Pagājušajā gadā, pirmo reizi atzīmējot Lībiešu mantojuma dienu, Lībiešu institūta izveidotajā kartē Vidzemē bija redzami daudzi jo daudzi mazie karodziņi, kas apzīmēja vietas, kur norisinājās dažādas aktivitātes. Visur tajās iesaistījās cilvēki, kuri apzinās sevi nākam no šīs senās tautas, apzinās savas saknes vai gluži vienkārši ciena to mantojumu, ko valodā, vietvārdos un kultūrā atstājuši lībieši.

Arī šogad Lībiešu mantojuma dienā, kas veltīta lībiešu tautas un kultūras mantojuma saglabāšanai un atjaunošanai, Vidzeme svētkos vienojās kopā ar Kurzemes krastu. Ainaži, Lēdurga, Liepupe, Limbaži, Pāle, Salacgrīva, Sigulda, Staicele, Svētciems, Vidriži, Viļķene – senās lībiešu zemes Metsepoles un Gaujas lībiešu teritorijas. Rīga un Aizkraukle – Daugavas lībiešu zeme. Skanēja dziesmas, dažviet bija izstādes, veltītas lībiešiem, dzimtas koku veidošana un savu sakņu pētīšana, tika pacelti lībiešu zaļibaltizilie karogi vai kā citādi atzīmēts šis notikums. Ar vidzemniekiem kopā bija arī Igaunijas puse – Ikla, Treimaņi, Metsepole un citas apdzīvotas vietas Hēdemēstes rajonā. Simboliski viens no pasākumiem norisinājās Iklā blakus Latvijas un Igaunijas robežai, piedaloties arī kaimiņu tautas pārstāvjiem.

Folkloras kopas “Cielava” un “Malībieš” dalībnieki un pasākuma viesi Lībiešu mantojuma dienā Iklā 2024. gada 23. martā.
Foto no Rasmas Noriņas krājuma

Aizsākums meklējams 2001. gadā

2003. gada 23. augustā pirmo reizi pulcējās kopā tie, kuri bija uzzinājuši vai jau zināja, ka ir Vidzemes lībiešu pēcteči. Toreiz Pāles novadpētniecības muzejā atklājām izstādi “Mēs – Vidzemes lībiešu pēcteči”, kuras pamatā bija pieci sākotnēji ieskicētie Ādmīdiņu, Bisnieku, Gīzu, Kariņu un Lielnoru dzimtas koki. Pasākumā Girgensonu–Lielnoru dzimtas pēctecis Indulis Emsis teica viedus vārdus, ka, nezinot savas saknes, mēs esam kā pūka Visumā, taču uzzinot, cik tās senas un stipras, mums rodas vietas un piederības apziņa. Tā gadu gaitā ir izveidojusies Vidzemes lībiešu pēctečos un ļaudīs, kuru senči dzīvojuši senās Metsepoles teritorijā.

Gabriela Krista Lielnora ar tēti Valdi Lielnoru 2003. gadā izstādes “Mēs – Vidzemes lībiešu pēcteči” atklāšanā.
Foto no Rasmas Noriņas krājuma

Gabriela Krista Lielnora, 2023. gads.
Foto no Rasmas Noriņas krājuma

Tomēr visu aktivitāšu aizsākums bija jau 2001. gads. Tad un 2002., 2003. gada vasarā kopā ar darba grupu pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa Saulveža Cimermaņa ierosmes viņa vadībā apsekojām visas Svētciema sētas, bieži vien jau tikai to vietas, kurās, pēc Pēterburgas ZA akadēmiķa A. J. Šēgrēna ziņām, 1846. gadā dzīvojuši lībieši. Tās bija ekspedīcijas, kas ievadīja gatavošanos ZA un Limbažu rajona padomes kopīgajai zinātniskajai konferencei “Rietumvidzemes lībisko apvidu kultūrvēstures problēmas”. Izstādes atklāšana Pāles novadpētniecības muzejā ievadīja 5. un 6. septembrī Limbažos notikušo konferenci, kurā nolasīju referātu “Svētciema lībiešu dzimtu pēcteči 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimtā”. Šie pasākumi bija kā atspēriena punkts, kā pamats tam, lai sāktos Vidzemes lībiešu pēcteču identitātes apziņas veidošanās.

Protams, starp turpmākajām norisēm bija nemitīgs darbs arhīvos, kontaktu meklēšana ar pēctečiem. Radās arvien jaunas saiknes ar seno dzimtu turpinātājiem, krājās stāsti, Pāles novadpētniecības muzeja krājums papildinājās ar dokumentiem, fotomateriāliem un priekšmetiem. Paralēli tam sākās sadarbība ar Igaunijas novadpētniekiem, vēlāk arī citiem interesentiem, ieskaitot Tartu Universitātes pasniedzējus, kas turpinās vēl joprojām. Gandrīz ik gadu kaimiņi brauc ciemos uz Pāles muzeju, interesējoties tieši par lībiešiem Vidzemē.

