1999. gada Lībiešu gadagrāmatā akadēmiķis Saulvedis Cimermanis publicēja plašu melnsilnieka Rūdolfa Landmaņa (dz. 1908) atmiņu stāstījumu “Melnsils 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos Rūdolfa Landmaņa un dažu vēstures dokumentu skatījumā” (86.–133. lpp.). Tajā ir iekļautas arī atmiņas par Lieldienu svinēšanu Melnsilā. Uzņēmēju saimnieks R. Landmanis ir senas lībiešu dzimtas pēctecis, kurš gandrīz visu mūžu nodzīvoja dzimtajā ciemā. Viņa stāstīto zinātnieks pierakstīja no 1987. līdz 1998. gadam.

Kā raksta S. Cimermanis, 19. gadsimta vidū Melnsilā vēl galvenokārt dzīvoja lībieši un ciems bija robežšķirtne, līdz kurai vēl dominēja lībieši un lībiešu valoda. Kaimiņciems Ģipka jau bija stipri pārlatviskojies. Vēlāk – 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā – tāds pats liktenis gaidīja arī Melnsilu.

***

Lieldienas.
Baibas Šuvcānes foto

Latvijas laikā lielākie svētki bija Lieldienas, ko svinēja trīs dienas. Kas turēja lopus, tie svinēja tikai divas dienas. Neatceros, kā Lieldienas svinēja pirms Pirmā pasaules kara. Katrs svinēja atbilstoši savai rocībai. Jūrmalā aiz Vecmežsargiem uz Senču pusi auga liela, zarota priede, kuru nozāģēja pirms apmēram 30 gadiem. Tajā vienmēr kāra šūpoles, kurās bija vislielākā šūpošanās. Tur sapulcējās ļaudis no visa ciema. Sakūra uguni, dziedāja, šūpojās. Kādreiz jūrmalā bija sadzīts ledus – krāviņi. Cilvēki gāja tos skatīties un izslidoties. Tā rīkojās, kad man bija kādi 10–11 gadi. Šūpoles iekāra tikai uz Lieldienām. Lielākais šūpoļu kārējs bija Baložos dzīvojošais gadījuma darbu strādnieks Lembergu Arnolds. Šūpoles kāra Lieldienu sestdienās, un tās stāvēja paris nedēļu. Priedi sauca par šūpuļpriedi. Tai bija viens atkāries, garš zars, kurā šūpoles kāra tālu no stumbra. Zaram uzsēja vezuma ķēdi. Sievietes iesēdās šūpolēs, un tās ar striķi ievēzēja, lai ietu diezgan augstu. Kādreiz drošāki vīri uzkāpa ar kājām uz sēdekļa, turējās pie ķēdēm un divatā uzšūpojās augstu paši ar savu spēku. Tas bija jāmāk. Nogāzē biju priežu jaunaudze, un šūpoles gāja pāri galotnēm. Šūpoles ar kārtīm te netaisīja. Citas šūpoles ciemā neatceros. Arī kādu nedēļu pēc Lieldienām svētdienu vakaros pie šūpolēm sanāca viss ciems. Pēc kādas nedēļas Lieldienu laiks izbeidzās. Kāpēc šūpojās, nezinu.

Ugunskuru pie šūpolēm kūra, lai būtu maigāka vide. Katrs teica kādu vārdu, lai būtu humors. Dziedāja kādu reliģisku Lieldienu dziesmu, “Dažu skaistu ziedu” un citas. Ciema otrā galā jeb Jaunciema Jasmīnos dzīvoja ienācēji no Dundagas, latvieši Zvirgzdiņi, kam bija trīs meitas un dēls. Tajā ciema galā sava tēva mazistabā Laiviniekos dzīvoja arī Apiņu Elza. Nezinu, kāpēc viņa nebija Hausmaņu uzvārdā. Katram bija savs humors.

Katram melnsilniekam mājās bija krāsotas olas. Tās krāsoja Lieldienu svētdienā. Vairums olas krāsoja sīpolu mizās un dabūja dažādu brūnumu. Dažs krāsoja arī ar pirktām lakām. Mājās ar olām sitās, lai redzētu, kuram izturīgākas. Tā darīja pirmo Lieldienu rītā. Neatceros, vai olas ņēma līdzi pie šūpolēm. Citādas Lieldienu izdarības neatceros.

Pirmajās vai otrajās Lieldienās, kā nu bija izziņots, gāja uz baznīcu Ģipkā vai Kolkā. Ja nebija sniega, uz baznīcu gāja gar jūrmalu kājām. Citreiz brauca. Apģērbās svētku drānās, paņēma līdzi dziesmu grāmatu. Citreiz gāja dziedāt korī. Smilgu Vilis Janjons mācēja dziedāt kā garīgās, tā laicīgās dziesmas. Citreiz iestudēja kādu teātri. Viņš pats bija aktieris un spēlēja līdz. Jau pirms Pirmā pasaules kara bija mācījies konservatorijā un ļoti labi spēlēja vijoli. Viņam Melnsila Janjonos dzīvoja māte un tēvs. Tāpēc pēc Pirmā pasaules kara viņi atnāca uz Melnsilu, pieprasīja jaunsaimniecību, strādāja zemi, gāja jūrā.

Otrajās Lieldienās atkārtoja gandrīz to pašu, ko pirmajās. Uz baznīcu ejot, nekādas dāvanas līdzi neņēma.

Lieldienās drīkstēja darīt tikai nepieciešamos mājas darbus. Raušus cepa svētku sestdienā. Pirmajās un otrajās Lieldienās nedarīja lielus darbus. Trešajās Lieldienās lielākā daļa jau sāka strādāt. Ja laiks atļāva un jūrā nebija ledus, tad gāja arī zvejā. Bija gadi, kad ledus turējās vēl pēc Lieldienām.

Baibas Šuvcānes foto

Lieldienu ēdieni

Tradicionāls Lieldienu ēdiens bija olas.

Lieldienās un citos svētkos no bīdelētiem miltiem cepa speķa pīrāgus. Tajos lika žāvētu, piparotu cūkgaļu un sīpolus. Citreiz pīrāgos lika arī skābētus kāpostus. Vēl cepa rudzu miltu pīrāgu ar cūkgaļu, sēnēm, skābētiem kāpostiem vai citām piedevām. Pīrāgs bija tikpat liels kā rudzu maizes kukulis. To nevarēja sagriezt šķēlēs kā parasto maizes kukuli, tādēļ grieza klucīšos.

Sklandu raušiem ar īpašu koka rulli vai pudeli uzrullēja rudzu miltu mīklu. Mīklas plāksnes kantes uzlocīja uz augšu un iekšā pildīja ar visādiem labumiem: ar sarīvētiem burkāniem, kartupeļu mīklu, cukuru, krējumu un citu. Galvenā pildviela bija burkāni. Gaļu lika retāk. Sklandu rauši bija ļoti garšīgi, un tos cep vel tagad.

Rauši bija cepti no apaļiem mīklas gabaliem, kam vidū sviests vai kas cits atbilstoši rocībai. Tie nebija lieli. Apsmērēja ar sakultu olu. Iznāca smuki, dzeltenīgi, ļoti garšīgi. Dažādos raušus visvairāk ēda brokastīs.