2015. gada vasarā sarunājos ar Mazirbes Brausku saimnieci Mildu Šimpermani (dz. Jaunvalku), kura tikko bija nosvinējusi 69. dzimšanas dienu. Viņa man uzticēja savas atmiņas par bērnību, skolas un darba gadiem. Nesagaidījusi savu 70. dzimšanas dienu, Milda aizgāja aizsaules ceļos 2016. gada 5. martā. Domāju, ka būtu interesanti dalīties savās piezīmēs arī ar citiem, jo cilvēks, viņa dzīve, prieki un pārdzīvojumi ir nozīmīga vērtība. Mildas atmiņas papildina mans stāstījums par Brausku dzīvi pēc viņas aiziešanas mūžībā.

Milda 1958. gadā Mazirbē.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Brausku vēsture

Esmu dzimusi pēc Otrā pasaules kara 1946. gada 10. jūnijā. Māte Vilma Jaunvalka dzimusi 1926. gadā Cirstos, kas atrodas netālu no Vīdāles ciema, bet tēvs Alfons Jaunvalks dzimis 1905. gadā Mazirbes Brauskās. Mana mamma bija 20 gadus jaunāka par tēvu. Esmu dzimusi Brausku mājās. Es augu kā vienīgais bērns ģimenē. Pirms manis Otrā pasaules kara laikā bija dzimis brālis Imants, kurš kara laikā nomira ar plaušu karsoni. Toreiz Brauskas bija liela koka guļbūve, kurā bija kalpu gals un saimnieku daļa. Manā bērnībā mājā dzīvoja daudz cilvēku, arī mana vecmāmiņa no mātes puses Emīlija Sproģe, viņas meita Lilija Sproģe, dēls Rūdolfs.

Milda ar vecākiem Vilmu un Alfonu Jaunvalkiem pēc kristībām Mazirbes baznīcā, 1947. gads.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

18. gadsimta otrajā pusē zemnieki vēl bija bez uzvārdiem. Uzvārdus deva 1834. un 1835. gadā. Visiem ģimenes vecākajiem vīriešiem bija jāsapulcējas Dundagas muižā, un skrīveris, kurš pēc tautības bija vācietis, pierakstīja uzvārdus. Uzvārdus varēja izdomāt paši. Ja kāds nevarēja uzvārdu izvēlēties, tad skrīveris paskatījās savā sarakstā, kurā bija tikai vācu uzvārdi, un pierakstīja pats, kuru gribēja. Tāpēc arī Kurzemes jūrmalā bija tik daudz vācu uzvārdu un ļoti maz lībiešu uzvārdu. Mans sencis izvēlējās uzvārdu Jaunvalks. Tas ir latviešu un lībiešu vārdu apvienojums, jo valks lībiski ir strauts, maza upīte. Domāju, ka mani vecvecāki ir lībiešu izcelsmes, taču ģimenē lībiski nerunājām.

Brauskas no Dundagas barona Kārļa Osten-Sakena nopirka mana tēva vectēvs Janis Jaunvalks 1886. gada 6. janvārī. Mājas nopirka par diviem tūkstošiem zelta rubļu. Mums ir saglabājies šis senais dokuments ar visu barona parakstu. Pirms tam visa zeme un mājas Kurzemes jūrmalā piederēja Dundagas muižas īpašniekam. Zemnieku māju pārdošana dzimtīpašumā sākās 1881. gadā. Pārdošanas cena bija diezgan augsta, un pirkšanas kontrakts ierobežoja jauno īpašnieku tiesības. Mājas vārda “Brauskas” nozīmi nezinu. Toreiz bija divas Brauskas – Jaunvalku Brauskas jeb pirmās Brauskas un Vestbergu Brauskas, sauktas arī otrās Brauskas. Vestbergu Brauskas bija celtas 19. gadsimta otrajā pusē. Uz saimniecības ēkas bija redzams gada skaitlis – 1873. Māju cēlis Kārlis Vestbergs. Pie Vestbergu Brauskām bija ķieģeļu ceplis, kas uzbūvēts 1905. gadā. Tas darbojās līdz Otrajam pasaules karam. Mazirbē daudzas mājas, to skursteņi un krāsnis ir mūrētas no Brausku ķieģeļiem. Mājas nosaukums “Brauskas” saglabājies no baronu laikiem. Toreiz tā skaitījās turīga saimniecība ar 20 slaucamām govīm un 90 ha zemes.

