6. martā portālā “Satori.lv” bija publicētas latgaliešu dzejnieces Ilzes Spergas pārdomas “Nāve pie manis jau ir bijusi” par Vērdiņu Kārļa / Vērnig Kōrli dzejas krājumu “Lībiešu balādes” / “Līvõd balādõd” (lībiski atdzejojis Valts Ernštreits, izdevniecība “Neputns”, 2023). Viņa atzīst, ka “dzīvu valodu raksturo runātāju neapmierinātība ar normām”, un raksta:

“Man pretī ir divas burtnīcas – zaļganāka un zilganāka, es nezinu, kura ir īstā. Vai tā, kuru es varu izlasīt un ko sarakstījis Vērdiņu Kārlis, vai tā, kur Vērnig Kōrli teksts dzīvo Valta Ernštreita tulkojumā.

Kārlis Vērdiņš jeb Vērnig Kōrli – es līdz šim laikam nesaprotu, cik brīvi var šurpu turpu tulkot/atveidot baltiešu personvārdus latgaliski un otrādi. Lībiski laikam drīkst. Vai arī tā ir spēle un robežu pārkāpšana? Dzīvas valodas mēdz pārkāpt noteikumus, tikai mirušās viss ir skaidrs.

Cik pasaulē ir cilvēku, kas spēs pārskaitīt, bāc, es atkal domāju latgaliski, izlasīt abas burtnīcas? Atrast tulkojumā neprecizitātes un kļūdas? Jo tak varēja pateikt labāk, tā neviens nesaka, ko viņi tur muld. Pie mums mājās saka citādi. Kas tie vispār par vārdiem? Vai būs kāds, kas varēs iedvesmoties un radīt jaunus tekstus lībiski?” (Visu tekstu lasiet šeit.)

Kamēr pārlikām, kā īsti ir ar to lībiešu valodu – tā ir dzīva vai mirusi –, portāla e-pastā iekrita vēstulīte.

Nigliņ Zenta Saunaga Nigliņos.
Foto no Nigliņ Zentas albuma

Tēriņtš nu akal no Sounag! Sveik visem iekš to kultūrtelp, kur nu katrs roses! Varbūt jūs atceres, ka tai liele Mantojumdiene Rīge varej iegādtes grāmatiņ ar but jeb lest uz vāk?

Toreiz es paņēm zup un garšig uzēd, bet nu, kad es nomaksaj komunāles rēķins un atlik priekš ikdiens vajadzibem, es saprat, ka vien dzejgrāmat man riktig sanāk. Tad es gāj’ uz bod, ko sauc “Neputns”. Skates un brīnes, kas tas pa vārd!?

Jā, tad nu pa tiem vārdem latvisk un lībisk, par dzejoļem, karem, dzejniekem es drusk izteikses.

Mūscieme, kā to lāb zin sounadzniek, a bij dīv forš vīr – Pasouls Jūrs un Skuderjūrs. Tas pirmes vairak runaj pa gais – pa to, ka pasoul iet uz gāl, pa karem. Pa tuo oter teic tā: “Guders ka Skuderjūrs!” Tad nu es ta ka ņem vīņs ābs par palīgem pe šo rakst.

Vispirms es skatijes uz vākem. Latvisk – Vērdiņu Kārlis. Lībiešu balādes. (Mazem burtiņem – Kārlis Vērdiņš, dzeja. Valts Ernštreits, atdzeja). Lībisk – Vērnig Kōrli. Līvõd balādõd. Tulkiji Valt Ernštreit. (Mazem burtiņem – Kārlis Vērdiņš, lūol. Valts Ernštreits, tulkõm.) Mums ar Skuderjūr nav skaiders, kapeic nerakst Ernštreit Valt, kā jou mūspuse to dar un kas ta viš gal gale i? Vai viš tulke vai rakst atdzējs?

Un tad mēs bij pavisam apjukuš, kapeic Janīna Kursīte satiek Dieva butiņu latvieš variante, bet lībisk – Jumāl peppiņ! Pepiš jou i lest kārstžāvte stāvokle! Kā viš var būt uz kāp ar trīsliter alspudel?

Ar to vārdiņ ‘foršs’ ar i jocig – latvisk ir dzejols “Pēters Foršs”, lībisk Pētõr Forš 1., 2. un 3. pante, 4. pante – Pētõr Foršs…

Kur ir par to Krīms kār, Pasouls Jūrs aizrāde, ka brīžam latvisk tur i ‘englender’, brīžam ‘englant’, ari lībisk ir dīv variant: englendõr un englõndõr – var sanākt starptautisks škandāls! Nu, man jou pazīstams tas pirmes, juo visem lībešsievem i tie smuke englender lakat!

Kad nu Līz sapne redz vien englender, latvisk viš i nosaukts Džons, lībisk John… Vo man šesiņ, mūž dzīve, mūž māces! Es jums teiks, ka man būs jasaspriež a kamiņciem Žonak, jaiet kope uz skuol, jamāces dūšig, jo es nemaz nezinaj to, ka lībisk var teikt ’piškitidār’ par to mazmeitiņ, kas Ķērstam dzīve Anglijā.

Nu, lāb, jaizteic jou a, kas man gāj pe sierd. Tam Vērdiņ Kārlim fein i šī viet:

“Te englenderu arodbiedrība nozvana, darba laiks beidzies.

Visi naidnieki saka: “Nice to meet you, good bye!””

Bet Ernštreit Valts zin, pa ko viš rakst teitan:

“dotātsijd mäddõ killõ – nǟlgalēba täddõ killõ

jõvād pūošõd mäddõ killõ – uņţapājd täddõ killõ

knaššõd neitsõd mäddõ killõ – vanād grezzõld täddõ killõ.”

Ta nu paliek sveik un vesel, varbūt vel tikses!

Nigliņ Zenta ar abem drougem.

Saunags.
Foto no Nigliņ Zentas albuma