Rita Emse ar meitu Anitu Emsi, 2008. gads.
Juki Nakamuras foto no Rasmas Noriņas krājuma

2007. gada pavasarī Pāles novadpētniecības muzejā viesojās Kurzemes lībieši un japāņu fotogrāfs Juki Nakamura. Tikšanās laikā, ieraugot uz manu aicinājumu Vidzemes lībiešu pēcteču paceltās daudzās rokas, viņš saprata, ka lībieši meklējami ne tikai Kurzemē. Vasarā braucām apciemot virkni cilvēku, kurus fotogrāfs iemūžināja savam fotoalbumam “Lībieši”, kas klajā nāca 2008. gadā izdevniecībā “Neputns”.

Rasma Noriņa rāda Lielmežu dzimtas koku Pāles novadpētniecības muzejā 2022. gada 5. augustā.
Ievas Vītolas foto no 2023. gada Lībiešu gadagrāmatas

Reizē ar izstādi aug dzimtas koki

Šie gadi pēc pirmās izstādes bija aizsākums arī tradīcijai ik pa laikam Vidzemes lībiešu pēcteču ģimenēm apciemot Pāles novadpētniecības muzeju, lai vairāk uzzinātu par savas dzimtas vēsturi. Turpinājās arī akadēmiķa A. J. Šēgrēna pieminēto, senču valodu zinošo, Svētciema muižas ļaužu dzimtu tālāka pētniecība, lai rastu arvien jaunas un jaunas saiknes no 19. gadsimtā pieminētajiem līdz pat mūsu dienām. Darba rezultāts bija jaunu dzimtas koku izveidošanā un aizsākto papildināšanā. Arvien vairāk cilvēku uzzināja par savām senajām lībiskajām saknēm tieši Vidzemē. 2009. gadā ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tika izveidota ceļošanai piemērota izstāde “Vidzemes lībieši un viņu pēcteči”, kas tika atklāta februārī. Tajā pirmo reizi vienkopus redzama visa pamatinformācija par lībiešu vēsturi Vidzemē, vācbaltu mācītāju un novadpētnieku atziņas par šo tautību 18. un 19. gadsimtā, uzzināmi valodas un tautas izzušanas iemesli. Pirmo reizi bija ieraugāmi lielie dzimtas koki, kurā katrs no pēctečiem varēja ieraudzīt savu saikni ar vēl lībiešu valodā runājošajiem senčiem. Nu jau to bija 11: Ādmīdiņu, Bērziņu, Bisnieku–Priediņu, Feldmaņu, Girgensonu, Gīzu, Jēkabsonu, Kariņu, Lielnoru, Pļaviņu un Zīlemaņu dzimta. Un vienlaikus norisinājās pirmais Vidzemes lībiešu pēcteču saiets, kurā piedalījās ap pusotra simta ļaužu. Ar šo pasākumu un iespēju ieraudzīt savas dzimtas koku viņu vidū strauji pieauga interese par dzimtas vēsturi, apziņa par seno izcelšanos.

Lielnoru dzimtas pēcteči aplūko dzimtas koku 2012. gadā Rīgā.
Foto no Rasmas Noriņas krājuma

2011. gada rudenī jau izveidotajiem dzimtas kokiem pievienojās vēl viens – Lielmežu dzimtas koks, kura aizsākums ir Limbažu muzeja krājumā esošais Lielsalacas draudzes baznīcas torņa bumbā 1909. gadā atrastais vēstījums no 1857. gada. Tajā Lielsalacas draudzes mācītājs bija rakstījis:

“Ar agrāko “Sappatu” māju (Ainažos – R. N.) saimnieku Maču Lielmežu, kurš tagad ir 75 gadu vecs, šeit izmirst lībiešu valoda. Pirms kādiem 10 gadiem šeit bija vēl vairāki, kas runāja lībiešu valodu.”

No Sapatu Lielmežu Mača vecāku Andresa un Dārtes ģimenes turpinājuma septiņās astoņās paaudzēs tapa 1525 personu liels, gandrīz 10 metrus garš dzimtas koks, kura atklāšanā Limbažu muzejā piedalījās krietns pulciņš šai dzimtai piederīgo. Viņu liela daļa izsenis dzīvojuši Ainažos un apkārtnē.

