Kārlis Leitendorfs (1907–1979) dzimis Mazirbes Leitendorfos Ernesta Leitendorfa un Billes Pētersones ģimenē, bet pats savai ģimenei vēlāk uzcēla Alkšņu mājas. Jaunībā strādājis pie Alfreda Zēļa gaterī, vēlāk bijis zvejnieks. Viņa atmiņas pierakstīju 1978./79. mācību gadā.

Kārlis Leitendorfs dienesta laikā Latvijas armijā. Daugavpils, 1929. gada marts.
Maijas Zambergas albuma foto

Ģimene un skolas gadi

Mēs ģimenē bijām divi brāļi. Mans brālis Roberts gāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Viņu siena pļavā nospēra zibens. Palika sieva ar diviem maziem bērniem.

Es mācījos Mazirbes 1. pakāpes pamatskolā četrus gadus no 1919./20. līdz 1922./23. mācību gadam. Sākumā bija tikai trīs klases, vēlāk atvēra arī ceturto. Tajā laikā bija divas apvienotās klases. Strādāja divi skolotāji. Viens skolotājs strādāja vienā telpā ar 1. un 2. klasi, bet otrs – ar 3. un 4. klasi. Skolas direktors bija Teodors Tālbergs, viņš mācīja 3.–4. klasi, bet viņa palīdze bija skolotāja Minna Zembaha, meitas uzvārdā Krūmiņa, kura mācīja 1. un 2. klasi.

Mācījāmies matemātiku, lasīšanu, rakstīšanu, vācu un krievu valodu, dabas mācību, ģeogrāfiju. Obligāts mācību priekšmets bija ticības mācība. To visām klasēm pasniedza Irbes draudzes mācītājs Edgars Ville. Skolotājs Tālbergs necieta baznīcas apmeklēšanu. Atmiņā palicis viņa teiciens: “Ja gribi, aizej vienatnē mežā vai arī pie strautiņa un pielūdz savu Dievu. Kam mums mūri, kur sevi parādīt citiem, svētulīgi dievgaldi tikai rada mājās ķildas.”

Ernests un Bille Leitendorfi ar dēliem Kārli un Robertu. Mazirbe, 1926. gada vasara.
Maijas Zambergas albuma foto

Mājas darbi mums nebija jāpilda, visu iemācījāmies stundas laikā. Toreiz skolēniem burtnīcu nebija, bet visu rakstījām uz mazām tāfelītēm ar grifelēm. Tās bija no grafīta izgatavoti irbulīši rakstīšanai. Tā tapa rakstu darbi. Pēc tam tos nodzēsa un rakstīja atkal. Klasēs bija gari soli, kuros sēdēja skolēni pa četriem. Mazākie bērni sēdēja pa seši vienā solā. Skolēnu apavi toreiz bija koka tupeles vai pastalas. Pastalas gatavoja no teļādas, tās bija diezgan izturīgas.

Apstākļi pēc kara bija smagi. Daudzi vietējie iedzīvotāji vairs neatgriezās savās mājās, mājas sapostītas, dzīvais un nedzīvais inventārs rekvizēts kara vajadzībām. Skolas telpas bija aukstas, jo nepietika malkas. 1924. gada ziemā skola bieži bija slēgta. Elektrības jau tolaik nebija – izmantoja petrolejas lampas. Petroleja bija jāpiegādā pagastam, bet tas ne vienmēr notika savlaicīgi. Mācības notika tikai ziemā, tāpēc bija teiciens, ka tik un tik ziemas skolā gājis. Mācību laiks katru gadu varēja mainīties. 1921./22. mācību gadā mēs mācījāmies no 17. oktobra līdz 13. maijam. Daudzi vecāki uzskatīja, ka bērniem pilnīgi pietiek ar trim ziemām skolā. Lasīt, rakstīt un rēķināt pa trīs gadiem iemācījās.

