Pārlūkojot mūsu lībiešu dzimtas radurakstu šķetinātājas Ingrīdas Šneideres savāktos materiālus, atradu arī vienu radu līniju, kas aizved līdz kolceniekiem Martai (1925–1994) un Viktoram Bertholdiem (1921–2009). Martas vectēvs Andrejs piedzima Pitraga Niteļos 1845. gadā lībiešu Anša un Līzes Dišleru ģimenē. 1874. gadā viņš par sievu apņēma 1855. gadā dzimušo lībieti Trīni Kristiņu. Pārim, dzīvojot Niteļos, piedzima deviņi bērni, un viena no tām bija 1893. gadā dzimusī Martas mamma Lizete Dišlere.
Pirms laulībām ar krietni vecāko košradznieku Didriķi Liedanu (arī Leidans) Lizetei 1923. gadā piedzima dēls Valdis Dišlers, kuru patēvs esot labi pieņēmis. Pēc diviem gadiem – 1925. gadā – Lizetei un Didriķim piedzima meita Marta Liedāne. Ģimene dzīvoja Didriķa celtā mājā Košragā, kuru 1950. gados, kad ciemā vairs nevarēja zvejot, Bertholdi nojauca pa baļķim un pārveda uz Kolku, kur tā kļuva par Zeltlejām. Martas tēva uzvārds tiek lietots dažādās variācijās: Liedans, Liedāns, Liedana, Liedāne, Liedavs.
Pirms Marta apprecējās ar Viktoru Bertholdu, viņai jau bija divi bērni – Vilnis (dz. 1948) un Vija (1950). Arī Viktoram pirms Martas jau bija bijusi ģimene: “Man bija divas sievas, ar vienu sievu nevarēju sadzīvot, ar otru – Martu – labi dzīvoju. Mums bija četri bērni, visi skolā jāsūta. Meita Maija mācījās par grāmatvedi, Ārija ir Amerikā. Meita Vija ir Rīgā, tā izmācījās par medmāsu slimnīcā [..]. Dēls Vilnis noslīka Juglas ezerā Rīgā.”* Kopīgajā laulībā dzimusī meita Ārija Bertholde (dz. 1957) bija muzikāla meitene, kura mācījās Rojas mūzikas skolā un Liepājas mūzikas vidusskolā. Vēlāk dziedāja Valsts akadēmiskajā korī un arī Operas korī. 1990. gadu vidū viņa ar meitu Baibu pārcēlās uz dzīvi ASV.
1992. gadā mēnešraksta “Līvli” pašā pirmajā numurā žurnāliste Nora Driķe par Bertholdu ģimeni rakstīja: “Marta un Viktors sarunājas lībiski. Šajā mājā lībiešu valoda nav kā veca, skaista lietiņa, nolikta aiz stikla un apputējusi. Šeit līvu valoda ir dzīva kā zaļais mežs. Ceturtdienas vakaros no rudens līdz pavasarim viņi māca lībiešu valodu Kolkas skolā pieaugušo grupai. Bērniem netīk. Nav daudz pacietīgo audzēkņu. Arī mūsu sarunā viņi abi izsaka kādu teikumu līvu valodā, un Viktors smaida, redzot nesaprotošo klausītāju mulstam. “Tev arī jāmācās lībiski,” viņš saka. Istabā ienāk Baibiņa un maigi kā kaķēns pieglaužas vectētiņam. Viņa gan droši vien pratīs senču valodu, jo daudz ir kopā ar vectētiņu un vecmāmiņu. [..] Marta diezgan skeptiski groza galvu: “Nu ir par vēlu meklēt lībiešu valodu.” Vide piespiež domāt apkārtējo – latviešu – valodā. Marta domā lībiski, kad sarunājas ar vīru vai kad ir lībiešu mācību stundas. Vai kad vienkārši kaut ko atceras no lībiešu dzīves.”