Apgāds “Dienas Grāmata” nupat laidis klajā Arnolda Auziņa dzīves komisko atgadījumu apkopojumu “Jautras nebūšanas”. Tajā ietverti vairāk nekā astoņi desmiti stāstiņu, par kuriem autors (starp citu, Līvu savienības ilggadējs biedrs) saka:

“Visu mūžu uz notikumiem un parādībām esmu raudzījies no komiskās puses, un daudzi mani uzskata par vieglprātīgu. Senču gudrība māca, ka, skatoties atpakaļ, grūti tikt uz priekšu. Bet, ja krietna gadu nasta plecos, atmiņās tiekamies ar draugiem, kuri jau viņsaulē. Manā atmiņā visspilgtāk saglabājušies tieši jocīgi atgadījumi. Varbūt tie uzlabos garastāvokli arī lasītājiem.”

Arnolds Auziņš ar jauno grāmatu “Jautras nebūšanas”.
Selgas Freimanes foto

Grāmatas redaktore Gundega Blumberga sniegusi šādas ziņas par autoru:

“Ja Arnolda Auziņa salīdzināšanai izmantotu kaut ko tik uzskatāmu un taustāmu kā Latvijas tautiskās segas, tad viņa raksturs un dzīvesveids būtu viens vienīgs šatierdeķis, kuru caurstrāvo prieks dažādās izpausmēs. Savukārt viņa radošā darbība iekļautos īstā Kurzemes ķēžu segā – košā un daudzkrāsainā svītru salikumā. Garum garajā mūžā (dzimis 1931. gada 29. novembrī) Arnolds ir izmēģinājis spēkus tik atšķirīgos un daudzos žanros, ko vieglāk būtu uzskaitīt to, ko viņš vēl nav paguvis, nevis to, ko jau ir izdarījis.

Arnolds Auziņš ir dundžiņš. Puika, kam tēvs lībietis un māte latviete, no Dundagas pagasta Mālejām. Skolojies vispirms Ģibzdē, tad Dundagā un tad jau Latvijas Valsts universitātē, līdz 1955. gadā saņēmis apliecinājumu, ka ir diplomēts žurnālists. Šis dokuments noteicis Arnolda profesionālo darbību – gandrīz četrdesmit gadus kopā ar bērnu un pusaudžu preses izdevumiem: no 1954. līdz 1977. gadam laikrakstā “Pionieris” un pēc tam līdz 1991. gadam žurnālā “Draugs”. Par šo devumu viņš atalgots ar izglītības darba teicamnieka nosaukumu, bet visa radošā darbība novērtēta ar Triju Zvaigžņu ordeni (2017. gadā).

Dažādās anketās ailītē “Nodarbes” Arnolds Auziņš raksta: dzejnieks, publicists, rakstnieks, žurnālists. Varētu vēl pievienot “dramaturgs”, jo sacerējis 10 lugas (no tām sešas bērniem) un tikpat daudz raidlugas (trīs bērniem). Auziņš ir 19 dzejoļu krājumu autors (no tiem pieci bērniem), viņa vārsmas ir iedvesmojušas komponistus radīt vairākus simtus dziesmu, to skaitā ir četri desmiti Elgas Īgenbergas komponētu melodiju, Raimonda Paula “Somu pirts”, “Balāde manam vectēvam” un citas. Dienasgaismu ir ieraudzījuši 25 romāni (to skaitā arī kriminālromāni), 23 īsprozas un autobiogrāfiskās prozas krājumi (seši bērniem un jauniešiem), to skaitā septiņi anekdotisku gadījumu un omulību apkopojumi. Un arī tas vēl nav viss: ar Arnolda Auziņa vārdu izdotas 13 dokumentālu aprakstu, publicistikas un apceru grāmatas, un šajā kategorijā ietilpst vairāku Latvijas dižļaužu biogrāfijas – Konstantīna Čakstes, Gustava Zemgala, ģenerāļa Jāņa Baloža un citas.

Arnolds Auziņš, stāstot par sevi un padarīto, vienmēr priekšplānā izvirza līksmīgo pusi – visa tā rakstīšana ir tīrā prieca, lustes un gaviles, viss ir tik viegli, pacilājoši un starojoši, vienīgais kreņķis – lai roka tiek līdzi domai. Jā, kā gan citādi viņš tik veikli būtu ticis pie tā simta grāmatu un lugu klāsta, ko ievada pirmā publikācija 1957. gada 1. maijā. Turklāt ir vēl kāds papildieguvums, ko paudis pats rakstītājs: “Cilvēkam, kurš raksta, nekad nav garlaicīgi.””

“Jautrajās nebūšanās” Arnolds Auziņš stāsta ne tikai par kolēģiem un draugiem, bet arī par ģimenes locekļiem, klases un studiju biedriem. Ieskatam gadījums no vecāku dzīves “Svešinieks savā mājā”.

Tēvam sašķobījās veselība, un vietējais dakteris ieteica braukt uz slimnīcu Talsos. Uz cik ilgu laiku? Mediķi izmeklēs, noteiks diagnozi un ārstēšanas kursu. Ja nekas nopietns nebūs, paturēs tikai dažas dienas, bet varbūt paies nedēļa vai vēl vairāk.

            Velta strādāja Dundagā, Austra – Stiklos, es Rīgā studēju, un mamma mājās palika viena. Paldies Dievam, operēt tēvu nevajadzēja, un viņš ar autobusu brauca mājup. No pieturas trīs kilometrus uz Mālejām nāca kājām un ieradās vēlu vakarā, kad māte jau gulēja. Durvis aizslēgtas, viņš bungoja pie guļamistabas loga.

            – Ko jums vajag? Kas jūs esat? – māte samiegojusies vaicāja.

            – Es esmu tavs vīrs Jānis. Laid iekšā!

            – Melojat. Mans vīrs ir Talsos slimnīcā. Ja tūliņ pat neiesiet projām, es izsaukšu miliciju.

Tēvs apjuka: paša sieva vairs nepazīst un nelaiž savā mājā. Varētu pārgulēt šķūnī, no rīta patiesība noskaidrosies. Bet tad ienāca prātā doma pamodināt kaimiņus – tie būs sakarīgāki un neuzskatīs viņu par svešinieku.

Alberts uzreiz pazina nāburgu un zobojās:

– Vai tikai tavai laulenei nav blakām cits vīrišķis?

– Nemuldi, vecais! Redzi, cik cilvēks nelaimīgs, – sieva Lilija pārmeta vīram. – Pārnakšņosi pie mums!

– Nē, nāciet man abi līdzi un aplieciniet Annai, ka esmu viņas vīrs!

– Tādi kumēdiņi vēl nav redzēti, – Alberts smiedamies noteica. – No tevis pienākas pusstops.

Mamma vairs nebija aizmigusi. Droši vien tagad būtu pazinusi savējo arī bez kaimiņu iejaukšanās.

– Jāni, pārbaudi skapi! Vai tur kāds neslēpjas? – Alberts nerimās.

Tēvs nereaģēja uz kaimiņa piezīmi, bet māte pārmeta:

– Kāpēc tu nepiezvanīji un nebrīdināji, ka brauksi mājās?

– Gribēju sagādāt pārsteigumu.

– Jā, tev izdevās.

Grāmatas atvēršanas svētki paredzēti 14. martā Latviešu biedrības namā, Rīgā, kad rakstnieks Arnolds Auziņš visiem teiks: “Tēriņtš!” – kā pats smejas, tas ir vienīgais vārds, ko viņš zina sava tēva valodā.