Ramonas Leites bērnība pagāja Lielirbē, pēc tam viņa dzīvoja Miķeļtornī, līdz nonāca Piltenē, kur izauga trīs viņas bērni – meitas Līga un Ieva un dēls Jānis. Tagad no Grīnfeldu dzimtas nākusī Ramona ir Lakšu mājas saimniece, uz Lielirbi viņa dodas, kad vien tas iespējams, jo īstās mājas ir tieši tur – Irbes upes krastā, kur pavasarī smaržo ceriņi, bet vasarā kuras Jāņu ugunskurs.

Lielirbes Lakši.
Foto no Ramonas Leites albuma

Ramona pie manis ierodas ar pašas vārītu brūkleņu ievārījuma burciņu, lepni piesakot, ka ogas lasītas lībiešu krastā. Tur tās esot visgardākās! Seno laiku fotogrāfija viešņai saglabājusies tikai viena, jo tad, kad ģimene no Miķeļtorņa pārcēlās uz Pilteni, Pizē palika daudzas lietas, tostarp arī albumi. Kas zina, kāds bija to liktenis…

“Mana mamma bija Dzidra Grīnfelde, un viņas tēvs Alfrēds Grīnfelds bija lībietis. Viņa sieva Elīze nāca no Liepājas puses. Vectēvs nomira, kad man bija divi gadi, kad aizgāja vecmāmiņa, man bija septiņi gadi. Mana mamma zināja dažus lībiešu izteicienus, bet īpaši neizcēla to, ka nāk no lībiešiem. Vairāk par to dzirdēju no sava vectēva māsas Emīlijas Rulles, kura savulaik dziedāja Lielirbes korī,” atceras Ramona.

Līdz divpadsmit gadiem viņa dzīvoja Lielirbē sešu bērnu ģimenē. Kad deviņpadsmit gadu vecumā nomira vecākais brālis Dainis, par vecāko bērnu kļuva Ramona – viņai bija jaunāki brāļi Gaidars, Aivis, Zigmārs un Kaspars. Saime dzīvoja Graudu mājās, tagad tām dots Valku vārds. Dzidra bērnus audzināja viena. Atminoties tos laikus, Ramona, nedaudz padomājusi, atzīst, ka bērnība bija jauka. Jā, protams, bija jāpalīdz mammai, bet tas šķita pašsaprotami. Pirmajā klasē Ramona mācījās Mazirbē, savukārt otro klasi sāka Tārgalē, kur arī pabeigta astoņgadīgā skola.

Ramona saglabājusi tikai šo vienu foto no mammas jaunības gadiem. Dzidra – pa labi, viņai līdzās māsa Fanija, brālis Leons un māsa Rita.
Foto no Ramonas Leites albuma

“Kad dzīvojām Lielirbē, mamma naudu pelnīja, mazgājot robežsargiem veļu. Tad jau ciems bija aizliegtajā zonā, tur bija padomju armijas karavīri, un mājas pamazām kļuva tukšas. Vietējie iedzīvotāji gāja prom no Lielirbes – kurš uz Ventspili, kurš uz Kolku. Laikam nesaskatīja dzīves perspektīvu ciemā. Tādējādi Lielirbē zuda arī lībiskās vērtības. Mūsu ģimenei ir raksturīga noslēgtība, bet saziņā ar vectēva māsu Emīliju uzzināju, ka ir tādas lībiešu tautasdziesmas. Viņai bija labas attiecības ar Hildu Grīvu, kura reiz atbrauca arī pie manis uz Pilteni, aicinot dziedāt “Kāndlā”. Nopietni apdomāju šo priekšlikumu, bet drīz vien man sāka dzimt bērni, turklāt es nedzīvoju Ventspilī, izbraukāt tolaik bija grūti.”

Ramona pie akas vindas Lielirbē, kur ir viņas dvēseles mājas.
Foto no Ramonas Leites albuma

Ramona dziļi sevī izjūt lībisko stīgu, tomēr nav iesaistījusies Līvu savienības Ventspils grupā. Pagaidām neesot vēlmes pozicionēties uz āru. Daudz būtiskāka šķiet piederība Lielirbei. Apziņa, ka tur viņai pieder māja, kas agrāk saukta par Bukiem, bet tagad ir Lakši, ļoti silda sirdi.

“Mans lībiskums izpaužas mīlestībā pret Lielirbi! Šķiet, ka tā ir skaistākā vieta pasaulē… Dzīvojot Piltenē, nebiju apmeklējusi Lielirbi kādus piecpadsmit gadus, bet, atgriežoties tur, sapratu – jā, esmu mājās.

Pie Lakšiem tiku diezgan skumjā veidā. Māju man novēlēja mammas māsas Skaidrītes Uzpiles dēls Guntis. Kad viņš devās mūžībā, pārņēmu Lakšu saimniecību. Par to man aizvien ir liels prieks, lai gan, protams, žēl, ka Guntis tik agri nomira. Viņš bija jaunāks par mani. Apšu, priežu un bērzu ieskautā koka māja atrodas pie Irbes upes, ēkā ir četras istabas un daži kambarīši. Svešiniekam noteikti liktos, ka nekā īpaša tajā vietā nav, tomēr man tā ir vismīļākā. Es pati ar mašīnu nebraucu, tāpēc uz Lielirbi tieku tad, ja aizved dēls Jānis vai brālis Kaspars. Reizi mēnesī cenšos nokļūt savā bērnības zemē, vasarā pat biežāk.”

