Pobusu uzvārds nāk no Sāmsalas, un to uz lībiešu jūrmalu atveda Mentu (Mõntu) ciemā dzimušais igauņu kalpa zēns Andrejs (1904–1979). Viņš deviņu gadu vecumā – tātad ap 1913. gadu – kopā ar attāliem radiem atnācis no Sāmsalas pa ledu uz Mazirbi, lai strādātu pie saimniekiem. Sākumā Andrejs strādāja pie Andreja un Emīlijas Braunfeldiem par ganu, bet vēlāk par kalpu. Viņš drīz vien iemācījās latviešu valodu, jo ar igauņu valodas palīdzību spēja saprasties tikai ar lībiešiem. Andrejam nepadevās burta “b” izruna, tā vietā sakot “p”. Ciemā slavens kļūst teiciens: “Tev mugur palt, tev vajag pirst” (Tev mugura balta, tev vajag birsti). Pēc Baltijas valstu neatkarības iegūšanas paliek Latvijā (1922.–1924. gadā iziet arī dienestu Latvijas armijā) un vairs nekad neapmeklē savu dzimto vietu un ģimeni Sāmsalā.

Andreja Pobusa iesvētības Mazirbes baznīcā, 1922. gads.

1928. gadā Andrejs apprecējās ar saimnieka meitu Emmu Braunfeldi (1899–1966). Laulības notika Mazirbes baznīcā. Ģimenē piedzima divi bērni – Klaudija 1929. gadā un Rūdolfs 1931. gadā. Andrejs strādāja par zvejnieku, iesaistījās arī kooperatīvā “Zivs”. Viņš ļoti pedantiski pierakstījis visus nozvejotos lomus Zvejnieku gadagrāmatās un lauksaimniecības darbus Lauksaimnieku rokasgrāmatās. Ģimene nodarbojas arī ar lauksaimniecību un lopkopību. Emma vadīja saimniecību un audzināja bērnus.

Andrejs Pobuss Latvijas armijā, 1924. gads.

Emmai bija trīs māsas – Elga, Alvīne un Zete. Zete Braunfelde apprecējās ar Teodoru Krūtaini un dzīvoja Dūmelē. Alvīne Braunfelde apprecējās ar mazirbnieku Kārli Virkenu, un viņiem piedzima četri bērni: trīs – Emma, Elga un Žanis – piedzima Mazirbes Jaunbunkās, bet Lilija 1925. gadā Dūmelē, uz kurieni ģimene pārcēlās 1924. gadā. Viņi dzīvoja Bērzkalnos. Māja vairs nav saglabājusies, jo meliorācija visu nolīdzinājusi. Lilija Virkena Otrā pasaules kara beigās kopā ar savu mazo sešus mēnešus veco meitiņu aizbrauca uz Zviedriju, bet vēlāk pārcēlās uz Kanādu un dzīvoja Hamiltonā. Žanis Virkens tika iesaukts leģionā, taču izbēga un slapstījās mežos. Tur arī sabeidza savu veselību. 1944. gadā galīgi slims ieradās pie ģimenes Lecniekos. To uzzināja vācieši un gribēja viņu arestēt par dezertēšanu, taču nepaspēja, jo viņš nomira. Emma Virkena aizgāja dzīvot uz Melnsilu. Elga apprecējās un ieguva uzvārdu Zviedre. 15 gadus nostrādāja Dundagas pienotavā. Vēlāk pārcēlās uz Kolku, kur strādāja par grāmatvedi, bet vīrs maizes ceptuvē. Mūža nogalē viņas ģimene pārcēlās uz Rīgu.

Jaunbunkas

Pēc Pirmā pasaules kara jūrmalas zvejniekciemos ir maz zemes. Daudzi zemnieki un zvejnieki gribēja nopirkt zemi, lai uzceltu savu ģimenes māju un iekoptu saimniecību. Tika veidoti zemes gribētāju saraksti, kurus izskatīja Dundagas pagasta zemes vērtēšanas komisija. Lietu izskatīšana notika ļoti lēni, un cilvēki nevarēja sagaidīt, kamēr viņiem piešķirs zemi, tāpēc cēla mājas un sāka lietot zemi tāpat. Zemi blakus Mazirbes jūrskolai piešķīra vairākiem īpašniekiem, bet aprēķinus par to visu veica tikai 1929.–1932. gadā.