Trīs līdzīpašnieki

Jaunvalku Brauskās bija trīs līdzīpašnieki – brāļi Kārlis, Jānis un Fricis. Viņu tēvs Janis Jaunvalks (dzimis 1851. gadā) 1939. gadā zemi sadalīja saviem trim dēliem. Mums ir saglabājies Ventspils Zemesgrāmatu nodaļas 1939. gadā izsniegts dokuments, kurš apliecina, ka 1886. gada 6. janvārī pirktās mājas “Brauski 1 Frič” ar platību 224,56 pūrvietas sadalītas. Atdalīti divi zemes gabali: Eglāju mājas Jānim Jaunvalkam (dzimis 1878. gadā) 28,333 ha platībā un Slāņu mājas Fricim Jaunvalkam (dzimis 1881. gadā) 27,626 ha platībā. Manam vectēvam Kārlim Jaunvalkam (dzimis 1873. gadā) palika Brausku mājas ar 28,816 hektāriem zemes. Visiem brāļiem bija jāmaksā alimenti viņu tēvam Janim Jaunvalkam līdz viņa mūža galam. Eglāju un Slāņu mājas tā arī netika uzceltas, jo sākās 1940. gada okupācija un karš.

Mildas vectēvs ar biedriem Lībiešu tautas namā 1939. gadā.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Mans vecaistēvs nodarbojās ar lauksaimniecību un piena lopkopību. Laukos audzēja rudzus un kviešus. Pie mājas bija ferma, kurā vienmēr bijušas kādas divdesmit govis. 1939. gads bija ļoti rosīgs gads Mazirbes ciema dzīvē – ar latviešu, ungāru, igauņu un somu atbalstu tika uzcelts Lībiešu tautas nams. 1939. gads bija robeža starp labu, normālu dzīvi un ilgiem posta un nebrīves gadiem, kas tam sekoja. Kad 1998. gadā uz Lībiešu svētkiem ieradās Somijas prezidents Marti Ahtisāri, viņa helikopters nolaidās pļaviņā starp Brauskām un Mazirbes baznīcu. Bija daudz sagaidītāju un policistu. Mazirbē tas bija izcils notikums.

Brauskas pieredzējušas dažādus laikus, revolūcijas un karus. Tagad mājas praktiski ir uzceltas no jauna. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas bija skaidrs, ka mājai nepieciešams liels remonts, jo bija ieviesies ķirmis. Pārbūve ilga vairākus gadus. To 1996. gadā sāka mans otrais vīrs Māris Kriķītis, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā pabeidza mani dēli Ainars un Mārtiņš. Mājai ir izbūvēts otrais stāvs, lai dēla Ainara ģimenei vasarās būtu, kur dzīvot. Ziemā viņi dzīvo Ventspilī, jo bērniem jāiet skolā, jāapmeklē arī mūzikas skola, pulciņi. Pilsētā dzīve ir saistošāka un interesantāka, var apmeklēt kino, koncertus, teātri. Laukos ziemā ir tikai darbs. No Brauskām līdz skolai Dundagā ir 25 kilometri, un katru dienu braukāt uz skolu un atpakaļ nav iespējams. Šo braukāšanu uz skolu un dzīvošanu internātā ar nepatiku atceras Ainars, tāpēc saviem bērniem to nenovēl.

