanas reģions, Borisa un Ināras Teterevu fonds, Valsts kultūrkapitāla fonds.

Teiksma Pobuse, Marta Madara Grantiņa ar Doru un Ieva Ernštreite.

Iespējamās pētījumu tēmas: Lībiešu krasta vēsture un mūsdienu realitāte, lībiešu tautas iespējamā nākotne, cilvēkstāsti un to nozīme vēstures izpratnē, lībiešu krasta dabas un vietējo iedzīvotāju attiecības. Pretendentiem bija jāiesniedz motivācijas vēstules. Interese par rezidenci bija pārsteidzoši liela, bet uzvarēja trīs pretendenti – scenogrāfe Marta Madara Grantiņa, režisors Jānis Balodis un vizuālā māksliniece Laima Graždanoviča. Māksliniekiem tika piedāvātas Mazirbes Lībiešu tautas nama otrā stāva telpas ar dzīvošanai nepieciešamo aprīkojumu, kā arī viņi tika nodrošināti ar informāciju un materiāliem, lai veiktu padziļinātu izpēti. Tāpat tika noorganizētas tikšanās ar lībiešu kopienas pārstāvjiem, ekskursijas pa Mazirbi un Lībiešu krastu.

Pirmā Mazirbē ieradās Marta Madara Grantiņa ar savu jauko franču buldodziņu Doru. Madara ir māksliniece, scenogrāfe, kuru interesē horeogrāfija. Viņa ir viena no žurnāla “Māksla” redaktorēm, veidojusi scenogrāfiju Ģertrūdes ielas teātra izrādei “Turi mani cieši”, kā arī Jurates Silakaktiņas īsfilmai “Slima suņa murgi”. Veidojusi performances “Dzēlīgs, jo bailīgs” Pāvilostā un Rīgā Kronvalda parkā. Sadarbojusies ar performanču meistaru Andri Grīnbergu. Interese par lībiešiem radusies, mācoties J. Rozentāla Mākslas skolā pasniedzējas lībietes Baibas Dambergas ietekmē. 2018. gadā piedalījusies “Satori” rakstīšanas nometnē Mazirbē. Madaras pētniecības tēma bija Latvijas cilvēku attiecības ar jūru, zvejniecība, lībiešu pieredzes un dzīves stāsti.

Marta Madara iepazīstas ar Stūrīšu etnogrāfisko kolekciju.

Kā Madara stāstīja, viņa Mazirbē gribējusi satikt īstus lībiešus un redzēt lībiešu autentisko vidi. Viss izrādījies citādi. Ekskursijās pa Mazirbi pastāstīju viņai par dzīvi Mazirbē senāk un tagad. Apmeklējām Senlietu kolekciju Stūrīšu mājās, kur iepazīstināju Madaru ar lībieti Guntu Ginteri, kura pastāstīja savas dzimtas vēsturi. Apskatījām Mazirbes senās mājas, jo katra lībiešu sēta ir īpaša ar savu stāstu – dzimtas mājas, tas ir stāsts par dzimtas saknēm, māju vēsturi. Apskatījām Mazirbes baznīcu, mērakmeņus, vecos kapus. Iepazīstināju Madaru ar lībiešu kultūras darbinieka un dzejnieka Kārļa Staltes dzīvesstāstu, kā arī piemiņas vietu pie Ķesteru mājām, ar lībiešu skolu vēsturi, leģendām un teikām. Madarai bija arī tas gods piedalīties diskusijā “Mūsu kopējais mantojums”.

Kā teica Madara, viņa atbraukusi uz Mazirbi kā šīs vietas uzklausītāja. Tas, ko saklausīja Madara: “Šķiet, Mazirbe atrodas starptelpas stāvoklī. Tas šodien neizpaužas kā lībiešu ciems, lai arī tajā atrodas Lībiešu tautas nams. Izskatās, ka nams dzīvo savu dzīvi, kamēr ciems savu. Lībiešu tautas namā tiek lolotas lībiskās tradīcijas. Vai tās tiek lolotas ārpus nama? Vai tās būtu jālolo? Ko iesākt ar šīs vietas mantojumu? Kā iebraucējam veidot attiecības ar šo vietu?”