Gandrīz visas Mazirbes vecsaimniecības tika atpirktas no Dundagas muižas īpašnieka Osten-Sakena jau 20. gadsimta sākumā. Bunkas bija viena no visvecākajām mājām Mazirbē. Tās atradās toreizējā ciema centrā uz Košraga pusi. Par 1900 rubļiem Bunkas nopērk Dundagas pagasta valde, lai šeit celtu Mazirbes jūrskolu. To uz Bunku zemes uzceļ 1894. gadā, un tā darbojas līdz Pirmajam pasaules karam. Sākoties karam, jūrskolu evakuē uz Tērbatu, bet vēlāk uz Taganrogu. Pēc Pirmā pasaules kara jūrskola vairs Mazirbē neatgriežas. Kad Dundagas pašvaldībai vajadzēja paplašināt Mazirbes pamatskolas telpas, tā nolēma ar 1924./25. mācību gadu atklāt 5. klasi bijušajā Mazirbes jūrskolā. Vēlāk līdz pat 1940./41. gadam tur darbojas Mazirbes valsts sešklasīgā pamatskola.

Kāzas Mazirbē, 1923. gads.

Blakus jūrskolai uzcēla vairākas mājas – Jaunbunkas, Vecbunkas un Dolārus. 8,10 hektāru lielo zemes gabalu nr. 1180 saņēma Emma Pobuss. Par to bija jāmaksā 274 lati. Savukārt Jaunbunku ēkas viņa nopirka no sava tēva Andreja Braunfelda. Dundagas pagasta valdes izziņā teikts, ka Emmas tēvs Andrejs Friča dēls Braunfelds uz Bunku zemes gabala, kas nomāts no Dundagas pašvaldības, ar savu materiālu un par saviem līdzekļiem uzbūvējis četras ēkas – dzīvojamo māju, kura ir 5 asis un 4 pēdas gara un 4 asis un 4 pēdas plata, kā arī divas klētis, kūti un vāgūzi zem viena jumta, kā arī pļavas siena šķūni.

2024. gadā Jaunbunku mājas pieder Klaudijas Sproģes (dz. Pobuses) dēlam Andrim, jo Klaudijai ir 95 gadi (dz. 1929) un viņa savas dienas vada Dundagas aprūpes centrā.

Emma Pobuse ar vedeklu Ilgu, Mazirbes Jaunbunkas.

Jaunā Pobusu ģimene

1951. gadā Mazirbē ieradās jaunā skolotāja Ilga Spakoviča (1928–1993), kura nāca no pavisam cita Latvijas nostūra – Valkas pagasta Vijciema. Pirmo izglītību Ilga ieguva Vijciema pamatskolā. Tā kā viņa ir vecākā no četrām māsām un vecāki ir gājuši bojā, viņai pēc Otrā pasaules kara jāuzņemas rūpes par jaunākajām māsām. Vēlāk meitenes pie sevis uz Rīgu paņem mātes māsa. Tantes ģimenē pašiem savu bērnu nav. Nu mazajā vienistabas dzīvoklītī bija jāsadzīvo sešiem cilvēkiem. Šis dzīvoklis Hospitāļu ielā Ilgai vienmēr paliks atmiņā kā siltuma un mīlestības saliņa skarbajā pēckara dzīvē. Pēc vidusskolas beigšanas Ilga iestājas Cēsu Skolotāju seminārā un kļūst par ģeogrāfijas, dabas zinību un mūzikas skolotāju.

Ļoti emocionāla ir jaunās, tikai 23 gadus vecās, skolotājas iepazīšanās ar pirmo darba vietu – skolu, skolēniem un darba kolēģiem, kā arī jūru, pie kuras nekad agrāk nav būts. Uz Mazirbi Ilga atbrauca ar vilcienu, un stacijā viņu sagaidīja Mazirbes skolas direktors Rūdolfs Ermanbriks. Skolotāju kolektīvs ir bijis ļoti labvēlīgi noskaņots un draudzīgs. Ilga ar savu labestību, humoru, aizrautību un darba mīlestību drīz vien iejūtas skarbajā piekrastes ciemā, kur pārsvarā dzīvo lībiešu izcelsmes zvejnieku ģimenes. Jaunā skolotāja organizē ansambli, kori, aktīvi piedalās ciema kultūras un sabiedriskajā dzīvē. Dažādi pasākumi tiek organizēti gan skolā, gan Lībiešu tautas namā.

