2024. gada nogalē grāmatu veikalos parādījās grāmata “Dundagas pils stāsti un noslēpumi. Atmiņas no senās Kurzemes”. To izdevis apgāds “Madris”. Grāmatu veido Dundagas barona Kristiana fon der Osten-Zakena dzīvesstāsts uz tālaika kultūrvēsturisko un politisko notikumu fona. Pirmajā daļā barona meitas Rutas fon der Osten-Zakenas atmiņas ieved mūs tālajā Dundagas dzīvē – 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā. Ar bērna acīm tiek skatīta dzīve, sadzīve, notikumi, radi, ģimene, pils ļaudis, svētku brīži, pils dedzināšana, savstarpējās attiecības, izglītošana un daudz kas cits. Otrajā daļā Joahims fon der Osten-Zakens izstāsta Kristiana fon der Osten-Zakena dzīvi Kurzemē no 1859. līdz 1919. gadam, raksturojot laikmetu, vidi, politisko situāciju, atspoguļojot Kristiana plašo darbību. Trešajā daļā lasāmas Kristiana māsas Hedvigas fon der Osten-Zakenas atmiņas par Talsu un Tukuma cietumā pavadīto laiku 1919. gadā. Tekstus no vācu valodas tulkojusi Indra Čekstere, mākslinieks Andris Lamsters.

No senās Kurzemes aprakstu otrās daļas iegūstams priekšstats, kā 19. gadsimta vidū izskatījies Dundagas majorāts:

“Muižas zemes vien atbilda šodienas valstspilsētas Hamburgas platībai (75315 ha) un kopā ar zemnieku zemi (91 700 ha) bija lielāka par ⅓ daļu Zārlandes (Vācijas federālās zemes Zāras) platības (256 752 ha).

Bez pils pie Dundagas piederēja plaša muiža ar apmēram 40 lielām ēkām. Muižai bija 14 pusmuižas, virsmežniecība, sešas mežniecības, divi pastorāti, četras evaņģēliski luteriskās baznīcas, krievu pareizticīgā baznīca, doktorāts, aptieka, astoņas tautskolas, ministrijas skola, nabagmāja (ar nodalījumu slimajiem), kā arī slimnīca (tā atradās apmēram divus kilometrus no Dundagas pils) un divas vecmātes. Vēl bija tvaika zāģētava, ūdensdzirnavas, divas vējdzirnavas, dārzniecība, alus brūzis un degvīna dedzinātava, ķieģeļu ražotne, monopolbode un sīkpreču veikals.

1862. gadā, pirms tika apstiprināta brīva pārvietošanās, 1863. gadā un 1866. gadā – lauku apriņķu pagastu noteikumu ieviešana, 154 zēnus un 36 meitenes trīs kopienas skolās pieskatīja četri skolotāji. Notika lasīšanas, rakstīšanas, aritmētikas un ticības mācības nodarbības, kā arī dziedāšanas, vēstures, ģeogrāfijas un, pēc izvēles, arī vācu valodas stundas.

Skolas un skolotājus, ārstu, vecmātes, nabagmāju un aptieku ar pienākumu izsniegt bezmaksas zāles un pārējos sociālos pakalpojumus uzturēja muiža. Tikai pēc lauku saimniecību pārdošanas daļa izmaksu pārgāja pagastu pārvaldēm.

Latvieši dzīvoja 34 ciemos, kas sastāvēja no 26 viensētām un 52 mežsargu mājām. Lībieši dzīvoja deviņos zvejnieku ciemos pie Baltijas jūras.

Ap 1900. gadu Dundagas novadā dzīvoja apmēram 8700 cilvēku, no tiem 120 vācieši. Kopā ar kaimiņos esošo Popes novadu, 1881. gadā lībiešu skaits sasniedza 3562 cilvēkus. 1942. gadā skaitījās tikai 600 tīri lībieši un apmēram 1500 – jaukti lībieši – latvieši.”