2011. un 2012. gadā izstāde par Vidzemes lībiešiem un viņu pēctečiem izceļoja toreizējos Limbažu un Salacgrīvas novadus, pabija arī Ventspilī un Rīgā. Ikvienā vietā, kurā ciemojos tās atklāšanas pasākumā, vienkopus pulcējās pēcteči, kopīgi šķetinot atmiņas par dzimtu vēsturi, kā arī palīdzot meklēt vēl neatrasto zaru turpinājumu. Viņus visus vienoja kopīga apziņa, kuru izjust nākas ikvienam, kurš piedalījies vai piedalīsies jebkādās Vidzemes lībiešu pēcteču aktivitātēs.

2014. gads iezīmējās ar lielu notikumu – izdevās realizēt nozīmīgu projektu un izdot Girgensonu–Lielnoru dzimtas pēcteces Anitas Emses dzejoļu krājumu “Saknes”, ko noformēja māksliniece Ilze Emse-Grīnberga (arī šo abu dzimtu pēctece). Kāpēc tas bija ievērības cienīgs? Dzejoļu lielākā daļa bija sarakstīta Vidzemes lībiskā dialekta Svētciemā runātajā izloksnē, turklāt izruna dzirdama grāmatai pievienotajā audiodiskā. Grāmatas priekšvārdā profesore Janīna Kursīte raksta: “..ticu, ka krietnai daļai lasītāju, kas atvērs šo grāmatu, aizverot to pēc izlasīšanas, būs sajūta kā pabijušiem pie spēcīga vārdotāja, kas palīdzējis uztaustīt pašiem sevī spēkus tālākam, jo ir uzmodināts dzīvesprieks.” Un tik tiešām – no katras rindas lasītājam nāk pretī mīļums pret dzimto pusi, saviem senčiem, sirsnīgais svētciemiešu humors un dzīvesprieks. Nu kaut vai viens dažu rindu piemērs no dzejoļa par Svētciema pagastu:

“Tu, mīļaš zemit, mass ka cimc –

Tu sīkeš Sveicem pagasc.”

Grāmata noteikti atrodama bibliotēku plauktos, un ir vērts to izlasīt un priecāties par tik ļoti ekonomiskās valodas skanējumu.

Anita Emse apsveicēju vidū otrajā Vidzemes lībiešu pēcteču saietā 2014. gadā.
Īrisas Daiņas foto no Rasmas Noriņas krājuma

Vēl viens aspekts šī projekta norisē bija līdzekļu vākšana. Tā kā Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu iegūt neizdevās, vācām ziedojumus. Tas parādīja ne tikai Vidzemes lībiešu pēcteču aktīvo iesaisti labā darbā, lai popularizētu mūsu mantojumu, bet arī kādreizējās Metsepoles teritorijā dzīvojošo ļaužu interesi un atbalstu kopīgai lietai. Tāda pati interese un sirsnība bija jūtama no apgāda “Madris” kolektīva, kurš līdzēja grāmatai ieraudzīt dienas gaismu. Liels paldies viņiem par šo vērtīgo kopdarbu!

Dzejoļu krājuma atvēršanai par godu notika arī otrajā Vidzemes lībiešu pēcteču saiets, kurš kopā pulcēja jau 270 interesentus. Tie bija kopīgi svētki gan pēctečiem, gan dzejas cienītājiem, gan lībiskā mantojuma novērtētājiem un atbalstītājiem. Kad visi zālē, kājās stāvot, dziedāja līdzi Egona Beitika vadītā kora “Vienmēr” izpildītajai dziesmai “Mazs bij tēva novadiņis”, plaša emociju gamma pārņēma ikvienu. Tas bija lepnums par savu zemi, par savām saknēm, par mantojumu, kas mums jānes tālāk – nākamajām paaudzēm. Pirmo reizi realizējās, nu jau kā tradīcija palikusī Pāles novadpētniecības muzeja iniciatīva – pēcteči kā savas dzimtas piederības zīmi saņēma kādas noteiktas krāsas lentīti – aprocīti. Katrs uzskatāmi varēja ieraudzīt savas dzimtas pārstāvjus un iepazīties.

