Ar Birutu Drišļuku (dz. Geige, 1928–2018) tikos un viņas atmiņas par bērnību un skolas gadiem pierakstīju 1979. gadā. 2000. gadā tās papildināju, bet apkopoju 2023. gadā.

Dzīve Jaunciemā

Esmu dzimusi 1928. gada 23. maijā Jaunciemā. Mani vecāki Oskars un Milda Geiges bija lībieši. Mana tēva vecāki Janis un Trīne bija uzvārdā Jeije, kas vēlāk kļuva par Geigi. Vectēvs Janis bija zvejnieks un noslīka jūrā. Mātes vecāki bija no Mazirbes. Mana vecmāmiņa bija kalpojusi Dundagas pilī par baroneses istabeni, bet vectēvs bija piedalījies Mazirbes baznīcas celšanā (1868. g.). Viņi dzīvoja Mazirbē lielajā, garajā mājā (tagad saimniecības ēka) starp abām Dzelzceļnieku mājām.

Birutas vecāmāte Trīne Jeije, 1912. gads.
Vilho Seteles foto no Somijas kultūras mantojuma pārvaldes krājuma (Museovirasto, SUK 126:57)

Bērnība pagāja Jaunciema Burtniekos. Man ir divi jaunāki brāļi – Raimonds un Behards. Jaunciems, kas atrodas starp Lielirbi un Sīkragu, manā bērnībā bija diezgan mazs ciems. Ar Jaunciemu sākās Dundagas muižkunga barona Osten-Zakena īpašumi. Robeža starp Dundagas barona un Popes barona Bēra īpašumiem bijusi no Irbes upes ietekas jūrā Lielirbes ciemā. Latvijas brīvvalsts laikā šī robeža bija starp Ances un Dundagas pagastu. 1950. gadā Jaunciemu pievienoja Ventspils rajona Tārgales pagastam.

Burtnieki bija jaunsaimniecība, ko uzcēla mans tēvs uz zemes, kas bija atdalīta no Labrenču vecsaimniecības. Mans tēvs Oskars Geige bija zvejnieks. Vēlāk strādāja uz dzelzceļa. Labrenči (Buši) bija viena no senākajām Jaunciema mājām. Tajās saimniekoja Alfreds Geige ar savu ģimeni. Viņiem bija zirgs, govis, cūkas, vistas un arī bišu saimes. Sadalot vecsaimniecību, katrs no jaunajiem īpašniekiem ieguva 38 pūrvietas zemes.

Kopš 1863. gada Kurzemes privātmuižu zemniekiem bija atļauts nopirkt no muižas rentes mājas par dzimtu. Lielākai daļai zemnieku nebija naudas, un viņi mājas nevarēja nopirkt, taču līdz 1910. gadam muižnieki Jaunciemā bija pārdevuši visas mājas. 1920. gadā Jaunciemā bija piecas mājas. Vēlāk daudzi uzcēla jaunas mājas un iekopa lielus augļu dārzus. [Ap 1939. gadu ciemā jau bija 17 mājas un nepilns simts iedzīvotāju – T. P.]

Jaunciemam cauri tecēja maza upīte, ko sauca par Nabalgrāvi. Tā novada uz jūru liekos ūdeņus. Uz dienvidiem no tagadējās Kolkas–Ventspils šosejas bija Platvigas un Nabalvigas – lielas pļavas, kuru galā atradās Nabalu ezers.

Starp Jaunciemu un Sīkragu uz jūru tek maza upīte, kas iztek no šī ezera un ko sauca trīs dažādos vārdos – pēc māju nosaukumiem, kas atrodas to krastos: Ķikans, Celmupe, Dīcmaņupe.

Celmupes apkārtnē bija lielas pļavas, kur mēs ganījām savus lopus. Celmos dzīvoja ciema mežsargs, bet Dīcmaņi bija gandrīz pie upes ietekas jūrā. Tagad upi sauc vienkārši Ķikans. Kādreiz Jaunciemā bija augsta smilšu kāpa, ko sauca par Balto kalnu. Tagad tas ir nolīdzināts un tā vietā uzbūvēta Ventspils–Kolkas šoseja.