Skolas gaitas un ģimene

Mācības uzsāku Mazirbes pamatskolā 1954. gadā. Toreiz tā bija septiņgadīgā skola. Manā klasē bija 15 skolēnu. Vēl tagad Mazirbē dzīvo Maija Leitendorfa (tagad Zamberga), klasē bija arī Māris Kriķītis, Gunārs Anševics. Mazirbes skolā sapulcējās bērni no apkārtējiem ciemiem – Dūmeles, Košraga, Pitraga, Sīkraga, Lielirbes. Ar zirgu pirmdienās atveda bērnus no tālienes. Tie dzīvoja visu nedēļu internātā un tikai sestdienās varēja doties mājās. Skolā bija arī kopgalds, kurā varēja paēst pusdienas. Vakariņās ēda paši to, kas nu kuram bija līdzi no mājām. Toreiz skolā bija jāvalkā forma – meitenēm melna kleita un priekšauts, ikdienā melns, bet svētkos balts. Skolā padomju varas laikā bija gan oktobrēni, gan pionieri, gan komjaunieši. Mana pirmā skolas direktore bija Ā. Šteinberga, bet klases audzinātāja – M. Kupfere. Toreiz skolā bija apvienotās klases. Otrajā, trešajā un ceturtajā klasē mana klases audzinātāja bija V. Konrāde, bet piektajā, sestajā un septītajā klasē atkal M. Kupfere. No 1957. gada skolas direktors bija A. Cipels. Skolā bija dažādi pulciņi, dramatiskais kolektīvs, koris. Bērniem bija daudz jāstrādā, jāpalīdz skolas apkārtnes sakopšanā un meža stādīšanas darbos.

Milda (ceturtā no labās) Mazirbes skolas izlaidumā 1961. gadā.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Skola atrodas trīs kilometru attālumā no manām mājām. Katru rītu devos uz skolu, bet vakarā atpakaļ uz mājām, internātā nepaliku. Ziemas laikā bija diezgan grūti, jo ceļi bija aizputināti un laiks ļoti auksts. Bet bija liels prieks, ka katru vakaru varēju būt mājās pie savējiem. Pēc septītās klases beigšanas varēja turpināt mācības 8. klasē, jo ar 1960./61. mācību gadu Mazirbē bija astoņgadīgā skola, taču es izvēlējos doties uz Ventspili un turpināt mācības Ventspils Medmāsu skolā. Pēc medmāsas diploma iegūšanas strādāju Dundagas bērnudārzā. Vēlāk atgriezos Ventspilī, kur strādāju par medmāsu pie zobārsta.

1972. gada 30. decembrī apprecējos ar Jāni Šimpermani. Piedzima divi dēli – Ainars 1973. gadā un Mārtiņš 1976. gadā. Ventspilī nodzīvoju 15 gadus. 1978. gadā nomira mans tēvs Alfons. Kad saslima māte un vairs nevarēja strādāt smago darbu saimniecībā, atgriezos Brauskās. Tas bija 1979. gads. Ainaram toreiz bija seši gadi, bet Mārtiņam trīs. Kopdzīve ar vīru bija izjukusi, tāpēc viss bija jāsāk no jauna tēva mājās. Bija drūmie padomju gadi. Vecvecāku iekoptā zeme un saimniecība bija nacionalizēta. Mūsu govju kūts bija kļuvusi par kolhoza fermu, tur arī turpmākos gadus strādāju. Darbs bija ļoti grūts, bija jācilā smagās piena kannas, jābaro govis, jātīra ferma. Grūtie un nežēlīgie darba gadi sabeiguši manu veselību.