Mazirbes skolā mācījās bērni no Jaunciema, Sīkraga, Košraga, Pitraga, Saunaga, Vaides un Dūmeles. Tālumnieki gulēja skolas internātā, kas atradās ēkas otrajā stāvā. Internātā bija divas istabas – viena zēniem, otra meitenēm. Zēni, kuri dzīvoja internātā, bija kādi 25, bet meitenes ap 30. Skolēnu vecums klasēs bija no 10 līdz 16 gadiem, jo Pirmā pasaules kara laikā daudzi bija devušies bēgļu gaitās gan uz Sāmsalu, gan Tallinu, gan uz Krieviju un skolu nebija apmeklējuši. Kara laikā no 1915. līdz 1918. gadam Mazirbes skola bija slēgta.

Kad beidzu 4. klasi, tad turpināju mācīties Dundagas sešgadīgajā pamatskolā, jo vairāk klašu tolaik Mazirbes skolā nebija. [Jau 1922. gadā sāka apspriest jautājumu par Mazirbes 2. pakāpes pamatskolas organizēšanu. Mazirbes 1. pakāpes pamatskola par sešgadīgo pamatskolu kļuva pakāpeniski: 1924./25. mācību gadā atvēra 5. klasi, bet 1925./26. mācību gadā mācības jau notika atjaunotajā Mazirbes jūrskolas ēkā. Ventspils skolu valde lūdza Dundagas pagastam 1893. gadā celto ēku piešķirt skolas vajadzībām. Tā kara laikā bija izpostīta, un bija nepieciešams pamatīgs remonts. Neviens no jūrskolas skolotājiem un audzēkņiem pēc kara Mazirbē nebija atgriezies. Arī skolas mācību līdzekļi un arhīvs bija izvests uz Krieviju. – T. P.]

Pirms armijas Kārlis (vidū) mācījās Ventspils arodskolā. Ventspils, 1927. gada februāris.
Maijas Zambergas albuma foto

Kooperatīvs “Zivs” un zvejošana

1927. gadā es piedalījos kooperatīva “Zivs” dibināšanā vecajā Mazirbes jūrskolas ēkā. Bija sanākuši daudzi Mazirbes un Košraga zvejnieki – E. Kunstbergs no Dzelmēm, T. Jankevics no Jankeviciem, Andrejs Pobuss no Jaunbunkām, Didriķis un Rihards Stalti no Astāriem, brāļi Jānis un Bernhards Otomeri no Taizeļiem, Rūdolfs Hausmanis no Jūrniekiem, Gothards Dembergs no Tomiem, košradznieki Didriķis Volganskis no Nuorpiedagiem, Teodors Skadiņš no Anduļiem u .c. Par kooperatīva priekšsēdētāju ievēlēja Valdi Zembahu no Mazirbes.

1931. gadā Mazirbē atklāja zivju apstrādes kūri. Pirmais zivju kūpinātājs kooperatīvā bija Jānis Belte. Brīvajā laikā viņš gleznoja. Nākamais meistars bija ienācējs no Sāmsalas Oinass. Es kopā ar Mazirbes zvejniekiem Staltu un Jankevicu uzbūvēju motorlaivu “Banga”. Mēs zvejojām brētliņas, reņģes, butes, sīgas, lašus un zušus. No brētliņām gatavojām ķilavas, kuras sālīja lielās mucās.

Kārlis Leitendorfs. Rīga, 1929. gads.
Maijas Zambergas albuma foto

Zvejnieka darbs vienmēr bijis grūts, jo tas atkarīgs no laika apstākļiem. Pavasarī un rudenī bieži bija vētras. Pavasaros plekstes zvejojām netālu no krasta, bet tās vēl bija vājas. Pēc Jāņiem, jūlijā un augustā, tās jau bija nobarojušās treknas. Tad varēja zvejot dziļumā. Zvejniekam bija jāceļas ļoti agri – ap diviem, trijiem jau bija jābūt jūrmalā. Laivu pa apaļkoku redelēm trīs vīri iestūma jūrā, tad tajā iekrāva krastā izžāvētos striķus, enkuru, tauvu, plekstu vadu, pārtiku, zivju kastes un degvielu. Pēcpusdienā parasti zvejošanu beidza.