Madara nolēmusi veidot performanci jūras krastā. Darbu veidos 14 “Atpūtas stacijas”, kas izkārtotas Lībiešu krastā (katrā ciemā viena). “Atpūtas stacija” sastāv no atpūtas krēsla, saulessarga un dzirkstošā vīna pudeles, kas veido lībiešu karoga krāsu kombināciju, atsaucoties uz tūrisma metodi izmantot simbolu par instrumentu. Karogs ir vērtība, taču tikai karogs nav risinājums. Dzirkstošā vīna pudele ir komentārs par alkohola klātesamību gan jūrnieku, gan atpūtnieku dzīvē. Instalācija būs kritisks žests, ka lībiešu ciems kļūst par atpūtnieku ciemu un ir liecinieks tam, ka jūra vairs nav darbs, bet gan atpūta. Kā atpūsties pie jūras, nepadarot to par kūrortu? Pretstatā nevēlamajam kūrorta uzstādījumam, Madara iecerējusi, ka “Atpūtas stacijā” būs arī austiņas, kurās atskaņos stāstus par lībiešu vērtībām. Ar lībiešu kopienu saistītas personas stāsta, kā redz un iztēlojas lībiešu ciemu nākotni. Bērni lasa lībiešu pasakas. Skaņu ierakstos iezīmējas gan bijušais (pagātne), gan vēlamais (nākotne). Mēs guļam jūras krastā, atpūšamies, esam starptelpā, šeit, tagad – kas ir šī vieta? Kas te ir bijis un uz ko šis ciems iet? Instalācija būs vērsta ar muguru pret jūru, ar skatu uz iekšzemi. Vērst skatu nevis tālumā, bet uz iekšpusi. Lībiskais skatpunkts – skats no jūras uz krastu.

Jānis Balodis pie jūras Mazirbē.

Otrais Mazirbes rezidencē ieradās režisors un dramaturgs Jānis Balodis. Todien, 20. jūlijā, ļoti stipri lija un plosījās vētra. Jānis Balodis teātrī ir kopš 2009. gada. Jāni saista dokumentālais teātris. Viņš ir dramaturģijas pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā. 2011. gadā Jānis piedalījies izrādes “Mārupīte” veidošanā (režisors Valters Sīlis). Jānis bijis dramaturgs izrādei “Mežainis”, kas balstīta uz patiesiem notikumiem un stāsta par vīru, kurš visus padomju laikus slēpies mežā. Izrāde iestudēta arī Lietuvā. 2020. gadā Lubānā veidojis izrādi “No Ceikstes līdz Aiviekstei”, kurā piedalījās Lubānas vietējie iedzīvotāji. Jānis pēta identitātes jautājumus plašākā nozīmē.

Jānis Balodis par darbību Mazirbes rezidencē: “Mana ideja bija saistībā ar Dievu sapulci, jo daudzos mītos tāds motīvs parādās, taču nevis tikai folkloras un mitoloģiskais slānis, bet ņemot klāt arī mūsdienas, jo es izmantoju arī dokumentālā teātra tehniku.” Rezidencē viņš iepazinās ar Mazirbi, Lībiešu tautas namu, lasīja literatūru par lībiešu vēsturi un kultūru. Viņam palīdzēja arī jūrmalā savāktie priekšmeti un sarunas ar Lībiešu krastā sastaptajiem cilvēkiem. Jānis bija ļoti priecīgs, ka varējis iepazīties ar lībiešu jauniešu vasaras nometnes “Mierlinkizt” dalībniekiem. Sarunās ar jauniešiem Jānis apsprieda dažādas tēmas: lībiešu pagātne, tagadne un nākotne, kā tas viss saistās ar viņiem, kas viņus interesē. Jānis nolēmis nākamvasar parādīt izrādi Mazirbē, sadarbojoties ar sešiem “Mierlinkizt” jauniešiem. Mēģinājumu process sāksies jau novembrī Rīgā. Jānis iecerējis veidot izrādi nevis par lībiešiem, bet ar lībiešiem. Daļa izrādes varētu būt lībiešu valodā.

Jānis Balodis, Ieva Ernštreite, Laima Graždanoviča un Teiksma Pobuse pie Lībiešu tautas nama.

Īsi pirms Lībiešu svētkiem augusta sākumā Mazirbes rezidencē ieradās tās trešā dalībniece Laima Graždanoviča. Laima ir vizuālā māksliniece un Baltijas īsfilmu programmas “2Annas” direktore, organizē dažādus pasākumus un lasa lekcijas. Laima stāstīja: “Režisors Andris Slapiņš savu 1975. gada dokumentālo filmu “Lībiešu dziesmas” ievada ar Aivara Freimaņa rakstīto tekstu: “Varbūt tā visa ir bijusi tikai teika. Varbūt tādas tautas nemaz nav bijis.” Filmas turpinājums, protams, aplūko pretējo. Tomēr tas liek uzdot daudz jautājumu. Īpaši – kā tas var būt, ka pirms gandrīz 50 gadiem lībieši kā spītīgi jūras augi joprojām plīvo krasta vējā, tomēr tiek aplūkoti pagātnes formā. Kā tas nākas, ka tas notiek joprojām? Un kā tas var būt, ka latvieši tik bieži mēdz ignorēt savas zemes, tautas un valodas būtisku sastāvdaļu kā nevajadzīgu apendiksu. Daudzi šie aspekti manī veidoja motivāciju tam, ka vēlos radīt kaut ko, kas iedvesmo, un kaut ko, kas radīts pašiem lībiešiem. Lai tie, kas vēl nes to gaismu, ko varētu saukt par lībisko, jūtas, ka viņus redz un viņiem ir nozīme.”