Ieva Kļaviņa trešajā Vidzemes lībiešu pēcteču saietā 2018. gada 18. augustā.
Foto no Rasmas Noriņas krājuma

Pēc svētkiem ikreiz nāk ikdiena un darbs, tā tas bijis izsenis. Tomēr ar prieku varējām secināt, ka interese par Vidzemes lībiešiem un viņu dzimtām nebija noplakusi, bet gan pastiprinājusies. Savukārt man nākamajos gados vajadzēja apkopot un pabeigt iesākto manuskriptu par Vidzemes lībiešu Bisnieku dzimtu. Tieši tāpēc, ka Gustu Bisnieku no toreizējās Svētciema muižas Pūrnavu mājām tiešām leģendāri uzskatīja par pēdējo Vidzemes lībieti. Acīmredzot 1868. gada ziņa par Bisnieka nāvi tikusi publiskota tā laika presē, jo tieši viņam, uzzinot šo faktu, dzejnieks Auseklis veltīja savu dzejoli “Pēdējā lībieša domas pie Salacas ietekas”. Tā izskaņā ir simboliskas rindas:

“Lai nemirstīgais latviets, mūsu brālis,

Vēl gadu tūkstošus ap tevi dej. (Domāta Baltijas jūra – R. N.)

Lai tas ar piemin mūs, kas tumsā snaužam,

Kad slavas darbus tas zem saules dar’.

Un kamēr viņš vēl dzīvos Baltās krastos,

Mēs arī līdz ar viņu dzīvosim.”

Fotogrāfija no Vidzemes lībiešu Bisnieku dzimtas pēcteča Valda Rūmnieka albuma. Viņa vecāmamma stāstījusi, ka vecā sieviete esot “pēdējā lībiešu princese”. Diemžēl nav izdevies atpazīt fotogrāfijā redzamos cilvēkus. 20. gs. 1. ceturksnis

Viena tēva dēli, Gusts un viņa brāļi, uzvārdu došanas procesā pieņēma trīs dažādus uzvārdus, bet vienīgā māsa jau pirms uzvārda pieņemšanas bija apprecējusies, vēlāk kļūdama Martinsone. Tāpēc arī grāmata izdevniecībā “Zinātne” 2018. gadā iznāca ar nosaukumu “Vidzemes lībiešu dzimtas. Bisnieki–Hirši–Priediņi–Martinsoni”. Vidzemes lībiešu dzimtas ir ievads, jo pastāv doma par vēl kādas dzimtas vēstures apkopojuma izdošanu. Vienas dzimtas likteņu šķetināšana nebija viegla, taču grūtam darbam ir arī savas saulainās puses – jaunas iepazīšanās, jauni un interesanti atklājumi. Vairāk nekā 3700 personu lielo dzimtas koku lapās nekādi neizdevās satilpināt, tāpēc katra no piecu brāļu un vienīgās māsas Dārtes zaru shematiskos zīmējumus nācās ievietot skatāmā DVD diskā. Savā darbā, aprakstot dzimtas vēsturi, centos izmantot pēc iespējas dažādus materiālus: arhīvā pieejamos dokumentus, ieskaitot pagasta tiesas protokolus, kas vislabāk raksturo ne tikai atstāto mantību, bet arī raksturu un rīcību dažādās situācijās, iesaistīju daudzu dzimtai piederīgo atmiņu stāstījumus, presē pieejamo, tika publicētas daudzas fotogrāfijas.

Rasma Noriņas grāmata “Vidzemes lībiešu dzimtas. Bisnieki–Hirši–Priediņi–Martinsoni. No 18. gs. līdz mūsu dienām”.
Ievas Vītolas foto

Grāmatas atvēršanas svētki uz trešo Vidzemes lībiešu pēcteču saietu 2018. gada 18. augustā pulcēja jau 300 interesentu. Secinājām, ka mums šķietami plašās Pāles kultūras nama telpas jau kļūst par šauru. Protams, par godu grāmatai ievērojama daļa viesu bija no Bisnieku dzimtas. Tomēr kupli pārstāvētas bija arī citas. Pēc tradīcijas katrs atkal saņēma savu piederības zīmi – lentīti. Daudziem bija pat vairākas, jo senči bijuši dažādās dzimtās. Visinteresantākais bija Ievas Kļaviņas, dzim. Dišleres, stāsts. Viņas sencis Andress Feldmanis bija apprecējis Dārti Ozoliņu no Vidzemes lībiešu Girgensonu dzimtas, viņu meita Julianna izgāja par sievu pie Aleksandra Kalēja no Kalējiem, tā pievienojot trešo dzimtu. Abu meita Berta apprecējās ar Mārci Dišleru, bet viņu dēls apņēma par sievu Sofiju Brasmani no Gīzu dzimtas, kuras māte bija Bērziņu dzimtai piederīgā Kristīne Bērziņa. Eduarda un Sofijas dēls, Ievas vectēvs, Leonīds sevī apvienoja jau piecu dzimtu gēnus. Bet sestās dzimtas pēctecību Leonīda dēls Modris meitai pievienoja, apprecot Lielmežu dzimtas pārstāvi Ināru Cīruli. Tā nu Ieva Vidzemes pēcteču saietā lepojās ar sešu dzimtu piederības zīmēm. Jau togad ievērojām, ka gadu gaitā visos pasākumos iesaistās arvien vairāk bērnu un jauniešu. Tas ir tik vērtīgi!