Sazvejoto plekstu kastes iznesa krastā un izbēra zālē. Lomu sadalīja trīs daļās un tad izlozēja, ko katrs dabūs. Pēc tam zivis katrs savās mājās izķidāja, nomazgāja un iesālīja. Otrā dienā agri no rīta savēra uz virbiem un lika dūmnamā žāvēšanai. Kūpināšanai parasti izmantoja skaidas, mizas, alkšņu malku un priežu čiekurus. Čiekuri deva zivīm zeltainu nokrāsu, bet alkšņu malka labu garšu un smaržu. Gatavo produkciju vedām uz Dundagas tirgu vai pārdevām uzpircējiem, kuri brauca uz mājām.

Kārlis Leitendorfs. Mazirbe, 1930. gads.
Maijas Zambergas albuma foto

Katram zvejniekam jūrmalā bija sava tīklu būda, kur uzglabāja visu zvejošanas inventāru. Dažreiz vads aizķērās aiz ķērājiem – karalaika mīnām, nogrimušu kuģu vai laivu atliekām. Dažreiz tīklus nevarēja atbrīvot, tie bija jāatstāj jūrā. Reņģes zvejoja aprīlī, tad tīklus bieži saplosīja ledus gabali vai izsalkuši roņi.

Mūsu saimniecībā bija govis, cūkas un citi lopiņi. Mazirbes centrā lopus varēja ganīt pa vigām, bet sienu pļaut devāmies uz Rāceņpļavām zem Vīdales kalna, tas bija diezgan tālu no mājām. Otrā pasaules kara laikā, kad vācieši vietējos iedzīvotājus izdzina no mājām, mēs ar visiem lopiem aizbraucām uz Vīdāli pie radiem Pētersoniem.

Mazirbe starp kariem

Mazirbē šajā laikā darbojās Teodora Venta veikals Sudrablīčos, Lizetes Blumbergas kiosks Gaujās un no 1928. gada Dundagas patērētāju biedrības veikals ciema centrā, ko vadīja Jānis Māgurs.

Kalējos Fricim Kopmanim bija smēde, kur varēja apkalt zirgus, gatavoja arī ratu riteņus, ragavu slieces. Viņa piemājas teritorijā darbojās Mazirbes tirgus, kur varēja nopirkt no tuvējiem lauksaimnieku ciemiem atvesto produkciju – gaļu, olas, sakņaugus, medu un vilnu.

Laintos strādāja drēbnieks Eduards Ermanbriks, kurš šuva mēteļus un kažokus. Gaujās – tās ir mājas uz vienas ielas ar Alkšņiem – Jānis Blumbergs šuva vīriešu uzvalkus. Viņš bija arī zvejnieks un muzikants. Vadīja Dundagas pagasta pūtēju orķestri. Vēlāk pārcēlās uz dzīvi Dundagā. Dolāros doktorātu vadīja ārsts Juris Vidiņš. Viņš bija labs ārsts, tomēr mūsu meitas Irēnas dzīvību viņam neizdevās glābt. Viņa bija saslimusi ar difteriju.

Zēļa gateris Mazirbē, 1930. gadi.
Maijas Zambergas albuma foto

Dzelmēs atradās Mazirbes mežniecība, ko vadīja mežkungs Rūdolfs Katlaps, kas bija arī Aizsargu organizācijas vadītājs. Viņa sieva Alma Katlapa bija skolotāja Mazirbes skolā. Sudrabkalnos – jaunā divstāvu koka ēkā – atradās aptiekāra Anša Lindes aptieka. Kalēju jaunajā mājā bija pasts un telegrāfs, kurā strādāja Helēna Ozolzīle. Vītolu mājās bija Kārļa Baumaņa fotosalons. Uzņēmējam A. Zēlim Mazirbē piederēja gateris, dzirnavas, divas automašīnas un divas mājas – Stūrīši un Papardes.

