1973. gada jūnijā absolvēju LU Filoloģijas fakultāti ar diplomdarbu par latviešu valodas lībisko izloksni Kurzemes lībiešu ciemos, kuru vadīja profesore Marta Rudzīte. Ievadā citēju Frici Kārkluvalku no izdevuma “Sēta. Daba. Pasaule” 7. burtnīcas (Rīga, 1892.):

“Iekam vēl pēdējie lībieši nav izmiruši, mācīti vīri steidzas no pazušanas glābt, kas vēl glābjams, un jo nopietni salasījuši un salasa par šo tautiņu visu, kas derīgs, tā sakot, šīs tautiņas nobildējumam.”

Tālāk, secinot, ka “par zveju ļaudis ciemos no Melnsila līdz Lūžņai runā un domā visvairāk”, pamatoju, kāpēc izvēlēta zvejniecības leksika kā šim novadam raksturīgākā un plašākā vispārlietojamās leksikas daļa. Leksikas vākšanā man palīdzējuši arī 1972. gada janvārī dibinātā “lībiešu etnogrāfiskā ansambļa” dalībnieki Pēteris Dambergs, Oskars Stalts, Emma Lauberga un Elfrīda Žagare. Diplomdarba sākumā sniegts 19. un 20. gs. mijas zvejnieku dzīves un darba apraksts, ietverot vārdus izloksnē, bet otrajā daļā – zvejniecības leksikas vārdu saraksts. “Livones” lasītājiem sniedzu izvilkumu no diplomdarba aprakstošās daļas.

Laiva (platdibene) jeb loḑā.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Zvejnieku ciems, apkārtne, zvejas darbi, laiva, zivis

Ciema ceļš sākās jūrmalā, izvijās cauri ciemam, jūras tuvumā pa tiltiņu pārkāpdams nelielu strautu jeb valku un aizstiepjoties uz kaimiņciemu. No ciema ceļa atzarojās māju gatves – gatvs.

Senāk vairāk bijušas lielās saimnieku mājas ar 20–30 ha zemes, ko lībiski saukuši sūr kōrand, kā arī – mazmājs, lībiski piški kōrand.

Sētā bija dzīvojamā ēka, kūtis, cūku kūtiņas, klētis, pagrabs, pagalma vidū – aka. Nostāk bija dūmnamiš zivju kūpināšanai, bet jūrmalā tīkalbūd uz pusmetru augstiem pāļiem.

Saimnieku mājās bija lielā jeb vaļinieku istaba. Tās vidū krāsen. Katrā stūrī dzīvoja viena ģimene, kura ēst gatavoja uz vienas plīts. Pretī lielajai – pretistab. Saimnieki dzīvoja kambarī. Dižistabā stāvēja arķs, erkls – tīklu lāpīšanas un aušanas rīks ārķis. Ziemā, kad negāja jūrā, drāza pluksts – pludiņus, sagatavoja tīklu gremdes – vārakmiš, vārs, vija grīstes virvēm un auklām – ķiers.

Enkurītis (muciņa) jeb legīļ.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Kūtis un klētis parasti sabūvēja vienu otrai galā zem viena jumta. Lai atvieglotu rijas darbus, arī rija, labības šķūnis un piedrabs – piedarbs – bija zem viena jumta. Kūts priekšā atradās laidars, kura stūrī liela bedre – zveņģ, lai satecinātu vircu un pavasara ūdeņus. Vasarā tur sagāza sūnas, tā izveidojot mēslojumu.

Mazajās mājās bija tikai viena istaba un namiš – namiņš, kur taisīja ēdienu.

Pavasarī, tikko jūra atbrīvojās no ledus, zvejnieki gatavojās zvejai. Lielirbnieki un piznieki zvejoja arī Irbē.

Ja vējš pūta no zemes puses, to sauca māgurs jeb mākers, lībiski mōgõr. Tas zivis sadzen tālu jūrā, tad jānogaida uz laika maiņu. Ja pūš vakarvējš jeb vežģers, lībiski vežgõr, vežgõrtūļ, tad būs sagaidāma laba zveja. Vasarā zemsvējš, lībiski mōtūļ, sadzen krastam tuvāk butes. Dienvidu vēju zvejnieki sauc launags, lībiski lȭnag jedāl. Dienvidvakarvējam vārds ir lēnics. Ziemeļvējam – nordliks.

Kad pārgājusi vētra, bet jūra vēl nenorimst, viļņojas, saka – tas ir dinungs. Ja vēl pārskrien liels vilnis, tas ir rēznieks. Jūrā ir dažādas straumes: jūrskantroum, vakarstroum, rītstroum.