Bērnībā dzīvojām diezgan labi. Audzējām govis, cūkas, aitas. Bija sakņu un augļu dārzs, kartupeļu lauks. Tēvs zvejoja jūrā. Pavasarī zvejoja reņģes, bet vasarā butes, kuras sauca par lestēm vai plekstēm. Zivis apstrādājām paši – tīrījām, sālījām, žāvējām. Daļu gatavās produkcijas vedām pārdot uz Dundagas tirgu.

Vislabāk man patika Mazmāras tirgus, kas notika septembra beigās. Tur bija ļoti daudz tirgotāju ar jēriem, sivēniem, vistām un zosīm. Tirgoja arī saldumus. Tirgus placis atradās pretī Dundagas vējdzirnavām.

Zivis varēja arī iemainīt pret miltiem, putraimiem, žāvētu gaļu. Vislabāk pirka vidējās plekstes, mazās atstājām sev. Mazās lestes bija jāžāvē vienu diennakti, bet lielākās pat divas trīs dienas. Gatavojām arī pīklestes. Izķidātas lestes bez galvām sālīja koka mucās. Visgaršīgākais ēdiens bija žāvētas plekstes ar vārītiem kartupeļiem un rūgušpienu. Ēdām arī piena zupas ar plucinātām lestēm, kā arī kartupeļu klimpu zupu. Rudenī lasījām sēnes un ogas. Vienmēr vārījām brūkleņu zapti, ko glabāja lielos māla podos. Dzērvenes lasījām Dižpurvā. Tās ziemā turējām pītos grozos.

Vecāki Milda un Oskars Geiges, 1970. gadi.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Garajos ziemas vakaros adījām zeķes un cimdus, bet mamma auda strīpainas segas. Līdz pavasarim aušana bija jāpabeidz, jo vasarā bija daudz citu darbu. Vasarās pļavās ganījām govis. Daudz darba prasīja siena savākšana. Brīvajos brīžos skrējām uz jūru. Tur peldējāmies un gājām dažādās rotaļās. Laiks aizskrēja nemanot.

Visskaistākie un gaidītākie svētki bija Ziemassvētki.

Tad mamma cepa piparkūkas, speķa pīrāgus, plātsmaizi ar āboliem, biezpienu un brūklenēm, kā arī gardos sklandraušus ar kartupeļu un burkānu pildījumu. Mājās pušķojām eglīti ar konfektēm, piparkūkām un āboliem.

Vakarā dedzinājām svecītes un dziedājām Ziemassvētku dziesmas. Zem eglītes Ziemassvētku vecītis bērniem vienmēr bija atstājis dāvanas.

Jaunciema izputēšana sākās jau Otrā pasaules kara beigās, kad vācieši vietējos 1944. gadā izlika no mājām. Mēs pārcēlāmies uz Nevejas ciema Andžiņiem pie radiem. Tēvs kara beigās gribēja braukt uz Zviedriju, bet pārdomāja un mēs palikām dzimtenē. Manam tēvam bija dziednieka spējas, un viņš varēja ārstēt cilvēkus. Viņš stāstīja arī senus un interesantus nostāstus. Atceros, ka viņš stāstīja par atrasto zelta naudu. Kāds vīrs muižas laikos, arot lauku, atradis mazu muciņu, pilnu ar zelta monētām. Baidījies ņemt sev, jo bijis ticējums, ka tam, kas ņems atrastu naudu, būs slikti. Vīrs atdevis naudu Dundagas muižkungam, lai ticējums darbotos pret viņu.

Māte man bērnībā stāstīja pasakas un teikas par jūras meitām. Tās bijušas ļoti skaistas – gariem, gaišiem matiem un dzidri zilām acīm.

Jūras meitas zilās, plandošās kleitās dejojušas pa ūdens virsu un kā nāras šūpojušās jūras viļņos. Viņu savādās dziesmas valdzinājušas puišus, un viņi kā noburti lēkuši ūdenī.