Ulmanis Mazirbē

1936. gadā Mazirbi apciemoja Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis. Kādā jaukā vasaras dienā mazirbnieki un apkārtējo lībiešu ciemu iedzīvotāji pulcējās pie Teodora Venta veikala. Bija uzcelti krāšņi goda vārti. Bija sapulcējušies Mazirbes sešgadīgās skolas skolotāji un skolēni ar direktoru Leonardu Šicu priekšgalā, aizsargi, kurus vadīja Rūdolfs Katlaps, aizsardzes ar Kopmanes kundzi, mazpulki ar skolotāju Pēteri Sūnu priekšgalā, policists Grīnvalds, aptiekārs A. Linde, pasta un stacijas priekšnieki, ārsts un Mazirbes luterāņu draudzes mācītājs Jānis Blumentāls, draudzes dāmu komiteja ar Bertu Indriksoni priekšgalā, veikalu vadītāji T. Vents un J. Māgurs, uzņēmējs A. Zēlis. Spēlēja pūtēju orķestris Jāņa Blumberga vadībā. Visi sagaidītāji bija priecīgi un satraukti, jo no Dundagas bija pienākusi ziņa, ka prezidents jau 11.00 izbraucis uz Mazirbi. Gaidīšana ieilga, un paklīda baumas, ka prezidents uz Mazirbi nemaz nebrauks, bet dosies atpakaļ uz Rīgu. Sagaidītāji izklīda.

Prezidents atbrauca ar lielu nokavēšanos, jo ceļš no Dundagas bija ļoti slikts un prezidenta ekipāža Mazirbē iebrauca no Sīkraga puses gar Siliņu mājām un dzelzceļa staciju. Šoferis bija apmaldījies, un mašīna iestiga kādā vigā. Vietējais iedzīvotājs Augusts Frīdentāls ar zirgu izvilka prezidenta mašīnu no dubļiem. Prezidents Ulmanis apmeklēja Ruļļa beķereju un aprunājās ar cilvēkiem. Galvenais ieguvums no šīs vizītes bija tas, ka drīz vien tika salabots ceļš no Mazirbes uz Dundagu.

Tiek celti Mazirbes Alkšņi, 1930. gadi.
Maijas Zambergas albuma foto

Tēva stāstījumu papildina Kārļa Leitendorfa meitas Maijas Zambergas (dz. Leitendorfas) atmiņas. Tās pierakstīju 2000. gadā, bet papildināju 2024. gada vasarīgajā maijā. Alkšņu sētā ziedēja ābeles un ceriņi, ievu krūmā kūkoja dzeguze, dīķī kurkstēja vardes, pa sētu cēli staigāja košais pupuķis, bet Maija ar veco sunīti Rokiju, sēdēdama piesaulē uz lieveņa, baudīja skaisto laiku un atcerējās jaunību.

Bērnība un ģimene

Esmu dzimusi 1947. gadā Mazirbes Alkšņos. Mani vecāki bija Kārlis Leitendorfs (1907–1979) un Marta Māgure (1912–1986). Viņi apprecējās 1932. gadā. Māte bija no Dundagas. Viņas brālis Jānis Māgurs bija veikalvedis – sākumā Ģipkā, vēlāk pārcēlās uz Mazirbi. J. Māgurs Mazirbē apprecējās ar Vilmu Stefenbergu un kļuva par Mazirbes veikala vadītāju. Mana māte atbrauca pie brāļa uz Mazirbi un tā iepazinās ar tēvu. Mamma jaunībā strādāja Mazirbes pastā. Trīsdesmito gadu sākumā jaunajā ģimenē piedzima divi dēli, kuri nomira agrā bērnībā. 1937. gadā piedzima māsa Irēna, kura mira Otrā pasaules kara laikā ar difteriju, ko toreiz nevarēja izārstēt. Mana mamma slimoja ar tuberkulozi un pleirītu, viņai pat izņēma vairākas ribas. Visi domāja, ka viņa neizdzīvos, taču viņa izveseļojās. Tā pēc kara piedzimu es. Kas zina, ja pirmie bērni būtu izdzīvojuši, vai es maz būtu. Es uzaugu kā vienīgais bērns ģimenē.

