Šovasar aprit 45 gadi, kopš Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētā izrādīja uzvedumu “Lībiešu kāzu spēle XIX gs.”. Šogad 4. augustā Rīgas lībiešu dziesmu ansamblis “Līvlist” un Kolkas ansamblis “Laula” iespējami autentiskā vidē – Kolkā – piedalīsies apvienības “Tapt” filmā, atveidojot nozīmīgākās lībiešu kāzu spēles ainas.

Pēc desmit gadiem, kad pēc “Līvlist” vadītājas Ārijas Mauriņas lūguma tapa uzveduma otrais variants, Dzintars Kļaviņš (1928–2007), uzveduma scenārija un mūzikas radošais autors, 1989. gadā rakstījis pārdomas (11 mašīnraksta lapaspuses blīvā tekstā ar precīzām atsaucēm, gadskaitļiem, kultūrvēsturiskām un specifiskām muzikālām detaļām) gan par muzikālo uzvedumu vēsturi Latvijā, gan par lībiešu muzikālo mantojumu, gan teatralizētajiem folkloras priekšnesumiem. Dzintara Kļaviņa pārdomu publikāciju, iekļaujot raksta “Lībiešu kāzu spēle 19. gadsimtā. Komentāri 2. redakcijai” ievaddaļu un uzveduma otrās redakcijas kopsavilkumu, sagatavojusi “Līvlist” dalībniece kopš 1972. gada Zoja Sīle.

Paulīne Kļaviņa, Elfrīda Žagare (no mugurpuses), Skaidrīte Mediņa un Marga Stalte, 1979. gads.
Jura Dzeņa foto no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izdotā bukleta “Lībiešu kāzu spēle” (1982)

Par pirmo variantu

Vākt un kārtot materiālus šim ansambļa “Līvlist” iestudējumam sāku 1976. gadā. Ansambļa darbībai tolaik vēl bija raksturīga koriska priekšnesuma maniere; programmas sastāvēja no samērā vienkārši apdarinātām 2–3 balsīgām dziesmām ar klavieru pavadījumu. Paretam varējām iedrošināties dziedāt arī a capella, šo iemaņu izkopšanai derēja gan V. Tormisa “7 līvu tautasdziesmas”, gan mans “Līvu triptihs” jauktam korim. “Līvlist” 1972. gadā jau arī sāka savu darbību, cerot kļūt par lībiešu kori.

Lai dažādotu priekšnesumu, palaikam programmās iekļāvām arī pa kādai rotaļdziesmai. To horeogrāfisko formu palīdzēja veidot Gita Liovane. Jau tolaik varēja paredzēt, ka ansambļa darbības stils attīstīsies skatuvisku uzvedumu virzienā. Lai kļūtu par konkurētspējīgu kori, būtu vajadzējis visu uzmanību veltīt dziedātāju kvalitatīvā sastāva uzlabošanai. To darīt nedrīkstēja, jo kolektīva galvenais uzdevums tomēr bija un arī ir citāds: pēc iespējas piesaistīt tos, kuri vēl paši runā lībiešu valodā vai kuru vecākiem tā bijusi ģimenes valoda. Bez tam pats folkloras materiāls jau vedina uz visu piecu mākslu – dejas, mūzikas, runas, teātra un lietišķi dekoratīvās dailes – elementu sintēzi. Jo savā vēsturiskajā pirmveidā folklora ir sinkrētiskas dabas parādība; vien jaunākos laikos – apmēram kopš 13.–14. gs. –, iedibinoties mākslu profesijām, katra no šīs mākslu piecatnes uzsāka savu, relatīvi autonomu attīstības gaitu, ar 1600. gadu tomēr atrodot veidu, kā turpināt kopdarbību, proti, sintētisko operas žanru.

Uzvedumu formu virzienā 19. gs. beigās sāka attīstīties arī latviešu vēlme atdzīvināt tautas interesi par senču mākslu. III Vispārējos dziesmu svētkos 1888. gadā Ernesta Vīgnera (1850–1933), kurzemnieka un laba tautas tradīciju pazinēja, vadībā Rīgas Latviešu teātra aktieru grupa ar Maiju Brigaderi (1857–1940) un Daci Akmentiņu (1853–1936) kā teicējām iestudē Viduskursas apdziedāšanas dziesmas, “brangi ielīksmojot” svētku mielasta dalībniekus. E. Melngailis (1874–1954) 1903. gadā veido “Līgosvētkus” ar Andrieva Niedras scenāriju un Pēteri Kalniņu kā režisoru. No šī uzveduma vēlāk izauga greznā kordziesma “Jāņu vakars”. Lielais latviskās dziesmas avotu meklētājs, R. Blaumaņa draugs Melngailis stāvēja folkoras uzvedumu formai kūmās arī pēc Otrā pasaules kara, kad 1950. gadu otrajā pusē no jauna sarosās tautas mākslas popularizētāji gan Kurzemē, gan Latgalē un Rīgā. Lai atminamies Margas Teteres un Kārļa Valdmaņa dibināto “Saulgriežu” ansambli, kam muzikālo materiālu gādāja Jēkabs Graubiņš (1886–1961). Liepājas pusē 1950. gados tapa Jāņa Dreimaņa sakārtots un aranžēts “Nīcas kāzu uzvedums”, Ventspilī – A. Rūjas, M. Teteres un Dz. Kļaviņa “Līvu zeme – Dzintarzeme”.