Milda (2. rindā otrā no labās) savā pirmajā darbavietā – zobārtsniecības kabinetā Ventspilī – ap 1968. gadu.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

1996. gadā atguvu īpašuma tiesības uz sava vectēva zemi un mājām. Saimniekoju kopā ar vīru Māri Kriķīti. Darba bija ļoti daudz un pāriet no kolhozu saimniekošanas uz privāto nebija viegli. Arī valstī bija smags stāvoklis. Likās, ka dzīvē ir tikai darbs, kas nekad nebija padarāms. Savas saimniecības attīstībā esam ieguldījuši ļoti daudz darba, līdzekļu un visus savus svētkus. Strādājām bez brīvdienām. Skumjš notikums bija Māra pāragrā aiziešana mūžībā 2012. gadā. Tagad saimniekošanu esmu nodevusi savu dēlu Ainara un Mārtiņa rokās. Nu ir citi laiki un citas iespējas. Daudz darbu var paveikt ar tehniku, taču tā maksā lielu naudu, bet samaksa par pienu ir ļoti zema. Ļoti ceru, ka maniem bērniem un mazbērniem būs labāka un vieglāka dzīve.

Mildas un Jāņa kāzas 1972. gadā Ventspilī.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Bērnības Mazirbe

Mazirbe bija liels un rosīgs ciems. Pēc Otrā pasaules kara sākās saimnieciskās dzīves atjaunošana. Manā skolas laikā Mazirbē bija divi veikali, pasts, galdnieka darbnīca, šuvēja darbnīca, robežsargu postenis. Jau 1940. gadā Mazirbē ienāca okupācijas karaspēka robežsargu daļas un apmetās bijušās jūrskolas ēkā. Robežsargi ierīkoja novērošanas torni ar vairākiem lokatoriem, uzstādīja starmešus. Jūrmalā sargpostenī pastāvīgi atradās divi robežsargi, kas uzmanīja kuģu un laivu kustību Irbes jūras šaurumā, kā arī lidmašīnu kustību gaisā. Robežsargi regulāri uzecēja pludmales zonu un aiz kāpām ierīkoja stigu. Noecētās joslas nedrīkstēja šķērsot. Robežsargu patruļas regulāri apsekoja pludmales zonu no Saunaga līdz Sīkragam. Robežsargiem bija arī govju un zirgu kūtis, pirts, veļas mazgātava. Vēl Mazirbē bija mazbānīša satiksme ar Ventspili un Stendi. Mazbānītis kursēja līdz 1962. gadam, ar to varēja nokļūt tuvējā lielākajā centrā Dundagā. Kad mazbānīti likvidēja, lai varētu nodrošināt satiksmi starp piekrastes ciemiem un robežsargu posteņiem, sāka ierīkot šoseju ar šķembu segumu. Ceļa būves strādnieki dzīvoja Brauskās. Mūsu mājās dzīvoja trīs krievu ceļstrādnieku ģimenes. Mūsu sētā bija ļoti daudz tehnikas. Mazirbē ierīkoja arī zivju pārstrādes cehu. Mols tika aprīkots ar šaursliežu dzelzceļu. Zivju cehs un mols bija iežogots ar dzeloņdrāšu žogu. Blakus caurlaidei bija ierīkots robežsargu postenis. Visiem tika pārbaudīti dokumenti un caurlaides.

Zilās govis un saltkurpji

Atceros bērnībā mātes un vecmātes stāstītās teikas par Jūrasmātes zilajām govīm, paslēpto naudu, par vietējiem burvjiem, par mācītāju vilkati un saltkurpjiem. Garajos ziemas vakaros, kad lopi bija sakopti un visi darbi apdarīti, mājas saime sapulcējās kopā, sievietes adīja, tamborēja, izšuva vai auda, bet vīrieši nodarbojās ar saviem darbiem – plēsa skalus un pina grozus. Tādos vakaros tika stāstītas pasakas un teikas. Vecāmāte man stāstīja, ka dažreiz svētdienās piejūras pļavās varot redzēt Jūrasmātes zilās govis, kuras tur ganoties. Ja kādam izdotos šo govi pārvest mājās, tas būšot laimīgs un bagāts. Nostāsti par saltkurpjiem bija biedinoši, un kā mazam bērnam man no tiem bija ļoti bail. Veļu laikā ejot cauri mežam, bieži varot dzirdēt kliegšanu un vaimanāšanu vai maza bērna raudāšanu. Tās esot nogalinātu cilvēku dvēseles, kuras nevarot rast sev mieru. Tos saucot par saltkurpjiem. No saltkurpjiem izglābt varot tikai krusts. Pašam jāmet krusts vai arī jānokļūst vietā, kur ir kāds dabisks krusts, piemēram, ceļu krustojums, tad cilvēks no saltkurpjiem esot atpestīts.