Tilaudas jeb tiļālōda.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Dodoties jūrā, zvejnieki silti saģērbās, īpaši pavasaros, kad sāk zvejot reņģes. Turklāt, braucot ar burām, aukstumu jūt stiprāk. Vilka jūrszābaks, eļļjak, nordvester – cepuri ar platām, nolaidenām malām. Vasarā, zvejojot butes jeb lests, lībiski liestā, ģērbās vieglāk. Slāpes veldzēja, padzeroties skābputru no leģel. Tā bija 4–5 l muciņa. Pavisam mazās plekstītes sauca par lapiņām lapiš jeb ziliņes, tās izpeld krastmalas sasilušajos ūdeņos.

Butēm bija savas iemīļotas uzturēšanās vietas, piemēram, pe brakem – pie Pirmā pasaules karā nogremdēto kuģu vrakiem. 15 cm garas butes skaitījās visderīgākās – mērlests. Lielam zivju baram vārds bija – pluot.

Harpūna roņu medīšanai jeb pīž.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Parastu laivu sauca airlaiv. To būvē tā, lai vajadzīgā brīdī var uzlikt mastu un buras, tad tā ir zēģellaiv. Zvejošanai piekrastē izmantoja platdibenes – plošķs. 20. gs. sākumā jau bija motorlaivs. Pašbūvētajām laivām bija 21 pēdu jeb 6,5 m garš ķīls, laivas platums 7 pēdas jeb 2,5 m, dziļums 1 m. Masts – 3–4 m. Burai audumu – zēģeldrān – senāk auduši no liniem, vēlāk pirkuši. Nepieciešamas 80 aršinas. Laivas gala koki – tēviš, darināti no ozola vai priedes. Laivas ribas jeb knei, kār, pie kurām piestiprina malas dēļus, taisītas no priedes koka. Senāk kneijas piestiprināja ar koka puļķiem, vēlāk ar īpašām naglām. Laivas augšējais dēlis – burt. Ūdens notecei malas dēļos iezāģē caurumiņus – špigāts. Laivas grīda tiek saukta – tiļgalds. Laivā iekārtoti seidambeņķ. Svarīga laivas detaļa ir stūre, kurai ir pamats – stūrdzelzs, lībiski saprōda, koks, ar kuru griež stūri – stūrpin. Masts tiek iestiprināts laivā vietā, ko sauc mastpēd jeb lībiski pīeljālga. Parasti bija divas buras – grotzēģel jeb dižzēģel un priekšzēģel jeb fok. Līdzņemamām lietām laivā ierīkoja skapiš jeb lībiski käpūd. Līdzi bija luodlīn dziļuma mērīšanai un ugiņkatls naktszvejai. Reizēm miglas gadījumam izmantoja govs ragu kā miglas tauri.

Tīkli bija dažādi: maliņtīkels piekrastes zvejai, luoštīkels mencām, jendels – neliels tīkls, liekacs – kam gar malām pieaustas liekas acis, jād – vairāki kopā sasieti tīkli.

Astes mērķis jeb tabārmerk.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Tīkla linumam gar augšējo malu piesieta augšvirv, tai piestiprina korkiš, plods. Apakšmalā ir apukšvirv, kam piesien vārakmiš, vārs. Linuma platumā nostiepta rindakššnor. Katrā tīkla galā ir koka kārts – vāls. Tīklam abos galos piestiprina mērķus. Mērķis pie enkura ir enkurmērķs, pie tīkla astes – astmērķs. Mērķa galā no skujām vai lupatām izveido zīmi jeb pušķ. Ir arī mērķi ar spainim līdzīgu pludiņa daļu. Tālāk jūrā bija izliktas kuģu ceļa zīmes – stoders, bojs. Ļoti svarīgas pie tīkliem ir dažādas virves, arī ķēdes, ar kurām jāmāk apieties. Ja virvi nepareizi met, tajā iemetas ķinks.

Vada mērķis jeb vadāmerk.
Jāņa Beltes zīmējums no grāmatas “Belte, se mōļțiji / Belte, tas mālders”

Enkuram ir kāts – dilb, tam ir divi zari ar nagiem. Augšējā enkura daļa saucas pier jeb galv. Ja ir stipra viļņošanās, izmet vējenkur, tas ir no brezenta un palīdz noregulēt laivu paralēli viļņiem. Bet ar žieker meklē pazudušos tīklus. Velkot enkuru no ūdens ārā, saka štropet. Lenkšet saka, kārtojot tīklu laivā pirms zvejas. Sastiprinot sarautu virvi, to špleisē, resnākas virves galu nostiprina, notinot to ar auklu – bendzelē.

Turpinājums sekos.