Pelšes 1959. gadā pasāktā “nacionālisma iznīdēšanas akcija” 25 gados (1960–1985) šī pašdarbības mākslas attīstības virziena tālāko evolūciju pārtrauca, pat paspēja noslīcināt aizmirstības jūrā. Tautasdziesmai bija iespējams patverties tikai koros, kur folkloras melodiju apdares joprojām tika dziedātas – ar diriģentu priekšā, ar vienaldzīgām, rūpju pilnām koristu sejām. Rūpējoties par to, lai visi akadēmiskās kordziedāšanas kritēriji: tīrskaņa, ritmiskums, tembrālā saliedētība, dikcija būtu “prasību līmenī”. Pārkāpt oratoriālās priekšnesumformas robežas uzdrīkstējās tikai retais koris. Viens no pašiem pirmajiem 1970. gadu vidū bija Imanta Kokara “Ave Sol”.

Reālo situāciju apzinoties, darbu pie lībiešu kāzu spēles scenārija veidošanas un muzikālā materiāla kārtošanas sāku visai apdomīgi. Prātojot, kā saglabāt ansamblim un visai sabiedrībai ierasto koriskās muzicēšanas formu, gan kā izvairīties no garlaicīguma, kas priekšnesumos rodas tādēļ, ka pie skatuviskas darbības principiem nepieradušie amatieri spēj koncentrēt savu darbību tikai uz vienu vai diviem uzdevumiem: tīrskaņu un teksta atminēšanos.

Scenārija veidošana gan grūtības neradīja. Oskara Loritsa “Volkslieder der Liven” (1936) ievietots Jāņa Prinča jun. (1821–1904) 1888. g. darinātais Pizes/Miķeļtorņa kāzu norises apraksta vācu tulkojums (oriģināls esot rakstīts lībiskajā dialektā, resp., tāmnieku valodā). Tas ir plašs, ar lielu rūpību veidots stāstījums par visām norisēm un darbībām. Ja visu šo materiālu gribētu ietvert uzvedumā, nāktos uzņemt divsēriju filmu. Daudzas kāzu spēles daļas, piemēram, jaunā pāra braukšanu no baznīcas uz dzīru vietu, vairākcēlienu mielastu, guldīšanas un modināšanas ceremoniju, var parādīt tikai dabiskā vidē, ne uz skatuves vai plānvidū. Tādēļ izvēlējos tikai epizodi ar jaunā pāra uzņemšanu līgavaiņa mājā. Turpinājumā – darbības līdz viesu izklīšanai un kāzu beigas. Šeit Princis, manuprāt, aprakstījis virkni izdarību un norišu, kas citos folkloristiskos kāzu aprakstos (Viduskursas, Latgales, dižās Nīcas) nav pieminētas, kaut arī par “tikai lībiskām” šīs detaļas uzskatīt arī nevar.

Dejo Paulīne Kļaviņa un Oskars Stalts.
Jura Dzeņa foto no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izdotā bukleta “Lībiešu kāzu spēle” (1982)

Problemātiski bija divi citi savstarpēji saistīti jautājumi – par valodu, kurā mums dziedāt kāzu cikla dziesmas, un muzikālo materiālu, kas lībiešu vidē netika vākts laikā, kad tas tur vēl bija, t. i., 19. gs. pirmajā pusē. Pēc Pirmā pasaules kara jau pat Ziemeļkursas Līvzemē no Ventspils gar piekrasti līdz Rojai dziesmu zinātāju bija gaužām maz. Un tos pašus, kā Mariju Šaltjāri (1860–1930) un Loti Lindenbergu (1866–1945) etnogrāfi un folkloristi līdz pat viņu mūža galam uzskatījuši par valodnieciski literārās folkloras vērtību glabātājām. Viņu muzikalitātei uzmanība pievērsta maz. Pat Oskars Loritss nav izņēmums. Melngailis, kurš 1923.–1928. gadā apmeklēja Ziemeļkursas zvejniekciemu dziesmu zinātājus, apkopojot folklorista pieredzi, 1934. gadā rezignēti rakstīja: “Dundagas ubagu mājā “dziesams” nav, lībju māksla atmesta, kuršu dziesma zaudēta, latviskā nav vietā stājusies.” (Sabirst, sadrūp senatnes sudrabs. Mūzikas Apskats, 1934. nr. 9) 1950. gadu otrajā pusē, kad es apbraukāju Kursas Līvzemi, guvums, lībju laulas lasot, bija pavisam niecīgs.