Jūras māte lībiešus uzskatījusi par savu tautu. Zvejnieki centušies iegūt Jūras mātes labvēlību ar dažādiem ziedojumiem. Jūras mātei ziedoja Lieldienu rītā, kā arī jaunu laivu pirmo reizi ielaižot jūrā.

Pie mūsu mājas atradās sena pirtiņa. Tēvs vienmēr teica, ka pirts, tāpat kā baznīca, ir svēta vieta. Pirts ārstē miesu, tur nomazgā netīrumus, bet baznīcā izsūdz grēkus un attīra dvēseli. Pirtī ir pirts gars, un baznīcā ir svētais gars.

Pēc kara mūsu ģimene atgriezās Jaunciemā, bet daudzi pārcēlās uz dzīvi citur. Ciems bija izpostīts. Mājas bija apzagtas un izdemolētas. Pēc kara Jaunciemā zvejot vairs nedrīkstēja. Sākās kolhozu un pastiprinātas jūras robežas kontroles laiki. Zvejniecība tika atļauta vienīgi Sīkragā stingrā robežsargu kontrolē. Tika uzskaitīts, cik laivu un zvejnieku dodas jūrā un cik atgriežas malā. Tagad Jaunciemā ir palikušas tikai divas mājas – Nabali un Jaunstrautiņi.

Jaunciemā nekad nav bijusi ne skola, ne dzelzceļa stacija. Arī kapsēta Jaunciemam un Sīkragam ir kopīga mežā pa vidu starp ciemiem. Pusceļā starp Jaunciemu un Sīkragu atradās Sīkraga dzelzceļa stacija. Lai no dzelzceļa stacijas nebūtu jāiet uz trīs kilometru attālo Jaunciemu kājām, jaunieši bieži vien lēca laukā no lēni braucošā vilciena tieši ciema centrā. Mazbānītis manā bērnībā bija vienīgā satiksme starp lībiešu ciemiem. 1935. gadā Jaunciems bija diezgan lībisks ciems. Vecākā gadagājuma cilvēki vēl sarunājās lībiešu valodā.

1951. gadā ciema iedzīvotājiem bija jāmeklē cita dzīves vieta. Daudzi pārcēlās uz Kolku vai Ventspili. Mani vecāki pārcēlās pie dēla Raimonda uz Ventspili.

Mans brālis Raimonds strādāja uzņēmumā “Ventspils nafta” par elektriķi. Brālis Behards dzīvoja Rīgā, bija keramiķis. Burtnieki tika pārdoti Bumbieru ģimenei no Dundagas, bet vēlāk tur saimniekoja Arnolds Krinkels. 1989. gadā viņš nomira, mājas tika pamestas un tagad ir pilnīgi sabrukušas. No skaistā ābeļdārza palikušas vien dažas ābeles. Jaunciema vienīgie iedzīvotāji nu ir Jaunstrautiņu īpašnieku Mežiņu ģimenes pēcteči.

Pēc Otrā pasaules kara starp Jaunciemu un Sīkragu uzbūvēja Baltijas jūras flotes novērošanas punktu. Vietējiem iedzīvotājiem tur ieeja bija aizliegta. Militāristi no turienes aizgāja tikai 1993. gadā. Tagad tur – pa ceļam uz jūru labajā pusē – var redzēt izdemolētās un laika zoba sagrauztās mūra ēkas, kuru drupām cauri izauguši palieli koki.

Dēls Valērijs pie savas mājas Mazirbes Laintiem, 2008. gads.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Mani vecāki bija baptisti. Mēs gājām uz dievkalpojumiem Lielirbes baznīcā. Baptisms lībiešu jūrmalā sāka izplatīties 19. gadsimta 70. gados. Lielirbes baptistu draudze dibināta 1888. gadā. Lielirbes baptistu baznīca bija neliela koka ēka ar palielu lūgšanu telpu, bet nama otrajā pusē bija dzīvoklis mācītājam. Svētdienās baznīcā sapulcējās ticīgie no tuvējiem ciemiem – gan baptisti, gan luterāņi. 70.–80. gados draudze izjuka un namā zvejnieku kolhozs “Banga” ierīkoja zvejnieku kopmītnes. 2011. gadā nams tika pārvests uz Ventspils Piejūras brīvdabas muzeju.

