“Kad sāku dziedāt “Kāndlā”, atradu dzīvokli Mazirbes ielā. Tas ir Dievs pirksts. Uzskatu, ka nejaušību dzīvē nav. Viss mums ir paredzēts no augšas,” saka Helgi Daubare.

Helgi ar dēlu Olavi (pa kreisi) un mazdēlu Robertu pie Jāņa Prinča pieminekļa Ventspilī.
Helgi Daubares albuma foto

Igauniete Helgi ir cieši iesakņojusies Latvijā. Viņa šeit ieprecējās un iemīlēja zemi, kurā pasaulē nāca dēli Tomass un Olavi, meita Ulrika. Atmodas laikos Helgi aktīvi darbojās Vides aizsardzības klubā, nekad neslēpjot savu viedokli. Kādam tas, iespējams, šķita pārāk šerps, bet Helgi vienmēr ir patikusi tieša valoda. Viņas tēvs skulptors Romans Hāvamegi, cilvēks ar stingru mugurkaulu, ap 1940. gadu bija iekrājis naudu un gribēja pirkt māju. Politisku iemeslu dēļ šis sapnis nepiepildījās, bet viņa meita diezgan agri saprata, kas ir patriotisms.

Igaunijā Helgi mācījās Hāpsalu Pedagoģiskajā skolā, kļūstot par 1.–4. klašu skolotāju, kurai bija jāmāca arī mūzika. Tā vienmēr ir bijusi klātesoša Helgi dzīvē jau no bērnības. Tēvam bija liela plašu kolekcija ar pasaules klasiķu skaņdarbiem. Dzīvojot Ventspilī, Helgi uzzināja, ka Hilda Grīva vada lībiešu folkloras kopu “Kāndla”. “Es strādāju izglītības pārvaldē, Irma Cerbaha turpat bija grāmatvede.

Hilda, kura runāja arī igauniski, nāca pie Irmas, un tad mēs arvien parunājam igauniski. Viņa aicināja mani uz “Kāndlu”, bet puikas tad vēl bija mazi. Gāja laiks, un pāris nedēļas pirms pirmā folkloras festivāla “Baltica”, kad “Kāndlai” bija jāuzņem igauņu ansamblis, vajadzēja tulku no igauņu valodas, un tā es pievienojos folkloras kopai.

Pasākums notika Preiļos, vakarā izbraucām no Ventspils, pa ceļam visu laiku dziedājām. Tā es jau pirmajā reizē apguvu diezgan daudz dziesmu, turklāt melodijas man jau bija zināmas. Savā sirdī atkal atradu mammas dziedātās melodijas, turklāt dziedāšana attīra dvēseli. Līvu un igauņu valoda ir ļoti līdzīga, es momentā tam visam pieslēdzos. Vienubrīd mani nemitīgi intervēja Igaunijas avīzes, mani pat sauca par Igaunijas kultūras atašeju Latvijā. Tikai vienu reizi par tulkošanu esmu saņēmusi atlīdzību, bet tas nekas – lielākā atlīdzība ir prieks.”

Ovišu Lašu placī Tārgales pagastā, atklājot laimes pastkasti. Helgi otrā pa labi.
Marlenas Zvaigznes foto

Helgi tēvs ir no Hījumā salas, un viņa ir pārliecināta, ka ir līvu pēcnācēja septītajā paaudzē. “Es visu mūžu esmu rāvusies prom no savas Igaunijas. Domāju – kāpēc? Bet acīmredzot tās ir līvu asinis, kas mani vilka uz šejieni, uz Latviju. Manos senčos ir vācu barons Ungerns fon Šternbergs, viņam radās ārlaulības bērns no dienesta meitas, un esmu viņas pēctece. Dainis Stalts savukārt izpētīja, ka Šternbergi ir Kaupo pēcnācēji, tātad es ar!

Ventspils novada Tārgales pagasta lībiešu folkloras kopa “Kāndla” manā dzīvē aizņem lielu daļu – tā būtu nulle bez šī kolektīva. Tas ir bagātinājis manu dvēseli. Dziedāšana ļoti attīra cilvēku un paceļ tādos augstumos, ka to vārdos grūti izstāstīt. Man nekad pirms uzstāšanās nav satraukuma, jo dziedu savam priekam. Tas ir tik dabiski! Vienmēr saku pārējiem kopas dalībniekiem, lai viņi dzied savam priekam, tad to saņems arī klausītāji.”