Izeju no problēmas atradu, iepazīstoties ar salīdzinošās etnomuzikoloģijas metodēm; īpaši rosinoši bija austriešu etnomuzikologa Eriha Hornbostela (1877–1935) nevainojami perfektie darbi, kas radušies zinātnisku pētījumu rezultātā 1906.–1933. gadā. Tie man palīdzēja izstrādāt savu lībiskās laulas muzikālo īpatnību izpratnes metodiku. Valodas jautājumos manu padomdevēju – sākumā Mārtiņa Lepstes, pēc tam Pētera Damberga – kompetence šķita pilnīgi uzticama. Ja viņi par kādu muzikālā materiāla restaurēšanas mēģinājumu (gadījumos, kad manā rīcībā bija tikai teksts) sacīja, ka “tā varētu būt”, tad jutos atkal kādu soli tuvāk ticis lībiešu tautas mūzikas noslēpumu pilij.

Pirms 10 gadiem, kad 1979. gadā tapa lībiešu kāzu spēles mūzikas pirmais variants, par folkloras popularizācijas formām un stiliem tā nestrīdējās un neķildojās kā tagad. Arī Staltu ģimene ar visu patriarhu – kapteini Oskaru – kā galveno “aktieri” piedalījās kāzu spēles iestudēšanas darbā (pie tam veiksmīgi – kā jau apdāvināti ļaudis, veica visus jaunos, neparastos uzdevumus). Bez “Līvlist” vadītājas Dzidras Kļaviņas (1924–1986), profesionālas kordiriģentes, jaunībā arī muzikālā teātra aktrises, ilggadīgas mūzikas skolotājas pacietības un neatlaidības uzvedums nebūtu sasniedzis to klausāmības un skatāmības pakāpi, kādu tas ieguva 1978./1979. g. sezonā. Tad viss apjomīgais materiāls ar 25 dziesmām, rotaļām un dejām bija iedabūts atmiņā un skatuviski apgūts. Uzvedumu palīdzēja iestudēt divi tolaik vēl konservatorijas studenti – režisors Andris Bērziņš un horeogrāfs Ernests Spīčs, kurš pašlaik ir sava – horeogrāfiski muzikāla – virziena līderis “Dandaros”.

Vilnis Blažēvičs, Valda Šuvcāne un Rasma Mažāne, 1979. gads.
Jura Dzeņa foto no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izdotā bukleta “Lībiešu kāzu spēle” (1982)

Rūpējoties par to, lai kāzu spēle ritētu raiti, bez “rāmi, lēnām” pazīmēm, kas palaikam raksturīgs folkloras ansambļu priekšnesumam, bijām “Līvlist” uzstādījuši maksimālas prasības. Apmēram 50 minūtes 25 numuri, nemitīgi mijoties un dažādojoties kustībām, mizanscēnām, prasot, lai katrs no scenārija mikroelementiem būtu piepildīts ar iekšējo, psiholoģisko darbību. Tas ir uzdevums, kas pat jauniem cilvēkiem ar labu atmiņu un ātru reakciju ne vienmēr ir pa spēkam. Sākumā mūsu vecākie dalībnieki pūta un elsa, jo ne atpūsties, ne ielūkoties špikerī nebija laika. Vēlāk, kad iespēlējāmies, visu izrādi varējām nospēlēt 43 minūtēs. Kāds igauņu kolēģis, noskatoties uzvedumu, teica, ka “tagad to visu vajadzētu atkārtot, lai tā mierīgi varētu iegaumēt visu, kas tur iekšā”. Ansambļa dalībniekiem tā bija laba skola, tie, kas izturēja, sākot iestudēt “Ziemas laiku metus’’, jau bija gandrīz profesionāļi, pat visvecākie – Oskars Stalts, Natālija Eglīte, Pēteris Dambergs. Paulīne Kļaviņa un Teodors Gailis mums tolaik bija gandrīz jaunieši.