Tagad, kad dzīvoju Mazirbē, es apmeklēju baptistu lūgšanu namu Pitragā. Pitraga baptistu baznīca celta 1902. gadā, bet draudze dibināta jau 1890. gadā. Baznīca un draudze darbojās arī visus padomju gadus. Baznīcas apmeklējums man vienmēr sniedz garīgu mierinājumu, man patīk dziedāt garīgās dziesmas, lasīt Bībeli un klausīties dievvārdus.

Skolas gaitas Mazirbē

Skolā sāku mācīties 1936. gadā Mazirbē, jo mūsu ciemā skolas nebija. Sākumā mācījos jūrskolas namā. Tur otrajā stāvā bija piecas klašu telpas, zāle un skolotāju istaba. 1936./1937. mācību gadā Mazirbes skolā mācījās 158 skolēni. Telpas bija par mazu.

Mazirbes jauno skolas ēku sāka celt 1939. gadā. Augustā atklāja tikko uzbūvēto Mazirbes Lībiešu tautas namu. Tas bija īsts baltais brīnums Mazirbē. Skolas ēku pabeidza 1940. gadā, un jau septembrī sākām mācības tur. Mums skolā bija internāts. Mēs, meitenes, gulējām otrajā stāvā stūra istabiņā. Katrā klasē bija apmēram 25–30 skolēnu. Mācības skolā notika arī Otrā pasaules kara laikā, kaut arī vienā skolas spārnā dzīvoja vācieši. Pirmais direktors man skolā bija Leonards Šics, kurš kara beigās aizbrauca uz Zviedriju. Pēc tam nāca Upesleja, bet pēc kara Pēteris Dambergs, vēlāk Rūdolfs Ermanbriks.

Skolā mācījāmies dažādas valodas – krievu, vācu, angļu. Bija jāmācās arī ticības mācība, matemātika, dabas mācība, latviešu valoda. Skolā kopgaldā deva tikai pusdienas. Vakariņas un brokastis bija jāgatavo pašiem. Ēdamistabā gar malām stāvēja pārtikas lādes, kur katram skolēnam bija savi produkti, ko katrs bija atvedis no mājām. Katram no mājām līdzi bija arī katliņš un panna. Turīgāko saimnieku bērniem bija lielākas un bagātīgākas lādes, kur bija sviests, kūpināta gaļa, maize, kartupeļi un ievārījuma burciņas. Trūcīgākiem bija jāiztiek ar saceptu speķi un rupjmaizi.

Uz skolu Mazirbē braucu ar vilcienu vai arī tēvs aizveda ar zirga pajūgu. Vilciens no desmit kilometru attālā Jaunciema uz Mazirbi gāja svētdienas vakarā. Skolēni brauca arī no Lūžņas, Lielirbes un Sīkraga. Manā klasē mācījās mazirbnieki Haralds Rozenbergs un Lilija Sproģe.

Mūsu klase stādīja bērzu aleju no Mazirbes veikala līdz Kalējiem. Tagad tur vecie koki palikuši tikai vienā pusē.

Pēcpusdienās pēc mācībām skolā, ja bija nauda, mēs gājām uz Mazirbes veikalu iepirkties, taču bez atļaujas no skolas nedrīkstēja aiziet. Ziemā, kad bija daudz sniega, brīvajā laikā mēs slidinājāmies no Baltā jeb Dižkalna, kas atrodas pie skolas.

