Amā jõvā jōņāina,

Mis katkūb Jōņȭdõn –

Īrtabārd, papāstõmd,

Punnivālda ōbliņ.

Visa laba Jāņu zāle,

Ko plūc Jāņu vakarā –

Vībotnīte, papardīte,

Sarkanbaltais āboliņš.

/Lībiešu tautasdziesma/

Stāsta Pēteris Didriksons (Pētõr Didrikson, 33 g. v.), pierakstīts 1927. gada 30. septembrī

Parastai alus brūvēšanai nepieciešamas 40 mārciņas miežu iesala (magḑõd ‘iesals’, izl. iesel), pusmārciņa apiņu (umāld ‘apiņi’, izl. appeņ), ceturtdaļmārciņas rauga (tīemīez ‘raugs’) – tagad lieto veikala raugu. Lai būtu stiprāks, liek klāt arī cukuru. Agrākos laikos izmantoja tikai alus raugu, ko varēja uzglabāt līdz nākamajai brūvēšanas reizei – ielika ar pudeli akā, lai vēsumā saglabājas svaigs. No šī izejvielu daudzuma dabūja 40 stopus stiprāka alus no pirmās tecināšanas un tad vēl aptuveni 20 stopus vājāka alus no otrās tecināšanas.

Vispirms ieliek iesalu parastā, lielākā kublā (izl. saldum baļ; Dundagā fiksēti arī šādi nosaukumi: iesala baļļa un saldnam toveris*). Tad kublā iesalam virsū uzlej katlu vāroša ūdens (kīebi vež) un atstāj uz divām stundām, lai iesals sabriest. Pēc tam iesalu pārliek misas tecināmajā baļļā (jūokštõbbōļa, izl. tecnam baļ) un uzlej virsū pilnu katlu ar karstu ūdeni. Arī iesala mērcējamo ūdeni no pirmā trauka katlā no jauna uzkarsē un iegāž tecināmajā baļļā. Vienlaikus katlā turpina karsēt jaunas ūdens porcijas. Karsto ūdeni lej baļļā tik ilgi, kamēr trauks pilns.

Alus baļļa jeb vȯllõbōļa. Tajā tecina un brūvē alu. Tā ir no ozola vai egles, ar lazdas stīpām. Alus baļļas ir tik lielas, ka tajās var saliet 15–50 spaiņus ūdens.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Tecināmā baļļa ir dziļš, stīpots galdiņu trauks (P. Didriksona lietotais ir 73 cm augsts, augšā diametrs 50 cm, apakšā nedaudz platāks), kuram pamatnē ir divus trīs centimetrus liels caurums. Tajā ievieto garu koku jeb spundi, kura ir garāka par trauka dziļumu. Ap spundes apakšdaļu aptin salmus. Salmus liek arī tecināmās baļļas dibenā, kur krustveidā saliek arī dēlīšus vai puļķīšus, kas neļauj salmiem iekļūt atverē.

Pilno baļļu atstāj uz apmēram pusotru stundu un tad sāk misas tecināšanu. Lai to būtu vieglāk izdarīt, tecināmo baļļu novieto uz krēsliem, soliem vai bluķīšiem un apakšā paliek spaini. Tad nedaudz paceļ spundi tā, lai spainī sāk tecēt šķidrums. Tam jātek vienmērīgā un vājā strūklā – tā ir vislabāk. Tomēr dažkārt iesals tiek cauri salmiem un caurumu aizdambē. Spainī satecējušo misu salej trešajā traukā – raudzējamā kublā (jǭtõbbōļa ‘dzesējamā baļļa’). Šim nolūkam var izmantot arī izmazgātu pirmo trauku, kurā tika briedināts iesals.

Alus muciņa jeb vȯllõrīst. Muciņa ir no ozola ar dzelzs stīpām un tajā ietilpst 20–60 stopu.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Visu pirmās tecināšanas karsto misu, t. i., 40 stopus, atstāj traukā kārtīgi atdzist. Misai tūlīt vai arī vēlāk liek klāt apiņus. Vispirms apiņus trīs četras stundas vāra katlā un tad lej kublā. Kad viss ir atdzisis remdens, liek klāt raugu. Tad atstāj rūgt 24–30 stundas. Ja iesals ir labs (magḑõd at saldõd ‘iesals ir salds’), tad iet ilgāk, t. i., rūgst (jelāb) ilgāk. Ja vēl pieliek klāt cukuru, tad alu var dabūt tik stipru kā degvīnu. Cukuru var likt klāt kopā ar raugu vai arī agrāk. Ja misa ir atdzisusi par daudz un nerūgst (äb jelā, um pa kīlma ‘nerūgst, ir pa aukstu’), tad tajā ieliek karstus akmeņus, lai sasilst. Labam alus brūvētājam tā, protams, gadās reti. Kad rūgšana beigusies, alu sapilda mucās un atstāj uz pāris dienām, lai garšīgāks.

Kad pirmā tecināšana beigusies, uzvāra jaunu ūdeni apmēram uz pusi mazākā tilpumā nekā sākumā un atkal salej virsū iesalam. Otrā misa vairs neiznāk tik stipra, tādēļ to raudzēja atsevišķi. Pirmā šķira bija vairāk domāta svētkiem, ciemiņiem un talciniekiem, bet otro šķiru dzēra paši, arī slāpju remdēšanai darbadienās. Alu brūvē galvenokārt rudenī, kad notiek talkas – labības kulšana, kartupeļu rakšana, arī uz Mārtiņiem un Ziemassvētkiem. Uz siena laiku alu nebrūvē, izņemot reizes, kad rīko talkas, piemēram, siena pļaušanas talku. Alu brūvē arī uz mēslu vešanas talku pavasarī.

Alus kanna jeb pīpkōna vai vȯllõkōna. Ar pīpkannu vai alus kannu lej alu, laista dobes un puķes. Kanna ir 5–8 stopus liela.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Stāsta Jānis Belte (Jāņ Belte, dz. 1893), pierakstīts 1928. gada 27. aprīlī

Tāpiņš (tǭpiņ, izl. tāpiņ) ir trešās šķiras alus, ko iegūst, raudzējot trešajā dzīšanas reizē iegūto misu. Alu, ko ieguva pirmajā un otrajā dzīšanā, sauca vienkārši par pirmo alu (ežmi vȯl) un otro alu (tuoi vȯl). Eksistē arī vēl ceturtā šķirne – patakas (pattõk; arī tǭr), ko gan vairs neuzskata par alu. Tas ir neraudzēts bezalkoholisks dzēriens, ko gatavo šādi: drabiņas (drabā, izl. drabiņ), t. i., iesala un apiņu pārpalikumu (sīe perri sīestõ vȯlstõ ‘to pēdējo no tā alus’), ieliek kublā un uzlej virsū aukstu ūdeni. Klāt var piemest arī maizes garoziņas vai tml. Pa spundi notecina tik, cik var izdzert.

Jānis Belte misas apzīmēšanai lībiešu valodā lietoja no latviešu valodas aizgūto mis, bet šim vārdam Lauri Ketunena lībiešu-vācu vārdnīcā ir reģistrēts arī lībiskas cilmes vārds vīrdõg.

Krūze jeb krūz vai jūodõbkrūz. No tās dzer putru, pienu, ūdeni vai alu. Krūze ir no māla un pusotru stopu liela.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Sagatavots pēc igauņu etnogrāfa Ferdinanda Linnusa 1927. un 1928. gada lībiešu ekspedīciju piezīmēm.

* Dumpe, Linda. Alus tradīcijas Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. 57. lpp.