Vidzemes lībiešu Bisnieku dzimtas Tomsonu zara salidojums Kuivižos Kapteiņu ostā 2013. gada vasarā. Šim zaram piederīgs ir arī dzejnieks Laimonis Vāczemnieks.
Foto no Rasmas Noriņas krājuma

2019. gada 2. novembrī Pāles novadpētniecības muzejā apskatāmajiem divpadsmit dzimtu kokiem pievienojās trīspadsmitais – tiesa, sadalīts pa atsevišķiem zariem, tomēr – Zvejnieku dzimtas koks. Šī koka veidošana man bija īpaša, jo pavisam nejauši no Limbažu muzejā satiktā Austrālijā dzīvojošā Mežgaiļa kunga uzzināju, ka arī Noriņu senči bijuši Ievas un Miķeļa Mežgaiļu pēcteči. Pamatīgi visu izpētot, par to arī pārliecinājos, un saviem mazbērniem varēju rādīt mākslinieka Pecolda 1846. gadā tapušo zīmējumu no akadēmiķa Šēgrēna viesošanās Svētciema Ķeguļu sētā, sakot, ka tur redzama viņu vecvecvecvecvecvecmamma (vecmamma sešās paaudzēs!). Tieši šis zīmējums un manu mazbērnu izbrīna pilnās acis bija lielākais dzimtas koka veidošanas iedvesmas moments. Attēla centrā – veca sieviņa pie ratiņa. A. J. Šēgrēns atstātajā teicēju sarakstā no Svētciema muižā sastaptajiem un vēl kaut ko no senās valodas zinošajiem ļaudīm Ķeguļos minējis saimnieci un viņas māti. Latvijas ZA akadēmiķis S. Cimermanis pēc dokumentiem bija noskaidrojis, ka sētas saimniece ir Anna Zīlemane, bet mātes uzvārds bija palicis nezināms. Pēc vecākā Lielsalacas draudzes iedzīvotāju reģistra, kas saglabājies no 1834. gada, izdevās atrast, ka saimnieces māte ir Ieva Zvejniece. Ne Ievas vīrs, ne otra meita, arī Ieva, precējusies Mežgaile, neiekļuva Šēgrēna sarakstā, jo tolaik bija jau miruši.

Lībiešu ģimene Svētciema Ķeguļu sētā, 1846. gads.
Augusta Georga Pecolda zīmējums

Dzimtas koka veidošanas procesā atklājās, ka arī šī dzimta var lepoties ar izciliem, sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem: aktieris Adris Bulis, tekstilmāksliniece Dace Grasmane, aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane, Rīgas Jurjānu mūzikas skolas direktors Viesturs Mežgailis, ārsts, traumatologs un ortopēds Ēriks Ozols, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja un Restaurācijas katedras vadītāja, stājglezniecības restauratore Dace Pāže, jaunā, talantīgā šķēpmetēja Anete Sietiņa, dz. Kociņa, orķestra “Rīga” trombonu grupas koncertmeistars un mūziķis Lauris Zvejnieks un citi. Koka atklāšanas pasākumā kopā pulcējās ap 150 Zvejnieku dzimtas pēcteču, kuri ar interesi noklausījās stāstījumu par dzimtas vēsturi, par to, kāpēc mazāk Zvejnieku, bet vairāk Mežgaiļu, Pāžu un Zēģeļu, rādīju shēmas, vecos dokumentus un fotogrāfijas no dzimtas zaru senčiem. Stāstījumu papildināju ar vecajiem pagastu tiesu protokoliem, kas palīdzēja iepazīt senču dzīves dažādus aspektus. Varējām atkal priecāties par to, ka pasākumā piedalījās arī gana daudz jauniešu.

Zvejnieku dzimtas Mežgaiļu zara pārstāvji pie dzimtas koka 2019. gadā.
Foto no Rasmas Noriņas krājuma

Vidzemes lībiskā kultūrtelpa

Laika posmā no 2018. gada vēl par kādu tradīciju kļuva atsevišķu dzimtu kopā sanākšana, salidojumi. Te jāatzīmē Bisnieku dzimtas Priediņu zara vairāki pēcnācēju un arī Tomsonu zara salidojumi, Ādmīdiņu dzimtas regulāras tikšanās, ieskaitot pat pārgājienu pa dzimtas senču vecajām mājvietām, Kariņu atsevišķu dzimtas zaru kopā nākšana. Šie pasākumi notika un notiek pēc pašu pēcteču iniciatīvas un tiek pašu organizēti. Turpinās regulāras visu sešpadsmit pētīto dzimtu vairāku ģimeņu kopīgas viesošanās Pāles novadpētniecības muzejā, lai pētītu dzimtas kokus un skatītos prezentācijas par savu dzimtu vēsturi, kas tapa 2021. un 2022. gadā. Jāatzīmē, ka Pāle un Pāles novadpētniecības muzejs nenovēršami ir kļuvuši par sava veida Vidzemes lībiešu pēcteču aktivitāšu centru.