Polemika ap teatralizēto folkloras prieksnesuma veidu sākās 1981. gada pavasarī, ap Andreja Jurjāna 125. jubilejas laiku, kad notika arī viena no pirmajām folkloras ansambļu skatēm. Kad “Skandinieki” ar Daini un Helmi Staltiem priekšgalā no “Līvlist” sastāvā darbu uzsākušajiem jauiešiem bija kļuvuši par patstāvīgu kolektīvu ar savu stilu, kas pazīstams kā autentiskais – no grieķu authentikos – īsts, pareizs, ar oriģinālu saskanošs. Šim stilam, kas jaunu, apdāvinātu, enerģisku propagandistu atbalstīts drīz kļuva par dominējošo folkloras ansambļu praksē, piemīt kāda tiem laikiem jauna un derīga īpašība – tā nodrošina iespēju ansamblim darīt savu folkloras propagandista darbu ikvienā vietā, laikā, ikkatrā ļaužu pulcēšanas situācijā. Folkloras materālu zinātāju kopas tad kļūst par histrioniem, viduslaikos iecienītiem ceļojošajiem māksliniekiem, kurus, kā zināms no vēstures, tauta mīlēja, jo ar savu kustīgumu un informētību tie pildīja “dzīvās avīzes” funkcijas.

Tolaik, 1980. gadu sākumā, kad informācija, ko mēs saņēmām no avīzēm, radio un televīzijas, bija tik pamatīgi “izpreparēta”, ka visas vēstis līdzinājās viena otrai kā ūdens piles, autentiskie folkloras ansambļi ar nestereotipo, pie tam opozicionāro mākslu nesa līdz dumpīguma garu. Kultūras darba vadītāju un organizētāju centieni reglamentēt, rediģēt vai kontrolēt folkloras kopu darbību bija nesekmīgi. Ansambļu daudzums auga augumā, bet sankcijas pret šiem nejaucēniem tikai kāpināja publikas interesi.

Oskars Stalts, 1979. gads.
Jura Dzeņa foto no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izdotā bukleta “Lībiešu kāzu spēle” (1982)

Par otro variantu

1989. gada septembrī pēc “Līvlist” vadītājas Ārijas Mauriņas (1926–2006) lūguma sāku darināt “Lībiešu kāzu spēles”otro redakciju, paturot prātā, kas bija labs un atsakoties no tā, kas savu laiku nokalpojis. “Katram,” sacījis Jānis Cimze, “jādzied tā dziesma, kuru viņš vislabāk var nodziedāt.”

Par izmaiņām materiālā

1) Jaunā pāra iesvētīšanas epizode

Jānis Princis raksta, ka pēc apsēšanās pie galda vedējtēvs nolasījis kādus pantus no Mateja evaņģēlija, bet pēc tam visi nodziedājuši kādu korāli. Iepriekšējā variantā nācās uzrunu un dziedājumu aizstāt ar saturā līdzīgu autentisku pantu no Loritsa pierakstiem un piemērotu muzikālu modeli.

Tagad ir laiks atzīt objektīvo patiesību, ka tās garīgās dziesmas, kuras tauta savā valodā dziedājusi vairāk nekā 400 gadu, arī pieder folklorai (zināms, ka Rīgas latviešu draudzes mācītājs un pilsētas bibliotēkas vadītājs Nikolajs Rams (?–1540) tulkojis latviski, t. i., valodā, kas atgādina lībisko dialektu, pirmos paša Mārtiņa Lutera sacerētos garīgos tekstus). Kurzemes hercogiste savas relatīvi autonomās pastāvēšanas laikā kļuva par novadu, kurā reliģiskajā un folkloristiskajā domāšanā pat muižnieku un mācītāju vidē robeža grūti novelkama.

2) “Ziņģu” melodijas

Kāzu spēle tika papildināta ar šī stila sentimentāli liriskajām dziesmām, ko mūziķi pazīst kā “Halles piētistu dziesmas”, ko pārstāvēja arī vēlāk slavenais Hendelis. Tās tiek uzskatītas par tipisku parādību Eiropas ziemeļdaļā, arī Latvijā, piemēram, Kurzemes baptistu draudzēs, tās dziedāja lībiešu ciemos. Var minēt, piemēram, Līgavas jeb brūtes valsi.

3) Norišu laiks

Kāzu spēles otrajai redakcijai formas ziņā bija jākļūst lakoniskākai. 30–35 minūtes ir laiks, ko var atvēlēt šī temata risināšanai. Tādi ir arī starptautiski akceptētie folkloras programmu ieteikumi. “Līvlist” to arī gudri izdarīja Ārijas Mauriņas vadībā, no kādreiz divdaļīgā uzveduma atstājot tikai pirmo daļu.

Noslēgumā citāts no Mateja evaņģēlija 5.16: “Täd sīeldõm laz pāistag neiīž rovvail. Laz ne nǟgõd täd jõvḑi tīeḑi, ja ne ovstõbõd täd Izzõ, kis um touvis.”

Dzintara Kļaviņa manuskripta fragments.
No Zojas Sīles vākuma