Agrāk Lakšos saimniekoja Ramonas mammas māsa Skaidrīte ar vīru Hariju. Viņu dēls Guntis māju atstāja mantojumā māsīcai Ramonai.
Foto no Ramonas Leites albuma

Tie, kuri reti iegriežas lībiešu krastā, teic, ka Lakši atrodas nekurienes vidū. Un tā gandrīz ir, jo no kaimiņu mājām palikuši tikai pamati, ēkas jau sagruvušas. Ramona ar savējiem Lielirbē svin godus, vasaras saulgriežos tiek iekurts ugunskurs, mastā uzvilkts lībiešu karogs. Pirms nedēļas viņa izkarsējās Lakšu pirtiņā.

“Ir liels prieks, ka vietu, kas man ir svarīga, iemīlējuši arī bērni un mazbērni – man viņu ir septiņi. Meita Līga gan dzīvo Horvātijā, un viņas sapnis ir kaut uz brīdi nokļūt Lielirbē. Biju aizkustināta, kad mazdēls Adrians veikalā izvēlējas kreklu lībiešu karoga krāsās. Man ir tā mazā, zaļā lībiešu vārdnīca, un reizēm es ar savējiem to papētu, mēģinām izrunāt vārdus, bet esmu secinājusi, ka lībiešu valoda ir grūta.”

Ramona (otrā pa labi) Horvātijā ar šajā valstī dzīvojošo meitu Līgu (pa kreisi), brāli Kasparu un meitu Ievu.
Foto no Ramonas Leites albuma

Ramona labprāt aizbrauc arī uz Miķeļtorni, kur Tiesnešu mājās dzīvoja no divpadsmit līdz sešpadsmit gadiem. Viņa ir gandarīta par to, ka tagad valstiskā līmenī runā par lībiešu nozīmi Latvijas sabiedrībā, top jauni projekti, izdod grāmatas. Īpašs prieks par ceļazīmēm ar uzrakstiem arī lībiešu valodā.

“Zini, man drusku žēl, ka mēs mammu neapglabājām Lielirbē. Es pati? Es labprāt atdusētos Lielirbē. Tad arī maniem bērniem būtu iemesls biežāk aizbraukt uz ciemu un neaizaugtu dzimtas kapi no Grīnfeldu puses, kur apglabāts Alfrēds un Elīze, Alfrēda māte un tēvs – Trīne un Fricis.

Nevaru iedomāties, kādi bija mani vecvecvecāki, bet uzskatu, ka lībieši ir smaga rakstura cilvēki. Atturīgi, savrupi. Spītīgi. Arī manī ir kaut kas no šīm iezīmēm, bet no tēva puses manī rīt latgaliešu asinis, tāpēc esmu ašāka. Bet var jau arī saprast lībiešus, jo dzīve jūrmalciemos nebija viegla,” spriež Ramona.

Līvu savienības Ventspils grupas vadītāja Ausma Ernestovska ir Ramonas attāla radiniece. Viņas tēvs Fricis bija Ramonas vecmāmiņas Elīzes brālēns. Ausma uzteic Ramonas mātes Dzidras māsas Skaidrīti, Faniju un Helēnu, arī brāli Vilni. Viņš bija ļoti atsaucīgs un darbīgs, Vilni ievēlēja grupas valdē, arī Helēna un Fanija bija valdē un aktīvi darbojās tajā. Lielirbē izaugušās Fanija, Helēna un Mirdza Vītolbergas, arī Lūžņā dzimusī Ausma ir lībiešu dziesmu ansambļa “Rāndalist” dibinātājas. Savukārt Skaidrīte dziedāja folkloras kopā “Kāndla”.

Par savu senču īpašumu priecājas mazmeitiņa Līva, dēla Jāņa meita.
Foto no Ramonas Leites albuma

Sarunās ar Ramonas meitu Ievu Zoli esmu sadzirdējusi arī viņas pamatīgo prieku par piederību lībiešu tautai. Lūk, šeit Ievas sirdsstāsts: “Man ļoti patīk lībiešu tautasdziesma “Pūt, vējiņi”, un tā pavisam citādi skan, nekā pierasts. Tad manī arī kas dzied. Man patīk zilibaltzaļais karogs, kaut kas notrīs, kaut kas atkal šķiet pašas.

Man patīk vēja šalkoņa priedes, jo tā man atgādina par jūru, par liedagu un pašu skaistāko, labāko vietu pasaulē – Lielirbi. Lai arī tas ir ciems, kura vairs nav, es tur esmu. Vienmēr. Vasarās, prātā un sirdī. Tā ir tāda vieta, kur nesāp un nekas nekait. Mana.

Basām kājām un izlaistiem matiem vienā baltā kreklā caur smilgām uz Irbes upi veldzēties. Tā ir tāda vieta, kur atpūšas dvēsele un iestājas miers. Senčiem izstāstu savas bēdas, apkopjot kapu kopiņas, un man ir sajūta, ka viņi ir blakus pateicībā, jo viņi ir sākumi maniem sākumiem. Sapņot un vērot horizontu, saulei rietot un austot, kā arī gara spītā cīnīties pilnīgi visiem vējiem un vētrām pretī. Asa mele, stalta mugura un pārliecība. Mēs esam maza sauja, bet diezgan liela griba. Būt pamanītiem, pieņemtiem, saprastiem. Lai “Pūt, vējiņi” neskanētu tikai kā skumjas vai ilgas, bet kā stāsts par aizdzītiem un esošiem Kurzemē!”

Lielirbes Lakši.
Foto no Ramonas Leites albuma

Publikācija sagatavota Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstītajā projektā “Lībiešu kultūrtelpas portāla “Livones” aktivitātes”.