Ilga Pobuse (no kreisās) pie Lībiešu tautas nama, 1960. gadi.

Rūdolfs Pobuss (no labās). Mazirbe, 20. gs. vidus.

Dzīve Mazirbē, 20. gs. vidus.

Drīz vien jaunās skolotājas dzīvē ienāk mīlestība – staltais, brūnacainais zvejnieks Rūdolfs Pobuss, kurš bija beidzis Ventspils Mūzikas skolu. Rūdolfs arī ir aktīvi iesaistījies Mazirbes ciema sabiedriskajā dzīvē – dzied un spēlē akordeonu visos svētkos. Abi ir jauni, skaisti un jautri. Dzīve rādās rožainā gaismā. Ilga Spakoviča un Rūdolfs Pobuss apprecas 1953. gadā. Pēc gada ģimenē priekšlaicīgi piedzimst dvīņi Māris un Modris, taču viņi diemžēl neizdzīvo. 1956. gadā piedzimst Aivars, 1958. gadā Inta, bet 1963. gadā Andris.

Ilga un Rūdolfs Pobusi Mazirbē pie jūras, 1953. gads.

Rūdolfs Pobuss ar dēlu.

Jaunā ģimene sākumā dzīvo Sudrablīčos, bijušajā Venda veikala ēkā. Māja celta no sarkanajiem Brausku ķieģeļiem, bet mazais divistabu dzīvoklītis otrajā stāvā ziemās ir ļoti auksts. Ūdens jānes no akas. Trepes ir ļoti stāvas un vienmēr apledojušas. Ģimenes dzīve diezgan ātri izirst, jo Rūdolfs, kā jau dažkārt muzikanti, mīl ieskatīties glāzītē un jautri uzdzīvot, aizmirstot par ģimenes pienākumiem. Viņš aizceļo uz Ventspili un vēlāk nodibina jaunu ģimeni Dundagā, bet par saviem trīs bērniem aizmirst, alimentus nemaksā un viņiem nepalīdz.

Vēlāk Ilga ar bērniem pārceļas uz dzīvokli skolā, kur otrajā stāvā ir trīs skolotāju dzīvokļi. Toreiz mācības skolā notika arī sestdienās. Bija ļoti daudz jāstrādā, lai nopelnītu iztiku, jo algas bija mazas. Dzīve 50. un 60. gados ir grūta, iztikšana plāna. Nedaudz palīdz vīratēva ģimene, bet par to daudz jāstrādā Jaunbunku saimniecībā, jāpalīdz ravēt dārzs, savākt sienu gotiņai, saskaldīt malku. Kad bērni paaugušies, tad viņi palīdz visos darbos. Daudzi skolotāji kūtiņā pie skolas tur lopus. Arī Ilgai ir vistiņas. Viņa visu mūžu paliek viena un nepagurstoši strādā, lai izskolotu bērnus. Visu mūžu paliek rūgtums par neizdevušos ģimenes dzīvi.

Emma Pobuse (no labās) un Ilga Pobuse ar bērniem Intu (uz rokas) un Aivaru Emmas māsasmeitas Ināras Krūtaines izlaidumā Mazirbes skolā. Otrā no kreisās ir Klaudija Sproģe (dz. Pobuse). 1959. gads.

1961./62. mācību gadā Ilga ir Mazirbes skolas vēsturē pirmās 8. klases audzinātāja, jo šajā gadā skola kļūst no septiņgadīgās par astoņgadīgo. Izlaiduma klasē ir astoņi skolēni, kuri mīl un ciena savu skolotāju un joprojām atceras ar labu vārdu. Daži no viņiem vēl dzīvo Mazirbē un Pitragā – Maija Leitendorfa-Zamberga, Milda Jaunvalka-Šimpermane, Gunārs Anševics.