Zēnu internāts atradās vecajā skolas ēkā (1880). Tur dzīvoja arī daudzi skolotāji. Arī jaunajā skolas ēkā bija dzīvokļi skolotājiem. Skolas direktoram un citiem skolotājiem bija arī lopi – govis, cūkas un mājputni. Kūts atradās pie skolas, tajā ēkā, kur tagad ir skolas muzejs “Rāndali”. Pie skolas bija arī lielais malkas šķūnis, kur glabājās malka skolas vajadzībām.

Kara laikā vācieši dzīvoja arī jūrskolas ēkā. Pret vietējiem vācieši izturējās labi, nevienu neaiztika. Kara beigās 1944. gadā visiem vietējiem tika dota pavēle atstāt savas mājas. No jūrmalas bija jādodas projām uz Vīdāli vai Neveju. Piekrastes ciemi palika tukši. Kara laikā skolotājiem bija jāvalkā melni halāti, bet skolēniem – tumšas formas. Par skolotājiem kara gados Mazirbē strādāja R. Ermanbriks, A. Katlapa, Vilciņa, Sūniņa, Krieviņa, Grīvāne, Sinka, Švarce.

Jaunība un ģimene Sīkragā

Pēc skolas beigšanas es strādāju Mazirbes dzelzceļa stacijā par kasieri. Uz darbu Mazirbē braucu ar vilcienu. Darbs bija interesants, jo stacijā pulcējās daudz jauniešu. Stacija bija kultūras un sabiedriskais centrs.

1950. gadā es iepazinos ar ukraini Vladimiru Drišļuku, kurš dienēja Jaunciemā robežsargos. Viņu zastāvs [robežsargu postenis – T. P.] atradās koka mājā pie jūras. Mājas īpašnieku krievi bija izdzinuši, un viņš aizgāja dzīvot uz Mazirbi. Vēlāk robežsargi savām vajadzībām uzbūvēja mūra ēkas. 1951. gadā, kad dienests beidzās, mēs ar Vladimiru apprecējāmies un aizgājām dzīvot uz Ventspili. Mans tēvs un māte neiebilda, ka precos ar sveštautieti. Tēvs teica, ka nav svarīga tautība, galvenais, lai būtu labs un gādīgs cilvēks. Vīrs ātri iemācījās latviešu valodu, bet akcents tomēr bija stipri jūtams.

Mana vīra vecāki bija cēlušies no Ukrainas kazakiem, kas dzīvoja Verhovcevā Dņepropetrovskas apgabalā. Viņa māte bija bagāta zemes īpašniece Katrīna Zagorodņaja, bet tēvs Aristarhs Drišļuks. Aristarhs strādāja uz dzelzceļa un vienreiz bija atbraucis uz Latviju pie mums ciemos. Padomju laikos dzelzceļa darbinieki varēja braukt ar vilcienu par brīvu pa visu valsti. Vienreiz viņš mums no Ukrainas atsūtīja veselu vagonu ar kukurūzu – nezinājām, kur likt.

Biruta un Vladimirs Drišļuki, 1976. gads.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

1952. gadā piedzima mūsu pirmā meita Valentīna. Dzīve Ventspilī bija ļoti grūta, un mēs nolēmām atgriezties jūrmalā.

Jaunciemā vairs nebija, ko darīt, tāpēc apmetāmies Sīkraga Sesku ciemā. Par Sesku ciemu sauca jaunsaimniecības, kas bija izveidotas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā uz valsts zemes tieši aiz kāpām uz Mazirbes pusi no Sīkraga.

Ap 1930. gadu Sīkragā un Jaunciemā kopā bija vairāk nekā 50 zvejnieku un laivu. Darbojās arī zivju kooperatīvs. Plekstes varēja pārdot zivju uzpircējiem, kas braukāja pa ciemiem. Varēja arī vest uz tirgu Dundagā.

1955. gadā Sīkragā uzbūvēja zivju pārstrādes fabriku un atļāva zvejot jūrā. Te bija zvejnieku brigāde un laivu piestātne. Tad Sīkragā ieradās daudzas ģimenes no citiem piekrastes ciemiem, kur zvejošana bija aizliegta.