Mazirbes veikalvedis Jānis Māgurs ar māsu Martu, kura izgāja par sievu pie Kārļa Leitendorfa. Mazirbe, 1930. gadi.
Maijas Zambergas albuma foto

Skolas gaitas Mazirbē

Mazirbes skolā es mācījos no 1954. līdz 1962. gadam. Toreiz Mazirbē bija septiņgadīgā skola. Mana pirmās klases audzinātāja bija Marija Kupfere. Viņa mums mācīja vācu valodu un meiteņu darbmācību, jo bija beigusi Kaucmindes mājturības skolu. Skolotāja bija ļoti stingra, no viņas baidījās pat lielākie palaidņi. Par direktori strādāja Ārija Šteinberga. Mazās klases bija apvienotas. Kopā mācījās 1. un 3. klase un 2. un 4. klase.

2., 3., un 4. klasē mana klases audzinātāja bija Veneta Konrāde, ļoti jauna, sirsnīga un labestīga skolotāja, bet 5., 6., un 7. klasē atkal Marija Kupfere. Krievu valodu mums mācīja Leontīne Bērziņa, ļoti stingra, bet būtībā sirsnīga un iejūtīga skolotāja. Algebru un ģeometriju mums pasniedza skolotāja Ruciņa, viņa vienmēr bija smaidīga un labestīga. Skolotāja ļoti lēni un pamatīgi skaidroja grūto mācību vielu. Matemātika daudziem nepadevās. No 1957. gada Mazirbes skolas direktors bija jauns un enerģisks cilvēks Alfrēds Cipels, kurš bija beidzis Latvijas Valsts universitāti.

1961. gada pavasarī mēs, 15 skolēni, beidzām 7. klasi. Mums bija skaists izlaidums ar ziediem un grāmatām. Rudenī vēl nebija skaidrs, vai būs astotā klase. Tikai pavasarī uzzinājām, ka turpmāk būs astoņgadīgā skola un mēs varēsim mācības turpināt.

1961. gada 1. septembrī mācības 8. klasē iesākām 11 skolēnu, bet pēc neilga laika trīs aizgāja no skolas. Mana 8. klases audzinātāja bija Ilga Pobuse, kura mācīja vēsturi, ģeogrāfiju, anatomiju, dziedāšanu, zīmēšanu. Viņa bija ļoti labsirdīga un mīlēja savus audzēkņus. Tika rīkoti dažādi klases vakari, viņa aicināja visu klasi pie sevis uz mājām uz sava vecākā dēla Aivara dzimšanas dienu. Vienmēr organizēja jautras un interesantas rotaļas. Skolotāja vadīja skolas ansambli un kori. Mēs uzstājāmies dažādos pasākumos ne tikai skolā, bet arī Lībiešu tautas namā.

Manā klasē mācījās Milda Jaunvalka, Māris Kriķītis, Gunārs Anševics, Anita Kļaviņa, Frīda Cērminiece, Rasma Gerdiņa, Inta Mārtiņsone, Arnolds Drīksna, Harijs Kalbergs, Jānis Poļakovs. Pirmais izlaidums Mazirbes astoņgadīgajā skolā bija astoņiem audzēkņiem. Pēc Mazirbes skolas beigšanas izglītību varēja turpināt Dundagas vidusskolā.

Mazirbes skolas teātra pulciņš izrāda “Sūnu ciema zēnus”, ap 1960. gadu.
Maijas Zambergas albuma foto

Skolā bija stingri noteikumi. Visiem skolēniem bija vajadzīgi maiņas apavi. Meitenes valkāja tumšas kleitiņas ar baltu apkaklīti. Ikdienā obligāts bija melns priekšauts, bet svētkos balts.