Helgi šāgada jūlijā iestādīja Sāmsalā liepiņu.
Helgi Daubares albuma foto

Pateicoties Helgi ciešajiem sakariem ar Igauniju, “Kāndlas” dziedātāji neskaitāmas reizes bijuši kaimiņzemē. Interesants ir ceļš līdz Igaunijai, draugu satikšana un kopīga uzstāšanās. Bieži apmeklētas Radu tautu dienas, iepazīstot jaunus kolektīvus un satiekot jau zināmus. Tas katru reizi ir īpašs notikums, un Helgi spriež, ka laikam arī tādēļ vēl dzīvo un dzied – nu jau 86 gadus. Viņa māca “Kāndlas” dalībniekiem lībiešu valodas izrunu, atzīstot, ka visgrūtāk vedas cietā burta “i” apgūšana. Helgi priecājas, ka pārējie folkloras kopas dziedātāji ir iemācījušies lībiešu valodas vārdus.

Helgi uzstājās arī tad, kad bija lauzta kāja un gausāka pārvietošanās. Viņa teic, ka nevarēja palikt mājās, jo “no labas nodarbes nav jāatpūšas, ir jādzied visu laiku”. Mūzika ārstē labāk nekā zāles, un dziedinoša ir arī kopā būšana ar savējiem.

Folkloras kopas “Kāndla” dziedātāji jūras malā Liepenē. Šeit viņi parasti tiekas pēc saulgriežu svinēšanas.
Helgi Daubares albuma foto

“Man visvairāk patīk jestras dziesmas. Mums, “Kāndlai”, ir paveicies, jo mums uzdāvināja lībiešu pētnieka Oskara Loritsa 1936. gadā Tartu izdoto grāmatu, no kuras ņemam savu repertuāru. Tā mēs iepazīstam zvejnieku dzīvi, jūras mainīgo dabu. Lībiešiem jau nebija viegli smilšainajā augsnē iekopt dārzus un izaudzēt labu labību. Jūra viņiem deva zivis, bet dažkārt atņēma dzīvību. Bet, neskatoties uz visām grūtībām, lībieši prata priecāties – par to liecina Loritsa grāmatā apkopotās dziesmas. Ar humoru vien!

Agrāk “Kāndlā” dziedāja lībiešu pēcnācēji, bet tagad laikam tikai es ar savu septīto paaudzi varu pretendēt uz šādu nosaukumu, lai gan ir uzskats, ka daudziem latviešiem senčos ir bijuši lībieši.

Folkloras kopā ir dziedājuši visi mani bērni, tagad aizvien to dara dēls Olavi un mazdēls Roberts. Kad vēl pastāvēja folkloras kopa ”Piški kāndla”, to apmeklēja visi mazbērni. Tas man likās pašsaprotami.”

Helgi varētu uzsākt dziesmu kaut nakts laikā – tik ļoti ir iepazīts repertuārs, kas bieži izskan Ventspils novadā, tuvākos un tālākos viesos. Uzstājoties viņa ir ļoti atraisīta un enerģiska, vēlreiz piesaucot prieku. Ja tiek dziedāts prieka dēļ, emocijas plūst dabiski, nekas nav jāpietēlo.

Helgi Rīgā Līvu savienības 100 gadu jubilejas svētkos satikusi Julgī Stalti.
Helgi Daubares albuma foto

Runājot par lībisko vērtību saglabāšanu valsts mērogā, Helgi teic, ka tās, par laimi, tiek celtas gaismā. Piemēram, pagājušajā gadā notika skaisti Līvu savienības 100 gadu jubilejas svētki, kuros Helgi bija tas gods piedalīties, izbaudot arī skaisto koncertu. “Tas liecina, ka lībiešiem ir savs lepnums. Es gribētu, lai skolās, mācot Latvijas vēsturi, biežāk pieminētu lībiešus – gan viņu pagātni, gan to, kas notiek šodien. Tā pati Ieva Ernštreite un Julgī Stalte – nu, ne jau naudas dēļ viņas ir tik aktīvas.

Starp citu, kad “Kāndlai” kādu brīdi nebija vadītāja, Julgī un Helmī brauca pie mums uz Ventspili un uzņēmās šo lomu, lai mēs nepazustu. Jā, vajag to pēctecību. Kad es biju skolniece, neko nezināju par lībiešiem.

Tikai, pateicoties “Kāndlai”, sāku pētīt radurakstus un nonācu pie secinājuma, ka esmu lībiešu pēctece. Cik ilgi es vēl dziedāšu? Kamēr varēšu paiet. Man no dziedāšanas rodas erka!”