Siena pļava pie Brauskām ap 1956. gadu.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Saimniekošana

Darbs laukkopībā un lopkopībā bija ļoti smags. Vecāku darba diena vasarā sākās ap četriem no rīta, jo vispirms bija jāslauc govis, tad jāgatavo saimei brokastis, pēc tam pļavā jāvāc siens. Bieži vien pat diendusai neiznāca laiks. Tolaik laukus apstrādāja ar zirgu palīdzību. Arī mums bija vairāki zirgi. Visus darbus veica ar rokām ar lāpstu, dakšu, kapli, izkapti un grābekli. Darba diena bieži ilga līdz pat divpadsmitiem naktī.

Govis ganījām pļavās pie mājām un vigās. Ganīšana turpinājās līdz pat augusta beigām. Kad pļavas bija nopļautas un siens savākts, tad ganīja pie mājas atālā. Lauku darbos izmantoja arklu un ecēšas, kuras vilka zirgs, saimniekam tas bija jāvada. Smagais lauku darbs prasīja visu ģimenes locekļu fizisko un garīgo piepūli, kā arī daudz naudas ieguldījumu.

Ģimenē iztikai izmantojām to, ko paši saražojām savā saimniecībā, – pienu, krējumu, sviestu, biezpienu, gaļu, olas. Veikalā varējām atļauties nopirkt tikai pašu nepieciešamāko – sāli, cukuru, sērkociņus. Pie mājas bija arī pašu iekopts dārzs, kurā audzēja pašu un lopu uzturam dažādus dārzeņus – kartupeļus, bietes, kāpostus. Mums bija arī iekopts augļu dārzs ar ābelēm, ķiršiem, plūmēm un ogu krūmiem. Rudeņos lasījām meža ogas – dzērvenes, brūklenes, lācenes, mellenes. Dzērvenes lasījām purviņā pie mājām. Vārījām dažādus ievārījumus. Man vislabāk garšoja lāceņu jeb ploceņu zapte.

Pie mājas bija arī pirtiņa, kuru kurināja katru sestdienu. Vecā pirtiņa pie dīķīša ir saglabājusies, bet vairs netiek izmantota. Vēl bija saimniecības ēkas – kūts, klēts, vāgūzis, malkas šķūnis. Visapkārt mājai bija puķu dobes, kurās auga peonijas, flokši un dālijas. Arī istabās uz palodzēm vienmēr ziedēja fuksijas, pelargonijas un mirtes.

Svētdienās centāmies nestrādāt, apdarījām tikai pašus nepieciešamākos darbus. Dažreiz braucām uz baznīcu. Esmu kristīta un iesvētīta Mazirbes baznīcā.

Maizi mēs cepām paši, jo mums bija maizes krāsns. Maizi cepām visai nedēļai. Cepām arī īpašu kukulīti, kam vidū lika žāvētu cūkgaļu vai zivis, parasti brētliņas. Tas bija ļoti interesants ēdiens, kādu kādreiz gatavoja mana vecāmāte. Garšīgs ēdiens bija arī uz oglēm cepta siļķe. Siļķi ietina avīzē un krāsnī uz oglēm izcepa. Ēda kopā ar rūgušpienu un vārītiem kartupeļiem. Gatavojām arī uz pannas pienā kopā ar sīpoliem, krējumu un garšvielām sutinātas zivis. Kad brauca uz tālajām pļavām vākt sienu, līdzi ņēma ēdienu vairākām dienām. Dzērām skābputru, ko gatavoja no rūgušpiena, ūdens un putraimiem. Šis skābenais dzēriens labi atveldzēja karstajā laikā izslāpušos talciniekus. Savdabīgs lībiešu ēdiens bija svēdiņi. Izvārīja cūkas šņukuru, tad tajā zupā iebēra rudzu miltus. Izveidoja biezu mīklu. Tad to izrullēja plānu un ar uzpirksteni izspieda apaļus plācenīšus – svēdiņus. Treknajā cūkgaļas zupā lika vārīties svēdiņus. Ēdiens bija ļoti sātīgs. Gatavojām arī pūteli. To gatavoja no miežiem, kurus novārīja, tad izžāvēja un ar rokas dzirnaviņām samala. Miltus iejauca saraudzētā pienā, pielika krējumu. Labi garšoja ar sviestmaizi.