Ādmīdiņu dzimtas pēcteči dzimtas saietā Pālē 2019. gada 23. novembrī.
Foto no Rasmas Noriņas krājuma

2022. gada nogale iezīmējās ar patiesi vēsturisku notikumu – Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauta Vidzemes lībiskā kultūrtelpa. Pateicoties Laimas Kļaviņas, Lolitas Ozoliņas un Ievas Vītolas enerģiskajam darbam, novada savdabība un Vidzemes ļaužu lībiskās identitātes apziņa ieguva reālu veidolu, tika novērtēta un radās iespēja darboties, vēl ciešāk sasaistot novadus un dažādām aktivitātēm arī iegūstot papildu finansējumu. To, cik nozīmīgs mums ir kultūrtelpas zīmols, pierādīja 2023. gads. Kultūrtelpas vadību uzņēmās Lolita Ozoliņa, Bisnieku dzimtas Priediņu zara pēctece, un šo darbu godam turpina.

2021. gadā Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sāka projektu “Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvi, perspektīvas un prakse”, kas tika realizēts kopā ar sadarbības partneriem no Groningenas Universitātes (Nīderlande), Tartu Universitātes (Igaunija) un Falmutas Universitātes (Apvienotā Karaliste). Lībiešu institūta viespētnieces Lolita Ozoliņa un Ieva Vītola tikās ar vietējiem iedzīvotājiem un pētīja Vidzemes lībiešu mantojumu un tā liecības. Intervijas ļauj saglabāt svarīgu daļu no nemitīgi zūdošā – cilvēku atmiņām un viņu pieredzes. Mani iepriecināja projekta laikā intervijā ar Ilgu Gīzi fiksētā atziņa, ka ar Rasmas Noriņas telefona zvanu un japāņu fotogrāfa Juki Nakamuras vizīti viņu ģimenē sākušies “lībiešu laiki”. Tas tik tiešām tā bija, jo Ilgas vīrs Andris pirmais no Vidzemes panāca, ka viņa pasē kā tautība tika ierakstīta – lībietis. Viņa ģimenei piederīgie visu ilgo gadu garumā vienmēr piedalījušies ar lībisko saistītajās aktivitātēs. Patiess prieks, ka šādu ģimeņu, kas apzinās savu lībisko cilmi, ir arvien vairāk un vairāk.

Bisnieku dzimtas pēcteči ceturtajā Vidzemes lībiešu pēcteču saietā Pālē 2023. gada 23. septembrī.
Foto no Rasmas Noriņas krājuma

Starptautiskā projekta gaitā tika apkopota visa iespējamā informācija par lībiešiem Vidzemē. Tā bija pamats 2023. gadā tapušajai digitālajai brošūrai “Vidzemes lībieši”, kas pieejama visiem interesentiem.

Lībiešu mantojuma gadā notika visdažādākie pasākumi, kuros bija iespējams uzzināt par senču atstāto mantojumu, mācīties pētīt dzimtas kokus, iepazīt Salacas lībiešu valodu un piedalīties daudzās citās aktivitātēs. Ļoti nozīmīga bija 14. oktobrī Svētciema muižas kompleksā notikusī Vidzemes lībiskās kultūrtelpas konference. Tajā uzzinājām par senas lībiešu dzīvesvietas atklāšanu Svētupes krastos, par novada vietvārdiem un to lībisko izcelsmi, par Vidzemes lībiešu pēctečiem – sabiedrībā pazīstamām nozīmīgām personībām. Liels notikums bija Tartu Universitātes profesora Karla Pajusalu (ar pseidonīmu Ķempju Kārlis) jaunā, Salacas lībiešu valodā sarakstītā dzejoļu krājuma “Ērkyrdiz vīzd” (“Tuvības vārdi”) un “Salacas lībiešu valodas ceļveža” iznākšana. Šie abi, kā arī Zanes Ernštreites un Agneses Zeltiņas grāmata “Lībiešu kultūrtelpa” tika prezentēti Svētciemā, kur tālā senatnē dzīvoja pēdējie zināmie Vidzemes lībieši, kuru vārdus vēsturei fiksēja zinātnieks Šēgrēns. Jāatzīmē, ka pirmo reizi latviešu valodā interesenti varēja iepazīties ar Salacas lībiešu valodu, jo pirmā Salacas lībiešu valodas vārdnīca, kas tika izdota Tallinā 2009. gadā, bija vācu valodā. Senās valodas vākumu, ko bija veikuši vācbaltu novadpētnieki, apkopoja uz sistematizēja somugristi Karls Pajusalu un Getingenes Universitātes profesors Eberhards Vinklers. Arī “Salacas lībiešu valodas ceļvedis” ir abu zinātnieku kopdarbs.