Starpbrīžos pa pāriem bija jāstaigā pa apli skolas zālē, kas atradās otrajā stāvā. Skolā bija arī kopgalds, kur varēja paēst pusdienas. Saimniece un pavāre bija Vilmas tante, vienmēr smaidoša un rūpīga sieviete, kas visu savu sirdi un dvēseli atdeva skolai, jo pašai ģimenes nebija.

Skolā 23. februārī, Padomju armijas dienā, vecākos skolēnus uzņēma pionieros. Kaklautus apsēja robežsargu daļas priekšnieks majors. Jaunajiem pionieriem dāvināja grāmatas par Ļeņina bērnību un jaunību.

Skolā darbojās skolēnu koris un dramatiskais pulciņš. Dramatisko kolektīvu vadīja skolotāja Velta Semičeva-Ķierpe. Viņa iestudēja Annas Brigaderes lugas “Sprīdītis” un “Maija un Paija”, Andreja Upīša “Sūnu ciema zēnus”. Viņa mums mācīja latviešu valodu un literatūru. Skolotāja vienmēr bija darbīga un aktīva, radīja interesi par literatūru uz visu mūžu. Viņas rosināta, kļuvu par aizrautīgu lasītāju. Skolā notika arī daiļlasīšanas konkursi.

Atceros, kā stādīja skolas ābeļdārzu. Darbus organizēja direktors A. Cipels. Piedalījās gan skolēni, gan skolotāji, gan bērnu vecāki. Mazirbes skolēnu vecāki pārsvarā strādāja zivju cehā un zvejnieku brigādē, bet labprāt atbalstīja skolu. Mans tēvs Kārlis Leitendorfs bija skolas vecāku padomes priekšsēdētājs.

Bedrīšu rakšana skolas jaunajam ābeļdārzam. Mazirbe, 1959. gads.
Maijas Zambergas albuma foto

Skolas augļu dārza ierīkošana sākās 1959. gada pavasarī. Marta brīvlaikā mēs izrakām 44 bedres. Pēdējā mācību ceturkšņa sākumā skolēni ar traktoru pieveda 15 kubikmetru melnzemes un kūdras. Kūdru vedām no Siliņu mājas apkārtnes. Tā nebija sevišķi kvalitatīva, bet tuvu skolai. 12. aprīlī rīkoja augļu koku stādīšanas talku. Talkā piedalījās 60 cilvēku. Ar saviem pajūgiem ieradās 11 skolēnu vecāki, skolas šefi atsūtīja divas automašīnas. Kopējais zemes darbu apjoms bija 100 kubikmetru. No kolhoza “Zelta vārpa” saņēmām 200 kg minerālmēslu, bet no “Brīvā zvejnieka” – trīs tonnas kūtsmēslu. Darbu skolas augļu dārzā turpinājām vasaras brīvlaikā. Līdz rudenim izrakām vēl 36 bedres, kurās 1960. gada pavasarī iestādījām ābelītes. Pavisam dārzā iestādījām 150 ābelītes. Talkā ar traktoriem strādāja J. Dembergs un J. Rozentāls, brigadieris Zaltāns no kolhoza atveda minerālmēslus. Ar pajūgiem kūdru veda skolēnu vecāki – Stalte, Stefenbergs u. c. Mežsargs Dāvidsons vadīja stādīšanas darbus. Visi strādāja ļoti čakli, kaut arī darbus patraucēja pavasara sniegputenis.

Kūdras iekraušana pie Siliņiem. Mazirbe, 1959. gads.
Maijas Zambergas albuma foto

Jaunais direktors bija ļoti interesants, idejām pārpilns cilvēka. Viņa vadībā tika ierīkots arī skolas sporta laukums netālu no skolas pļavā pie Burtnieku mājām. Skolai toreiz piederēja neliels traktors, ar kuru strādāja Jānis Rozentāls Viņš kopā ar skolas vecākajiem – manas klases – zēniem veda granti no Brauskām, kur bija ierīkots grants karjers, kas atradās trīs kilometrus no skolas. Karjeru grants ņemšanai ierīkoja 1951. gadā, kad sāka būvēt ceļu no Ventspils uz Kolku.