Laima bija iecerējusi veidot projektu par bākām, par to simbolisko nozīmi, kas atgādina to aizejošo praktisko darbību. Tēmas nosaukums – “Lībieši ir bākas”. Laima vēlējās izpētīt, kāda loma bākai ir vietējo iedzīvotāju apziņā, jo bāka simboliski savieno pagātni ar nākotni. Laima saka: “Par gaismas simboliku runā arī Kārlis Stalte savos dzejoļos “Mazā zvaigzne” un “Zvaigzne” vai Helmī Stalte pirms 30 gadiem pirmās lībiešu jauniešu vasaras nometnes atklāšanā. Un viņi noteikti nav vienīgie. “Bākas” vēlos veidot kā veltījumu lībiešu kultūras, mākslas, valodas un cilvēku spēka turpinājumam un nākotnei.”

Laima iepazinās ar Mazirbi, Lībiešu krastu, Šlīteres bāku. Noorganizēju ekskursiju arī uz Ovišu bāku. Skaistā un saulainā 28. augusta svētdienā Ovišu draugu kopas vadītājs Rauls Vēliņš mūs iepazīstināja ar Ovišu ciemu, viņu veidoto vides objektu Austras koks, Laimes pastkasti, kurā mēs iemetām katrs savu laimes vēstulīti, Latvijas bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas stādīto Latvijas simtgades ozolu u. c. Viesmīlīgā bākas darbiniece Iveta mūs iepazīstināja ar bākas vēsturi, varējām paskatīties, kā jūra un piekraste izskatās no bākas torņa skatu laukuma. Bija iecere doties ekskursijā arī uz Kolkas bāku, bet tā nerealizējās. Rezidentūras laikā Laima daudz fotografēja un uzņēma video, kā arī veidoja tīrus skaņu ierakstus ar dzirdētajām lībiešu dziesmām un jūras krasta skaņām. Tika dokumentētas apmeklētās bākas, fiksētas sarunas, lasītas grāmatas un veidotas vizuālās skices, reprezentējot lībiešu nākotnes gaismas nesējus.

Raksta autore Teiksma Pobuse pie laimes pastkastes Ovišos.

Laima sadarbībā ar režisoru Juri Pošku 16. augustā Mazirbes Lībiešu tautas namā parādīja studijas “2Annas” labākās īsfilmas, kas pulcēja daudz skatītāju. Mēs redzējām Edgara Kaupera filmu “Balto kuģu sirdis”, Emīlijas Karetņikovas “Mana bērnības ķermeņa atzīšanās”, Ķīnas Tabakas “Slima suņa murgi”, Renātes Saulītes “Ksenija”, Armanda Zača “Resistance is Futile” un animācijas filmas: Ilzes Ances Kazakas “Gruzis” un Lindas Stūres “Beigu beigas”. Jaunie režisori savos darbos risina ļoti smagas un nopietnas tēmas – narkomānija, depresija, invaliditāte, vardarbība, pašnāvība.

Laima Graždanoviča nākamvasar veidos multimediālu izstādi, kurā apvienos video, foto un skaņu instalācijas, savienojot šos gaismas un skaņas simbolus, kā arī veidos nelielu interaktīvu performanci, kur paši lībieši un lībiešu gaismas nesēji kļūst par daļu no šīs pieredzes. Lībieši ir kā bākas, kā simt redzīgas acis.

Reinis Boters uzskata, ka rezultāts varētu būt viena performance, kas vairāk līdzinās teātrim. Varētu būt vides objekti Lībiešu krasta jūrmalā, varbūt arī citos ciemos, ne tikai Mazirbē, videoinstalācijas. Virzieni ir pietiekami dažādi. Ir domas, ka tas varētu būt vienas dienas festivāls, kurā varētu baudīt visus šos trīs darbus.

Gribētos, lai Mazirbes rezidence kļūst par jaunu tradīciju Mazirbes Lībiešu tautas namā. Tiekamies Mazirbē 2025. gada 5. jūlijā!

Visas fotogrāfijas no raksta autores krājuma.