No 1970. līdz 1985. gadam Ilga strādā Mazirbes speciālajā internātpamatskolā, jo Mazirbes pamatskola tiek likvidēta un bērniem jāturpina izglītība Dundagas vidusskolā. Mazirbes internātskolā Ilga māca anatomiju, dabas zinības, ģeogrāfiju un amatu mācību. Šajā laikā skolēni tiek gatavoti zivju apstrādātāja profesijai, jo apkārtnes ciemos ir daudz zivju apstrādes cehu. Pēc ceha likvidācijas Mazirbē viņa skopā ar skolēniem brauc mācību praksēs uz Pitragu un Kolku. Ilga Pobuse vada skolas dramatisko kolektīvu, iestudē ludziņas un palīdz skolēnus sagatavot praktiskajai dzīvei sabiedrībā, kas dažkārt ir ļoti grūti, jo skolēniem ir dažādas garīgās un fiziskās attīstības problēmas un traucējumi.

Daudz pūļu skolotāja velta skolas apkārtnes labiekārtošanā. Pie skolas stāda kļavu un kastaņu aleju, piedalās ābeļdārza stādīšanā, izplāno un iekopj skaistas puķu dobes. Kopā ar skolēniem dodas pārgājienos un ekskursijās, kartupeļu talkās uz kolhozu “Zelta vārpa” Nevejā, ravē kukurūzu un bietes kolhoza “Dundaga” laukos, stāda mežu Šlīteres rezervātā, sadarbojoties ar robežsargiem, vada dažādus skolēnu fiziskās sagatavotības un sporta pasākumus, kopā ar skolēniem vāc makulatūru, metāllūžņus un sakopj jūrmalu.

Ilgas Pobuses bērni ar auklīti Olgu Blāzi netālu no Mazirbes skolas, 1960. gadi.

Ilga ļoti sadraudzējās ar saviem ilggadējiem kolēģiem – Māras un Austra Eglīšu ģimeni, veļas mazgātāju Loniju Ūdriņu un pavāri Ainu Rozentāli. Pēc aiziešanas pensijā viņa savu dzīvi veltīja dārza un puķu kopšanai, kā arī palīdzēja mazmeitas Ilzes (dēla Aivara meita) audzināšanā, kā arī bieži tikās ar māsu ģimenēm. Ilga aizgāja mūžībā 1993. gadā un atdusas Mazirbes Jaunajos kapos Emīlijas Braunfeldes ģimenes iekoptajā kapa vietā blakus Andrejam un Emmai Pobusiem, starp saviem bērniem Māri, Modri, Intu un Andri.

Ilgas atmiņas par Mazirbes skolu

“Mazirbes skolā strādāju no 1951. līdz 1985. gadam. Piecdesmitajos gados vairākas dienas pirms mācību gada sākuma skolas pagalmā iebrauca zirgu pajūgi. Krustām pāri ratiem bija pārlikta koka gultiņa, dažā pajūgā pat divi ar svaigu sienu piebāzti gultas maisi. Vēlāk gultiņas tika novietotas skolas internātā. Pirmie brauca tie, kuri gribēja internātā ieņemt labākās vietas. Tā internātā vairojās dažāda izskata koka gultiņas ar dažādām segām. Internāts atradās vecajā skolas ēkā, kas bija celta 1880. gadā un atradās blakus jaunajai skolas ēkai.

Siltas pusdienas skolā ēda tikai nedaudzi skolēnu – tie, kuru vecāki bija samaksājuši par ēdināšanu. Pēckara gados cilvēku rocība bija ierobežota. Lielākā daļa skolēnu sēdēja pie atsevišķa galda, kur ēda katrs savu no mājām paņemto maizīti. Cits piekoda klāt gaļu, cits zivis, cits vēl ko citu. Gaļu, sviestu, zivis sauca par pakodu. Daudziem uz nedēļas beigām pakoda bija beigusies. No virtuves varēja dabūt siltu, nesaldinātu tēju. Vairumam zvejnieku bērnu, sevišķi lielajās ģimenēs, bija trūcīgi apstākļi. Taču kāda zaptes burciņa, lai pasaldinātu tēju un dzīvi, līdzi bija katram.

Inta un Aivars Pobusi pie Mazirbes skolas, 1961. gads.