Svētkos ļoti iecienīti bija sklandrauši. Tos gatavoja no rudzu miltiem. Mīklu izrullēja, izspieda apaļus palielus plāceņus, kuriem ar pirkstiem uzrullēja maliņas. Pildīja ar vārītu kartupeļu un burkānu biezeni. Pa virsu lika krējumu. Ja gribēja saldākus, tad virsū uzkaisīja cukuru ar kanēli. Svētkos cepām arī plātsmaizi. Bērniem ļoti garšoja plātsmaize ar biezpienu, āboliem, rabarberiem vai ogām. Svētkos vienmēr galdā bija speķrauši. Jāpabaro bija visa saime. Ikdienas ēdiens bija rūšrāceņi (ar mizu vārīti kartupeļi) ar siļķi un krējumu, ar ceptām vai žāvētām zivīm, ceptu gaļu vai olām. Vārīja arī zupas. Saldais ēdiens bija dzērveņu uzpūtenis – debessmanna – un melleņu klimpas.

Milda ar otro vīru Māri Kriķīti (centrā) ģimenes svinībās Brauskās 2000. gada novembrī.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Vienmēr tika svinētas siena talkas, mēslu talkas, Jāņi, Ziemassvētki. Līdz Jāņiem visiem dārziem bija jābūt izravētiem, lai sliņķus neaplīgotu. Jāņiem tika darināts alus, to darīja mans tēvs. Māte cepa plātsmaizes un speķraušus, sēja sieru. Pašā Jāņu vakarā sanāca daudz ciemiņu no citām mājām, atbrauca radi no Ventspils. Meitas pina vainagus no margrietiņām, sarkanā āboliņa un rudzupuķēm, kuras varēja saplūkt tepat mūsu rudzu laukā, arī visas govis tika izgreznotas ar vainagiem. Jāņu ugunskurs vienmēr tika kurināts dārza malā pie mūsu interesantā, sirmā ozola, ap kuru ir apvijusies kastaņa. Kad kastaņa zied, liekas, ka ozols ir uzplaucis baltiem fantastiskiem ziediem. Kastaņa pavasaros saplaukst pirmā, kad ozolam vēl nemaz nav lapu. Jāņos bija ļoti lustīgi, visi dziedāja, dejoja. Vienmēr sagaidījām saullēktu, lai mājām nestu svētību un labu ražu.

Gribētos, lai saimniekošanu Brauskās turpina mani dēli Ainars un Mārtiņš, kā arī mazbērni: Ainara bērni Kristaps, Annija, Elijs, Adele, Lūkass un Mārtiņa bērni Keitija un Martins. Lai Latvijas lauki plauktu un zeltu, lai darba tikums nepazustu.

Brauskas mūsdienās

Pēc Mildas aiziešanas mūžībā saimniekošanu Brauskās uzņēmās vecākais dēls Ainars. Viņš beidzis Ventspils tehnikumu un ieguvis autoremonta atslēdznieka profesiju. Kādu laiku peļņas nolūkos braucis Anglijā uz krabju kuģiem, bet alga par sevišķi smago darbu nav bijusi adekvāta. Ainars beidzis arī Juridisko koledžu Ventspilī. Viņš strādājis celtniecībā visos piekrastes ciemos. Cēlis un restaurējis koka mājas: “Man ļoti patīk strādāt ar koku un citiem dabiskajiem materiāliem. Māja top lēnā garā, pamazām.”