Mans vīrs sāka strādāt zivju cehā. Kad attīstījās Kolka, Sīkrags kļuva par nomali un cilvēki devās dzīvot uz Kolku vai Ventspili. Sīkragā mums piedzima trīs bērni – Valērijs (1954), Arita (1956) un Vitālijs (1957). Tad jau no Sesku ciema bijām pārcēlušies uz Sīkraga Viļņiem – māju pie pašas jūras.

Dzīve Mazirbē

1959. gadā manam vīram piedāvāja darbu Mazirbes zivju cehā par priekšnieku. Mums uzbūvēja arī dzīvojamo māju Rolandi pie pašas jūras netālu no ceha. Tā bija neliela – trīs istabas un virtuve. Mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Mazirbi. Mazirbē piedzima vēl divas meitas – Ina un Anita.

Mazirbes zivju cehā kūpināja skumbrijas, mencas u. c. zivis, kuras zvejoja Atlantijā. Saldētās zivis atveda no lielajām ostām Ventspils un Liepājas, bet gatavo produkciju veda uz lielajām pilsētām. [1947. gadā Mazirbē nodibināja zvejnieku kolhozu “Mazirbe”, kas 1950. gadā ieguva nosaukumu “Jūras arājs”. 1951. gadā tas tika apvienots ar Kolkas zvejnieku kolhozu “Kolkasrags” un ieguva nosaukumu “Brīvais zvejnieks” – T. P.]

1967. gadā Pitragā uzcēla jaunu zivju apstrādes cehu un mans vīrs kļuva par tā priekšnieku, jo viņam jau bija liela pieredze šajā darbā.

Par Mazirbes ceha priekšnieci kļuva Lielā Tēvijas kara veterāne Zoja Ņikitina. Pitragā gatavoja delikateses, kuras veda uz Maskavu, pat Kremli.

1969. gadā Pitraga kūpinātavā sagatavoja 47 tonnas ļoti augstvērtīgas kūpinātās zivju produkcijas. 1970. gadā uzbūvēja Kolkas šprotu cehu, bet 1975. gadā zvejnieku kolhozs “Brīvais zvejnieks” apvienojās ar “Bangu”.

Vēlāk, kad Pitraga cehu slēdza, vīram piedāvāja darbu Rīgā, Mangaļsalā, kolhozā “9. maijs”, kā arī Pāvilostā kolhozā “Dzintarjūra”, taču viņš negribēja iet uz pilsētu un mēs palikām Mazirbē. 1988. gadā, kad vīrs aizgāja pensijā, viņš nodarbojās ar lauksaimniecību un zirgiem. Vispirms mums bija zirgs Dūja, kas daudzus gadus mums labi kalpoja. Vēlāk nopirkām no Melnsila Dīriņiem baltu zirgu, vārdā Gaisma. Zirgs bija diezgan izlaists un jauno saimnieku negribēja klausīt. 2007. gada 12. jūnijā mans vīrs pēkšņi nomira un Gaisma bija jāpārdod.

Biruta Drišļuka ar bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, 2010. gads.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

1991. gadā atklājās, ka arī Kolkā ir māja ar vārdu Rolandi, un mēs bijām spiesti mainīt mājas nosaukumu. Tagad mūsu māju sauc Kalmes. Kad kolhozs “Banga” pārdeva savus īpašumus, mēs mājas privatizējām par pajām.

***

Mūža nogali Biruta pavadīja Mazirbes Kalmēs kopā ar meitu Anitu. Meitas Ina un Valentīna dzīvo Rojā, dēls Vitālijs un meita Arita – Talsos, bet Valērijs ir atjaunojis un pārbūvējis kādreizējo Ermanbriku māju Laintus, kas atrodas blakus Kalmēm. Savukārt Vitālijs atjaunojis un sakārtojis lībietes Virgīnijas Staltes īpašumu Astārus. Biruta Drišļuka nodzīvoja garu mūžu, piedzīvoja sešus bērnus, 12 mazbērnus un vairāk nekā 20 mazmazbērnus.

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”