Vidzemes lībiskās kultūrtelpas konference Svētciema muižas kompleksā 2023. gada 14. oktobrī.
Edgara Vijupa foto no Rasmas Noriņas krājuma

Pirmais Lībiešu mantojuma gads noslēdzās ar Lībiešu dienu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 16. decembrī. Pirmo reizi kopā pulcējās ne tikai Kurzemes krasta lībieši, bet arī mēs, vidzemnieki, bijām kupli pārstāvēti. Lēdurgas folkloras kopa “Putni”, tautas lietišķās mākslas studija “Staicele”, Limbažu audējas “9 arodi”, Lēdurgas kultūras nama rokdarbu studija “Aģe”, Ances maize, mājražotājs Karolis Treijs, biedrība “Smailes”, māksliniece Inta Brikmane, zemnieku saimniecība “Mateikas”, Turaidas muzejrezervāts, bet Pāles novadpētniecības muzeju pārstāvēju es. Priecājos, ka apmeklētāju vidū bija daudzi no senās Metsepoles ļaudīm un Vidzemes lībiešu pēctečiem. Viņu vidū bija arī  Girgensonu, Lielnoru un Ādmīdiņu dzimtu pēctece Inese Bula. Inese uzrakstījusi dzejoli, veltītu dzimtajam Ārciemam, tai valodā, kādu bērnībā runājusi ikdienā. Lībiskā dialekta skanējums un doma, kas ievīta dzejas rindās,  izsaka tik dziļu savas vietas un sakņu apzināšanos, ka tāpēc to atļaušos publicēt visu:

“Es i no Ārciem,

Tu i no Ārciem,

Mēs vis – no Ārciem.

Tas i tād viet,

Kur nav nekas un i viss.

Nav ne jūr,

Ne kaln, ne dimant.

Bet, kad tu noliek kāj

Uz šo zem,

Tie smilts i tav dimant.

Kad vārd a noraut gal

Sāk plūst un skanet,

Tad tā ir tav jūr.

Kad tu baznicvieta stāv

Un jūt, ka tirps

Pa mugur skrien,

Tad nevaig ne Alps, ne Ands.

Tad te i tav kaln,

Jo viss i tepat

Iekš veco Ārciem muiž.

Un tā muiž,

Lai kāds ar tas būt,

Velk un velk uz to viet,

Kur nav nekas un i viss.

Uz to viet,

Kur tav pasaul i sāces.

Trešajā Vidzemes lībiešu pēcteču saietā 2018. gadā.
Kristīnes Gāršenieces foto no Rasmas Noriņas krājuma

Lībiešu dzimtu pēcteči vērtē

Man šķiet, ka Vidzemes lībiskās identitātes apziņa vēršas plašumā. Vēlējos uzzināt, ko par esamību visos šajos procesos saka paši dzimtu pēcteči, tāpēc palūdzu dažiem izteikt savas sajūtas. Interesanti, ka mans lūgums kā ķēdīte aizgāja tālāk un, lūk, – ieskats atbildēs.

Mēs dzīvojam ļoti sarežģītā laikā! No vienas puses – tik labi, kā nekad. No otras – tik bīstamā, kā nekad. Kad pastāvošā vara spieda noliegt savu tautību, mēs sargājām, lolojām, godājām, lai to nodotu tālāk. Kad ir nosacītā brīvība, tautību ir viegli pazaudēt. Lībiešu Latvijas teritorijā ir mazāk par strazdiem, kas atlido pavasarī. Taču tas nenozīmē, ka viņi nav skanīgi. Mums jāsaglabā lībiskais katrā, kuram dzimta šo godu nes. Mums jāapzinās to spēku, ko mūsu senči godāja un ko neļāva pazudināt!