Sākumā Ainars bija ļoti optimistisks: “Mans vectēvs un vecvectēvs te saimniekojot varēja nopelnīt zelta naudu, varēja nopirkt mājas un dīķus. Tikai žēl, ka Otrā pasaules kara laikā visi iekrājumi pazuda. Ceru, ka tagad, saimniekojot Brauskās, varēšu nopelnīt tik daudz, lai izskolotu bērnus.”

Vecās Brauskas tiek pārbūvētas.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Sākumā Ainars turpināja audzēt piena un gaļas lopus, kā arī nodarbojās ar lauksaimniecību. Mēģināja attīrīt vectēva aizaugušās pļavas un grāvjus, bet Šlīteres nacionālais parks aizliedza to darīt, jo grāvji nav meliorācijas plānā. Rezultātā meži slīkst nost, koki nokalst. Ainārs nomāja 90 ha zemes Mazirbē un Šlīterē, lai sagādātu sienu savām 15 govīm. Cilvēki bija laimīgi, ka kāds nopļauj viņu pļavas, jo Breša zemnieki jau sen pametuši saimniekošanu. Saimniecībā bija seši traktori, pieci vēl no padomju laikiem, iegūti par pajām, kad likvidēja kolhozu “Dundaga”. Lai nopirktu jaunu traktoru “Valmet”, vajag ļoti daudz naudas, jāņem kredīts. 15 govis kopā ar teļiem veidoja prāvu ragulopu pulciņu. Ainars pats slauca govis. Saimniecībā bija arī vistas un aitas. Kā jau laukos, māju sargāja trīs suņi un peles dzenāja bariņš kaķu. Ainars audzēja arī graudus lopbarībai – ziemas rudzus, vasaras kviešus, auzas.

Brausku kūti cēlis Ainara vectēvs. Padomju laikos tur bija kolhoza “Dundaga” govju ferma, kur strādāja Milda. Bija doma celt jaunu kūti, bet nebija iespējams nopelnīt tādus līdzekļus. Netālu no kūts ir graudu kalte un darbnīca. Lai visus laukus apstrādātu, savāktu sienu un novāktu ražu, bija jāalgo palīgi. Palīdzēja brālis Mārtiņš un kaimiņš Andris Štokmanis, kurš remontēja veco lauksaimniecības tehniku. 2016. gadā Talsu lauksaimnieku svinīgajā pasākumā Ainars saņēma Dundagas pašvaldības diplomu par veiksmīgu saimniekošanu Brauskās.

Somijas prezidenta helikopters pļavā pie Brauskām.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Tagad, 2024. gadā, Brauskās turpina saimniekot Ainars. Arī viņa kuplā ģimene – sieva Ilze un seši bērni – ir atgriezušies no Ventspils uz dzīvi laukos. Zemnieku saimniecība vairs neturpina nodarboties ar piena lopkopību, jo mazās saimniecības nespēj izpildīt stingros Eiropas savienības noteikumus. Kristaps un Annija skolas jau beiguši, Elijs, Adele un Lūkass mācās Dundagas vidusskolā, bet pastarītis Ričards vēl dzīvo pa mājām. Varbūt tieši Ričards kādreiz saimniekos savu senču īpašumā Brauskās.

Ainaram ir īpašas attiecības ar Dievu, viņš apmeklē dievkalpojumus Dundagā un Mazirbē. Ainars un Ilze kalpo Mazirbes baznīcas draudzes padomē. Ainars atzīst, ka lielāko prieku viņam sagādā attiecības ar sievu un bērniem, draudzes kopība, izraušanās no ikdienas rutīnas. Savu dienišķo maizīti tagad Ainars pelna, restaurējot baznīcas Bārbelē, Vānē un Gaiķos. Mildas jaunākais dēls Mārtiņš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Nīderlandē.