Direktora Cipela vadībā skolai uzbūvēja jaunu malkas šķūni, siltumnīcu un modernu pagrabu. Pavasarī mums bija jāiet stādīt mežu – eglītes un priedītes. Rudenī bija jābrauc uz kolhozu novākt kartupeļus. Mazirbes purvos lasījām skolas kopgaldam dzērvenes un brūklenes.

Talcinieki stāda ābelītes. Mazirbe, 1959. gada aprīlis.
Maijas Zambergas albuma foto

Darba dzīve un ģimene

1971. gadā apprecējos ar Edvīnu Zambergu. Dzīvojām Alkšņos pie maniem vecākiem. Tēvs savulaik bija dabūjis gruntsgabalu un uzcēlis māju. Te jau bija vesela iela. Abās pusēs ceļam bija daudz māju: Kalēji, Gaujas, Smilškalni, Jūrnieki, Alkšņi, Priediņi, Zvaigznītes. Mājās bija daudz iedzīvotāju.

1972. gadā man piedzima dēls Jēkabs. Vārdu viņam iedeva mans tēvs. Dēls piedzima Jēkabos, un tēvs teica: “Apsveicu ar Jēkabu!” Meita Ingvilda piedzima 1975. gadā. Viņai es vārdu iedevu no norvēģu romāna “Sapnis vasaras naktī”.

Man ļoti patīk lasīt, kādu laiku biju Mazirbes kultūras nama vadītāja un bibliotekāre. Padomju laikos Mazirbes Lībiešu tautas namā notika rosīga kultūras dzīve. Notika koncerti, teātra izrādes, dejas, Rūdolfs Mežstiba rādīja kino. Bieži tautas namā tika svinētas kāzas un dzimšanas dienas. Pasākumus apmeklēja arī robežsargi. Nekāda naida nebija, visi bija draudzīgi. Daudzas jaunās mazirbnieces tā tika pie vīriem, apprecējās ar robežsargiem. Toreiz visi ātri iemācījās krievu valodu, jo visapkārt bija krievi.

Mazirbe padomju gados bija liels un darbīgs ciems, bija daudz cilvēku un bērnu. Darbojās astoņgadīgā skola, bija pasts, divi veikali, ambulance, ceļu uzturēšanas uzņēmums, pie mācītājmuižas govju ferma, zvejnieku kolhozs un zivju apstrādes cehs. Mana mamma un tēvs arī strādāja zivju cehā. Visiem bija darbs un iztikšana. Tagad Mazirbē palicis tikai viens veikals un bibliotēka, viss pārējais likvidēts. Visi jaunieši aizbraukuši, palikuši tikai vecie. Ziemā ir tukšs un kluss. Vasarās gan ir daudz iebraucēju, kas apmetas viesu mājās, kempingos un vasarnīcās.

Maijas Leitendorfas kāzas ar Edvīnu Zambergu 1971. gadā. Aizmugurē no labās Maijas vecāki Kārlis un Marta.
Maijas Zambergas albuma foto

Mana meita ar vīru Andri arī dzīvo Alkšņos. Man ir divi mazdēli Ralfs un Kristers, kuri jau sasnieguši pilngadību. Vecākais mazdēls Ralfs ir apprecējies, un man nu ir četrgadīgs mazmazdēls Olivers, bet šogad martā piedzima mazmazmeitiņa Nellija Adele. Ralfa ģimene dzīvo Talsos, un man ir liels prieks, kad viņi atbrauc ciemos.

Mana bērnība un jaunība pagāja padomju laikos. Mazirbē bija robežsargu zastāvs, kur dienēja apmēram 30 jauni puiši no visas lielās Padomju Savienības. Robežsargu virsniekiem bija ģimenes ar maziem bērniem. Viņi dzīvoja vietējo iedzīvotāju mājās. Arī mūsu mājās dzīvoja viena šāda ģimene. Mani vecāki un mēs ar vīru un diviem bērniem dzīvojām vienā mājas spārnā, bet viņi – otrā. Virsnieku vadošais sastāvs bieži mainījās, jo viņus sūtīja no vienas vietas uz citu.