Andris Bulis

Es esmu latvietis, bet manā sirdī un prātā vienmēr ir spilgta sajūta par savu piederību lībiešu tautai. Manā sirdī dzīvo sajūta, ka esmu saistīts ar visiem tiem, kas ir bijuši pirms manis. Šī sajūta man dod spēku un izpratni par to, kas es esmu un no kurienes es nāku. Manas saknes ir dziļi iesakņojušās Vidzemes lībiešu zemē, un tas ir kaut kas, kas mani vienmēr apņem ar cieņu un mīlestību. Katru reizi, kad es dzirdu lībiešu valodu runās vai dziesmās, tas mani aizved atpakaļ uz laikiem, kad mūsu senči dzīvoja šajā zemē. Tā ir kā mūzikas līnija, kas savieno mūs ar pagātni. Katru gadu, kad pienāk laiks Lībiešu svētkiem, Mazirbes ciems izplūst dzīvības pilnā aktivitātē. Cilvēki no visām Latvijas un pasaules vietām ierodas ciemā, lai piedalītos dažādās nodarbēs – no tradicionālajām deju un dziesmu izrādēm līdz amatnieku tirdziņiem un garšīgām ēdienreizēm ar tradicionālajiem lībiešu ēdieniem. Es jūtu, ka esmu lībietis un esmu daļa no mazas, taču stipras kopienas.

Andris Gīze

Dzimtas sakņu apzināšana padara mūs garā spēcīgus, un jo senāka ir tās izcelsme, jo vairāk spēju to asociēt ar spēcīgu ozolu ar stingri iesakņojušām saknēm zemes dzīlē un kupli bagātu zaru lapotnes vainagu. Mani pārņem sirds siltuma un gandarījuma sajūta, ka līdz šobaltdienai manas dzimtas pārstāvji aktīvi iesaistās dzimtas salidojumos un citos pasākumos, kuros var veicināt un spēcināt šo apziņu par piederību Vidzemes lībiešu pēctečiem.

Agnese Ādmīdiņa

Ādmīdiņu dzimtas pēctecis Andis Kozlovskis Pāles novadpētniecības muzejā ieradās neilgi pēc pirmās izstādes atklāšanas kā parasts apmeklētājs, bet pie Ādmīdiņu dzimtas planšetes viņš stāstīja, ka viņa rados arī esot Ādmīdiņi. Pavisam nejauši bija atradusies saikne ar senčiem, kuri 19. gadsimta beigās bija aizbraukuši labākas dzīves meklējumos uz tālo Baškīriju, bet daļa no viņu jaunākās paaudzes bija spējuši atgriezties senču dzimtenē.

Rasmas darbs palīdzējis man atrast savas saknes un piederību šai senajai dzimtai. Es jūtos ļoti lepns, ka manas saknes meklējamas pie tik senas tautas kā lībieši. Tas mani mudina apmeklēt dzimtu saietus, kuros sajūtu kopības sajūtu un spēku, kas vieno mūs. Tajos es jūtos piederīgs, saprasts un gaidīts, neskatoties uz to, ka ar dažiem esam tikušies tikai pāris reizes. Šajos pasākumos valda maģiska gaisotne, kuru var sajust  tikai kopā esot. Tas, ka esmu lībietis, uzliek man lielu atbildību un vēlmi nodot šo lepnuma sajūtu saviem bērniem, ka esi daļa no tik senas, stipras un lepnas tautas.

Andis Kozlovskis-Ādmīdiņš

Zinot, ka manī tik daudz lībisko senču mantojuma, ir apziņa, ka šī vērtība un izjūtas jānodod tālāk – bērniem un viņu bērniem, lai viņos būtu šī piederības sajūta un tā ietu tālāk. Tā nav tāda lielība, bet lepnums. Pasākumos.. Tas jau ir kaut kas! Tu sēdi un izjūti, ka to dzimtu ir tik daudz, un piederi tām. Ir tik daudz radu, par kuriem uzzini tikai iepazīstot vēsturi. Tas ir fantastiski! Neslēpšu – es jūtos lepna!

Ieva Kļaviņa

Ceturtajā Vidzemes lībiešu pēcteču saietā 2023. gada 23. septembrī.
Foto no Rasmas Noriņas krājuma

Dzimtās vietas, piederības un savu sakņu apzināšanās ir tās vērtības, ko nevar atsvērt nekādas bagātības. Bez šīs sajūtas, šķiet, cilvēkus var skart gara nabadzība. To vajadzētu saprast ikvienam, sevišķi vecākiem un pedagogiem. Tāpēc patiess prieks par Vidzemes lībiešu pēctečiem, kam nezūd interese par dzimtu vēsturi, priekštečiem un seno valodu. Stāsti par senčiem tiks nodoti no paaudzes paaudzē, un tas arī ir svarīgākais. Saglabāt vēsturei savu mantojumu un dzīvot ar lepnumu, ka esi cēlies no senās, mazās, bet spītīgās Vidzemes lībiešu cilts.