Kāds bija bērnu prieks, kad pienāca sestdiena un beidzās stundas. Nu varēja doties uz mājām. Atkal pagalmā pie slitas, kura atradās skolas virtuves galā, kur tagad ir sporta laukums, stāvēja pajūgi. Daudziem atbrauca pakaļ ar pajūgiem, bet daudziem ceļš uz mājām bija jāmēro kājām, daži brauca ar vilcienu. Toreiz Mazirbes skolā mācījās bērni no visiem piejūras ciemiem: Košraga, Pitraga, Saunaga, Vaides, Sīkraga, Jaunciema, Lielirbes, Miķeļtorņa un Lūžņām. Bija arī bērni no Cirstiem, Vīdāles, Dūmeles un Šlīteres.

Skolā bija elektriskais apgaismojums. Pagrabā, kur tagad atrodas sūkņu telpa, bija ģenerators, kurš ražoja strāvu. Pašā skolā tā darbība nebija jūtama, bet skolotāju dzīvokļos, kas atradās virs pagraba, bija sajūta, ka atrodies vilcienā, jo viss drebēja un bija liels troksnis. Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem vakarā bija trīs signāli, kas vēstīja, ka elektrība tiks izslēgta. Tad visi meklēja petrolejas lampas. Skolēni ap to laiku jau gulēja. No rīta gaismu ieslēdza setiņos trīsdesmit.

Ilga Pobuse pie Mazirbes skolas, 1960. gads.

Dažreiz atgadījās jocīgi un uzjautrinoši notikumi. Vairākus gadus vēlāk sāka kursēt autobuss Kuldīga–Sīkrags, kas no Mazirbes izbrauca piecos no rīta. Vienreiz Jaungada brīvdienās skolotājiem bija jābrauc uz skolotāju sanāksmi Talsos. Viena skolotāja jau vakarā salikusi visu vajadzīgo un apģērbusies pa tumsu, jo negribējusi dedzināt petrolejas lampu un uzmodināt mazos bērnus. Talsos bijām jau astoņos no rīta, viss vēl tumšs. Staigājām pa ielām, jo līdz sanāksmei laika vēl gana. Tā sagaidījām gaismu un pēkšņi ieraudzījām, ka skolotāja pa tumsu ģērbjoties, botes uzvilkusi otrādi. Tā nu mēs visi dabūjām izsmieties no sirds.

Skolas priekšā toreiz bija smiltis, celiņi neasfaltēti. Kad bērni skraidīja, sacēlās vesels Sahāras putekļu mākonis. Bija jāievēro vislielākā tīrība, ieejot skolā, kārtīgi jānoslauka kājas. Tagadējā skolas muzeja ēkā bija kūts, kur skolotāji un darbinieki turēja savus lopiņus. Katru dienu no tās izdzina ganībās sešas govis. Skolas apkopējai Līnai Rozentālei bija tītari. Sevišķi nikns bija tītaru tēviņš, kas katru dienu grozījās skolas pagalmā un dzenāja bērnus.

Lieli svētki skolā bija tad, kad atbrauca ceļojošais kino. Logu aptumšošanai savāca segas no internāta gultām. Kino visi ļoti gaidīja, jo tad televizoru vēl nemaz nebija. Skolai bija maz kurināmā. Vajadzēja pašiem mežā cirst malku. To sagatavot devās gan skolēni, gan viņu vecāki, gan skolotāji. Skolotājiem savā brīvajā laikā bija jāstaigā pa mājām un jāskaita lopi, lai visi ievērotu valdības noteikumus, cik lopu viena ģimene drīkstēja turēt.

Skolotājiem tāpat kā skolēniem bija jānēsā formas tērps. Tas bija melns satīna vai atlasa uzsvārcis ar baltu apkaklīti. Šis tērps no biežās mazgāšanas un gludināšanas ātri mainīja krāsu no spīdīgi melnā uz pelēko, tad tas tika novalkāts, strādājot dārzā. Skolotājiem rudenī ar autobusu bija jābrauc uz Dundagas grāmatnīcu un jāved uz skolu mācību grāmatas savā mācību priekšmetā.”

Fotogrāfijas no Teiksmas Pobuses albuma.

Publikācija sagatavota Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstītajā projektā “Lībiešu kultūrtelpas portāla “Livones” aktivitātes”.