Pie jūras mēs nevarējām iet, bija tikai neliela pludmales teritorija. Gar jūru uz Košragu arī nevarēja iet. Katru vakaru smilšu joslu gar jūru robežsargi uzecēja, lai redzētu, vai kādas pēdas neved uz jūru. Baidījās, ka kāds neaizbēg uz ārzemēm – Zviedriju. Ja pie jūras atrada pēdas, tad uzreiz meklēja, kas tur staigājis.

Lai kāds radinieks varētu atbraukt ciemos uz Mazirbi, vajadzēja Talsu milicijā izņemt caurlaidi, kas bija jāuzrāda robežsargiem, kuri dežurēja pie krustojuma. Visas mašīnas un autobusi tika kontrolēti. Likās, ka tad, kad šeit bija robežsargi, dzīvošana bija drošāka, jo visādi zagļi un laupītāji tik viegli ciemā nevarēja ierasties. Tagad te brīvi siro visādi cietumnieki, kuri slepkavo un aplaupa ļaudis. Te jau bijuši vairāki šādi gadījumi, kad savās mājās nogalināti un aplaupīti vecākie ciema iedzīvotāji. Vainīgos tā arī neatrada.

Jaunie laiki

Kad sākās Atmoda un jaunie laiki, atkal bija jukas un neskaidrība. Ļaudīm atņēma pēdējos ietaupījumus, izputināja galīgi. Ja cilvēks bija sakrājis 3000 rubļu, par ko padomju laikā varēja nopirkt automašīnu “Zaporožec”, tad brīvās Latvijas laikā viņa bankas kontā tie bija pārvērtušies par 15 latiem. Strādāju Dundagas “Daiļradē” par šuvēju, pēc tam Mazirbes speciālajā internātpamatskolā par apkopēju, vēlāk par nakts aukli.

2005. gadā piedalījos projektā par lībiešu amatniecības tradīciju atjaunošanu, kas saucās “Ziemeļkurzemes līvu seno amatu un kultūras vides iezīmju kopšana”. Mēs, desmit Mazirbes rokdarbnieces, uz divām stellēm mācījāmies aust segas, spilvendrānas, dvieļus. Sākumā iepazināmies ar steļļu uzbūvi, detaļu nosaukumiem, mācījāmies tās izjaukt un salikt, ievilkt audeklu. Nodarbības vadīja audēja Ausma Goldberga no Dundagas. Tikšanās vieta mums bija Lībiešu tautas nams. Pašas nesām malku no mājām, lai varētu kurināt krāsnis, jo namā rudenī un ziemā ir ļoti auksti.

Rokdarbu pulciņš “Kamolītis” pie Mazirbes skolas: Maija Zamberga (no kreisās), Ilona Laša un Teiksma Pobuse, 2013. gads.
Teiksmas Pobuses albuma foto

Patika tas, ka varēja iemācīties ko jaunu. Lībiešu raksti un krāsas atšķiras no latviešu. Man patīk lībiešu rozā, lillā, zilie toņi. Audām arī linu dvieļus, bet uz otrām stellēm lupatu deķus un sienas segas. Krāsainās dzijas mums bija no Pāces vilnas fabrikas. Prieks, ka bija iespēja satikties ar citām rokdarbniecēm un bez adīšanas un tamborēšanas apgūt arī aušanu. Kad projekts bija beidzies, mums bija radošo darbu izstāde Dundagas pilī, bet 2006. gada augustā – lībiešu svētkos Mazirbes tautas namā.

Vēlāk darbojos rokdarbnieču pulciņā “Kamolītis”. Mēs sanācām kopā vienreiz mēnesī Mazirbes bibliotēkā. Tā man tas mūžs Mazirbē pagājis. Tagad esmu pensijā, darbojos pa mājām, lasu grāmatas, strādāju rokdarbus.